Pirmais ieskats manā grāmatā

hand-notebook-outdoors-34072Nevienu nepārsteigšu ar savu atziņu, taču tik un tā to pateikšu. Rakstīt grāmatu ir sasodīti grūti!

Tu raksti, raksti un raksti, tad pārlasi un pārraksti. Tad tavā dzīvē ienāk jaunas vēsmas un tu atkal ņem un pārraksti jau pārrakstīto. Tas ir neizbēgams process tādiem rakstniekiem – zaļknābjiem – kā es. Tikai pieredzējuši rakstniekiem vai totāliem veiksminiekiem izdodas atrast savu rakstnieka balsi līdz ar pirmo uzrakstīto vārdu. Es netrāpīju starp veiksminiekiem, tāpēc atliek vien vecais labais triks “treniņš, treniņš un treniņš”, lai es izkoptu sevi par tādu rakstnieci kā vēlos.

Mans triks, lai sevi motivētu vairāk strādāt, ir savu mērķu publiska skandēšana. Ja zinu, ka esmu plātījusies ar saviem plāniem, tad iekšējais dzinulis saka: “Comon, tak saņemies, citādi nāksies atzīt, ka izgāzies.” Tāpēc, lai cik grūti būtu dalīties ar savu darbu (kauns, šaubas par sevi, nedrošība un citi nieki), es šodien nolēmu iemest blogā grāmatas “AITAS” pirmo nodaļu.

Ceru, ka kāds izlasīs šo ierakstu un ik pa laikam man pajautās, “Nu, kas notiks tālāk tajā grāmatā?” vai “es neko nesapratu, dod vēl palasīt vai pārraksti to pašu, ko uzrakstīji!” vai vienalga ko citu, jo atbildība pret lasītāju ir jaudīgs dzinulis turpināt strādāt.

1.nodaļa “Īss ieskats aitu pasaulē”

Reiz, tālā, tālā nākotnē dzīvoja kāds jauns, izskatīgs un ietekmīgs auns vārdā Kārlis. Apķērīgā prāta dēļ viņš veiksmīgi virzījās pa karjeras kāpnēm. Vien piecus gadus pēc skolas absolvēšanas Kārlis jau ieņēma jaunākā partnera amatu vienā no prestižākajiem advokātu birojiem Rīgā un pelnīja milzu naudu, baudīja skaistāko aitu sabiedrību un bija izmēģinājis visas pieejamās narkotikas. Tomēr rītos, dzerot kafiju vai skrienot krosiņu vai vēlreiz izmīlējot kādu no aitām, viņš nejuta piepildījumu. Šķita, ka viņā mīt nepiepildāms tukšums. Lai cik jaunu lietu viņš iegādātos, tās visas sniedza vien īslaicīgu mierinājumu. Kārlis centās tukšumu aizpildīt ar darbu, izklaidēm, naudas šķiešanu, bet…tas nelīdzēja. Viņā tikai vēl auga citas, daudz nepatīkamākas sajūtas – bailes zaudēt sasniegto un šaubas par visu.

Kārlim derdzās šī tukšuma sajūta. Tā radīja trauksmi, izraisīja spiedošu sajūtu krūtīs, un šis jaunais tukšums grāva viņa pasauli. Kad viņam beidzot bija viss, tad šķita, ka pirmo reizi dzīvē viņam nav nekā. Tas bija pretīgi! Visu mūžu tiekties pēc savu vēlmju piepildījuma, bet saņemt vien tukšumu, kas pildīts ar citām vēlmēm. Vēlmēm, kuras viņš vairs nespēj nedz sašķirot, nedz atšķirt vai identificēt. Vēlos to automašīnu. Vēlos to sievieti. Tomēr vēlos citu. Tagad vēlos šo pulksteni. Vienmēr esmu vēlējies izlekt ar izpletni. Vēlos lielāku algu. Vēlos vairāk brīva laika. Vēlos, vēlos, vēlos. Taču dienas, kad viņš sajuta šo tukšumu, bija retas. Tās par sevi atgādināja vien klusuma brīžos, laikā, kad nekā cita nav, ko darīt. Kārļa secinājums bija loģisks – smadzenes no bezdarbības sāk strādāt pigorus. Tāpēc viņš darīja, ko ikviens saprātīgs auns darītu, -aizgāja uz tuvāko klubu Vecrīgā, izdzēra vairākus šotiņus, iešņauca nedaudz kokaīna un sameklēja tīkamu kompāniju vakaram.

Kārlis neapzinājās, ka miljoniem aitu visā pasaulē jūt identisku tukšumu. Atšķiras tikai veidi, kā tās cenšas to aizpildīt. Pagaidām tikai dažām aitām ir pielecis, ka tukšums nav jāaizpilda, tas jāatrod, jāiepazīst un jāiemīl. Šis tukšums ir miera osta, kura katram ir jāizbūvē un jāiekārto. Juceklis aitu iekšējā pasaulē ir saprotams un loģisks. Tās piecsimt gadu laikā ir sasniegušas tādu pašu labklājības un intelekta attīstības līmeni kā cilvēki. Taču cilvēki, līdz tie izmira, auga un attīstījās tūkstošiem gadu. Tikai piecsimt gadu atpakaļ aitas ēda zāli un cilvēki ēda aitas, bet tagad aitas vada automašīnas, staigā uz divām kājām, ēd restorānos, raksta grāmatas, izklaidējas, strādā ar datoru un spēj paveikt ikvienu lietu, ko reiz spēja paveikt cilvēks.

Tik strauja attīstība neizbēgami prasa upurus. Šobrīd šis upuris ir nespēja cīnīties ar iekāri, neizsīkstošas vēlmes, nespēja sajust dzīvi, eksistēšana, bez aktīvas dalības dzīvē, neracionāla agresija un neiecietība. Kā piemēru varu minēt aitu vēlmi dēvēties par cilvēkiem. Aitām nepatīk, kad tās dēvē to sugas vārdos. Viņas šobrīd vēlas, lai tiktu dēvētas par cilvēkiem – aitas par sievietēm, aunus par vīriešiem, jēriņus par bērniem.

Kazas gan nav šādu godu izpelnījušas. Tās, aituprāt, ir lopi. Šobrīd pasaule pieder aitām un par šo pasaules īpašnieka statusu aitas ir gatavas cīnīties ar ikvienu, kas stāsies ceļā. Dažreiz, varas alku pārņemtas, tās pat cīnās savstarpēji. Aitas mūk no sava autentiskuma. Dažbrīd šķiet, ka autentiskums ir aitu pasaules mēris. Viņas ir augstākas par savu lopisko identitāti. Aitas taču ir gudras, izsmalcinātas, varenas un bagātas. Ne jau visas, protams. Dažas ir varenākas, citas nabagākas, dažas valstis ir labklājības valstis, citas nabadzīgas.

Aitu pasauli šobrīd regulē nauda. Par to var nopirkt laimi, vismaz tā tas šķiet vairums aitu. Pasaules varenie un bagātie šķiet laimīgāki nekā trūcīgie un nabagie. Taču, kad tādas neizmērāmas vērtības kā laime tiek mērītas ar materiālām mērvienībām, tad neizbēgami rodas problēma. Problēma, kas ar laiku samilst līdz rodas dabiska nepieciešamība to atrisināt. Kārlim šāda problēma samilzīs un uzkritīs uz galvas pēkšņi, kā negaidīta sniega pika sejā. Taču par to es pastāstīšu vēlāk.

Papildināts (nedēļu pēc publicēšanas)

Pēc esejas publicēšanas saņēmu vairakkārt viedokli par galvenā varoņa vārdu, kas bija Šons. Sākot grāmatu par aitām, man šķita amizanti galveno varoni dēvēt tādā pašā vārdā kā slaveno mazo multenes varoni auniņu Šonu. Tomēr, dzirdot lasītāju viedokli, nolēmu paeksperimentēt ar varoņa vārdu un, turpinot rakstīt grāmatu, nodēvēju viņu par Kārli un pēkšņi man kļuva vieglāk šo varoni aprakstīt. Kāds Šons, tas tak ir Kārlis!

Esmu pateicīga lasītājiem par viņu viedokli. Tas ir milzīgs stimuls un enerģijas lādiņš turpināt darbu.

 

Advertisements

5 Comments Add yours

  1. rasaiu says:

    Izlasīju un izvēlos otro variantu: “es neko nesapratu, dod vēl palasīt”.

    Like

    1. Zane Nuts says:

      😀 ok, tad būs, tik ar laiku. Tā teikt, neizšaušu visu pulveri uzreiz

      Like

      1. rasaiu says:

        Brīnišķīgi! Gaidīšu! 😉

        Like

  2. Pārmijas says:

    Interesanti uzrakstīts, nojaušams, bet ne līdz galam, par ko ir stāsts. Tāpēc saistoši.

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s