Bomzis

beard-dirty-grunge-35183.jpg

Otrdienas rītā kopā ar vīru un dēlu devāmies pastaigā uz Ruckas parku, kur aplokā ganās trīs zirgi. Pa ceļam saplūcām koku lapas un sulīgu zāli ar ko pacienāt kleperus.

Diemžēl, pēc ierašanās parkā, konstatējām, ka zirgi ganās tālākajā aploka stūrī. Uzcītīgi sākām pievērst to uzmanību – plivinājām pa gaisu saplūktos zaļumus, klukstinājām mēli, svilpām un saucām, bet tikai viens rumaks izrādīja niecīgu interesi par mūsu izrādi.

Tad pamanījām, ka mums tuvojas kāds nelāga izskata vīrs, kuram mugurā bija bomža uzsvārcis – nobružāts, caurumains tkrekls un netīri džinsi, viņa mati nebija redzējuši dušu krietnu laiku un seja bija piepampusi. Nepārprotami bija manāms, ka kungam ir pamatīgas alkoholisma problēmas un, iespējams, viņam nav arī pajumtes. Nodomājām, ka viņš nāk naudu diedelēt, tomēr viņš neko neteicis apstājas pie aploka tik tuvu mums, ka spēju ielūkoties viņa maisiņā, kurā atradās vien maize un alus. Bija jūtams vīra mulsums, kas mijās ar alkohola dvingu. Viņš veltīja mums kautru, bezzobainu smaidu un no maisiņa izvilka rupjmaizes kukuli. Dzērājs pievienojās mūsu izrādei un viņa maize pievērsa ieinteresētā klepera uzmanību, kas sāka strauji tuvoties, drīz tam pievienojās arī pārējie zirgi. Kungs panāca, ka Zirgi, kurus vēlējāmies parādīt savam dēlam, atnāca līdz aplokam. Viņš sāka barot zirgus, atdeva tiem vienu maizes riku pēc otras.

“Tā tu viņiem atdosi visas savas pusdienas,” bezpajumtnieku uzrunāja mans vīrs.

“Tak man nav žēl,” atrauca kungs un atdeva kumeļiem pēdējo maizes šķēli. Viņš paturēja sev tikai alus pudeli un ne vārda nebildis aizsoļoja tālāk.

Es vēlējos pateikt “Paldies”, taču šis vārds palika iesprūdis man kaklā. Es noskatījos kā trūcīgais vīrs aizsoļoja prom no manas dzīves tikpat ātri, cik tajā bija ienācis.

Viss. Tā beidzās šis stāsts. Stāsts bez dižas morāles vai kulminācijas. Vienkaršs, ikdienišķs stāsts, parasts ikdienišķs notikums. Parasts dzērājs, parasta ģimene. Pat zirgi bija pelēki.

Tomēr kāpēc man gribējās raudāt, redzot dzērāju aizejam?  Kāpēc man gribās raudāt, stāstot šo  stāstu? Turklāt šis asaras nav skumju pilnas, drīzāk pildītas ar pateicību un prieku par labestību pasaulē. Šī stāsta dēļ man galvā skan jautājums: Kad es pēdējo reizi izdarīju ko labu? Kad es pēdējo reizi atdevu savas pusdienas zirgiem, lai sagādātu prieku svešam bērnam?

Paldies šim kungam, ka viņš radīja šo stāstu. Paldies par asarām. Paldies, ka viņš iekrāsoja labo citādās krāsās.

Bomža uzsvārcis ir tikai apģērbs, alkoholisms ir tikai slimība. Tā ir tikai ārēja čaula, kas ietērpj dzīvu cilvēku ar dvēseli, es tikai pārāk bieži aizmirstu paskatīties dziļāk. Paldies bomža kungam, ka viņš vēlreiz man atgādināja, ka ir jāskatās zem virsējā slāņa, jo tur slēpjas īstais skaistums. Mēs visi esam skaisti!

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s