Tualetes papīra stāsts

directions-gender-outdoors-88808 (1)Man vienmēr ir bijusi jocīga patika pret tualetes papīriem. Iespējams tas ir tādēļ, ka esmu augusi deviņdesmitos gados un vēl atceros laikus, kad pakaļu slaucīju ar pērnās nedēļas avīzi.

Reiz mani vecāki ciemojās pie kaimiņiem un es blakus istabā spēlējos ar krietni vecāko kaimiņu meitu. Toreiz man bija kādi gadi septiņi vai astoņi. Vispirms meitene man nolēma iemācīt vācu valodā skaitīt līdz desmit. To man izdevās apgūt gana ātri. Nezinādama, ko vēl lai ar mani iesāk, viņa man jautāja, vai es pati mākot slaucīt sev dibenu? Es lepni atbildēju, ka protu. Tad viņa paziņoja, ka iemācīšot man kā dupsi noslaucīt, neizsmērējot kakas pa vaigiem, un sāka rādīt paraugdemonstrējumus, kā burzīt avīzi, lai to padarītu mīkstāku. Todien es iemācījos kvalitatīvi noslaucīt pakaļu, skaitot vācu valodā līdz desmit.

Kad Latvijā parādījās tualetes papīrs, tā bija svētlaime. Toreiz varēja papīru pa rullim nopirkt un svētku dienās ielikt tualetē dupša palutināšanai. Atceros, cik nozīmīga un bagāta jutos, kad varēju paritināt rulli un noplēst papīra loksnes, kas nav jāsabužina saķeres radīšanai. Tas papīrs gan bija raupjš, pelēks, absolūti tizls, bet tik un tā to lietojot, jutos it kā dzīvotu nākotnē. Toreiz man tas bija, kas sirreāls.

Strauji augot Latvijas ekonomikai, veikalu plauktos parādījās tik daudz tualetes papīra veidu, ka nespēju vien izvēlēties ar cik maigu pieskārienu vēlos noslaucīties. Ap to laiku es tikko iesoļoju pusaudžu vecumā un radās visai jokains hobijs – kolekcionēt dažādu veidu tualetes papīra loksnes. Es varēju nevajadzīgi daudz runāt par tualetes papīru, spriest un analizēt tā maigumu. Mans mīļākais bija papīrs ar aitiņām. Uh, cik tas bija mīksts! Reiz pat aiznesu savu kolekciju uz skolu draudzenēm parādīt, viņas bija pieklājīgas un manā klātbūtnē par mani neņirgājās. Todien man radās aizdomas, ka mans hobijs varētu būt jocīgs.

Vispār jau šis stāsts absolūti nav par tualetes papīra izmantošanu. Tas ir par Zero Waste un Minimālisma ietekmi uz manas ģimenes dzīvi.

Kādu laiku atpakaļ, es centos dzīvot saskaņā ar Zero Waste principiem. Es mācījos gatavot zobu pastu, aizstāt sadzīves ķīmiju, veidot kompostu un tamlīdzīgi. Lielākā daļa lietu man izdevās lieliski, un šis Zero Waste dzīves stils ienesa manā dzīvē skaistas pārmaiņas, par kurām ik pa laikam uzrakstīšu citās esejās.

Tualetes papīrs arī bija viena no lietām, ko centos nopirkt bez plastmasas iepakojuma, bet cietu sakāvi. Atrast bija iespējams, taču tas man bija par sarežģītu. Samierinājos un turpināju izmantot ierasto papīru.

Kāda jaukā ziemas dienā manā ģimenē negaidot ienāca tualetes papīra rullis, ko mans slepenais sagādnieks slavēja. Viņš lielījās, ka ar vienu rulli varot pat divus mēnešus pēcpusi slaucīt. Es tik smējos, ka tad jau ar to rulli var nosist bulli. Vēl vairāk stāsts šķita pārspīlēts, kad ieraudzīju, ka rullis ir vien divas reizes lielāks par ierasto. Tā kā papīrs nebija iesaiņots plastmas iepakojumā, tas bija no otreiz pārstrādāta papīra un ar nestandarta loksnes izmēru, es paķēru rulli no sava piegādātāja un sāku lietot.

Vakar gulēju gulta, lūkojos grieztos un kā parasti, kad aizdomājos, virpināju matus. Te pēkšņi es vīram maigā tonī paziņoju “mūsu tualetes papīram šodien aprit trīs nedēļas!” Pēc īsa klusuma mirkļa, kurā abi sapratām mana paziņojuma stulbumu, mēs sakām dūšīgi smieties.

Ja kādam interesē stāsta pamācošā daļa, tad tā ir tāda:

Kopš mēs dzīvojam kā minimālisti, mūsu dzīvē ir palikušas vien tādas lietas, kas sniedz mums pievienoto vērtību. Kādu laiku atpakaļ, mēs ar vīru sakām atbrīvoties no lietām. Jo vairāk lietas pameta mūsu dzīvi, jo skaidrāks palika skats uz dzīvi. Neiedomājamos apjomos es samazināju savu garderobi un pirmo reizi mūžā man ir sajūta, ka man ir tik daudz ko vilkt mugurā. Turklāt viss, ko es uzvelku, man patīk. Mēs pat nomainījām savu trīsistabu dzīvokli pret vienistabas un beidzot es jūtos omulīgi savā gaišajā, mīļajā dzīvoklī. Ik viena lieta, kas man tagad pieder ir man mīļa un sniedz prieku. Visapkārt vairs nemetājas mantas, kas lektu man acīs un kaitinātu ar saviem patstāvīgajiem atgādinājumiem: “mani tu nopirki, jo uzķēries uz reklāmas”, “mani tu nopirki, jo biji nogurusi no darba, kas nepatīk un nedomāji skaidri”, “mani tu nopirki, jo visi citi tā darīja” un tamlīdzīgi. Toties tagad, kad man pieder mazāk, ir sajūta, ka pieder vairāk. Katrai lietai manā dzīvē ir nozīme. Pat tualetes papīrs man ir kļuvis tik tuvs, ka atminos tā lietošanas dzimšanas dienu un ar baudu par to pasmejos.

 

Advertisements

4 Comments Add yours

  1. Zane says:

    Sis raksts ir vnk bomba 😂😂😂😂😂

    Like

  2. Elvita says:

    Neatceros, ka vēl kādreiz dzīvē tā būtu smējusies lasot bloga postu. Tik smieklīgi un reizē patiesi. Paldies!

    Like

    1. Zane Nuts says:

      Paldies par jauko komentāru

      Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s