Beidzot esmu stilīga 2: kā tas notika

apparel-clothes-clothing-8434

Pēc essejas “Beidzot esmu stilīga!” publicēšanas vairāki cilvēki mani mudināja detalizētāk  pastāstīt par procesu, kā līdz tam nonācu.

Diez vai spēšu dot vadlīnijas, kā efektīvi iztīrīt skapi. Tomēr es piedalīšos ar savu pieredzi un ceru, ka tā jums noderēs.

Apmēram pirms diviem gadiem pirmo reizi sāku nopietni atbrīvoties no drēbēm. To skaits skapī bija sasniedzis kritisko punktu.  Man šķita, ka visi, tikai ne es, prot gaumīgi ģērbties. Nespēju paiet garām nevienai izpārdošanai, nenopērkot jaunu lupatu.

Es vairs neatceros, kas mani pamudināja sākt iekarot savu skapi un uzvarēt šajā cīņā. Pazīstot sevi, tas viss ticamāk bija slinkums. Man bija apnicis kārtot drēbes, kuras es nedz valkāju, nedz man patika. Man bieži patīk mainīt dzīves vietas. Tāpēc jo īpaši apgrūtinoši ir staipīt līdz liekās mantas.

Tātad, ko un kā es darīju?

Pirmais solis –  es uzaicināju kritiskāko draudzeni uz skapja tīrīšanu.

Pirmkārt, man patīk viņas stils. Lai gan tas ir atšķirīgs no mana stila, taču es augstu vērtēju viņas gaumi. Otrkārt, viņa ir atklāta un nebaidās paust savas domas. Ja man kaut kas nepiestāv, tad viņa to atklāti pasaka. Treškārt, mums ir pilnīgi atšķirīga izpratne par iepirkšanos. Viņa iepērkas reti, bet pērk dārgas un kvalitatīvas drēbes. Toties es pērku visu. Jo lētāk, jo labāk. Valkāju drēbes līdz tās irst pa vīlēm.

Abas sākām ķidāt manas sapirktās lupatas. Es visu pielaikoju, viņa atklāti man teica – tas tev ir par lielu vai mazu, tas ir pārāk savēlies, tam ir izbalējusi krāsa. Jāatzīst, nebija viegli izmest drēbes, kuras draudzene atzina par novalkātām. Mana izpratne bija citāda. Tomēr es biju apņēmusies ieklausīties viņā un mācīties. Labi, ka tā! Lai cik mīļš būtu kāds krekliņš, ir jāiemācās no tā atvadīties, ja tas vairs nav derīgs, piemēram, ir mainījusies figūra, vai viss cauri ir savēlušies bumbuļi.

Ar šo pirmo soli es vēl neatradu savu stilu, bet es atbrīvojos no kaudzes ar drēbēm, kas man nederēja, bija novalkātas vai bezgaumīgas. Draudzenes skats no malas bija vitāli nepieciešams, jo man bija tendence vienmēr atrast ieganstu lupatu paturēt. “Ja nu es pieņemšos svarā,” “šo var pāršūt,” “to es novalkāšu pa māju” un tā tālāk.

Tagad skapī bija palikušas labas, kvalitatīvas un stilīgas drēbes, bet tik un tā to bija par daudz.

Sāku skapja otro tīrīšanas soli. Šoreiz tas bija grūtāks. Tagad bija jāatvadās no drēbēm, kurās nejūtos labi. Ir grūti izmest apģērba gabalu, par kuru tu esi dārgu naudu maksājusi, vai kas atbilst šī brīža modes tendencēm. Taču es nevēlējos apstāties. Gribēju, lai man pieder tikai tāds apģērbs, kas man patīk un kurā jūtos ērti.

Šajā solī es devu drēbēm “otro iespēju”. Tas bija tā. Tās drēbes, kuras es reti valkāju, bet arī izmest nespēju, es uzvilku no rīta un visu dienu centos saprast, kā jūtos.

Piemēram, manā skapī bija skaisti, stingra auduma, haki krāsas svārki ar augsto vidukli un pogām priekšpusē, kas stiepās visu svārku garumā. Kopā ar baltu blūzi svārki izskatījās lieliski. Tomēr, es nejutos ērti. Šie svārki neizturēja “otrās iespējas” dienu. Tualetes apmeklējuma laikā tie pierādīja savu nederību manā dzīvē. Es tos biju uzvilkusi aukstā laikā, kad valkāju arī zeķubikses. Augstā vidukļa dēļ tos grūti bija pavilkt uz leju, tāpēc stūmu uz augšu gandrīz līdz padusēm. Kad visas vajadzības bija nokārtotas, slidinot svārkus uz leju, tie paķēra līdzi gan zeķubikses, gan apakšbikses.  Rāvu svārkus atkal augšā, sakārtoju apakšveļu, bet kā laidu lejā, zem svārkiem atkal paliku kaila. Pāris reižu vēl atkārtoju vingrinājumu ar svārku pacelšanu un nolaišanu, līdz padevos un pogāju daudzās pogas. Katru reizi tualeti apmeklējumu par vismaz par piecām minūtēm ilgāk kā ierasts. Kolēģi, iespējams, nodomāja, ka man ir  vēdera problēmas. Es vairs nebiju gatava stila dēļ mocīties tualetē, tāpēc ieliku svārkus labdarībai nododamajā kaudzē.

Svārki nebija vienīgais apģērba gabals, kura dēļ piedzīvoju amizantus mirkļus. Man bija gaisīga auduma bikses ar rāvējslēdzēju aizmugurē, nevis priekšā. Izskatījās diez gan feini, kaut gan ne visai praktiski. Vienu dienu, atkal darbā, pēc tualetes apmeklējuma, cenšoties aizvērt rāvējslēdzēju, tas ieķērās. Tā kā savu dibenu redzēt nevaru, tad uz aklo centos to atbrīvot. Maigi paņēmieniem, man neizdevās to izkustināt no vietas. Sāku pielietot spēku. Ilgi cīnījos. Uz pieres pat izspiedās sviedri. No neērtās pozas rokas sāka nogurt. Rāvu no visa spēka. Beidzot, plīstošas apģērba skaņas pavadīts, tas padevās. Kopā ar rāvējslēdzēju bija padevušās manas mežģīņu biksītes. Es iztraucos no tualetes kabīnes un centos spogulī saskatīt kaitējumu. Cerēju uz mazu caurumiņu, bet nekā. Skatam pavērās milzīgs apaļš caurums virsbiksēs un mazāks caurums apakšbiksēs, caur tiem visā krāšņumā spīdēja mans kailais pakaļgals. Cik vien spēju, savilku bikses uz augšu, lai caurums pavirzītos uz muguras. Tā rezultātā  bikšu stari stiepās krietni virs potītēm, un es jutos kā pajoliņš. Visu atlikušo darba dienu pavadīju sēžot. Todien es atvadījās arī no šīm biksēm.

Mans skapis arvien tukšojās, bet pilnībā apmierināta nebiju. Joprojām nezināju, kā gribu izskatīties. Visapkārt ir tik plašs piedāvājums. Ja skatos reklāmas plakātos, tie ir tik pārliecinoši un rada ilūziju, ka arī es ar to konkrēto džemperi būšu tik pat iekārojama, neatvairāma vai neatkarīga. Dažreiz reklāmas ir tik iedarbīgas, ka pēc tamponu reklāmas noskatīšanās gribas tos ielikt pat, ja man nav mēnešreizes.

Tā es nonācu līdz trešajam solim – centos saprast, kas man tiešām patīk. Tāpēc aktīvi domāju par slavenībām, kuras man šķiet patiesi pievilcīgas. Sievietēm, kuras apbrīnoju un vēlētos līdzināties.

Tad es šis sievietes iegooglēju klāt liekot vārdu “casual”. Mani viss vairāk saistīja divas aktrises – Andželīna Džolija un Dženifera Anistone. Izrādās man ir vienāda sieviešu gaume ar Bredu Pitu.

Izpētīju abu meiteņu ikdienas stilu un konstatēju, ka man tieši tā patīk ģērbties visvairāk – vienkrāsaini tkrekli un džinsi. Viņu stils bija absolūti vienkāršs. Nezinu, kāpēc agrāk domāju, ka vienkārši ģērbties nevarētu būt arī stilīgi.

Tas man palīdzēja atbrīvoties no visiem puķainajiem, kruzuļainajiem, cakotajiem, sievišķīgajiem apģērba gabaliem, kas man patiesi nekad nebija patikuši. Ir sievietes, kas izstaro sievišķību, un viņas tieši manis izmestajos apģērbos justos vislabāk. Šodien es to zinu un vairs nekaunos par savu vienkāršību.

Man joprojām ir gana daudz apģērba. Ar tiem varu piepildīt divus lielus skapja plauktus un vēl dažas kleitas, žaketes un virsdrēbes karājas uz pakaramajiem. Kārtīgi minimālisti mani izslēgtu no sava pulciņa. Tomēr manis pašas mērķis ir sasniegts – skapī ir tikai tāds apģērbs, kas man patīk un kurā jūtos ērti. Es pārzinu katru lietu, ko valkāju. Un galvenais, es vairs neiepērkos neapdomīgi. Es jūtu, kad man tiešām kaut kas ir vajadzīgs, nevis tā ir reklāmas ietekme.

Tomēr pēc visiem šiem soļiem, es vēl joprojām neesmu iemācījusies nopirkt kvalitatīvas drēbes. Procesa laikā centos pirkt dārgākas drēbes, bet atklāju, ka dārgs nenozīmē kvalitatīvs. Joprojām tkreklus, zeķes un citas bieži manāmās drēbes pērku H&M, jo man patīk, ka viņi izmanto otrreiz pārstrādātus materiālus. Pārējās drēbes gan vēl nezinu, kur pirkšu. Pagaidām vēl lietoju to, kas palicis skapī pēc tīrīšanas. Visticamāk, ka turpināšu iepirkties humpalās. Vismaz no turienes nāk manas viss iemīļotākās drēbes.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s