Nokaunināsim mēslotājus

adult-ancient-arena-289831

Pastaigājoties dažas dienas pēc ikgadējās Latvijas talkas, mēs ievērojām mežā nomestus svaigus atkritumus. Mans pastaigas kompanjons, riebīgās ainas ietekmēts, teica: “Kādā jēga talkai? Tāpat atradīsies cūkas, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem turpinās mest atkritumus.” Viņa dusmas un sašutums bija visnotaļ saprotams. Nav nekā kaitinošāka par cīņu ar vējdzirnavām. Atkritumu problēma ir vienas sasodīti lielas vējdzirnavas. Turklāt ne tikai Latvijā. Patiesībā Latvija pat ir skaista, sakopta un salīdzinoši tīra zeme.

Es neesmu izslavēta ceļotāja, bet šur tur esmu bijusi un šo to esmu redzējusi. Tā kā apzināti izvairos no tūristiem paredzētām vietām, man ir nācies redzēt gaužām neglaimojošus skatus. Piemēram, dzīvojot Lisabonā, kas ir maza pilsēta, mēs ar vīru kājām izstaigājām lielu tās daļu. Katru rītu pamostoties uz kartes sameklējām virzienu, kurp doties, un vienkārši gājām. Nemeklējām, ko tur var apskatīt. Mēs vienkārši soļojām, kur acis rāda. Dažreiz uzgājām skaistus, vientuļus parkus, kur mita desmitiem melnu kaķu, kas diedelēja mums čipšus. Citreiz iepērāmies tūristu burzmā, jo atradāmies pie kāda ievērojama objekta. Tomēr visvairāk man atmiņā iespiedās acīm netveramais atkritumu kalns pilsētas vidū. Tā kā ceļojumu laikā allaž aizmirstu fotografēt, tad man nav bildes ar ko padalīties. Nāksies vien jums ticēt, ka atkritumu bija daudz. Lisabona ir kalnaina pilsēta un vismaz vienu kalnu veidoja atkritumi. Iedzīvotāji burtiski iznāca no savām mājām, šķērsoja ielu un izmeta sadzīves atkritumus lejup no kalna. Šādu skatu neesmu redzējusi nekur Latvijā, izņemot atkritumu poligonus, bet tur tiem ir paredzēts būt.

Man patīk dzīvot Latvijā un šad tad uzrakstīt par atkritumiem vai varbūt visai bieži par tiem rakstīt. Es ticu latviešiem. Mēs esam maza valsts ar niecīgu iedzīvotāju skaitu, bet brīnišķīgu vēlmi būt labākajiem. Mums derdzas dzirdēt, ka igauņi kādā joma atkal ir tikuši mums priekšā. Mūsos mīt sacensības gars un ambīcijas. Tiesa, tās mēs kautri slēpjam un neesam tik atvērti kā, teiksim, amerikāņi. Taču mēs spējam ļoti daudz, ja gribam. Trīs valstis spēja sadoties rokās un izveidot Baltijas ceļu. Turklāt pirms Facebook laikmeta! Tāpēc es ticu, ka pat pašas stulbākās lietas, ko esmu uzrakstījusi, kādam aizķersies un mēs kopā padarīsim šo valsti par labāku vietu, kur dzīvot. Ja kāds manu ticību vēlētos iedragāt, norādot uz mūsu valsts štruntīgo politisko eliti, tad es uz to atbildētu – piekāst politiķus! Viņi ir tikai cirka klauni, kas novērš mūsu uzmanību. Mūsdienās skatīties ziņas ir kaut kas līdzīgs ziepju operu vērošanai. Respektīvi, tur ir visai maz ticamības momentu.

Nozīme ir tikai katram no mums un tam, kā mēs izvēlamies dzīvot šo dzīvi un veidot šo valsti. Ir viegli vainot kaut kādus “Ņekijus”, lai attaisnotu savu dranķīgo rīcību. “Es nometu zemē papīru, jo citi cūkas arī tā dara!” “Es nemaksāju nodokļus, jo visi zog.”

Atgriežoties pie Lielās talkas tēmas. Toreiz es pastaigu biedram atbildēju šādi un joprojām tam ticu:

“Lielajām talkām ir nozīme. Tiesa, atkritumi strauji saradīsies. Dažreiz tos nomet kāds dranķis. Citreiz trakas vārnas tos izrauj no miskastēm. Citreiz tie vienkārši uzrodas no nekurienes. Tomēr labais veicina labo, sliktais – slikto. Redzot sakoptu vidi, ir daudz grūtāk būt tam pirmajam nelietim, kurš kaut ko nometīs zemē. Mēs nepiedzimstam ar vēlmi rīkoties slikti. Dzīves pieredze un ikdienas notikumi mums dažkārt piespiež rīkoties sliktāk, nekā mēs vēlētos. Tāpēc katra talka samazina to cilvēku skaitu, kas nelabprāt piemēslo dabu, jo viņi vienkārši seko bara instinktam. Ja reiz sūdi ir visapkārt, tad vēl viens mēsls par ļaunu nenāks. Turklāt, redzot, ka cilvēki tīra apkārtni, arī bērni mācās mīlošu attieksmi pret dabu.”

Daba ir jāmīl ne tikai talkas laikā. Labie darbi ir jādara visu laiku. Ja ne citu, tad sevis dēļ. Nekas nepabaro ego labāk kā sajūta, ka esi rīkojies cēli. Varbūt tāda iedomība ir raksturīga tikai man, bet pēc labi padarīta darba iekšējais lepnums manī strāvo tik stipri, ka muskuļi gandrīz ar varu liek sprandai iztainoties un deguns slejas gaisā.

Man pašai vēl ir gaužām daudz jādara, lai varētu sevi dēvēt par labu pilsoni. Taču man ir kāds draugs, kas ar savu rīcību iedvesmoja mani uzrakstīt šo rakstu. Jāatzīst, pat tagad, to rakstot, es nezinu pie kāda secinājuma nonākšu. Taču ļoti gribu padalīties ar viņa paveikto.

Stāsta varonis ir iespaidīga auguma vīrs, kurš iedveš respektu. Testosterons spraucas no viņa ārā pa vīlītēm. Taču, neskatoties uz viņa vīrišķību, viņā mīt patiesa sirsnība un labestība. Viņš nav mačo tipa puisis, kas daudz runā, maz dara. Viņa vīrišķība izpaužas tā, kā tam būtu jābūt, vismaz pēc manām domām, t.i.:

  • viņš ir mīlošs tēvs saviem bērniem;
  • kad viņš vēro savu sievu, lai cik dranķīgi viņa tajā brīdī izskatītos, acīs vienmēr ir manāma iekāre;
  • viņš vienmēr apstājas palīdzēt, ja redz notikušu autoavāriju vai pieiet apraudzīt uz ielas gulošu cilvēku, pat ja tas ir tikai novēmies bomzis;
  • u.c.

Šis vīrišķīgais vīrietis nav mans vīrs. Mans puika ir vēl foršāks!

Viens no šī kunga “sociālajiem projektiem” ir činčikotāju pārmācīšana. Činčikotāji ir mašīnā pīpējoši cilvēki, kas izsmēķus izmet pa logu.

Katru dienu mans draugs krietnu laiku pavada sastrēgumā. Tajā viņš ievēroja činčikotājus. Redzot, ka izmēķis tiek nomests uz ielas, viņš uzpīpināja ļaundarim. Vēlme pieiet klāt un pateikt kādu pamācošu vārdu bija spēcīga, bet situācija nelabvēlīga, jo luksoforā iedegās zaļā gaisma. Tomēr kādu dienu viņam paveicās. Sastrēgums bija tik lēns, ka viņš paspēja izkāpt no mašīnas un pieiet parunāties. Vaininiece bija jauna sieviete, kas sēdēja blakus sēdeklī. “Vai nav kauns mest izmēķus uz ielas? Ja gribiet pīpēt, tad metiet tos savā mašīnā. Nokaunējušies būtu!” Viņš pamācīja. Meitene nokārtu galvu noklausījās teiktajā un klusām noteica: “Piedodiet!”

Man šķiet, ka viņa ne tikai vairs nepiemēslos pasauli, bet arī pīpēšanu atmetīs.

Kāda citā reizē činčikotājs bija kāds onkulītis, kuram mati jau sirmi. Toreiz manam draugam pat izdevās atrast nometso benīti. Viņš piegāja pie loga ar činčiku rokā un teica: “Cilvēks jūsu vecumā un tik cūcīgi rīkojas. Jums būtu piemērs jārada. Metiet izsmēķus savā mašīnā!” Onkulītis nespēja ieskatīties acīs, nokaunējies paņēma izsmēķi un noteica: “Malacis!” Es nesapratu, vai to vecītis bija domājis kā sarkasmu par savu rīcību, vai kā uzslavu savam nokauninātājam, taču tam nav nozīmes. Mērķis sasniegts. Iela izglābta no činčika.

Pirmajā brīdī šis stāsts nešķiet īpašs. Drīzāk uzjautrinošs un amizants. Taču šādai rīcībai ir nepieciešama drosme un savaldība. Es nespētu pieiet klāt un pamācīt. Man tādas drosmes nav. Tāpat ir vajadzīga spēja savaldīgi pateikt svarīgo, lai tas nekļūst par ielas kašķi, kas nobloķē satiksmi, bet gan lai klausītājs tiešām vairs nevēlētos mest činčikus uz ielas.

Šķiet, šo rakstot, es vēlējos iedvesmot arī citus nestāvēt malā. Darīt labus darbus ne tikai atkritumu jomā, bet jebkurā sfērā. Nebaidīties. Izslēgt no prāta tādas muļķības kā “tam nav jēgas”, “kādā tam nozīme”, “tāpat nekas nemainīsies”. Visam ir nozīme. Pat ja jūs nemainīsiet pasauli, jūs paši jutīsieties labāk. Šis stāsta varonis ir patiesi laimīgs cilvēks. Vismaz cik man izskatās. Nekad jau nevar zināt, kas lacītim vēderā. Taču, cik es viņu pazīstu, no viņa staro laime. Ne jau tāpēc, ka viņam dzīve ir viegla. Bet gan tāpēc, ka viņš aktīvi piedalās dzīvē.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s