Vietas dvēsele

beautiful-bracelet-calm-546157

Nesen atgriezos no mīlētākās pilsētas Latvijā – Ventspils. Kopš grūtniecības sākuma nebiju ceļojusi. Šis bija mans pirmais mazais ceļojums/izbrauciens pēc bērna piedzimšanas.

Tagad, esot atpakaļ Cēsīs, nespēju saprast – kāpēc Ventspils ir tik mīlēta? Tā tiešām ir skaista, un it visur ir domāts par bērniem. Tajā ir ērti pārvietoties ar ratiem, tur ir varenas strūklakas, krāšņas govis, atrakcijas šādās un tādas, dažnedažādas puķu dobes un neskaitāmi nieki, kas uzlabo kopējo pilsētas tēlu, vārdu sakot, Ventspils turīgums ir viegli pamanāms. Taču man pietrūka dvēseles šajā vietā. Tā šķita tāda kā nedzīva. Bija sajūta, ka, ierodoties Ventspilī, ir jātur priekšā iespaidīgs saraksts, kurā var atzīmēt neskaitāmus ķeksīšus, kur tik te var būt, ko tik var redzēt. Tomēr krietnais Ventspils apmeklētāju skaists mudina domāt, ka tikai man ir problēmas ar šo vietu.

Man patīk sajust vietas īpašo auru, atgriezties ar sajūtu, ka esmu ieelpojusi ceļojuma galamērķa smaržu, sajutusi tā dvēseli. Piemēram, Liepājā, Kuldīgā vai Cēsīs es šo dvēseli varu gandrīz fiziski sataustīt. Pat neizlasot tūristu ceļvežus, šajās pilsētās varu mierpilni un kvalitatīvi pavadīt laiku, savukārt Ventspilī es varēju atrast visu, tikai ne mieru.

Kādu dienu mēs aizbraucām uz Ventspils pludmali, kas, šķiet, ir skaistākā pludmale, kādu esmu redzējusi. Žilbinoši baltas smiltis pludmalē, un pāri jūrai slīdēja bieza migla, kas piešķīra papildu burvību. Es apsēdos uz viena no ērtajiem krēsliem pludmalē, un manu uzmanību nolaupīja skaistās atrakcijas, kas izvietotas pludmales smiltīs. Tik stilīgas un interesantas atrakcijas nebiju redzējusi nekur citur. Tur var šūpoties gan tīklos, gan kopā ar savu mazo bērnu. Tur bija, kur kāpelēties un kur ložņāt. Brīnišķīgi! Bērnībā man šādi laukumiņi  pat neķītrākajos sapņos nerādījās. Tomēr es biju jūrmalā. Es biju jūrmalā! Taču mani jūra neinteresēja, tā īsti nevienam neinteresēja. Visi spēlējās un rotaļājās. Es sēdēju uz šī ērtā sola un domāju – kad ar pludmali, kur vienīgā izklaide ir celt smilšu pilis, sāka vairs nepietikt? Kādreiz fakts, ka brauksim uz jūru, bija pietiekams prieka avots visai dienai. Varēja ķert viļņus, plunčāties pa seklo ūdeni, brist līdz pirmajam, tad otrajam sēklim. Piedirst kāpas un tad atkal iet uzcelt kādu smilšu pili. Taču tagad, vismaz Ventspilī, uz pludmali dodas, lai baudītu jautrās atrakcijas. Kad cilvēkiem sāka nepietikt ar dabu? Ir forši, ka bērniem ir, kur spēlēties, bet vai obligāti ir nepieciešamas cilvēku radītas atrakcijas vietās, kur daba piedāvā burvīgāko atrakciju parku? Pludmalē var medīt gliemežvākus, lasīt oļus, ierakt sevi smiltīs un vēl simtiem radošu nodarbju, turklāt tur var izvēdināt galvu un ļaut viļņu skaņām izšūpot no prāta ikdienas raizes. Tomēr tagad pludmale ir vien kārtējā ātro atrakciju baudīšanas vieta.

Zinu, ka līdzīgas atrakcijas ir pārpildījušas arī pārējās Latvijas pludmales, diemžēl Ventspils krita manu pārdomu nežēlastībā, jo to pamanīju, būdama tur. Esot Ventspilī es sajutu jocīgas sajūtas, respektīvi, gaidītā prieka par izraušanos no ikdienas vietā es jutu trauksmainu nemieru, kas uzbāzīgi spiež mani kustēties, skriet, meklēt un izbaudīt. It kā es kaut ko nokavētu vai pēkšņi kļūtu nelaimīga, ja neredzētu kādu no Ventspils apskates objektiem.  Šīs sajūtas dēļ es sāku prātot par vietas dvēseli, jo apzinos, ka patiesībā Ventspilij nav ne vainas, vienkārši mana dvēsele negrib draudzēties ar Ventspils dvēseli. Es ticu, ka katrai vietai ir sava dvēsele. To var dēvēt arī citos vārdos – aura, labs mārketings, bet man patīk dvēsele. Dvēseli veido pagātnes mantojums, šī brīža iemītnieki un katra indivīda iekšējā pasaule.

Pagātnes mantojums

Esot Cēsīs ir sajūta, ka bruņinieki, kas reiz tur dzīvoja nebija diez ko kareivīgi un vardarbīgi. Drīzāk šķiet, ka viņi pīpēja zāli, vēroja ākstu izrādes, dejoja un dziedāja, jo Cēsīs ir jūtams miers, kas vienlaikus neizslēdz kvalitatīvu kultūru. Es nespēju Cēsis iztēloties kā Positivus festivāla mītnes vietu, jo Cēsīm piestāv tādi festivāli kā Lampa. Cēsis ir vieta, kur nav nepieciešamas skaistas, nopulētas sēdvietas brīvdabas mākslas baudīšanai, tur pilnīgi pietiek noklāt jaku zālītē un vienkārši būt. Taču manis jau pieminētajā Ventspilī ir jūtams tāds kā steigas, izaugsmes, sasniegumu gars. Tur grūti atrast mieru, jo visu laiku šķiet, ka ir jāskrien no vienas vietas uz otru. Vērojot cilvēkus, tie ir steidzīgi, ielas kustīgas, pārpildītas, skaļas, apskates objekti lieli, augsti, iespaidīgi. Šķiet, ka šajā vietā mituši ambiciozi senči ar tieksmi uz sasniegumiem. Protams, to, kādi tieši ir bijuši konkrētās vietas senči, es varu tikai minēt, taču daudz kas ir atkarīgs, vai pilsēta ir sena, vai tā ir jauna, vai tā vienmēr bijusi industriāli vai radoši tendēta, vai tā ir izteikti nacionāla vai internacionāla utt. Pagātnes mantojums piešķir vietai tādu kā smaciņu, tas ieskicē dvēseles ārējās līnijas, taču pildījumu veido šī brīža iemītnieki.

Šī brīža iemītnieki

Mēs visi visā pasaulē, ne tikai Latvijā pamatu pamatos esam līdzīgi, tomēr tieši šīs atšķirīgās nianses veido sabiedrību, kas piesaista sev līdzīgos un rada kopīgu vietas dvēseles sajūtu. Šobrīd aktīvi iezīmējas tendence, ka Cēsīs pieplūst radoši cilvēki, Mārupē bagāti, Ventspilī aktīvi un tā tālāk. Agrāk cilvēku migrācija nebija tik populāra un iespējama. Bieži cilvēki, kur piedzima, tur uzauga un palika. Šodien mums ir milzīgas iespējas ceļot un dzīvot, kur vien vēlamies. Visbiežāk izvēle tiek izdarīta praktisku apsvērumu mudināta, t.i., kur būs darbs. Tāpēc ir pilsētas, kur ir daudz naudas, bet pašos pamatos cilvēki ir steidzīgi, ārišķīgi, bet nav gluži apmierināti ar dzīvi, jo ir izvēlējušies savu mājvietu ar prātu, nevis sirdi. Taču, piemēram, Cēsis, kas nav bagāta pilsēta, kā magnēts pievelk radošus cilvēkus, kas ir haotiski, mierīgi, apmierināti, bet nav paši turīgākie ļaudis. Laiki plūst un mainās, pat tajās vietās, kur pagātnes mantojums ilgstoši skicēja vietas dvēseli pēc saviem ieskatiem, šī brīža iemītnieki to var būtiski pamainīt. Veiksmīga reklāma internetā un cilvēki notic, ka tieši tā ir viņu vēlamā dzīves vieta. Taču vietās, kam ir kārtīgs pagātnes mantojums, nav iespējams uz dzīvi palikt cilvēkiem, kuriem ir citāda dvēseles nokrāsa. Tāpēc līdzīgie piesaista līdzīgos, un uz dzīvi konkrētā vietā paliek tieši tie cilvēki, kuri atbilst un saplūst ar šo vietu. Līdz ar to pagātnes jau ieskicēto dvēseli papildina tās iedzīvotāji, kas lielā mērā ir ar līdzīgiem principiem, bet to pilnībā piepilda katra cilvēka iekšējā pasaule.

Indivīda iekšējā pasaule

Kad biju mazs, bezgaumīgs bērns, man nepatika Cēsis. Tās šķita pilnas iedomīgiem snobiem, kas cilvēku vērtē pēc ārēja izskata. Tagad, kad esmu pieaudzis, bezgaumīgs bērns un atgriezusies Cēsīs, daudz kas ir mainījies. Pirmkārt, uzzināju, ka cēsinieki nekad nav bijuši iedomīgi snobi, vienkārši vēlme uzkrāsot lūpas, pat ejot maizi uz veikalu pirkt, ir mazpilsētu īpatnība. Dzīvojot Rīgā, es mēdzu uz vietējo beķereju no rītiem pēc bulciņas skriet pidžamas biksēs, taču Cēsīs skriet es varu, bet uz kopto iedzīvotāju fona visticamāk jutīšos neērti. Otrkārt, Cēsis veiksmīgi sevi attīstījušas kā kultūras galvaspilsētu un tas lieliski saskan ar manām šī brīža sajūtām. Kad biju ambicioza karjeriste, tad man patika Rīga, tagad, kad esmu mierīga minimāliste-rakstniece-bezdarbniece-māmiņa, tad man patīk Cēsis. Respektīvi, vietas dvēsele pilnībā nepiemīt pašai vietai, jo tā ir daļa no mums, kā mēs to vietu sajūtam.

Tas, vai esi izvēlējies savai iekšējai pasaulei atbilstošāko mītnes vietu, ir atkarīgs no katra spējas ieklausīties sevī. Ne vienmēr ārēji skaistākās vietas ir piemērotākās.

Reiz, klīstot pa Eiropu, es ar vīru iemaldījos kādā idilliskā Vācijas ciematā. Nekad mūžā nebiju redzējusi kaut ko tik skaistu. Šim ciemam cauri veda šaurs ceļš ar daiļām mazām mājiņām vienā, plaukstošiem krokusiem un tekošu strautu otrā ceļā malā.  Strauts burtiski mirdzēja, dažbrīd šķita, ka no tā izlēks forele un, platu smaidu sejā, mani sveicinās. Tajā ciemā bija senatnīgs koka tilts ar sienām un jumtu. Šķita nepiedienīgi tam braukt cauri ar mašīnu, tik karietēm tur iebraukt būtu ļauts. Tad mājas nomainīja skaists klinšu kalns, kur gar tā malu tecēja avota ūdens, un otrā pusē plaša pļava, pa kuru jāja sieviete, gariem, blondiem matiem plīvojot pār pleciem, baltām biksēm un jātnieces zābakiem kājās. Tas izskatījās kā sasodītā vācu romantiskajā filmā. Man pat gribējās meklēt slimnīcu, lai pārliecinātos vai neesmu saindējusies ar pārtiku un man nerādās haluciunācijas. Tomēr par spīti skaistumam es ne mirkli nevēlējos tur dzīvot. Tā nebija mana vieta.

Taču reiz es no sirds iemīlēju kādu internacionālu hipiju ciematu Almocageme Portugālē. Šis ciemats nebija skaists vai kopts. Tur klīda apkārt suņi, bija tikai viena kafejnīca, kur pasniedza negaršīgu ēdienu, un, lai nokļūtu līdz okeānam, kas bija iemesls kāpēc tur apmetos, bija jāiet gar bambusiem aizaugušu taku un jābrien pa garu zāli. Tomēr, dodoties prom, es raudāju, lai gan gandrīz nekad to nedaru.

IMG_20151013_102013

Šajā bildē es sēžu autobusa pieturā, lai dotos prom no ciema, kurā mana dvēsele vēlējās palikt. Man vīrs, pārsteigts ieraugot mani raudam, to iemūžināja. Bildē manas asaras ir grūti saskatāmas, es vienkārši tur jocīgi izskatos, taču goda vārds, es tur raudu.

Tā kā mans sakāmais sanāca gana garš, īsu teikumu kopsavilkums (tā, lai manu domu nepārprot, ja nu lasot saradās pilns ar nīdējiem): Ventspils nav slikta, tā tikai man nepatika. Cēsis ir super. Kuldīga arī super. Vispār Latvijā un pasaulē baigi daudz vietas ir super. Par to nebija stāsts. Stāsts bija par ieklausīšanos sevī un vietu sajušanu. Nevērtēt vietas pēc to ārienes, bet centies izbaudīt mirkli un vietas dvēseli. Ja tā sanāk, tad ir baigi forši. Pamēģiniet dažreiz neskriet uz atrakcijām un apskates objektiem, bet vienkārši klīstiet apkārt, pasēdiet zālītē, pavērojiet apkārtni, ieelpojiet vietu un pavērojiet kā jūsu dvēsele sadzīvo ar vietas dvēseli. Varbūt arī Jums tas iepatīkas.

Advertisements

7 Comments Add yours

  1. Guna Rudzīte says:

    Čau!Izlasīju rakstiņu caur telefonu. Varbūt internetā kļūda jau novērsta. E-pastu vārda aura vietā bija auro🤣 Man ar Ventspils liekas bez dvēseles. Toties tur pat netālu esošā Liepājā-   skaistākā un mājīgākā vieta Latvijā 😍Mana draudzene arī iesmej, kad sūdzos, ka Mārupē kaut kas dārgs – saka, ka esmu ievākusies Rīgas rubļovkā un par kaut tad brīnos 😄Bet Mārupē ir kas pāstedzošs, lai arī 99% Mārupes iedzīvotāju ir vairāk naudas kā mums, to neviens nekad neizrādīs, nedemonstrēs un nekādu šāda veida sajūtu neizjūtu, pat braucot ar savu 18 gadus veco auto.Šādu sajūtu nekur citur neesmu jutusi un esmu dzīvojusi daudz kur un naudas ar bieži nav bijis. Tas laikam ir lielākas ko novērtēju Mārupē- kaimiņi. Inteliģenti, izglītoti, draudzīgi, atvērti un pašpietiekami – laikam tieši šis nozīmīgākais, jo no tā atkarīgs, ka iekšēji visi jūtas labi un nav vajadzības citus mērīt pēc cepures.Un uz veikalu es eju pidžambiksēs 🧖‍♀️ un Rebeka pat neķemmētiem matiem 👩

    Nosūtīts no mana Samsung Galaxy viedtālruņa.

    Like

  2. karlis87 says:

    Hmm, par Cēsīm tev piekritīs katrs, kurš kaut reizi ir tur mēģinājis kaut kur nokļūt. Nu, par tiem bruņiniekiem un zāli, jo iela sākas te, pēc pieciem metriem aiziet pretējā virzienā, un pēc trīsdesmit metriem šamējā jau ir vienvirziena un vispār tu esi Varakļānos. 😀
    Ventspilij, savukārt, ir vēl viens labs punkts – moto. “Pilsēta ar rītdienu” – man tas kkā ļoti skan pēc gaišā komunisma, kad viss būs, nu tikai pacieties, kad būs, tad arī būs. Un tāpat Ventspilij, rīt, rīt, rīt. A rīt – nu takš teica tev, rīt. 😀 Salīdzinot, teiksim, ar Valmieras “Valmiera domā un rada.” Lūk.

    Like

    1. Zane Nuts says:

      Par Cēsu ielām precīzi teikts 😀

      Like

  3. Evelyn J says:

    Beidzot vēl kāds pasaka to, ko es gadiem nespēju vārdos apkopot par Ventspili….arī mana dvēsele sadraudzējas ar Ventspili…lai cik tas jocīgi izklausās- vienīgais kas mani tur velk…ir tikai Prātā vētras koncerti…jo tikai tad Ventspils spīd laimīgā gaismā….vismaz man tā likās, bet jebkur citur es varu rast gan mieru , gan laimi….tik ne Ventspilī, bet tad iedomājos kas dzīvo Ventspilī…kā tie ļautiņi jūtas…kas viņiem ir dvēselē-??? ||●||

    Like

    1. Zane Nuts says:

      Tik jocīgi un patīkami dzirdēt, ka neesmu vienīgā ar tādām sajūtām par Ventspili 🙂

      Liked by 1 person

  4. Inci says:

    Lai cik dīvaini nebūtu, mana dvēsele ar Ventspili sadraudzējās. Burvīgs vakars ar draudzeni dzerot šampanieti mola galā pusnaktī, vērojo, kā milzu kuģus ievada ostā. Kā mazi cilvēciņi no mazām laiviņām rāpjas pa šaubīgās trepītēm milzu augstumā, nakts melnumā. Tāpat toreiz pirmā tarzāntaka, kas ļāva atcerēties bērnību, ložņāšanu pa koku galotnēm. Tik, atšķirībā no tarzāntakas, tad nebija visādu drošības stiprinājumu. Un vai ir kāds mēģinājis Guess augstpapēdenēs uz velodrezīnas aizmukt no Mazbānīša, zaudēt savu mīļo kurpi, lēkt nost, ķert, lēkt atpakaļ, mīties ar trīskāršu spēku un iebraukt stacijā 20 sekundes pirms vilciena (p.s. Velodrezīna ir dikti dīvaina ietaise, kas noteikti neizturējis sadursmi pat ar mazbānīti). Un vēl, vēl un vēl… Ventspilij ir dvēsele, ir daudz kas dodams, tik jāprot apiet tās tūristu govis. Tai pat laikā tās tūristu govis pilsētai sagādā naudiņu, par kuru pilsēta var darīt spmierinātākus savus iedzīvotājus.

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s