Par ko balsot vēlēšanās, jeb kā mainīt savu pasauli

boy-child-clouds-346796

Marks Mansons ir čalis, kas internetā raksta pašpalīdzības gudrības. Man patīk kā viņš raksta un ko viņš raksta. Vienu dienu uzdūros viņa esejai 6 Things People Should Give Fewer Fucks About un nolēmu, ka man ir jāpadalās ar viņa teikto. Lūk daļa no viņa esejas (tas nav tiešs tulkojums, bet gan mans viņa esejas latviskojums):

P.S. Ja jums teksta vidū ir apnicis lasīt Marka rakstīto vai arī ja lasāt oriģināltekstu, tad aicinu atgriezties pie šīs esejas, jo citāta beigās arī es pa kādai gudrībai ierakstīšu.

6 Thinks People Should Give Fever Fucks About (nav ne jausmas, kā šo latviskot)

Tu droši vien domāji, ka es sākšu šo sarakstu ar kaut ko jauku un klišejisku kā “beidz uztraukties, ko cilvēki padomās par tevi”, vai ne?

Piekāst to, labāk aizskarsim cilvēkus.

Es domāju, ka mums vajadzētu mazāk uztraukties par masu apšaudēm un terorismu.

Es nesaku, ka mums nevajadzētu sevi aizstāvēt vai ka šie notikumi nav nozīmīgi, vai ka ieroču izraisīta vardarbība nebūtu problēma. Es vienkārši cenšos pateikt, ka mūsu emocionālā un sociālā attieksme/uzmanība pret masu apšaudēm ir nevajadzīga un potenciāli kaitīga.

Pirmkārt, tu drīzāk nomirsi no ledusskapja uzkrišanas virsū, nekā teroraktā vai masu apšaudē, jo to izraisītas nāves veido mazāk nekā 1% no kopējo nāvju skaita (turklāt 2/3 no ar šaujamieročiem saistītām nāvēm ir pašnāvības). No statistikas viedokļa raugoties, terorakti un masu apšaudes pat neierindotos iedzīvotāju apdraudējuma top desmitniekā.

Taču, lūk, kāpēc šķiet, ka masu apšaudes un terorisms ir liela štelle: jo tie strauji izplatās un viegli kļūst populāri.

Mūsdienu sabiedrībā valda tas, kas saņem viss vairāk uzmanības. Savukārt, kas saņem visvairāk uzmanības, tas izplatās visātrāk un vistālāk. Un, ja kāds sabiedrībā valda (respektīvi, ja kāds jau ir slavens, populārs vai plaši apspriests), mēs vienkārši pieņemam, ka šī persona vai notikums ir svarīgi.

Sauksim to par “Kadaršjanas likumu”.

Kadaršjanas likums: Jo populārāka persona vai notikums ir, jo vairāk sabiedrība pārvērtēs tā nozīmību.

Esmu to nosaucis par Kadaršjanas likumu, jo dažus gadus atpakaļ Kima Kadaršjana nofotogrāfējās kaila kādam populāram žurnālam. Šī ziņa sociālajos medijos valdīja vairākas dienas. Tika veikti dažādi spriedelējumi par šīs fotosesijas nozīmi, ko tas liecina par slavenību uzvedību, sieviešu tiesībām, seksuālo brīvību un tā tālāk un tā joprojām.

Protams, ka tas nenozīmēja ne nieka. Patiesībā tas bija tāds ne-notikums, ka jūs to iespējams pat neatceraties. Bet jūs droši vien zināt, ka Kadaršjana kaut kā ir kļuvusi par vienu no slavenākajiem cilvēkiem uz šīs planētas. Turklāt tas ir par spīti faktam, ka viņa nav neko izdarījusi, turpina darīt neko un visticamāk nekad arī neko neizdarīs. Tas ir tāpēc, ka Kima ir patiesais Kadaršjanas likuma meistars. Viņa vienkārši pamanīja pirmā, ka tas, kurš saņem visvairāk uzmanības, saņem visvairāk atlīdzības (šeit es Markam nepiekrītu, Parisa Hiltone arī šo likumu veiksmīgi izmantoja un vispār deviņdesmitajos viena miljonāra sieva, kurai vārdu neatceros, aizsāka šo beztalanta slavenību kultu. Taču tam nav nozīmes. Es tikai vēlējos paspīdēt ar zināšanām. Labs ir, atgriežamies pie stāsta.)
 

Kadaršjanas likums ietver vairākas lietas. Pirmkārt, tas norāda, cik patiesībā maz mūs interesē svarīgas lietas. Nozīme ir tam, cik informācija ir šokējoša un atmiņā paliekoša. Mēs visi atceramies Lasvegasas apšaudi no pagājušā gada, un ir liela iespējamība, ka daudzi no jums spētu man pastāstīt, kurš bija šāvējs, kā viņš to izdarīja, kādu ieroci lietoja un tā tālāk.

Taču tikai daži vai drīzāk neviens nespētu detalizēti aprakstīt šobrīd spriestās augstākās tiesas lietas, kas ir daudzkārt svarīgākas mūsu valsts nākotnei un mūsu dzīvēm (tas par Ameriku domāts).

Ar šo es nedomāju mazināt upuru nozīmību. Viennozīmīgi, ka masu apšaudes un terorakti ir sačakarēta padarīšana un mums ir tiesības baidīties.

Bet būsim reāli: tikai tāpēc, ka kaut kas mūs baida, nenozīmē, ka tas patiešām ir nozīmīgs vai iespaidīgs.

Otrkārt Kadaršjanas likums nosaka: kāda notikuma vai personas plašā izplatība ir pilnībā atkarīga no mūsu reakcijas uz šo notikumu vai personu.

Ja mēs visi nolemtu, ka Instagrams ir pilnīga laika izniekošana un mums ir labākas lietas ko darīt, tad šīs pliekanās Instagrama slavenības ar savām fotošopētajām bildēm pazustu no mūsu dzīves. Es nesaku, ka, ja mēs pārstātu uztraukties par masu apšaudēm vai terorismu, tie pēkšņi pazustu, taču liela daļa skābekļa, kas veicina to eksistēšanu, izzustu.

Uzmanība ir masu apšaužu un terorisma galvenais mērķis. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc cilvēki to dara. Teroristi veic šos smagos noziegumus, lai pievērstu uzmanību savai reliģiskai vai politiskai ticībai. Savukārt masu apšaužu veicēji vēlas pievērst uzmanību sev. Kadaršjanas likuma dēļ teroristi un šavēji gūst panākumus. Tā kā viņi ir tik šokējoši un negaidīti, tie strauji gūst plašu atpazīstamību un uzmanību. Patiesībā viņi ir tikai nežēlīgi reklāmas triki. Ja šie notikumi nekļūtu slaveni, tad ir liela iespējamība, ka daļa no teroraktiem vai masu apšaudēm nemaz nenotiktu.

Tas, iespējams, izklausās traki.  Taču tam ir praktisks pierādījums.

Vairākas desmitgades atpakaļ tika atklāts, ka tad, kad masu mediji daudz ziņoja par pašnāvībām, to skaits strauji pieauga. Zinātnieki izpētīja, kādēļ tas tā notika, un secināja, ka, ziņojot par pašnāvībām, tas iedrošina citus cilvēkus ar pašnāvnieciskām tieksmēm padarīt sev galu. Tas radīja sajūtu, ka pašnāvība  būs efektīvs veids, kā saņemt sen kāroto uzmanību, mīlestību un žēlumu, ka tas būs kaut kas iedvesmojošs: “Skat, tas drosmīgais jutās tāpat kā es, bet viņš saņēmās un  izdarīja.”

Zinātnieki šo atklājumu nosauca par “The Werther Effect.” Pēc atklājuma, visi mediji satikās un vienojās par atbildīgu rīcību: viņi vienojās, ka pārstās ziņot par pašnāvībām. Boom, pašnāvību skaits atkal strauji samazinājās.

Tas, ko mēs varam saskatīt attiecībā uz masu slepkavībām un teroraktiem, ir šis Werthera Efekts. Masu slepkavības ir lipīgas. Lielākā daļa šo slepkavu un teroristu cieš no garīgām slimībām, jūtas atstumti,  ignorēti, kā arī izmisīgi vēlas uzmanību un apkārtējo cilvēku emocijas. Viņiem šķiet, ka, lai tiktu sadzirdēti, tiem nav citas izvēles. Viņos mīt vardarbīgi dusmu izraisīti impulsi, un viņi neprot šos impulsus vadīt. Tad pēkšņi viņi ierauga kārtējo masu apšaudes vai terorakta stāstu, kas neiedomājami strauji kļūst populārs un sensacionāls. Viņi izsecina, ka šis ir viegls un ātrs veids, kā iegūt sen kāroto uzmanību.

Es vairs neveru vaļā nevienu rakstu par apšaudēm. Es neskatos video, kuros debatē par šiem notikumiem. Es nelasu par teroraktiem ziņās. Pat par spīti tam, ka manā dzimtajā pilsētā kāds uzspridzināja bumbu, es par šo notikumu neizlasīju nevienu sūda ziņu. Piekāst to čali. Viņš nav pelnījis manu laiku vai uzmanību, nedz arī viņš ir pelnījis, ka kaut kur tiek drukāts viņa vārds.

Es atsakos ieskatīties plašsaziņas ziņās par šiem cilvēkiem. Tāpēc, ka vienīgais veids kā stāties pretī Kadaršjanas likumam ir, vienkārši  nepievēršot uzmanību. Nolemt, ka tev vienkārši ir piekāst šos notikumus un pievērsties lietām, kas tiešām ir svarīgas.

Tas nenozīmē bāzt  galvu smiltīs. Skaidrs, ka tā ir problēma. Taču, vai es kaut kādā veidā palīdzu risināt problēmu, lasot ikvienu raudulīgo interviju ar izdzīvojušajiem, vai lasot, ko slepkava ēda brokastīs? Nē, es nepalīdzu! Patiesībā es tad visu padaru tikai sliktāku.

(Eseja ir daudz garāka par manu latviskoto daļu, taču šī bija tā galvenā doma, ko vēlējos parādīt.)

Kad pirmo reizi izlasīju šo eseju, man šķita, ka kāds ļoti vienkāršā un saprotamā veidā stāsta manas domas. Tāpēc arī vēlējos ar šo padalīties.

Kadaršjanas likums ir lielisks mūsdienu pasauli raksturojošs noteikums. Tas ir piemērojams ne tikai uz masu apšaudēm vai teroraktiem. Tas mums atklāj, kam pieder spēks. Mums ir visa vara veidot šo pasauli tādu, kādu vēlamies. Mēs varam izvēlēties, vai savu laiku veltīt muļķībām vai lasīt tādu informāciju, kas sniedz mums pievienoto vērtību.

Atšķirt kvalitatīvu informāciju no nekvalitatīvas – tas gan vairs nav viegls uzdevums. Turklāt tas ir gaužām subjektīvi. Kas vienam svarīgs un būtisks, citam garlaicīgs un kaitinošs.

Taču ir viena lieta, kas lielā mērā ir pilnīgs sūds. Interesants, aizraujošs sūds pie kā mēs mirstīgie līpam klāt kā sūdu mušas.  Tā ir politika!

Pirms diviem gadiem es nolēmu, ka neskatīšos, nelasīšu un nesekošu līdzi palašsazinas līdzekļos publicētajām ziņām. Es pati izvēlēšos, ko vēlos lasīt. Praktiski tas izpaudās tā, ka es savu darba dienas rītu nesāku ar apollo vai delfu ziņu izlasīšanu un vakaros noskatījos Panorāmu. Es turpināju lasīt, daudz lasīju pētījumus, atklājumus, analīzes, grāmatas ar pašas izvēlētu saturu, kas man tajā brīdī bija nepieciešams. Taču es izvairījos no sērfošanas pa portāliem un klikšķināšanas uz  skaļiem virsrakstiem. Ja man bija nepieciešams kaut ko uzzināt, tad meklēju konkrēto lietu. Piemēram, ja aizmirsu, kas ir veselības ministrs, tad to atradu veselības ministrijas majas lapā. Manā dzīvē izpalika drāma, kas risinājās par un ap veselības ministru plašsazinas līdzekļos. Šo divu gadu laikā vēl ne reizi neesmu jutusi, ka palaižu garām kaut ko būtisku.  Šis mans mazais eksperiments tikai pierādīja, ka ziņās esošā informācija ir gana tukša un mazsvarīga.

Kāpēc vispār man tas bija nepieciešams? Lasot politiska satura ziņas, es jutu, ka vairs nezinu, kam ticēt. Viss šķita tik traki un šausmīgi. Visi zog. Visi ir riebekļi. Neviens neko nesaprot. Visi ir idioti. Es jutu, ka es arī sāku tam ticēt un kļūt sev neierasti agresīva un neiecietīga. Man tas nepatika. Man patīk ticēt, ka viss ir daudz maz čikiniekā.

Sarunu festivālā “LAMPA” kādā teltī, kur iegriezos, dzirdēju poļu kundzīti stāstām par Polijā veiktu pētījumu. Tajā atklājās, ka 1/3 no plašsaziņas līdzekļos publicētajām ziņām ir meli. Turklāt visus šos melus ir radījuši paši politiķi vai ar viņiem saistītas personas.

Lūk, es, lasot ziņas, šādi arī jutos. Ka kāds man smagi kaut ko muld. Taču tas nenozīmē, ka visi politiķi ir zagļi, idioti un tizleņi augstākajā pakāpē. Es domāju, ka viņi ir jocīgi, bet normāli vidusmēra cilvēki, kuri tik ļoti muld viens par otru, ka nekas labs vairs netiek dzirdēts. Turklāt tas labais, kas tiek pateikts, jau tiek teikts smagi pārspīlētā veidā, jo kuram interesēs viduvējas un pliekanas lietas? Patiesas, bet garlaicīgas.

Vai kāds no jums atdotu balsi par politiķi, kurš savā priekšvēlēšanu kampaņā ietu ar lozungu: “Centīšos, cik spēju, lai valsti nesačakarētu vēl vairāk, bet diez vai man sanāks, jo pārmaiņas prasa laiku, un diez vai man būs tik daudz laika Saeimā, lai to paveiktu.” Apmēram šādi izklausītos patiesība, jo neviens nevar veikt jebkādas reformas vienā dienā. Turklāt neviens to nevar paveikt viens pats. Taču kurš grib dzirdēt šādu patiesību? Mēs neklikšķināsim uz šādiem patiesiem virsrakstiem. Visticamāk, simts citi virsraksti stāstīs par to, ka šim patiesajam politiķim ir suns ar blusām, vai viņš brauc ar pārāk dārgu riteni, un vienīgais, ko mēs uzzināsim par šo politiķi, būs samazgas.

Patiesība ir pārāk garlaicīga, lai mēs par to interesētos vai pat tai ticētu. Mēs ar savu uzmanību paši pieprasām, lai mums melo, lai mums gāž virsū sūdus. Mums patīk ticēt, ka dzīvojam sliktā valstī ar sliktiem politiķiem, korumpētiem policistiem, debiliem skolotājiem, un vispār viss ir slikti.

Es vairs nelasu ziņas, es pati izvēlos, ko vēlos zināt, un tad pētu un lasu to, ko vēlos. Tā kā politikas ziepju opera manai acij ir slēpta, tad varu jums pastāstīt, ka mūsu valstī viss nemaz nav tik sūdīgi. Liela daļa lietu ir smagi pārspīlētas, nepienācīgi izskaidrotas un tāpēc neizprastas un vairums mums pirmajā acī šķietamo lietu nemaz nav tik trakas.  Viennozīmīgi viss nav arī ideāli. Bet dzīvei nav jābūt ideālai.

Varbūt kādam radās jautājums – kā tad lai zina, kam atdot savu balsi vēlēšanās. Jau iepriekš atvainojos par savu “Namastē tipa” atbildi, bet citas man nav. Sekojiet savai sirdij vai kaut kā tamlīdzīgi. Respektīvi kaut nedaudz paskatieties uz pašu cilvēku. Centieties satikt kādu politiķi, parunāties ar viņu. Atrodiet kādu, kas pazīst kādu no vēlēšanu saraksta un pajautājiet: “Kāds šis pacans ir kā cilvēks?”

Daudzus gadus vēlēšanās es balsoju par politiķi, kuru biju satikusi personīgi un par spīti visām samazgām, kas tika gāztas pār viņu, es ticēju saviem instinktiem. Es nespēju noticēt, ka viss ko par viņu saka ir taisnība, jo tas vienkārši nesaskanēja ar manām personīgajām sajūtām par šo cilvēku. Tagad šī persona vairs nav politikā, bet, objektīvi atskatoties uz viņa paveikto, es nenožēloju savu balsi.

Tagad gan man nav vēl skaidrs, kam atdošu savu uzticību, bet tas viennozīmīgi nebūs skaļākais bļāvējs. Iespējams, pats klusākais.

Bučas visiem un labāk noskatieties kādu kaķīšu video, nevis vērojiet kārtējo Kaimiņa vai cita klauna izrādi.

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s