Pārgājiens un Es

boots-cup-daylight-167706

Došanās garos, izaicinošos, grūtos pārgājienos ir brīnišķīga nodarbe. Tā ir iespēja izveidot saikni ar dabu, sakārtot domas, uzlabot veselību. Tajā nav nekā negatīva. Tāpēc es nebrīnos, ka arvien populārāka kļūst pārgājienu organizēšana lielām ļaužu masām. Cilvēkiem patīk skriet baros, kāpēc, lai nepatiktu ganīties pa dabu baros.

Es, diemžēl, nekad neesmu piedalījusies nevienā masu pārgājienā. Mani mulsina dabisko vajadzību nokārtošanas jautājums. Zolīdi pārgājieni ilgst parasti vairākas dienas. To laikā neizbēgami rodas dabiskā vajadzība gan pa mazam, gan pa lielam. Esmu tik kautrīga, ka mulstu ikreiz, kad tas jādara pie dabas krūts. Parasti es brienu dziļi mežā, lai mans plikais dupsis būtu slēpts svešām acīm, bet pārgājiena laikā tak es jau būšu piekususi no paša gājiena, lai vēl censtos aizmukt no pūļa ikreiz, kad mans urīnpūslis liks par sevi manīt.

Vēl mana spilgtā iztēle radīja bažas par gulēšanu. Ja nu es atpalieku no pūļa, un lielai daļai soļotāju pa ceļam ir bijusi vajadzība “pa lielo”, tad pastāv iespējamība, ka man būs jāmeklē telts vieta mīnu laukā.

Tikai nepārprotiet mani, neesmu pret masu pārgājieniem. Vienkārši mana infantilā fantāzija rada pārspīlētas domas par iespējamām problēmām.

Taču man ir viens stāsts par pārgājienu.

Es izlasīju Šerilas Streidas grāmatu “Mežone”. Burvīga, drosmīga grāmata. Iesaku to visiem izlasīt!

Pēc grāmatas izlasīšanas paziņoju vīram: “Mēs iesim pārgājienā!” Apmēram desmit minūšu laikā bijām izdomājuši maršrutu un datumu. Viss pārējais šķita mazsvarīgs. Maršruts bija Ainaži – Rīga gar jūras krastu, datums bija jūlija vidus. Pārgājienam trenējāmies tikai vienu reizi. Tā bija pastaiga pa pludmali, kas izrādījās paredzēta nūdistiem. Pēc tās nodomāju, ka nieks vien ir noiet 150 km pa jūras krastu. Tā bija mana pirmā kļūda.

Otrā kļūda bija maršruta neizpētīšana. Trešā kļūda – neatbilstošs ekipējums.

Mums katram plecos bija pa mugursomai, ko aizņēmāmies no draugiem.  To izvēlei bija viens kritērijs – lielums. Somas piekrāvām ar lietām, kas ar katru noieto soli mums atgādināja, ka esam idioti. Telts, ko stiepām līdzi vien bija 4 kg smaga. Tai bija pat priekšnams. Kam pie joda pārgājienā ir vajadzīga telts ar priekšnamu! Līdzi paņemtais apģērbs un pārtika arī neizturēja saprātīga cilvēka kritiku. Lai kā man nepatīk izmest pārtiku, bet pēc divām noietām dienām mums to nācās darīt, citādi miskastē būtu jāizmet mugura.

Lai vai kā, pienāca tā diena un mēs devāmies ceļā. Līdz Ainažiem mūs aizveda ar mašīnu. Līdzko mašīna manam skatienam nozuda, es jau sajutu “nu ir sūdi” sajūtu. It kā vēl nekas nebija noticis, izņemot sajūtu, ka soma ir daudz par smagu, laikapstākļi daudz par aukstu. Pie tam vēl solīja vētru, mēs esam galīgi svešā vietā un īsti nezinām, kurp doties. Tomēr asinīs vēl kūsāja entuziasms un ignorēju veselo saprātu. Jūru atradām viegli.

Ārā vēl bija dzestrs rīts, kas saldēja vairāk kā biju iztēlojusies, tomēr sildīja cerība, ka diena vēl iesils.

Kādu brīdi gājām gar jūras krastu, aizrautīgi čalojām. Tad priekšā plīvoja pārāk zaļa un augsta zāle, kas iestiepās dziļi jūrā. Smilšainais krasts sāka samazināties un pārtapt par zaļganu purvainu duļķi zem kājām. Bet mēs tik turpinājām iet uz priekšu. Bija noiets jau pārāk daudz, lai ietu atpakaļ. Kaut kad jau jābeidzas tām zālēm. Tomēr tās nebeidzās. Zāles stiebri palika arvien garāki, līdz slējās virs mūsu augumiem, laupot jebkādu iespēju saskatīt šī murga galu. Kad ieraudzīju pirmās beigtās vardes, kas skalojās man gar kājām, man kļuva nelabi. Bet, kad paspēru pirmo beigto čūsku, panika ielīda manī kā ērce, kas neplāno pamest manu ķermeni. Cenšoties saglabāt savu veselo saprātu, mēs metāmies iekšā jūrā, līdz atstājām zaļo briesmoni aiz muguras. No satraukuma es pat nejutu, cik auksts ir ūdens, jo mani sildīja adrenalīns. Kad purvaino, duļķaino, zāļaino ūdeni nomainīja pazīstamais, brūnais jūras ūdens, tas bija man līdz dibenam. Atskatoties uz krastu, mēs beidzot ieraudzījām kopainu. Tā bija baisa. Jutos kā šausmu filmā “kukurūzas bērni”, tikai kukurūzas vietā bija smilgas (laikam, neesmu biologs). Nākotne arī neizskatījās spožāka. Cik acis radīja, skaistais, līdz šim man pazīstamais, jūras krasts bija zudis. Mums bija divas izvēles iespējas. Viena – padoties un iet atpakaļ, otra – paļauties uz cerību, ka pēc nākamā līkuma zāles beigsies. Mēs bijām naivi un paļāvāmies uz cerību. Kādu laiku bridām pa jūru. Kāju muskuļi sāka pagurt, adrenalīns vairs nespēja mūs sildīt, un ķermeni pārņēma aukstums. Ap to pašu laiku arī mūsu pleci sāka just sliktā ekipējuma smagumu. Lēnām mūs pārņēma izmisums. Iebriduši jūrā līdz ciskām, mēs nemitējāmies iet. Taču aiz katra nākamā līkuma skatam pavērās vien zaļās pļavas. Vienā brīdī, kad ūdens jau pamatīgi saldēja, sapratām, ka ir jāsaņemas un jāiet krastā. Izraudzījāmies vietu, kas attāli līdzinājās takai un slājām uz to. Saule jau bija zenītā. Kamēr atradāmies ūdenī, tā nespēja mūs sasildīt. Toties tuvojoties krastam un, ļaujot garajai zālei atkal ieskaut mūs, sakām nojaust, cik silta būs šī diena. Tas gan tobrīd nešķita svarīgi, jo atkal ar kājām bijām iebriduši pretīgajā zampā. Vīrs gāja pa priekšu, lai pārliecinātos, ka manā ceļā atkal neuzrodas pa baisai čūskai. Es sakopoju visus spēkus, lai nesāktu vemt. Soli pēc soļa mēs gājām caur šo purvu, līdz gultne palika sausāka un tīkamāka. Kad, beidzot, varēju uzelpot, sapratām, ka mums nav ne jausmas, kur atrodamies.

Kad plānojām pārgājienu, man bija noteikums – iztikt bez telefona. Šis piedzīvojums mums ir jāiztur bez mūsdienu tehnoloģiju izmantošanas. Tie izslēgtā veidā mums bija līdzi ārkārtas gadījumiem. Lai cik nogurusi jutos, vēl nebiju gatava salūst un ieskatīties telefonā, lai noteiktu atrašanās vietu.

Ilgi neprātojot, mēs turpinājām iet uz priekšu. Galvenais bija atstāt baiso pļavu. Pēc kāda kilometra vai diviem (mums nebija nekāda orientiera, lai noteiktu attālumus, ko esam nogājuši), beidzot sasniedzām šoseju. Saule bija sākusi svilināt. Sākumā tas šķita patīkami, bet kad gājām gar šosejas, uz kuras notika remonts, malu tā kļuva jau neciešami karsta. Apmēram sešu stundu laikā mēs bijām piedzīvojuši gan kārtīgu pārsalšanu, gan pārkaršanu. Pleci sāpēja un kājas alka atpūtas.

Kad nolēmu doties pārgājienā, es iztēlojos Latvijas skaistās pludmales. Man virs galvas lidos kaijas. Es iegrimšu pārdomās. Tajās atradīšu savus dziļākos ūdeņus. Gaidīju pa kādai atklāsmei. Es viennozīmīgi nebiju iztēlojusies, ka iešu gar pēc svaiga piķa smirdošu šoseju. Es nebiju plānojusi, ka vēl pirms pusdienām jutīšos salauzta un man nebūs atnākusi neviena atklāsme. Manī kūsāja vien dusmas un pārgurums. Nebija pat kur apstāties, lai uz mirkli atpūstos. Bija jāiztur, līdz šis posms beigsies. Es pat vairs neatceros, kā mēs nokļuvām atpakaļ pie jūras. Atceros, ka pa ceļam atradām izkārtni, kurā noskaidrojām, ka zaļo briesmoni sauc par Randu pļavām. Tās stiepjas 20 km garumā gar jūras krastu. Ja, mēs būtu kaut minūti veltījuši maršruta izpētei, mēs būtu to zinājuši.

Kad beidzot apsēdos jūras krastā, atpūtināju kājas, vīrs mani jau mudināja iet uz priekšu. Mums bija jāpaspēj līdz Salacgrīvai. Laiks bija paskrējis vēja spārniem. Es dusmīgi paskatījos uz viņu. Ja skatiens spētu nonāvēt, viņš jau būtu miris.

Skaisto jūrmalu mums izdevās izbaudīt vien mirkli, jo pēkšņi pārplīsa debesis. Strauji sāka līt lietus, kas acumirklī mūs pārvērta par slapjām, patvērumu meklējošām žurkām. Lietus mēteļi saplīsa jau to uzvilkšanas procesā.

Izmisīgi traucāmies uz priekšu. Lietus lāses spēcīgi sitās mums sejā. Tā mēs sasniedzām Salacgrīvas estrādi, kurā noģērbām slapjās drēbes, uzvilkām sausas, un no līdz paņemtajiem miskastes maisiem uztaisījām jaunus lietus mēteļus.

Ja gribējām tikt pie siltām pusdienām, mums bija jāturpina iet. Un mēs gājām. Lietus lēnām mitējās, tomēr mēs neriskējām noģērbt savu bruņutērpu. Nav ne jausmas kā mēs izskatījāmies, bet, laikam pietiekami interesanti, lai pie mums apstātos velotūristi no Ķīnas un kopā nofotografētos.

Salacgrīvu mēs sasniedzām. Pusdienas dabūjām. Kaut mēs bijām gājuši tikai pus dienu, bet es jau novērtēju iespēju nomazgāt muti, izmantot tualeti un pasēdēt uz cieta koka sola. Ar tualetes papīriem piemētātā tualete oda pēc kanalizācijas, tomēr man tā bija pieczvaigžņu viesnīca.

Kafejnīcā mēs atradām veloceļu karti. Nu mums beidzot bija kaut neliela iespēja iegūt nojausmu kurp jāiet. Sekojot kartei, iebridām mežā. Tas bija skaists skujkoku mežs. Beidzot varēju baudīt dabu, iegrimt pārdomās. Tikai pārdomu nebija. Eksistēja tikai soļi. Viens pēc otra. Es tos skaitīju. Piešķīru tiem vārdus. Es dungoju dziesmas. Centos visiem spēkiem aizmirst sāpes. Tās bija visur – plecos, mugurā, kājās, pēdās. Viss smeldza, bet bija jāturpina iet. Mums bija jāatrod, kur nakšņot. Pēc dienā piedzīvotā es vēlējos gulēt smilšainā pludmalē, prom no mošķiem. Bet mūs bija ieskāvis pasaku mežs un neviena taka neveda uz jūru. Mēs to dzirdējām, bet nespējam sasniegt. Bailes neļāva mums riskēt un novirzīties no takas. Tāpēc tik soļojām un soļojām, pārkāpdami savu spēju robežu. Saule jau laidās jūrā, kad sasniedzām krastu. Es saļimu jūras smiltīs. Tikmēr vīrs uzslēja telti. Pat iemigt bija grūti. Tieši apguļoties, es izjutu, cik ļoti bija cietis mans ķermenis. Tomēr nogurums ņēma virsroku, un mēs aizmigām.

Smagā diena bija notrulinājusi mūsu spriešanas spējas. Mēs nemanījām vēju, kas pieņēmās spēkā. Mēs aizmirsām par jūru, kas spēj paplašināt savu krastu. Mēs saldi gulējām, līdz telts siena vēja spēka ietekmē uzgūlās uz mūsu ķermeņiem.

Pēc pamošanās biju apjukusi. Maigās jūras viļņu skaņas, kas ieaijāja mani miegā, tagad šņāca kā nezvērs. Vējš auroja. Lietus sprakšķēja. Paskatījos uz savu vīru, kurš ar savu ķermeni centās pasargāt mani no uzbrūkošās telts sienas. Piecēlos sēdus un sajutu aukstumu, kas apņēma mani ķermeni, kad vairs to nepasargāja guļammaiss. “Es iešu ārā! Mēģināšu nostiprināt telti!” Viņš bļāva, bet vētras troksnī es teju sadzirdēju viņa balsi. Es pierāvu klāt ceļgalus, apķēru tos un, drebēdama bailēs, gaidīju vīru atgriežamies.

Lēnām iztaisnojās telts sienas, tomēr vējš joprojām neļāva bailēm pamest manu prātu. Kad vīrs atgriezās, es ielīdu viņa klēpī, kas tobrīd bija vienīgā vieta, kas sniedza man mierinājumu. Lēnām ausa gaisma, bet vējš nerimās un iemigt vairs nebija cerība. Mēs vien cerējām sagaidīt gaismu, lai spētu redzēt ceļu prom no pludmales.

Vējš pieņēmās spēkā un norāva telts virsējo kārtu. Vīrs atkal iztraucās no telts. Es vairs nespēju palikt neziņā un viena. Es izlīdu no telts, un vējš nekavējoties ieskāva mani savās aukstajās skavās. Tās bija stindzinošas.

“Mēģinām aiznest telti līdz mežam,” ar roku rādot uz mežu, viņš teica. Es dzirdēju vien katru otro vārdu, bet doma bija skaidra. Centos atsiet telts striķi no koka, pie kā tā bija piestiprināta. Mani pirksti no aukstuma kļuva nejūtīgi. Mēs sakām nest telti uz mežu, austošo sauli atstājot aiz muguras. Tuvāk mežam, vējš bija krietni mazāk jūtams.

Mežā mēs to nojaucām, sakārtojām mantas un piecos no rīta sākām sava pārgājiena otro dienu.

Dienas pirmajā daļā laiks mūs lutināja. Rokās vicinājām slapjās drēbes, lai tās izžūtu. Karte deva mums mierinājumu, ka vairs nebūs pārsteigumu ceļā. Ja nebūtu smagā soma, tad pirmā dienas daļa būtu pat baudāma. Tas gan nav pareizais vārds, bet uz iepriekšējā dienā piedzīvotā fona, šo vārdu varēja izmantot.

Izmisums piezagās, kad tuvojās vakars un bija jādomā, kur nakšņot. Tagad zinājām, ka gulēt jūras krastā nav prātā darbs. Mežs mani biedēja, tāpēc mēs gājām un gājām. Saule jau bija norietējusi. Ķermenis alka atpūtas, bet piemērotas vietas nebija.

Šo problēmu atrisināja kāda krodziņa, kurā mēs iegājām, lai lūgtu atļauju uzcelt telti tā pagalmā, laipnā darbiniece. Viņa ierādīja mums vietu pie savas netālu esošās mājas. Tur no siena mēs varējām uztaisīt mīkstu pamatni. No piedāvājumam mājā padzert tēju, mēs atteicāmies, jo nebija spēks sarunāties.

Ar pirmajiem saules stariem mēs devāmies ceļā. Bija sākusies trešā pārgājiena diena. Es joprojām gaidīju atklāsmes vai kādu dzīves gudrību. Bet nekā. Es spēju domāt tikai par ceļu un savu salauzto ķermeni. Pagājušas bija tikai divas dienas, un mans ķermenis mocījās sāpēs. Mugura vairs nespēja nest smagās somas. Tāpēc izmetām visu lieko tuvākajā atkritumu spainī. Muskuļi smeldza. Saule svilināja ādu. Trešajā dienā es guvu arī pirmo nopietno traumu. Sastiepu kaut kādu cīpslu pēdā. Atlikušo ceļu kliboju. Es nebiju domājusi, ka esmu tik vāja un tobrīd tā bija mana vienīgā atklāsme.

Trešajā dienā es pat nespēju sarunāties ar vīru. Gāju, ar skatienu ieurbusies ceļā un skaitīju mantru vēlvienusolivēlvienusolivēlvienusoli.

“Zaņuk, apstājies!” No mugurpuses atskanēja vīra balss. Viņš turēja rokās karti un paziņoja, ka, iespējams, pa labi ejot, būs ātrāk, bet pēc kartes nevarot skaidri saprast vai nebūs atkal strupceļš. Iepriekšējā dienā, pirms satikām laipno sievieti, mēs, sekodami kartei, iekļuvām strupceļā. Vietā, kur bija jābūt takai, bija uzcelta savrupmāja, ar augstu sētu apkārt. Vienīgā iespēja tikt tai garām, bija stāvā, dzīvībai bīstama klints. Mēs saudzējām dzīvību un gājām atpakaļ. Mājas dēļ mums bija jānoiet, apmēram četri lieki kilometri. To, ko mēs todien domājām par šo īpašumu jūras krastā, jau citi cilvēki bija uzrakstījuši un uzzīmējuši uz sētas.

Pēc šī paziņojuma es apstājos un nolēmu, ka ir pienācis laiks ieslēgt telefonu. Viņš atgādināja, ka es pati vēlējos iet bez tehnoloģijām. Šī piebilde manī pamodināja neadekvātas dusmas. Es sāku bļaut uz vīru. Kliedzu tā, ka rīkle sūrstēja. Izauroju visus krievu lamu vārdus, ko zināju. Loģikas manis teiktajā nebija. “Labi, jau labi, ieslēgsim telefonu,” šokētais vīrs teica, kad dusmu izvirdums norimās.

Trešās dienas nakti mēs pārlaidām mežā. Pa šīm pārgājiena dienām, biju palikusi nedaudz drosmīgāka. Daba mani vairs nebaidīja. Es tikai vēlējos pabeigt šo gājienu un atgriezties vecajā dzīvē. Man bija pie kājas gaidītās atklāsmes. Es vēlējos, lai tas ir beidzies.

No rīta, izlienot no telts, ķermenis jau jūtas noguris, pēda asi sāpēja un vienas neveiklas kustības dēļ, es zaudēju savu sprandu. Tā savilkās spēcīgās sāpes. Es vairs nespēju pakustēties. Sāpes vairs nebija izturamas. Vīrs nu jau nesa abas somas. Es teju spēju panest sevi. Līdz tuvākajai civilizācijai bija kādi 10 km. Agoniskās sāpēs, ar milzīgu vīra atbalstu es aizgāju līdz Carnikavai, kur mums atbrauca pakaļ. Ceļojums bija beidzies.

Apmēram nedēļu atkopu ķermeni. Pēda man sāpēja vēl ilgi.

Lai kā es gaidīju brīdi, kad nokļūšu mājā, bet tur nokļuvusi, es jau atkal ilgojos pēc dabas. Dzīve kā klaidonim ir smaga, tomēr tāda ir jebkāda dzīve. Tikai atgriežoties realitātē, es sapratu, ka pārgājiena laikā mans prāts patstāvīgi atradās tajā mirklī. Man eksistēja tikai viens solis pēc otra. Nebija ikdienas, nebija prāta radītu problēmu. Nebija domas par nezināmo nākotni. Uz četrām dienām es biju izlauzusies no sava prāta radītā krātiņa.

Tagad man ir tikai atmiņas, jo es neprotu atslēgt savu prātu un atkal dzīvoju krātiņā. Es nekļuvu gudrāka, viedāka vai garīgāka. Taču es tagad zinu, ka no šī krātiņa ir izeja. Esmu laimīga, ka devos šajā pārgājienā, ka darīju to bez apdoma un, ka kopā ar mani bija mans labākais draugs un mīļotais.

 

 

Advertisements

One Comment Add yours

  1. Margarita says:

    Būtu interesanti dzirdēt arī Tava vīra stāstu par šo pārgājienu 🙂

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s