Kā es braucu “Burku” lūkoties

dav

Šis ir detalizēts mana brauciena uz pirmo beziepakojuma veikalu “Burka” iztirzājums. Šis nav stāsts ar aizraujošiem notikumiem, tomēr ceru, ka mana atskaite noderēs kādam atkritumu samazināšanas tīkotājam, kurš dzīvo ārpus Rīgas un nespēj izlemt vai ir nepieciešams pēc pārtikas triekties tādu gaisa gabalu.

Viennozīmīgi ir skaidrs, ka braukt no Cēsīm uz Rīgu, lai iepirktu makaronus, rīsus un kādu riekstu, nav finansiāli izdevīgi. Taču finansiālais aspekts paliek mazsvarīgs, ja iepirkšanās šajā veikalā tiek apvienota ar jau plānotu braucienu citās darīšanās.

Man Rīgā bija ieplānota kāda jauka tikšanās, par kuru zināju jau krietnu laiku. Attiecīgi ieplānoju laiku, lai arī apciemotu beziepakojuma veikalu un uzpildītu tukšās burkas. Nezinu kādas pārtikas iepirkšanas paražas ir citiem, taču man tās šobrīd ir mainījušās, tāpēc īsi par tām pastāstīšu.

Agrāk es mēdzu iepirkt pārtiku lielos daudzumos un nemitīgi uzturēt pilnus skapjus ar pusizlietotām pārtikas pakām, piemēram, mājā allaž bija kādas četras atvērtas pakas makaronu, divas pakas rīsu, trīs pakas griķu. Katrā pa kriksītim pārtikas, jo skapis bija tā piebāzts ar iepakojumiem, ka bieži nenojautu par iesākto produkta eksistenci tajā un nedomājot piepirku klāt jaunus. Turklāt man patika šī sajūta, ka skapis pilns ar pārtiku – šķita, ka tas mani savā veidā dara bagātāku, tā teikt “pārtika manā mājā netrūkst”. Līdzīga situācija bija ledusskapi, tas bija tā piebāzts, ka bieži nemanīju, ka tajā mīt jau beigti produkti. Kopš domāju par atkritumu samazināšanas iespējām un piekopju vegānisku dzīvesveidu, šie paradumi ir būtiski mainījušies.

Tagad man mājā lielākā daļa produktu glabājas caurredzamās burkās atvērtā tipa plauktos. Tādejādi es vienmēr redzu kādi un cik daudz produkti man ir mājā. To turēšana savā acu priekšā veicina manu ēst gatavošanas fantāziju, jo, paskatoties uz plauktu, atceros – hmm, sen nav gatavotas grūbas. Līdz ar to mans uzturs ir kļuvis daudzveidīgs. Tāpat es veikalā pērku produktu tikai tad, kad burka tukša, man vairs nav nepieciešams atsevišķs skapis, kur glabāt neskaitāmus produktu iepakojumus. Tā kā šobrīd protu pagatavot ļoti daudzveidīgu ēdienu (šobrīd ēdu gan prosu, kvinoju, kuskusu, grūbas, dažādas lēcas, zirņus, pupas, dārzeņus, augļus, griķus, utt. Agrāk manu ēdiena karti veidoja tikai rīsi, kartupeļi, piena produkti, gaļa un reizēm kāds auglis vai dārzenis), tad man nav nepieciešams skriet uz veikalu ikreiz, kad burka tukša. Es mierīgu sirdi dzīvoju tālāk un veidoju pusdienas no tiem produktiem, kas ir vēl palikuši manā arsenālā. Līdz ar to, gaidot tikšanos Rīgā, es varēju izlietot vairākas burkas ar produktiem, kuras uzpildīt tālajā beziepakojumu veikalā.

cof

Kāds bija mans brauciens uz veikalu ar burkām kabatā?

Kopš 16 gadu vecuma, kad ieguvu “baltās tiesības” esmu kaislīgs autovadītājs. Taču arī šī mana dzīves daļa krietni mainās. Nesen nomainījām lielo ģimenes auto Mazdu 6 pret gaužām mazo Toyota Yaris, jo šāda automašīna ir krietni letāka, dabai draudzīgāka un mūsu dzīves paradumiem ērtāka. Tāpat mēs iegādājāmies lietotus riteņus un cenšamies vairāk pārvietoties ar tiem.

Agrāk es nedomājot būtu braukusi uz Rīgu ar savu auto, taču tagad, parēķināju cik manai taupīgajai auto izmaksās degviela, cik izmaksās auto novietošana maksas stāvvietā, cik daudz laika es izniekošu braucot un nespējot darīt citas lietas un cik bezatbildīgi pret dabu ir vienai vizināties apkārt un nolēmu eksperimentēt. Desmit gadu laikā, pirmo reizi uz Rīgu braucu ar sabiedrisko transportu – vilcienu. Es biju sajūsmā, pirmkārt, es varēju brauciena laikā rakstīt grāmatu. Otrkārt, man nebija jāsatraucas par ceļu, jādusmojas uz sastrēgumiem un jāmeklē, kur noparkot auto. Nebiju domājusi, ka sabiedriskais transports ir tik ērts. Turklāt tas izmaksāja krietni lētāk. Ja es brauktu ar auto, tad degvielas un autostāvvietas izmaksas man būtu aptuveni 20 euro, taču vizināšanās sabiedriskajā transportā man izmaksāja vien 8,15 euro.

Otra lietas, kas bija jāatrisina – kur likt burkas? Man mājā ir ceļojumu koferis, jeb pensionāru soma uz riteņiem. Tukšās burkas ievīstīju somā, saliku pa vidu dvieli, lai negrab, varēju tur iekrāmēt arī datoru un ūdens pudeli un aidā jūriņā…ratiņiem klaudzot aiz muguras devos ceļā.

Kāds bija veikals?

Par veikalu jāsaka “visu cieņu”. Jauks, mīlīgs, omulīgs. Sortiments tiešām bija plašs. Tajā neatrast augļus, dārzeņu un citus ātri bojājošos produktus, taču tiem tur arī nav jābūt. Šīs lietas gaužām ērti var iegādāties  tirgū vai vietējos veikalos, vajag tik nekautrēties un nelikt tos maisiņos vai likt savos līdzi paņemtajos iepakojumos. Toties veikalā ir viss, kas nepieciešams, lai uzpildītu pilnas burkas ar ikdienā nepieciešamajām precēm – graudaugi, pākšaugi, tējas, kafijas, rieksti, cepumi, milti, garšvielas u.tml. Pilnu sortimentu var atrast “Burka” Facebook lapā.

Priecēja, ka veikalā bija izbūvēta platforma bērnu ratiņiem vai ratiņkrēsliem. Man šī platforma noderēja somas izvizināšanai, varēju necelt smago somu.

Šis veikals viennozīmīgi nav paredzēts tiem, kuru iepirkšanās paradumi ir no sērijas “ātri ieskriešu veikalā paķert kaut ko vakariņām”. Veikals ir sava veida miera oāze. Tajā iepirkšanās notiek lēni un mierpilni, nosver burciņu (ja konkrētā burka veikalā ciemojas pirmo reizi, otrreiz tas vairs nav jādara, jo uz burkas tiek uzrakstīts tās svars), tad uzpildi burciņu, tad to nosver vēlreiz un tā līdz tavs tīkliņš pilns ar visu, kas kārots. Ja nav līdzi savas burkas, tad tās var paņemt turpat esošajā burku apmaiņas punktā, vai iesvērt produktus papīra turzā.

Vēl viena pozitīva lieta – produktiem klāt ir atzīmēts, kurš produkts ir piemērots vegāniem. Man nebija jālasa cepumu sastāvs, lai izvēlētos našķi vakaram.

Cenas – šajā jautājumā, es neesmu eksperts. Mana acs vēl nav uztrenēta cenu iegaumēšanā, tāpēc par visiem produktiem nemācēšu teikt, vai ir lētāk kā veikalos. Dažiem riekstiem, kurus nesen pirku Gemosā, redzēju, ka “Burkā” cenas ir līdzīgas. Tas nozīmē, ka tās ir krietni zemākas par lielveikalu cenām.

Lūk tāds bija mans brauciens uz veikalu. Rakstīju, rakstīju un, iedomājos, izklausās pēc slēptās reklāmas. Tad man jums jāpastāsta, par šo rakstu man neviens nav maksājis, neviens neplāno maksāt un apspriestais veikals vai pasažieru vilciens nekādas “dāvanas” man nepasniedza. Es tiešām ticu, ka, lēnām mainoties mūsu paradumiem, pielāgosies uzņēmējdarbība un kļūs arvien ērtāk savu dzīvi iekārtot tā, lai tā būtu dabai draudzīga. Tāpēc arī dalos ar savu pieredzi, lai cilvēki var palasīt par maniem paradumiem un varbūt atrast tajos šo to noderīgu sev.

P.S. Esot pilnīgi godīga, veikala īpašniece izrādās ir mana bijusī kolēģe no tālas, tālas nodaļas lielajā iestādē, kur strādāju. Taču tas ir tikai patīkams pārsteigums man, nevis iemesls šī raksta tapšanai.

P.P.S. Nu gan esmu pārlieku daudz attaisnojusies par savu rakstu. Labs ir, tagad beigšu!

Čau!

 

Advertisements

3 Comments Add yours

  1. rasaiu says:

    Paldies, brīnišķīgi! Tieši gribējās uzzināt, kas un kā Burkā notiek. Kāda kafija tur bija?

    Like

    1. Zane Nuts says:

      Super! Tur bija trīs vai četru veidu pupiņu kafija (nemalta), taču vairāk nemācēšu teikt, jo nepievērsu uzmanību. Kafija nebija man tajā dienā aktuāla.

      Like

      1. rasaiu says:

        Paldies! Ņemšu vērā.

        Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s