Pārdomas par Zero Waste

bottles-container-daylight-802221

Es neesmu pilnīgs Zero Wasters. Šī ir vēl viena kauja, kurā es cietu sakāvi. Līdz pilnīgai neatkarībai no atkritumiem man vēl tāls ceļš ejams. Joprojām manā mājā ir atkritumu spainis. Tiesa, tas pildās gaužām lēni. Joprojām es ik pa laikam nopērku pārtiku plastmasa iepakojumā, kā arī izlietoju pa kādam maisiņam.

Tomēr, cenšoties ieviest Zero Waste principus savā dzīvē, man radās daži feini novērojumi un pārdomas par šo jauno kustību.

Mans pirmais novērojums – Zero Waste principus, paši to nezinot, ievēro pensionāri. Ar tiem es domāju vecā kaluma tantukus. Tos, kuriem mājās ir tējas sēne (jeb kombucha), kuri degunu joprojām šņauc auduma mutautiņos. Tās omes, kuras, ieraugot manus stilīgos plēstos džinsus, metas meklēt šujamadatu. Mana vecmāmiņa joprojām nelieto pannu, kuru uzdāvināju viņai desmit gadus atpakaļ. Kamdēļ gan, tak vecā vēl labi kalpo. Tikai eļļa tā vairāk jāuzlej, lai nepiedeg.

Zero waste celmlaužu ietekmē aptuveni pirms gada es nolēmu uzšūt pirmos auduma maisiņus, lai dotos iepirkties centrāltirgū. Blogeru bildēs bija skaisti auduma maisiņi, un cilvēki izskatījās tik moderni ar savām feinajām ķeselēm rokās. Pārmeklēju visu māju un atradu tikai vienu auduma tašu un vairākas mugursomas. Ar to bija par maz, lai iepirktos. Pirkt jaunus auduma maisiņus nebūtu manis cienīgi, tāpēc apņēmos no mājās atrodamajām lupatām tos uzšūt pati.

Diemžēl mājās atradās vien sarkans diegs un balta auduma šalle, kuru biju gatava upurēt. Nekad neesmu mācējusi šūt, bet man ir tendence darīt lietas, ko neprotu. Apņēmība, neizmantot celofāna maisiņus, sita augstu vilni, un es dedzīgi šuvu savas pirmās auduma kulītes. Kad darbs bija pabeigts, ar lepnumu atrādīju tās vīram. Viņš mirkli aplūkoja manu gara darbu. Procesa laikā centās būt nopietns un atzinīgs, bet viņa sejā bija manāms, ka viņš mokoši cenšas apslāpēt emocijas. Kā skaļš purkšķis pār viņa lūpām izspurdza smiekli, kas pārvērtās skaļā izvirdumā. Viņš, gan centās labot notiekošo, sakot, ka galvenais tak esot labais nodoms. Es, protams, lieliski apzinājos, ka  manas ķeseles izskatījās kā ar kājām šūtas, bet es centos neizrādīt aizvainojumu un ar augsti paceltu galvu devos iekarot tirgu.

Centrāltirgū es biju lepna, ka nepieņemu piedāvātos celofāna maisiņus. Brīdī, kad dūšīgi krāmēju augļus savās ķeselītēs, ievēroju, ka gandrīz katrs otrais sirmmatis arī nāk ar savām tašām. Līdzi pieņemtajām burkām grabot mugursomā, es slāju uz piena paviljonu, bet tur arī rindā stāv tantuks ar spieķi vienā un stikla burku otrā rokā. Pametu tirgu jūtoties radniecīga nevis moderniem jauniešiem, bet rūdītiem pensionāriem. Tas nemainīja manu apņēmību, tikai vairoja prieku. Galu galā visgrūtāk jaunus trikus ir iemācīt vecam aunam, tāpēc prieks, ka tie nav nekas cits kā vien labi aizmirsti vecie.

Tas arī ir mans nākamais novērojums. Zero Waste patiesībā nav nekas jauns. Daudz lielisku lietu, ko ieviesu savā saimniecībā, patiesībā tika izmantotas jau manā bērnībā. Piemēram, sadzīves ķīmijas vietā izmantoju piecas universālas lietas – sodu, citronskābi, etiķi, sinepju pulveri un veļas ziepes. (Citronskābi un sinepju pulveri lielā iepakojumā iegādājos Gemosā, diemžēl plastmasas iepakojumā, sodu un veļas ziepes var nopirkt papīra iepakojumā un etiķi var pagatavot no tējas sēnes.) Šīs universālās lietas daudzus gadus atpakaļ izmantoja mana mamma. Atceros, ka ar citronskābi atkaļķoja tējkannu, ar sodu un etiķi tīrīja kanalizācijas trubas, u.c. Šīm lietām neskaitāmus pielietojumus var atrast internetā. Neticami, bet ar tām mājas kopšanas darbus var paveikt efektīvāk par veikalā nopērkamajiem sadzīves ķīmijas līdzekļiem. Turklāt tagad man vannas istabā nemētājas liekas mazgāšanas līdzekļu pudeles, uz kurām krājas putekļi.

Blāvas atmiņas man ir arī par veikaliem manā bērnībā. Tie tak arī bija Zero Waste. Toreiz gan es biju ļoti maza un atceros tikai, ka konfektes tirgoja bez iesaiņojuma un iesvēra papīra turzās. Tā bija svētlaime! Kad pasniedza konfekšu turzu, es iemērcu tajā mazo roķeli un cerēju, lai končas būtu kopā sakusušas, jo tad vienas vietā dabūtu vairākas.

Vēl atceros, ka bērnībā nebija miskastes maisu. Atkritumu spainī ieklāja avīzi un viss. Patiesībā, cik vien spēju atcerēties, deviņdesmito gadu sākumā, atkritumu bija maz. Stikla tara bija svēta. Burciņās konservēja veltes ziemai. Novalkātās drēbes maksimāli izpreperēja. Nogrieza pogas, izgrieza rāvējslēdzējus. Audumu sagrieza trauku lupatās, mutautiņos vai ielāpos. Man šķiet, ka lāpīja pat kaprona zeķubikses. Toreiz tā bija nepieciešamība. Taču šodien šāda attieksme pret lietām būtu vajadzīga, jo lietas ir tik lētas un maznozīmīgas, ka pasaule grimst atkritumos.

Dažreiz es aizdomājos – vai mēs tik negausīgi pērkam mantas, bez apdomas un patiesas vajadzības, jo mantu trūkums mūsu dzīvē asociējas ar nabadzību? Tāda gadījumā nav skaidrs, kāpēc rietumu valstīs ir tik izteikts šis patērētāja kults. Par šo tēmu es varētu aizpļāpāties dikti tālu. Taču ne šodien.

Atgriežoties pie manām pārdomām par Zero Waste, vēl varu piebilst, ka atkritumu šķirošana man sagādā vislielākās problēmas. Tik daudz noteikumu, ka galva griežas. Turklāt dažādās vietās, dažādi noteikumi. Cenšoties izkost tos, man skaidrs palika vien tas, ka vieglāk ir izvairīties no atkritumu radīšanas.

Gadījumā, ja kādam tieši interesē, kā tad es dzīvoju un kāda ir mana mājsaimniecība, tad īsumā, to varu aprakstīt šādi:

Dzīvokļa tīrīšana: soda, etiķis, sinepju pulveris un citronskābe.

Vannas istaba: soda, kokosriekstu eļļa, bambusa zobu birstes, menstruālā piltuve, matu ziepes. Zobupastu pērku iepakojumā, jo laiku pa laikam mazgāju ar to, bet citreiz tās vietā lietoju sodu un kokosriekstu eļļu.

Pārtika: Kopš pārvākšanās uz Cēsīm un bērna ienākšanas manā dzīvē, grēkoju diez gan daudz. Cenšos ēst vairumā augļus un dārzeņus, kurus pērku kur vien pagadās. Es  nelieku tos celefāna maisiņā, bet beru uz letes tādus kādi tie no koka kāpuši. Piena produktus un olas iepērku no feina lauksaimnieka. Saldētavā saldēju kompostu.

Lielākās problēmas Zero Waste kontekstā man sagādāja:

  • Pamperi. No tiem nespēju atteikties.
  • Medikamenti. Bez iepakojuma tos ir visai sarežģīti nopirkt. Plānoju pārstāt slimot, lai tie nav jāpērk vispār!

Tomēr ieguvumi, ir daudz lielāki. Viens no tiem ir, ka Zero Waste principu ieviešanas procesā, es atradu minimālismu, kas būtiski mainīja manu un manas ģimenes dzīvi. Tas sakārtoja prātu, iemācīja domāt citādāk – vieglāk un atvērtāk. Mums tagad pieder viss pasaules laiks, kuru mēs pavadām kopā. Zinu, ka laiks man ir piederējis vienmēr, bet beidzot es to patiesi jūtu. Protams, visas labās pārmaiņas manā dzīvē nenotika tikai tāpēc, ka nolēmu nepiemēslot pasauli, bet tas bija gana nozīmīgs pavērsiena punkts. Vienkārši ir tā, ka šie principi prasa pretoties savai ierastajai ikdienai. Nav iespējams ieviest Zero Waste principus un vienlaicīgi saglabāt precīzi tādu pašu ikdienas rutīnu, kāda tā bija. Ja agrāk iegāju veikalā, pat nedomājot pirku ierasto tualetes papīru, tad tagad man nācās nomainīt ierastās takas un meklēt citus ceļus. Katrs jaunais ceļš mani veda prom no rutīnas un atvēra jaunu pasauli. Pamazām es cenšos apgūt savu jauno pasaulīti. Tagad es sēžu dīvānā, pa zāli piebristās kājas sakrustojusi klēpī, rakstu šo rakstu un kaifoju par savām izvēlēm. Dažreiz es arī raudu, dusmojos un īgņojos, taču esmu iemācījusies izbaudīt arī šīs emocijas.

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s