Dzīvosim draudzīgi

animal-ape-care-332153

Atceros, ka bērnībā domāju – mans tētis ir pats krutākais čalis miestā. Kad mēs gājām pa ielu, viņš sveicinājās ar visiem, ko satikām. Viņš allaž apstājās un runājās ar man svešiem onkoļiem. Es to vēroju un domāju, ka viņš pazīst visus, iespējams, pat valsts prezidentu.

Reiz es tētim jautāju: “Cik tev ir draugu?” Pirms viņš paspēja atbildēt, es ar bērnišķīgu lepnumu piebildu: “Droši vien kāds simts!” Toreiz es tikko biju iemācījusies skaitīt, tāpēc simts man bija milzīgs skaitlis. Atceros kā lielījos, ka protu skaitīt līdz simts un, lai pierādītu savas prasmes, vilkos līdzi upurim kā ēna un skaitīju – viens, divi, trīs, četri,… piecdesmit trīs, piecdesmit četri, …, deviņdesmit, un tā līdz pat simtam. Traģiska mana skaitīt prasmes izrādīšana kļuva, kad uzzināju, ka var skaitīt arī tālāk – simtu viens, divssimt divi, trīssimt seši,  un tā līdz izvedu klausītāju no pacietības.

Lai vai kā, tētis toreiz man pateica vārdus, kas dziļi iespiedās atmiņā: “Man ir tikai viens draugs, visi pārējie ir tikai paziņas.” Starp citu, es apprecēju šī drauga dēlu.

Tagad, kad esmu pieaugusi, saprotu tēva teikto. Es gan nesauktu jūs, cilvēkus manā dzīvē, tikai par paziņām, jo katrs esiet svarīgi manā dzīvē. Tomēr, tie īpašie – labākie draugi man ir tikai divi. Vienu es apprecēju. Otru apprecēt nevaru, jo viendzimuma laulība Latvijā nav atļauta.

Manā dzīvē ir trīs lielas draugu grupas. Ir bērnības draugi. Tie ir cilvēki ar ko kopā ir pavadīts viss bezrūpīgākais laiks manā dzīvē. Viņi mani pazina tādu, kādā es esmu patiesībā.

Bērnībā mēs vēl neprotam likt maskas, mēs necenšamies līdzināties citiem tik ļoti, ka aizmirstam kādi esam patiesībā. Ar šiem draugiem ir kopā ražotas pašas jautrākās atmiņas. Taču, tagad, viņus satiekot, ir divas sarunu tēmas. Viena sākas ar vārdiem “Atceries, kā toreiz mēs…”, savukārt otra ir kopīgo paziņu apspriešana.

Otra draugu grupa izveidojas skolas un studiju gados. Lielākai daļai cilvēku, tieši par šiem draugiem ir visslabākās atmiņas, jo kopā pavadīti neskaitāmi tusiņi, pārvarēts pusaudžu vecums, un dziedētas pirmās sirds sāpes. Skolā uzturējos galvenokārt tikai labākās draudzenes sabiedrībā, savukārt studiju laikā baidījos no kursa biedriem, jo kā meitenei no laukiem galvā mita stereotipi, ka juristos studē tikai iedomīgi bagātnieki (tagad es, protams, zinu, ka tā nav).  Līdz ar to šajā grupā man nav daudz draugu. Tomēr tie, kas ir, ir brīnišķīgi. Parasti satiekoties, sarunu tēmas ir par un ap sasniegumiem.

Trešajā grupā ir kolēģi. Tiem manā sirdī ir īpaša vieta. Darba vietā mēs pavadām vienu trešo daļu no dienas. Kolēģi bieži ietekmē gan mūsu garastāvokli atgriežoties mājās, gan mūsu ikdienas lēmumus (liela daļa ofisa darbinieku savas lietas kārto darbā, maksā rēķinus, iepērkas interneta veikalā, meklē receptes, ko pagatavot vakariņās. Vismaz es tā daru.). Lai kā mēs cenšamies darbu nejaukt ar privāto dzīvi, ja ar kādu kolēģi ir izveidojušās tuvas attiecības, tad bieži izkratām viņam sirdi . Man ir ļoti paveicies. Visur, kur esmu strādājusi, mani kolēģi bija lieliski. Viņi man tik daudz ir devuši. Maniem bijušajiem kolēģiem, manā sirdī vienmēr būs silta vieta. Pat tos, ar kuriem kontaktus vairs neuzturu, es atceros tikai ar smaidu. Pat stulbākos.

Protams, ir cilvēki, kas nav ietilpināmi nevienā grupā. Viņi vienkārši ir gadījušies manā dzīvē un labi, ka viņiem tā sanāca.

Tomēr tas vienīgais, labākais draugs (te nerunāju par vīru, viņš no drauga pārgāja vīra statusā), ir īpašs.

Mana labākā draudzene ir kaitinoša, egoistiska, spītīga, nekad neklausās ko viņai saka, vienmēr visu dara pēc sava prāta. Viņa ir tieša. Tik daudz lamājusi mani ir tikai viņa. Dažreiz viņa ir kā skabarga pakaļā, dadzis džemperī, spināts zobu starpā. Tomēr es viņu mīlu.

Par katru cilvēku savā dzīvē, es spēju pateikt ko labu, kā arī iemeslu kāpēc viņš ir man nozīmīgs. Taču, es to nespēju pateikt par savu labāko draudzeni. Tam, kāpēc viņa tāda ir, nav iemesla. Tam nav pamatojuma. Viņa vienkārši ir. Viņa vienmēr ir bijusi un, ceru, ka vienmēr būs.

Saka, ka attiecības ir jākopj. Par tām ir jārūpējas. Tā tas ir, ja nesatiecies, nesazvanies vai nesaraksties ar saviem draugiem, tie lēnām izplēnē no tavas dzīves un paliek vien par atmiņām.

Tomēr, tā tas nav ar labāko draugu. Īsta draudzība iztur jebkādu laika kritiku. Tā pārdzīvo hormonālās svārstības, kuru laikā tu sarunā briesmu lietas (šo es zinu droši, esmu profesionālis dusmu izvirdumos). Tā vienkārši būs, lai tur vai kas.

Mana mamma nav tik sabiedrisks cilvēks, kāds bija mans tētis. Iespējams, mana tēta šarms slēpās viņa ūsās. Nezinu? Lai vai kā, bērnībā nemanīju, ka mammai būtu daudz draugu. Viņa allaž runāja par savu kursa biedreni, kas bija viņas labākā draudzene. Es nekad nebiju redzējusi šo draudzeni. Liktenis manas mammas dzīvi bija iekartojis tā, ka gandrīz trīsdesmit gadus viņas praktiski nebija tikušās.

Kāda saulainā vasaras dienā, es aizvedu mammu tikties ar sen nesatikto draudzeni. Viņu ieraugot, māte atrāva vaļā mašīnas durvis un kā sprigana ķēve aizauļoja pretī. Abas cieši apskavās, un kopš tās dienas viņas atkal ir nešķiramas. Regulāri tiekas, kopā spēlē erudītu līgā, stundām pļāpā un bauda kopā būšanu. Īstu draudzību nespēj ietekmēt nekāds laiks.

Man ir paveicies būt šādas draudzības lieciniecei.

Katram cilvēkam mūsu dzīvē ir nozīme. Kāds pasaka īstos vārdus, īstajā brīdī. Cits raida saprotošu skatienu, kad tas viss vairāk nepieciešams. Kāds tevi samīļo, kad pasaule šķiet vientuļa un baisa vieta. Cits iedrošina spert pirmo, nedrošo soli jaunā nākotnē.

Paldies, jums, mani draugi, ka esiet manas dzīves daļa. Jūs veidojiet manu pasauli ideālu.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s