Kā radās sapnis par rakstīšanu?

ballpoint-pen-classic-coffee-261510Bērnībā man riebās lasīt. Māte, būdama kaislīga grāmatu lasītāja, mudināja mani to darīt vairāk. Viņas centieni palika bez ievērības. Man patika dricelēt apkārt pa pagalmu un vārīt ziepes. Reiz, spiediena ietekmē, izlasīju Annas Sakses “Pasakas par ziediem”. Man, deviņgadīgai meitenei, tā likās ārkārtīgi drūma grāmata. Skolā lika lasīt Rūdolfa Blaumaņa “Nāves ēnā”, Fjodora Dostojevka “Noziegums un Sods”, Reiņa un Matīsa Kaudzītes “Mērnieku laiki” un citas grāmatas, kas bija vai nu garlaicīgas, vai drūmas. Es biju un esmu pārāk sekla, lai uztvertu tādas grāmatas, tāpēc cik vien spēju izvairījos no to lasīšanas.

Kvantumos grāmatas sāku lasīt tikai Universitātē  Tā bija juridiska satura literatūra, kas, maigi izsakoties, ir traģiski garlaicīga.

Daiļliteratūra manā dzīvē ienāca apkaunojoši triviāli. Pasauli bija pārņēmusi Greja piecdesmit nokrāsu epidēmija. Lai kā man nepatika lasīt, ziņkārība ņēma virsroku.

Jau pēc pirmās izlasītās lapas, es burtiski apriju grāmatu lieliem kumosiem. Trīs dienu laikā izlasīju visu triloģiju. Manā izpratnē grāmata bija absolūts mēsls, bet es nespēju to nolikt malā. Dažreiz sviedu grāmatu pret sienu, kad Kristjans Grejs vai Anna Stīla kārtējo reizi bija īpaši neaptēsti. Tomēr vienmēr izlīdu no gultas, savācu grāmatu un turpināju lasīt.

Aizverot grāmatu, uz vāka bija informācija, ka ir pārdoti piecdesmit miljoni šīs grāmatas eksemplāri (tagad pārdots ir vēl vairāk). Es sameklēju, cik daudz pelna autors par katru pārdoto grāmatu un paziņoju vīram – es arī varu uzrakstīt tādu grāmatu.

Diez gan augstprātīgs bija šāds paziņojums, ņemot vērā, ka rakstīšana vienmēr ir bijusi mans klupšanas akmens. Pirmajā klasē apmeklēju logopēdu, jo nepratu lietot garumzīmes. Vēlāk, lai būtu sekmīga, es pavadīju neskaitāmas stundas, labojot gramatikas kļūdas diktātos un domrakstos. Pat tagad, kad bieži saņemu uzslavas, ka esmu labs darbinieks, tam seko piebilde: “rakstīt tev ir jāiemācās labāk”.

Tolaik es biju pārņemta ar naudas pelnīšanu. Acu zīlīšu vietā man mirdzēja dolāru zīmes. Ja būs nauda, tad būs skaista mašīna, liela māja un cilvēku apbrīns.  Es, mazpilsētas špidrilka, bestsellera autore! Kas gan grūts varētu būt tādas seksenes uzcepšanā?

Tā es sāku rakstīt. Pa dienu čakli strādāju, vakarā rakstīju grāmatu par Kristoferu un Annu. Jāatzīst, ka banālas lubenes tiešām ir viegli rakstīt. Katru dienu, rakstot apmēram vienu stundu, mēneša laikā uzrakstīju četrdesmit tūkstošus vārdu (standarta romānos parasti ir no septiņdesmit līdz simts tūkstošiem vārdu). Romānā vēl nebija neviena seksa aina, jo katru reizi, kad centos tādu uzrakstīt, man vaigi sāka sārtot.

Kopš sešpadsmit gadu vecuma esmu kopā ar savu vīru, kurš ir mans pirmais un vienīgais mīļākais. Par seksa lauveni mani nevar uzskatīt. Tāpēc vēl smieklīgāka bija mana apņemšanās izsisties kā seksa romānu autorei.

Atelpas brīdi nolēmu, ka palasīšu vēl kādu bestselleru. Diemžēl izlasīju grāmatu “Meitene ar pūķa tetovējumu”. Stulbie, lieliskie rakstnieki! Viņu dēļ, mana kvēlā rakstīšanas liesma apdzisa. Sapratu, ka tik laba rakstniece es nespēju būt. Pozitīvi bija tikai tas, ka es vairs negribēju būt vienkārši rakstniece, es gribēju būt laba rakstniece. Vismaz tāda, kurai pašai patīk uzrakstītais.

Vieglums ar kādu es rakstīju grāmatu bija zudis. Vairs nespēju uzrakstīt ne vārda. Tad izdarīju vēl vienu kļūdu. Es izlasīju, ko esmu uzrakstījusi. Tas bija pilnīgs sūds. Pat ne mēsls. Sūds. Tiešām sūds! Vismaz salīdzinot ar Stīga Larsona vai Dena Brauna darbiem.  Jāatzīst, ka, salīdzinot ar Greja piecdesmit nokrāsām, mana grāmata bija kā attāls tās brālēns no laukiem.

Šeit man jāapsveic Karīna Račko ar grāmatas “Saplēstās mežģīnes” izdošanu un latviešu seksa autores nišas ieņemšanu. Šis vilciens man ir aizgājis. Ceru, ka Kristofers un Anna atgriezīsies pie manis, un es izdomāšu citus piedzīvojumus šiem tēliem, jo gultā viņi bija neprašas.

Kopš tā laika esmu izlasījusi simtiem daiļliteratūras darbu un dolāru zīmes no acīm ir zudušas. Es vairs nerakstu, lai kļūtu miljonāre. Es pat nevēlos laimēt loterijā (ar šo teikumu centos pateikt, ka nauda man nav svarīga). Šodien nauda man ir vajadzīga tikai, lai apmierinātu pašas minimālākās vajadzības.

Tagad rakstu, jo man tas patīk. Grāmata “Aitas”, pie kuras šobrīd strādāju ir par ideālu pasauli manā izpratnē. Ceru, ka tā kaut vienam lasītājam liks kļūt par labāku un laimīgāku cilvēku.

Ja man ar rakstīšanu izdosies nopelnīt minimālu iztiku, lai varu to darīt pilnu laiku, tas būs burvīgs papildus bonuss. Tomēr, ja neizdosies, es turpināšu darīt algotu darbu. Lai kāds tas arī būtu. Bet nekad nepārstāšu rakstīt.

Vismaz tā es domāju šodien. Nesolu, ka rīt domāšu tāpat.

Advertisements

One Comment Add yours

  1. Aivis Vaļulis says:

    Patīkami lasīt, bet rakstīt Tev ir jāiemācās labāk. 🙂

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s