Nepieciešamās galējības

animal-butterfly-close-up-45863

Mēs dzīvojam kontrastu laikmetā. Kamēr vienā pasaules malā ir iespējams iesniegt tiesā sūdzību par absurdiem niekiem, tikmēr citā tiek smagi pārkāptas cilvēktiesības.

Kamēr pasaulē tūkstošiem cilvēku dienā mirst no bada, Amerikas Savienotās valstis vien iztērē no aptaukošanās izraisītu slimību ārstēšanai piecus simtus miljonu dolārus dienā*.

Kamēr vieni cilvēki dienā pēc sevis atstāj kaudzi atkritumu, citi spēj dzīvot absolūti bez to radīšanas.

Kamēr daži stumj māgā hamburgerus, pusdienās un  vēl pa kādam lopiņam vakariņās, tikmēr citi iztiek vien, graužot dārzeņus.

Kontrasti ir nepieciešami, lai radītu līdzsvaru. Līdzsvars ir skaists vārds, kas raksturo manu ideālo pasauli. Tāpēc šis raksts ir veltīts kaitinošajiem dīvaiņiem, kas sociālajos tīklos uzbāžas ar savu redzējumu, saviem uzskatiem un uzbāzīgi cenšas padarīt pasauli labāku. Viņi bļauj un skandē, cik mēs dzīvojam nepareizi, cik ļauni esam, cik vāji, jo nespējam dzīvot citādāk. Daži savukārt cenšas sniegt piemēru un mācīt. Lai vai kā dažreiz tas ir kaitinoši, citreiz iedvesmojoši. Dīvaiņi, par ko es runāju, ir visi tie, kas savā dzīvē ir ieviesuši krasas pārmaiņas. Neatkarīgi vai tas būtu vegānisks, bezatkritumu, reliģisks vai citāds dzīvesveids, kas ir vērsts uz sevis un pasaules pilnveidošanu. Tas prasa atrast sevī spēku, jo sabiedrības vairākums to uztver ar neizpratni. Vismaz pagaidām.

Jokus par vegāniem es pirmo reizi dzirdēju vēl pirms facebook laikmeta. Nevienu vegānu nepazinu personiski, bet vienmēr atradās kāds paziņu paziņa, kas reiz “Tādu” ir saticis. Par šiem jokaiņiem runāja kā par sniega cilvēkiem vai čupakabrām, kā par folkloras tēliem: “Viņi neēdot pat olas. No kā viņi pārtiek?”, “Viņš esot izstīdzējis kā tads zāles stiebriņš, graužot vien dārzeņus”. Atceros, ka reiz kāds man stāstīja kā tādu neticamu notikumu, ka tie vegāni sēžot zem augļkokiem un pielūdzot augļus.

Lai vai kā, tā ir pagātne, un vegāni vairs nav mistiskie sniega cilvēki. To dzīvesveids šobrīd kļūst arvien populārāks. Viņu skaits pieaug ģeometriskā progresijā. Manuprāt, tas ir lieliski. Arī es vēlos pateikt milzīgu paldies visiem, kas  savā dzīves ceļā domā arī par dabu, dzīvniekiem un līdzcilvēkiem. Manuprāt ikviens kaut kādā mērā dara labu savā dzīvē. Tomēr šoreiz es savu paldies veltu tieši tiem jokaiņiem, kas ir izvēlējušies dzīvot galējībās.

Mēģināšu paskaidrot savu domu sīkāk. Turpināšu ar vegānu piemēru.

Tikai pirms turpinu, es informēju, ka neesmu  uztura speciāliste, zinātniece, ārste vai vēsturniece. Viss, ko rakstu ir tikai un vienīgi manas pārdomas.

Sen senos laikos cilvēki dzīvoja alās. Viņiem, lai izdzīvotu, bija jāmedī un jāēd viss, ko deva daba. Tolaik nebija iespējams internetā pasūtīt super foodus, iestādīt piemājas dārziņā visu, ko sirds kāro un klimats ļauj izaudzēt. Toreiz dzīve bija citādāka. Vecis dodas medībās, sievišķis kur pavardu. Neesmu dzīvojusi tajos, senajos laikos, tomēr esmu gatava likt galvu ķīlā, ka cilvēki nekad un nevienā laikmetā nav patērējuši gaļu tādos kvantumos, kā to patērējam šodien. Neapstrīdu, ka ir bijuši laiki, kad cilvēkam gaļas ēšana bija vitāli svarīga. Cilvēks, līdzīgi leopardam, kas ķer antilopi, medīja dzīvniekus, lai izdzīvotu. Pat tad, kad cilvēki sāka audzēt lopus, lai tos vēlāk nokautu, to nevar salīdzināt ar mūsdienu apmēriem. Šodien lopus audzē kā dārzeņus un attiecīgi pret tiem tā arī izturas.

Deviņpadsmitā gadsimta sākumā piedzima miljardais pasaules iedzīvotājs. Apmēram divu simtu gadu laikā iedzīvotāju skaits pieauga līdz septiņiem miljardiem iedzīvotāju. Pasaule strauji kļūst pārapdzīvota. Prognozē, ka līdz 2044.gadam pasaulē būs jau deviņi miljardi iedzīvotāju**. Loģisks ir arī secinājums, ka šīs cilvēku masas prasa ēst. Visi grib gardu cūkgaļas karbonādi vai laša fileju. Ja ir pieprasījums, tad būs piedāvājums. Lai apmierinātu cilvēku vēlmes pēc dzīvnieku produkcijas, nav iespējams izaudzēt gaļu tādos apmēros un vienlaikus saglabāt humānu attieksmi pret dzīvniekiem. Turklāt pieaug ne tikai iedzīvotāju skaits, pieaug arī katra indivīda vēlmes pēc gaļas. Cilvēki kļūst lielāki, masīvāki un spēj apēst vairāk gaļas nekā senajos laikos. Turklāt kārdinoša gaļa ir visur. Gaļa ir reklāmās, gaļa ir televīzijas šovos, gaļa ir filmās, seriālos. Gaļa. Gaļa. Gaļa. Gardie vistu nageti. Lielopu gaļas burgers. Jēru ribiņas.

Man pat dzirdot vārdu jērs, gribas notraust asaru. Viņi tak ir tik piemīlīgi. Mazie vilnas kamoliņi. Kā gan cilvēki spēj ēst kaut ko tik jauku? Skumji, bet arī es ēdu. Laikam, jēru neesmu ēdusi, bet, ja godīgi es nemaz nezinu. Es centos par to nedomāt. Gaļa tak ir nepieciešama. Kad biju bērns, man ļoti nepatika ēst gaļu. Ik pa laikam centos to neēst. Tomēr man bija jāēd. Dzīvojot gaļēdāju sabiedrībā, izsalkums ņēma virsroku. Pieaugot es centos apslāpēt iekšējo veģetārieša balsi. Es biju pārņemta ar nākotni, dzīvi, karjeru. Mans prāts bija aizmiglots un iekšējā balss maldījās pa prāta sačakarētajiem labirintiem. Tagad, kad savu iekšējo pagalmu esmu sākusi tīrīt, es to sadzirdēju. Pēkšņi man vairs negribējās gaļu. Atzīstos, ka man joprojām ir grūti neēst gaļu. Ir dienas, kad atmiņas uzjundī par ierastām garšām. It īpaši grūti ir tad, kad es atrodos ārpus savas ierastās vides. Mājās mums gaļas nav un tāpēc ir viegli par to nedomāt, bet ārpus tās kārdinājums ir viss apkārt. Esmu ievērojusi, ka to man viss vairāk prasās, kad jūtos emocionāli visvājākā. Ceru, ka ar laiku manas atmiņas pēc gaļas izplanēs un to vietā stāsies jaunas – dārzeņu atmiņas. Es zinu, ka esmu vājš cilvēks un iespējams atkal sākšu ēst gaļu, tomēr esmu pateicīga, ka ir tādi vegāni, kas samazina gaļas pieprasījumu un iedvesmo mani saņemties.

Kādā vakarā es uzsāku lasīt grāmatu, kuru maldīgi uzskatīju par romantisku. Pēc dažām nodaļām grāmatas sižets kļuva šķelmīgi pretīgs. Tajā vīrietis nolaupīja sievieti, turēja pagrabā, izvaroja, lai viņa dzemdētu bērnus, kurus viņš viņai atņēma. Kad pabeidzu baiso nodaļu, man trīcēja rokas. Es pieglaudos savam dēliņam, elpoju viņa smaržu un centos aizmirst izlasīto. Es nezinu, kā beidzās stāsts, jo nespēju lasīt tālāk. Domāju, ka manas izjūstās šausmas sajustu vairums cilvēku. Taču, kāpēc mēs nejūtam tādu pašu riebumu par vardarbību pret dzīvniekiem? Grāmatā aprakstītais ir ierasta attieksme pret gaļas un piena lopiem. Mēs attaisnojam savu rīcību, sakot, ka tie ir tikai dzīvnieki. Līdzīgi izteikumi reiz senā pagātnē bija arī par melnādainiem cilvēkiem, taču mūsdienās afroamerikāņu rasas pārstāvis ir bijis Amerikas Savienoto Valstu prezidents. Kādreiz sievietēm nebija vēlēšanu tiesību, toties šodien arvien vairākās valstīs sievietes ieņem augstākus amatus nekā vīrieši. Ceru, ka arī dzīvnieki piedzīvos tādu attieksmes maiņu. Patiesībā es esmu pārliecināta, ka tā būs! Pasaule strauji kļūst labāka. Es tam no tiesas ticu.

Protams, ka pasaulē  joprojām ir arī netaisnības, taču ir tik patīkami dzīvot laikmetā, kad cilvēki arvien vairāk iesaistās to novēršanā. Par Zero Waste kustību, es uzzināju tikai gadu atpakaļ. Manā sabiedrībā, tas bija absolūts jaunums, toties tagad ar to zina visi mani paziņas. Turklāt arvien vairāk cilvēki rūpējas un domā par dabu.

Sabiedrība arvien vairāk iesaistā visa veida aktivitātēs, kas ir vērstas uz pasaules pilnveidošanu un katrs labais darbs mudina uz nākamo labo darbu.

Nobeigumā, vēlreiz liels paldies visiem, kas spītē sev un sabiedrībai un metās galējībās, lai vairotu līdzsvaru. Varbūt kādam nepatīk vārds “galējība”, bet pātiesībā, tas ir tikai vārds. Kas vienam šķiet galējība, tas citam absolūts nieks un ikdiena.

*informācijas avots: http://www.worldometers.info (iesaku paskatīties, interesanti cipariņi).

**informācijas avots: http://www.neogeo.lv

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s