Baisais padušu smārds

IMG_20180613_150426_433

Runāt vai rakstīt par ķermeņa smaku, iespējams, ir ārpus pieklājības robežām. Ņemot vērā, ka esmu iepriekš rakstījusi par dibena slaucīšanu, tad šķiet, ka šo robežu esmu šķērsojusi jau sen. Diemžēl manī sēž šis stāsts un vēlas izlauzties uz āru. Šoreiz par pamatu tam ir cerība, ka kādam lasītājam manis rakstītais noderēs un viņš pirks krietni mazāk ķermeņa smaku maskējošu kosmētiku. Tādējādi es būšu kaut nedaudz samazinājusi pasaulē atkritumu daudzumu.

Sākšu ar bērnību. Es neatceros, ka būtu kādreiz bērnībā odusi pēc sviedriem. Nedz arī jutusi citus bērnus smirdam. Atceros sīvo, piesātināto sviedru aromātu plūstam no pieaugušajiem, bet ne bērniem. Tolaik smirdēšana likās neizbēgama pieaugušo īpatnība. Visi pieaugušie bija lieli, drīkstēja darīt to, ko bērni nedrīkst, vienmēr bija aizņemti un jocīgi oda. Ja viņi neoda pēc sviedriem, tad pēc vēl pretīgākām smaržām, kas radīja vēlmi šķaudīt.

Vēlāk, pusaudža gados, sapratu kā rodas smaka un ka ar smaržām to var noslēpt. Apzināti nelietoju vārdu “novērst”, jo līdz pat šai dienai neuzskatu, ka padušu smēres, dezodoranti un citi kosmētikas knifi novērš svīšanu vai smakošanu, tie tikai noslēpj smaku aiz spēcīgāka aromāta.

Apmēram divpadsmit vai trīspadsmit gadu vecumā sāku piefiksēt, ka arī es svīstu. Ievēroju, ka pēc aktīvākas dienas manā krekliņā iespiežas mitri plankumi. Es nesmirdēju, bet baidījos, ka sviedri varētu sākt smakot. Tā kā biju izteikta kino cienītāja, tad lielu daļu mācību par dzīvi guvu no televīzijas. Tolaik no amerikāņu seriāliem un filmām par pieaugušo higiēnu iemācījos, ka dušā ir jāiet divreiz dienā un drēbes jāmazgā uzreiz pēc vienas uzvilkšanas. Šādas amerikāņu paražas bija gaužām nesaderīgas ar manas ģimenes ikdienu. Agrā bērnībā es vannā gāju vien reizi nedēļā. Mums nebija siltā ūdens. Vannas dienās plīts bija nokrauta ar ūdeni vārošiem katliem. Lai vannā esošo ūdeni saglabātu siltu, tētis no kafijas vāciņiem bija uzmeistarojis sildierīci. Pusaudžu gados mājā bija siltais ūdens, tāpēc varēju īstenot iešanu dušā divas reizes dienā. Tikai vecāki kādu laiku bija neizpratnē par strauji pieaugošo elektrības rēķinu. Kad viņi atklāja manu jauno paražu, dabūju noklausīties lekciju par pārmērīgas mazgāšanās slikto ietekmi. Toreiz domāju, ka viņi ir muļķi. Holivuda nemelo. Savukārt tagad piekrītu, ka pārāk bieža mazgāšanās nav feina.

Ap to pašu laiku mani sāka uzrunāt televīzijas reklāmas, kurās skaistas sievietes bauda idillisku dzīvi, jo lieto Rexona vai Lady speed stick dezodorantus. Es izmisīgi baidījos kļūt par vienu no smakojošajām tantēm un alku būt kā reklāmu daiļavas. Tamdēļ mazāk ēdu pusdienas, lai sakrātu naudu pirmajam padušu rullītim. Tas bija Rexona sausais dezodorants mini iepakojumā. Atceros lepnumu, ko jutu, iznākot no veikala ar šo “nobriedušas sievietes” pirkumu. Vēl eiforiskāk jutos, to pirmo reizi zieķējot padusēs. Todien nodomāju “tagad esmu pieaugusi”!

Laime nebija ilga. Pēc pāris dezodoranta lietošanas dienām, notika nelaime. Tajā nevar vainot dezodorantu vien. Es biju arī pārstājusi mazgāties tik regulāri, kā filmas mācīja. Ticēju, ka šis brīnumlīdzeklis mani tagad sargā un smaka netiks klāt. Tomēr kādā vakarā, velkot pāri galvai kreklu, sajutu šo nepatīkamo, bet pazīstamo smārdu. Es smirdēju! Rexona nebija mani pasargājusi. Es izmisīgi ielēcu dušā un berzu paduses. Nākamajā rīta ieziedu dezīti tā dūšīgāk. Tā teikt, dubults neplīst. Taču smaku sajutu jau dienas vidū. Tad nāca glābiņš – bērna (tolaik pusaudža) veselais saprāts un savdabīgā loģika.

Es izstrādāju sev teoriju. Nolēmu neticēt, ka es smirdu, bet vainot jaunpienācēju savā dzīvē – Rexonu. Aleluja, ka tā izdarīju! Ar mani ir tā. Es ļoti ticu placebo spēkam. Tāpēc es bieži izdomāju pati savas teorijas un turos pie tām. Cenšos nepētīt problēmu jautājumu dziļāk, lai nenojauktu sevis uzbūvēto cerību sienu. Ja teorija nerodas uzreiz pēc problēmas rašanās, tad es pētu informāciju, līdz atrodu sev tīkamāko. Šo savu īpatnējo rīcības modeli, es apzinājos vien nesen. Tad arī atskārtu, ka mana teorija par ķermeņa aromātu ir vien mans izgudrojums, kam nav nekāda zinātniska pamatojuma. Tomēr man pašai tas tik ļoti patīk, ka patiesi ticu tā spēkam un apzināti neklausīšos nevienā, kas mani centīsies pārliecināt par pretējo. Man patīk komforts, ko rada šī teorija.

Tātad! Tajā dienā, kad sāku smirdēt, es pārskaitusies atgriezos no skolas un devos pie jaunās ienaidnieces – Rexonas. Norāvu vāciņu un paostīju rullīti. Pirmais manās nāsīs iezagās patīkamais, maigais, mākslīgais aromāts, bet, turpinot ostīt, sajutu šo sīvo sviedru aromātu. Iespējams, tā bija mana iztēle, kas to sajuta. Taču tas man bija pietiekams pierādījums, lai apstiprinātu savu teoriju. Es izdomāju, ka manas paduses smird, jo Rexona ir pielikusi priekšā tām tādu kā plēvi, kas kavē dabisku sviedru izdalīšanos un visa smaka paliek manās padusēs, nevis izkūp gaisā. Es ātri izskaloju paduses un vairs nekad nesmērēju to dranķi uz sevis. Smirdēšana beidzās. Dažreiz es sajutu smaku, ja biju intensīvi sportojusi vai ilgstoši svīdusi, bet tas šķita gana loģiski un smakas novēršanai pietika ar noskalošanos ūdenī.

Dažus gadus vēlāk es sāku izplatīt AVON kosmētiku. Tās katalogi un pieejamais preču klāsts mani pārliecināja dot dezidorantam otru iespēju – šoreiz mitrajam rullītim. Scenārijs bija identisks. Tā bija pēdējā reize, kad lietoju smaku maskējošo kosmētiku. Šobrīd man ir divdesmit deviņi gadi un paduses man nav sagādājušas vilšanos. Tās smird loģiskos brīžos – palielinātas slodzes vai stresa ietekmē, piemēram, maģistra darba aizstāvēšanā. Todien papildus smirdīgajam stresam es biju uzvilkusi arī sintētiska materiāla žaketi. Kursa biedri droši vien domāja, ka esmu īpaši nekomunikabla, ka stāvu drošā attālumā no viņiem, bet patiesībā es tajā dienā sajutu šo reti justo smaku. Iespējams, es ožu biežāk nekā man pašai šķiet, tikai pati to nejūtu. Ja tā, tad ļoti atvainojos saviem līdzcilvēkiem un milzīgs paldies, ka esat tik pacietīgi, jo neviens man nav neko aizrādījis par smirdēšanu.

Taču, pat ja tagad cilvēki man stāstītu cik ļoti es ožu, tas mani nepārliecinātu sākt lietot dezodorantus. Tas tāpēc, ka, gadiem ejot, mana teorija paplašinājās. Es uzzināju, ka man ir arī ķermeņa aromāts. To gana bieži slavē mans vīrs, tādējādi liekot man noticēt, ka tas ir patīkams. Reiz man pat kāds svešāks puisis izteica komplimentu par manu aromātu. Toreiz, jāatzīst, jutos dīvaini, ka mani aposta un baudkāri ieelpo manu smaršu. Tas viss man lika domāt par katra cilvēka dabisko smaržu, par fluīdiem. Ja mēs neslēptos aiz ķīmiskām smaržvielām, vai mūsu ķermeņa aromāts būtu viens no līdzekļiem kā atrast pretējo dzimumu? Respektīvi, ja tev patīk otra cilvēka dabiskais aromāts, tātad tev patīk arī šis cilvēks. Vēl vairāk, aromāts liek tev viņu iekārot.

Taču mēs mēdzam smirdēt. Lai kā censtos sevi kopt, smaka uzrodas neaicinot. Ko tad darīt? Kad paliku stāvoklī, mans ķermenis strauji mainījās. Hormoni. Šis pretīgais vārds. Hormoni. Tie izmainījās, un arī es sāku ost pēc sviedriem biežāk nekā ierasts. Taču es neķēros pie ķimikālijām. Es papildināju savu teoriju. Nolēmu, ka ar smaku mans ķermenis cenšas pateikt, ka ar mani nav kaut kas kārtībā. Smaka ir simptoms. To nedrīkst ignorēt. Kamēr meklēju iekšējās vainas, smaku novērsu paduses mazgājot ar sodu. Nezinu vai tas tā ir, bet izdomāju ka soda varētu samazināt skābo vidi manā padusē, un, ja nu tur tāda ir, tad arī nobeigt kādu sēnīti vai tamlīdzīgi. Tas nostrādāja. Soda kalpoja kā pagaidu smakas likvidators. Tikmēr sapratu, ka smaka rodas no sačakarētajiem hormoniem, neveselīgā uztura un tagad, kad jau pagājis gads pēc dzemdībām, es atkal smirdu retāk.

Es nelietoju arī smaržas. Bērnībā tās man šķita pārmēru spēcīgas, pusaudžu gados biju apvainojusies uz Rexona un nelietoju arī smaržas, savukārt vēlāk neviena smarža man nelika justies ērti. Es tās mēģināju. Nauda man bija pietiekami, lai iegādātos pietiekami izsmalcinātas smaržas, tomēr neviena smarža nebija “mana smarža”.

Reizēm, es jutu kādai kolēģei vai draudzenei skaistu, maigu smaržu. Vienmēr apvaicājos, kas tās par smaržām, bet kad pati tās sev uzpūtu, tad patika beidzās.

Attiecībā uz smaržām es radīju priekš sevis šādu teoriju: smarža ir aksesuārs. To jālieto ar mēru un izcilu gaumes izjūtu. Aksesuārus sieviete lieto, lai piešķirtu sev akcentu. Dažreiz šis akcents vēsta par seksapīlu. Citreiz par eleganci. Šādas spēcīgas īpašības kā elegance ir jāprot valkāt. Mēs visas neesam Sofijas Lorēnas vai Greisas Kellijas. Es viennozīmīgi neesmu. Ja smaržas lieto katru dienu, katru stundu, tad tā ir bēgšana no sevis. Katra sieviete dažreiz ir arī pelēka, skumja, nogurusi vai neglīta. Katru dienu nevar būt elegants. Ir jāprot pieņemt sevī arī citas sievišķības šķautnes. Tāpēc, ja smaržas tiek valkātas, lai slēptu sevi, nevis pastiprinātu savu tās dienas vēlmi pēc spilgtas īpašības, tad šis aksesuārs tiek lietots nepareizi. Tas ir kā izsmalcinātu rokas somiņu vilkt pie sporta apaviem.

Tā kā es neprotu valkāt aksesuārus, es neprotu lietot arī smaržas. Es neesmu nedz eleganta, nedz sievišķīga, nedz seksīga. Labākajā scenārijā, esmu dabiski pievilcīga. Galvenais, ka esmu mierā ar to un esmu iemācījusies mīlēt savu ķermeņa aromātu. Tā ir patīkama un ērta sajūta.

Diemžēl nespēju iedot lasītājam universālu padomu. Man nav nekādu akadēmisku zināšanu par ķermeņa aromāta tēmu. Es tikai ceru, ka kādam noder kaut nieciņš no manas dzīves stāsta un muļķīgajām pašpasludinātajām teorijām.

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s