Beidzot esmu stilīga!

blur-blurred-background-colors-955241

Patiesībā es neesmu stilīga. Domāju, ka cilvēki mani par tādu nedēvētu. Taču beidzot, 29 gadu vecumā, es jūtos lieliski savā apģērbā. Lai gan manu garderobi galvenokārt veido džinsi, t-krekli un kedas, tomēr, ejot pa ielu, beidzot esmu lepna par savu izskatu.

Agrāk man bija neskaitāmi daudz drēbju un šķiet kādi sešdesmit pāru apavu. Es vienmēr mocījos pie skapja domājot, ko no lielās apģērba izvēles, lai uzvelku, bet allaž tik un tā nebiju apmierināta ar izvēli. Kāpēc tā? Kāpēc vispār man bija tik daudz drēbju?

Te, laikam, pie vainas atkal ir deviņdesmito gadu pieredze. Tā nu sanāca, ka esmu tas veiksminieks, kas piedzima neatkarīgās Latvijas atjaunošanas laikā. Turklāt es arī laimēju loterijā piedzimt nabadzīgā ģimenē. Šajā loterijā gan bija viegli laimēt, jo lielāka daļa Latvijas ģimeņu bija nabadzīgas.  Taču esmu laimīga par to, jo nabadzība man galvā ielika tik daudz putnu, ka tagad ar prieku atceros visas stulbības, ko esmu dzīvē sadarījusi ar tiem sadarbojoties.

Atceros, ka bērnībā nebija lielveikalu, kur iepirkties. Tad bija tirgus. Drēbes man pirka, kad vairs nebija citu variantu. Reiz, kad vecāki ievēroja, ka man bikses jau tik īsas, ka ziemā potītes salst, tētis sameklēja naudu un veda mani uz tirgu.

Tirgū viena pie otras slējās skalu būdas, kas aizkrautas ar Adidos biksēm un Nice botām. Tirgus tantes vienmēr runāja tikai ar vecākiem. Kuram gan interesēja, ko bērns gribētu vilkt. Stilam nebija nozīmes, svarīgs bija praktiskums. “Lūk, cik stings materiāls, bērnam nesals ciskas,” teica tirgus tantes. “Pērciet nedaudz lielākas, atlociet galus. Derēs ilgākam laikam,” viņas deva padomus manam tēvam. Toreiz mani neinteresēja, kas man būs mugurā. Astoņu gadu vecumā biju pašpuika, kas tik skraida pa pagalmu un kāpj kokos. Man tikai gribējās, lai iepirkšanās ātrāk beidzās, jo trakākais bija pielaikošanas process. Tirgū pielāgošanas kabīnes bija ar vējā plīvojošu deķi aizklāts stūris skalu būdā. Kad ārā ir nulle grādi, slapjdraņķis un stiprs vējš,  tad galīgi nav patīkami pielaikot bikses.

Vēlme pēc lupatām man parādījās tikai ap pusaudžu vecumu. Žēl, ka tad man neparādījās arī nauda, vai vismaz gaume. Apkārt meitenes ģērbās arvien pievilcīgāk, bet es biju iesprūdusi kaut kur pa vidu starp vēlmi izskatīties kā Eminems un Britnija Spīrsa. Naudas man nebija neviena stila izkopšanai. Tad nu beidzot, kad sāku pelnīt (trīspadsmit gadu vecumā) un iepirkties Rīgas veikalos, tad ķēru visu, kam bija atlaides. Sajūta, ka varu nopirkt, ko vēlos bija apdullinoša. Žēl, ka šajā skurbulī pavadīju piecpadsmit gadus. Tā kā naudas man ar gadiem palika arvien vairāk, tad arī lupatu skaits manā skapī  pieauga.

Iepirkos es bez apdomas un ieklausīšanās sevī. Piemēram, seksīgās sieviešu zeķes es izdomāju sākt valkāt, kad neviļus ievēroju kādai simpātiskai kolēģei zem brunčiem spīdam zeķu mežģīņu maliņu. Es nodomāju, ka arī gribu būt seksīgā juristīte. Tā nu sanāca, ka pirmās zeķes uzvilku ziemā, mīnuss divdesmit grādu aukstumā. Jau iekštelpās es nejūtos savā ādā. Mana kautrīgā, kompleksainā iekšējā balss bļāva, ka esmu pārāk kaila. Toties izejot ārā, ziemas spelgonī, zeķu gumija sasala un zeķes saļima līdz pat potītēm. Tā es stāvēju Rīgas centrā, īsiem svārkiem, kailām kājām un seksīgajām zeķēm aptinušāmies ap potītēm.

Reiz kārtējā neapdomīgā pirkuma dēļ es sabojāju sev jaungada darba balli. Uz katru pasākumu man vajadzēja jaunu kleitu. Vecās tak nedrīkst vilkt! Nedod dievs, ja kāds ievēros, ka man uz balli mugurā ir jau kādreiz vilkts apģērba gabals. Diemžēl laiks iepirkties man nebija. Tamdēļ to darīju īsu mirkli pirms balles. Ātri iebraucu Alfā, ieraudzīju veikalā baltu pieguļošu kleitu. Kārtīgai  pielaikošanai man nebija laika, tāpēc kabīnē, atstājot savs bikses pusmastā, uzvilku kleitu. Pārliecinājusies, ka tā man der, nolēmu to pirkt. Pat neapskatīju sevi spogulī. Kad nauda ir makā, tad prāts nedomā.

Rezultāts bija tāds, ka ballē ierados ar cieši pieguļošu baltu kleitu, kurai uz krūtīm bija izgriezts vēdlodziņš. Kad apskatījos lejup uz savām kuplajām  krūtīm, izskatījās, ka redzu savu dibenu. Kājās man bija melnas kaprona zeķes. Zeķubikses es nevarēju vilkt, jo kleita bija tik pieguļoša, ka zeķubikšu gumijas un vīles spiedās ārā. Es klunkurēju uz divpadsmit centimetrus augstām laiviņām. Jutos un izskatījos kā ielas meita. Visu vakaru pavadīju sēžam pie galdiņa un ar rokām slēpdama krūtis, kas visu vakaru centās paskatīties laukā pa vēdlodziņu.

Šī kleita manā skapī, ne reizi neuzvilkta, nostāvēja vēl piecus gadus. Tikai tagad, kad sāku atbrīvoties no nevajadzīgajām mantām, es to aizvedu labdarībai.

Atbrīvoties no drēbēm man bija grūti. Tas nenotika vienā dienā. Apmēram gadu es muļļājos un pa druskai tīrīju skapi. Es ne kad savā dzīvē nebiju domājusi, ko man patīk vilkt. Es allaž domāju, kas man ir jāvelk. Ja eju uz darbu, tad man jāizskatās lietišķai. Idejas, kas ofisa sievietei ir jāvalkā, man pašai nezinot, manā zemapziņā ielika filmas un reklāmas.  Ikdienā es staigāju drēbēs, kas man patika viss mazāk, jo tās drēbes, kas man patika, baidījos novalkāt.

Tagad, es valkāju tikai to, kas man patīk un katru dienu jūtos burvīgi. Turklāt izrādās, ka drēbes nemaz nav tik viegli novalkāt. Kad mana galva ir daudz sakārtotāka, man ir vienalga uz cik pasākumiem esmu biju ar vienu kleitu. Ja man patīk, iešu kaut vai uz visiem.

Es vairs nekalpoju drēbēm, bet tās kalpo man. Turklāt es vairs nepiediršu (sorry par rupju kakāšanas vārdu, bet dabas piemēslošana manī atmodina dusmīgo pusi) pasauli ar impulsīvi pirktam lupatām, kuras man nekad nav vajadzējis.

 

 

 

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s