Cilvēks ir visu lietu mērs

black-and-white-community-crowd-9816

Intelektuāli spriedelējumi nav mana stiprā puse, nedz arī šajā blogā ierasta lieta. Tomēr laiku pa laikam, vēlos uzrakstīt arī pa kādai gudrākai domai. Nezinu vai man tas izdosies, bet vismaz mēģināšu.

“Cilvēks ir visu lietu mērs”

Pitagors

Ja es atrastu maģisku pudeli, no kuras pēc paberzēšanas izlīstu Džins ar spēcīgiem krūšu muskuļiem, ogļu melniem matiem un apspīlētām triko biksēm kājās, kurš piepilda manas vēlēšanās, tad tās nebūtu seksuālas dabas (lai cik burvīgi šis Džins arī izskatītos). Tāda rakstura vēlēšanās atstāšu  sava vīra pārziņā. Skaistajam Džinam es lūgtu, lai visā pasaulē cilvēki atcerētos, ka cilvēks ir visu lietu mērs.

Kāpēc šāds lūgums? Tāpēc, ka mums visiem ir tendence uzskatīt sevi par pasaules centru un punkts. Būt egocentriskiem nav nekas slikts. Dažreiz cilvēkiem ir pat jābūt egoistiem un mazāk jāiejaucas citu dzīvēs. Ja mēs visi būtu altruisti, tad pasaule būtu sačakarēta. Problēma ir nevis sevis kā pasaules centra uztverē, bet gan sadaļā “un punkts”. Kad dusmojamies, mēs varam atrast divsimt iemeslu, lai attaisnotu savu rīcību un vainotu citu savās dusmās. Tipiska situācija ir, kad tie idiotu šoferi čakarē mūsu dzīvi, neievērojot satiksmes noteikumus. Katru reizi, kad kāds nogriež man ceļu, pārbrauc pie dzeltenā, traucējot man nogriezties pa kreisi, un tamlīdzīgi, tas liek man aizsvilties dusmās. Mašīna kļūst par kasti, kurā skaļā balsī varu nozākāt to idiotu, kuru nemaz nepazīstu, taču viņam jābūt idiotam! Citādāk nevar būt. Taču šādiem gadījumiem vienmēr ir vēl vismaz divas puses, no kurām paskatīties:

  • Vai idiotšofera rīcība tiešām bija TIK ļauna?

Varbūt šis cilvēks steidzās uz slimnīcu, varbūt viņš šodien tika atlaists un viņam jāpaziņo sievai, ka naudas vairs nebūs. Varbūt viņš bija pārguris, jo brauca mājās no maiņas, kurā 24 stundas dzēsa kūlu. Varbūt, varbūt, varbūt. Viennozīmīgi, neviens varbūt nedrīkst apdraudēt citu cilvēku dzīvību. Taču dusmu lēkmes mašīnā visbiežāk izvirst tieši maznozīmīgās situācijās. Kad pārkāpums ir patiesi bīstams, tad šoks ir tik liels, ka dusmoties nav laika. Mēs steidzamies mājā pastāstīt mīļajiem, kas tikko notika un dažreiz pat sajūtam prieku, jo nāk “es šodien varēju nomirt, bet esmu dzīvs” atskārsme;

  • Vai es dažkārt nerīkojos tieši tāpat?

Uz šo jautājumu vairums cilvēku atbild noliedzoši. Arī es mēdzu noliegt, ka nekad nerīkojos tā, kā tie idioti uz kuriem dusmojos. Taču kopš cenšos būt patiesa pret sevi, es varu atsaukt atmiņā neskaitāmas situācijas, kad esmu rīkojusies gana muļķīgi pie stūres. Dažreiz situācija nav tāda pati, taču līdzīga. Neapzināti esmu uzsākusi muļķīgu spēli. Kad esmu pasažieris un autovadītājs sāk pukoties uz satiksmi, es uzdodu jautājumu: “Vai dažkārt tu nerīkojies tieši tāpat?” Viennozīmīgi, es nokaitinu autovadītāju vēl vairāk, bet vienmēr saņemu noraidošu atbildi. Dažreiz nāk tādi paskaidrojumi, kā: “Es varbūt mēdzu darīt tā vai šādi, bet nekad nedaru kaut ko tik stulbu”.  Esmu arī ievērojusi sakarību: jo agresīvāks autovadītājs, t.i., jo vairāk pats pārkāpj satiksmes noteikumus, jo vairāk dusmojas uz citiem satiksmes dalībniekiem. Tas, ko šeit gribu pateikt, – skaļa dusmošanās mašīnā nav nekas slikts. Labāk izburkšķēties satiksmē, nekā apslāpēt dusmas un vērot, kur tās izlauzīsies ārā. Taču, iemācoties sev uzdot šo jautājumu, patiesi paskatoties uz sevi no malas, ar laiku mēs kļūstam tolerantāki. Mēs mācāmies no situācijas, cenšamies to neatkārtot paši, iemācāmies piedot. Sākumā gan sajūta ir vēl debīlāka. Tā vietā, lai vienkārši izdusmotos un nozākātu kaut kādu nezināmu idiotu, es vēl ņemu un atceros visas reizes, kad pati esmu bijusi tas idiots. Taču ar laiku paliek labāk.

Ceļu satiksmes piemērs ir vienkāršs piemērs, kā ilustrēt cilvēku uztveri. Mēs piešķiram lietām mēru. Mēs izvēlamies, kā uztvert notikumu. Patiesība ir relatīva. Ja jau mums ir tik lieliskas super spējas kā šīs, t.i., spēja grozīt patiesību kā vien vēlamies, tad kāpēc gan neizvēlēties saulaināko variantu? Skeptiķi droši vien tagad vēlētos dūšīgi mani iepļaukāt, sakratīt un bļaut: “Pamosties naivā meitene, pasaule ir sūdu bedre, patiesība ir tikai viena un tā ir skarba. Bla bla bla.” Diemžēl pat pļauka man nelīdzēs. Manas smadzenes ir tā piepotētas ar filozofiskām gudrībām, kuras esmu izvēlējusies uztvert pozitīvi, ka šobrīd neviens censonis mani neizvilks no šīs utopiskās iekšējās pasaulītes. Šeit uzsvars ir uz vārdiem “uztvert pozitīvi”. Ikdienā es neesmu allaž smaidīga maija saulīte. Pat šobrīd, kad rakstu šo eseju, man ir diezgan draņķīgs garastāvoklis. Slikti gulēta nakts, jo bērns visu nakti grozījās, kaudze nepadarītu darbu un citi štrunti, taču tas nemaina manu uztveri. Tas neliek man uzskatīt, ka visi citi cilvēki vai notikumi ir slikti un riebīgi.

Atgriežoties pie Džina. Kāpēc man būtu jālūdz viņam, lai visi atceras Pitagora teicienu? Iespējams daudzi domā, ka viss manis iepriekš rakstītais nav nekas jauns. Mēs visi zinām, ka mums ir izvēle kā uztvert vietas, lietas, notikumus. Tā tas tiešām ir. Nekas, ko es tikko rakstīju, nav jaunums. Nav nekas oriģināls, sarežģīts vai interesants. Taču mūsu darbi neliecina, ka mēs to atceramies. Cilvēki tik viegli uztver visas muļķības ko viņiem saka, tik neiecietīgi ieņem vienu pozīciju, necenšoties izprast situācijas dažādās šķautnes.

Visbiežāk to var novērot, kad cilvēki sēž pie televizora ekrāniem un vēro ziņas. Naids, kas plūst cilvēku komentāros. Mežonīgais riebums pret politiķiem. Visi zina, ko un kurš ir nozadzis, kādas riebeklības tie politiķi atkal ir sastrādājuši. Neviens pat neapšauba, ka iespējams ziņās teiktais ir tikai vienas puses viedoklis. Esmu bijusi liecinieks “Tautas balss” sižetam, kur dūšīgi nomelnoja cilvēku, kurš pat nezināja par šāda sižeta eksistenci. Turklāt sižetā atspoguļotais bija pilnīgi murgi. Taču tauta skatās un domā, ka pasaule pilna neliešu, lai gan patiesībā izķengātais cilvēks ir ļoti labs pilsonis.

Mēs spējam ienīst cilvēku par kriminālnodarījumu par kuru tiesas spriedums vēl nav stājies spēkā. Iespējams, noziedznieks nemaz nav vainīgs. Taču atliek žurnālistiem noķert kadru, kur potenciālais vaininieks ir sabozies ar riebīgu sejas izteiksmi, mēs jau ķērcam: “Tam tak sejā rakstīts, ka vainīgs!” Tomēr kaut uz mirkli mums vajadzētu iedomāties, kā tas būtu būt šim apsūdzētajam, ja nu tomēr viņš NAV vainīgs. Kā jūtas viņa bērni, kas vēro notiekošo? Šī cilvēka laulātais vai vecāki? Ja mēs uz mirkli apslāpētu savu aklo pūļa līdzskrējēju, bet iejustos cita cilvēka ādā, tad spētu paciesties, līdz sagaidām spriedumu un saprotam vai mūsu naids maz ir pamatots. Ja kāds netic, ka mēs cilvēki esam tik riebīgi, tad pirmkārt: beidziet sevi mānīt – mēs visi esam lielākā vai mazākā mērā dranķi (pat es), otrkārt, lūk, piemērs no nesena notikuma.

Cēsīs mirkli atpakaļ notika avārija, par kuru runāja rinķī apkārt, rakstīja sociālajos tīklos, ziņoja televīzijā. Avārijā bija iesaistīti policijas darbinieki, kuri neiedomājamā ātrumā traucās uz notikuma vietu un uztriecās citai automašīnai. Notikumā cieta tikai policisti. Es neiedziļināšos pašā notikumā, jo maz par to zinu. Taču neviļus biju lieciniece sarunai. Tajā apsprieda, kas tad īsti tur noticis. Kad saruna aizgāja līdz cietušo tēmai, tad sākās tādas frāzes: “Par laimi, esot cietuši tikai policisti.” (nopietni? Par laimi? Tikai policisti? Kā tā var teikt!) “Idioti, kur Cēsis tiek pie tādiem stulbeņiem.” “Tak viņi neviens braukt nemāk.” Neviens nezināja, cik ļoti šie policisti ir cietuši. Vai viņi izdzīvos. Vai viņiem ir bērni, kuri, iespējams, paliks bez tēva, ja viņi nomirs. Kuram gan tas interesē. Policisti tak nav cilvēki. Viņi ir idioti. Policists tiešām nav cilvēks. Policists ir profesija. Profesija, kuru kāds cilvēks ir izvēlējies veikt. Nav svarīgi kāpēc. Bet bez šīs profesijas mēs nespētu mierīgi dzīvot. Lai cik un kādas kļūdas viņi pieļautu, neviens nav pelnījis, ka viņu ķengā nelaimes brīdī. Pat, ja šie policisti brauca ātrāk nekā vajadzētu, izdarīja kaut ko nepareizu, viņu ģimenes brīdī, kad slimnīcā asarām acīs gaida atlabstam savu mīļoto cilvēku, nav pelnījušas, ka internetā birst aizvainojoši komentāri.

No visa savārstījuma, ko uzrakstīju, es tikai vēlējos ilustrēt cik bieži mēs aizmirstam, ka katram stāstam ir divas puses, ka mums ir iespēja izvēlēties kā uztvert lietas un, ka patiesība ir relatīva. Tāpēc neesiet noliedzoši, naidpilni, neiejūtīgi. Esiet atvērtāki, iejūtīgāki un tolerantāki. Es izvēlos dzīvot šajā, daudz pozitīvākajā pasaulē, un šī tiešām ir skaista vieta. Es ļoti vēlētos, ka varētu paņemt Jūs līdzi uz savu saulaino pasaulīti. Te ir daudz mīlestības karuseļu, prieka slidkalniņu, līdzjūtības šūpoļu. Un daudz, daudz, daudz putnu.

Jauku visiem dienu!

 

Advertisements

One Comment Add yours

  1. Ashley's Blog says:

    Thanks for sharing and Amazing work!! Please check my blog out and I hope you enjoy what you read!! Thanks again!

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s