Kā es bērniem tikumu nemācīju

IMG_20180521_191422Nesen devos ar savu nepilnu gadu veco dēliņu pastaigā uz apkaimes spēļu laukumu. Tur es iesēdināju bērniņu šūpolēs, un abi vērojām divus puikas spēlējam futbolu. Puišiem varētu būt septiņi vai astoņi gadi. Es gan esmu galīgi neprofesionāla mamma un man citu bērnu vecumu noteikšana nepadodas. Tomēr ceru, ka vismaz aptuveni tāds ir šī stāsta galveno varoņu vecums.

Abi puiši sarunājās. Viens saka: “Es neizprotu Parīzes “Saint-Germain”. Viņi varēja dabūt Mesi, bet paņēma Neimāru!” Es tajā vecumā mērcēju košļenes cukurā un mācījos Spice Girl deju kustības. Tagad jaunatne spriedelē par spēlētāju pirkšanu.

Es turpināju vērot, kā zēni spārda bumbu, un ieraugu, ka blondais puika nomet zemē tukšo vafeļu paciņu. Tā plīvoja vējā kā tāds amerikāņu skaistums un ik pa laikam iemetās zēniem kājās. Otram gudriniekam iepakojums traucēja spert bumbu, tāpēc viņš paspēra to malā. Mana sirds saskuma. Kāpēc viņi vienkārši nepiegāja pie blakus esošās atkritumu tvertnes un neiemeta iepakojumu tajā? Apkārtne bija tīra un sakopta. Nekas neaicināja šos bērnus nomest atkritumus. Es sapratu, ka vienkārši noskatoties notiekošajā, es esmu tikpat vainīga, cik bērni. Tikai atšķirībā no viņiem, es esmu pieaugušais. Turklāt tāds, kas laiku pa laikam raksta esejas, kurās moralizē par pasaules piesārņošanu. Tomēr es nespēju viņiem neko pateikt. Visiem spēkiem centos saņemties, lai atvērtu muti un sabārtu puikas, bet iekšējā balss teica – tu viņiem būsi vien trakā tante, kas traucē spārdīt bumbu.

Jocīgi, bet man vienmēr uzmācas neracionāls satraukums, kad jāaizrāda citu bērniem. Sirds sāk dauzīties straujāk, kājas ļimst un kad saņemos runāt balss skan kā peļu pīkstieni. It kā no bērniem nevajadzētu baidīties. Ko gan viņi man izdarīs? Piekaus? Apsaukās? Es taču esmu pieaugušais un man nevajadzētu baidīties, tomēr es baidos.

Pirms vairākiem gadiem es saņēmos aizrādīt trim meitenēm. Toreiz biju aizgājusi uz Grīziņkalnu izbaudīt pavasara sauli. Sēdēju kalna augšā un vēroju, kā meitenes spēlējās ar baltu žurku. Aiz nezināšanas viņu spēle bija diezgan skarba pret balto, mazo mājdzīvnieku. Es pārvarēju savas bailes un devos pie meitenēm. Maigi paskaidroju: “Tā nedrīkst spēlēties ar pelīti, jūs viņai dariet pāri.” Meitenes nokārtām galvām noklausījās manis teiktajā. Tad viena draiskule man atbildēja: “Tā nav pelīte, tā ir žurka”.

Protams, ir vēl otra iespēja – ignorēt notiekošo un čīkstēt, cik šo bērnu vecāki ir slikti cilvēki. Ak, kādi neģēļi, nav bērniem atkritumu tikumu iemācījuši. Taču man šī opcija nepatīk. Es neko nezinu par šo bērnu vecākiem, kāpēc, lai tos velti nonievātu. Iespējams viņi ir uzcītīgi Zero Wasteri, tik puikas, kā jau puikas – neklausa. Turklāt es nevaru galvot, ka arī mans bērns, lai kā es censtos, izaugs par izcilu pasaules pilsoni. Tāpēc es vēlētos, lai sabiedrība būs iecietīga pret viņu un nepieciešamības gadījumā pamācītu.

Es šūpoju savu dēlu, vēroju puišus un draisko vafeļu paciņu un neizvēlējos nevienu no variantiem. Es nesabāru puišus. Es arī neizlēmu palaist vējā iepakojumu.

Es izcēlu no šūpolēm savu puisēnu (viņš ir vēl pārāk maziņš, lai paliktu tajās un novērotu, kā es dodos pasaules glābšanas misijā) un gāju pacelt plandošo iepakojumu. Es izgāju cauri puišiem, pacēlu to un iemetu divus soļus tālāk esošajā atkritumu tvertnē. Rotaļīgi stāstīju savam bērnam, ka atkritumus nedrīkst mest zemē un atgriezos spēļu laukumā. Iespējams, tās bija manas iedomas vai cerības, bet, caur saules brillēm lūkojoties uz blondo palaidni, es saskatīju viņa acīs patiesu kaunu.

Es neesmu nekāda milfene, kuras acīs puika vēlētos “labāk” izskatīties. Es esmu mamma parastā, bet man nez kāpēc šķiet, ka es vismaz nebiju arī trakā tante, kas bļaustās un kuras bļaurās pazūd vēstījuma būtība. Es centos, lai šis žests nebūtu uzspēlēts. Es pacēlu iepakojumu sevis dēļ, jo tas man lika justies labāk. Es ceru, ka mans dēls mācīsies no manis, bet, ja arī ne, es viņu tik un tā mīlēšu.

Ar šo eseju es nedomāju pastāstīt, cik nerātni puikas dzīvo Cēsīs. Nebūt ne. Domāju, ka viņi, iespējams, ir pat ļoti labi bērni.

Es vispār neticu patiesam ļaunumam. Nedomāju, ka kāds piemēslo pasauli un gardi smejas par katru zemē nomesto dranķi. Domāju, ka pat Hitlers nebija patiesi ļauns, viņam vienkārši bija totāli sačakarēta izpratne par labo. Lai vai kā, mēs nevaram mainīt citus, varam tikai ar savu piemēru mēģināt pasauli padarīt labāku.

Bilde: Līva Kļaviņa

Advertisements

One Comment Add yours

  1. Agris says:

    Nevis “neracionāls” satraukums, bet pamatots. Tādi sīči mēdz būt kretīni. Un, ja ne viņi, tad viņu vecāki. – Var uzrauties uz nepatikšanām. Un Hitleru nevajag pieminēt. Tur nepietiks grāmatas, lai analizētu viņu kontekstā labs- slikts.

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s