Kailā patiesība

adorable-baby-blurred-background-813616Esmu uzsākusi darbu pie jauna projekta, kas ir nolaupījis manu laiku, atņēmis enerģiju, iekrampējies manās smadzenēs un dažbrīd šķiet, ka aiznesīs prom arī veselo saprātu. Šis projekts ir veids, kā es centīšos pasauli (Latviju) padarīt labāku, taču, lai to paveiktu kvalitatīvi man ir jāiegulda neiedomājami daudz darba un es pastāvīgi baidos, ka padošos un atstāšu to novārtā, jo padoties es protu sasodīti labi.

Strādājot pie šī projekta, kur galvenās lomas atveidotājs ir atklātība, man uznāca vēlme padalīties ar savu pieredzi kā kļuvu maksimāli atklāta.

Lai gan esmu ražota Padomu Savienībā, es tomēr esmu brīvās Latvijas produkts ar gaužām amerikānisku piegaršu daudzos dzīves uzskatos, galu galā esmu jau tā paaudze, kas uzauga pie MTV, amerikāņu pīrāga un Teletūbijiem. Iespējams tāpēc mana izpratne par atklātību atšķiras no lielas Latvijas sabiedrības daļas. Kad es sāku rakstīt šo blogu, vairākas reizes dzirdēju jautājumu – vai vajag rakstīt tik atklāti? Es patiesi neizpratu šo jautājumu. Ko tad tik atklātu es te rakstu? Nevienā brīdī neesmu sajutusi, ka būtu atklājusi kaut ko tik jēlu, personisku vai negantu, kas ietilptu kategorijā “pa daudz”. Turklāt es nespēju saprast, kā vispār patiesība un atklātība var būt “pa daudz”? Reizēm es rakstu un uzrakstīto izdzēšu vai nepublicēju, ja jūtu, ka neesmu bijusi īsta un uzrakstītais drīzāk atspoguļo to, ko manuprāt cilvēki vēlētos lasīt, nevis to, ko vēlos pateikt. Taču, ja teiktais ir patiess un kāds mans stāsts var noderēt lasītājam, tad ne mirkli neaizdomājos vai pateiktajā nav par daudz no manas dzīves.

Es zinu, ka uzaugot Padomju Savienībā bija absolūti citi principi un cilvēkiem bija jābaidās runāt brīvi, jo par nepareizi pateiktu viedokli varēja sekot sankcijas. Es nekādā ziņā nepārmetu cilvēkiem to, ka tie baidās paust savu patieso viedokli. Pati atceros, ka bērnībā man allaž mācīja – nekad nemazgā savu netīro veļu publiski. Šajā mācībā nav nekā slikta. Taču, ja netīrā veļa ir sakrājusies tik daudz, ka tā tevi smacē un tev nav iespējas to nekur izmazgāt, tad sekas ir gaužām smagas.

Beigšu garo ievadu un ķeršos pie paša stāsta.

Reiz, kādā jaukā ziemas dienā, pie manis ciemojās man ļoti tuva draudzene. Sieviete, kuru vēl desmit gadus atpakaļ nevarēju ciest, bet tagad viņa ir viens no maniem tuvākajiem cilvēkiem. Tā kā mums abām tobrīd bija mazi zīdainīši un gaužām rutinēta ikdiena, tad daudz laika pavadījām kopā. Dienu pēc dienas apspriedām simtiem tēmu. Tā kā mums nav daudz kopīgu paziņu, mums ir pilnīgi atšķirīgas profesijas, hobiji un intereses, tad mums grūti bija veidot standarta sarunas, tas ir, apklačot lietas, vietas, notikumus vai cilvēkus. Mūsu sarunas pārsvarā bija ļoti personiskas un izzinošas. Īsā laikā mēs viena otru bijām iepazinušas līdz mielēm. Reizēm mēs vispār nerunājām, vienkārši baudījām viena otras sabiedrību klusumā. Tajā jaukajā ziemas dienā, šī meitene pārtrauca klusumu, kas kādu brīdi starp mums bija ildzis, ar jautājumu: “Zane, pamēģinām viena otrai teikt pilnīgu patiesību?”

Es neslēpu savu neizpratni. Kāpēc tāds jautājums? Mēs taču esam patiesas. Es viennozīmīgi tāda esmu. Pirmkārt, es vispār esmu izslavēta ar tiešumu un reizēm man pat vajadzētu mēli paturēt aiz zobiem. Otrkārt, pēc tik daudz atklātām sarunām, kādēļ viņai šķiet, ka es kaut reiz būtu melojusi?

Redzot manu samulsumu, viņa centās paskaidrot: “Es zinu, ka tu nemelo. Es arī nemeloju. Taču ne vienmēr mēs sakām patiesību. Es domāju, pat sev pašām. To brutālo, īsto patiesību, nevis to pieklājīgo versiju.”

Šī mana draudzene neizceļas ar spēju izskaidrot savas domas viegli uztveramā veidā, taču ir vērts censties tās uztvert, jo tajas allaž ir kāda ģeniāla doma. Par laimi šo viņas domu es sapratu un labi, ka tā, jo šis viņas jautājums bija sākums jaunai, skaistai patiesības pasaulei.

“Atceries, vakar tu pie manis neatbrauci, jo bērnam zobi nāca, lai gan biji man solījusi atnākt?” es viņai jautāju, jo caur piemēru vēlējos pārbaudīt vai saprotu viņas domu. “Es vakar tev atrakstīju: “viss ok, es saprotu” un es patiešām tā domāju, taču tas nemaina to, ka es arī domāju “Bļ*ģ, zaj*b*l, es tā gribēju, lai tu atnāc, ko bļ*ģ, lai tagad izdomā darīt, atkal sū*a televīzija jāskatās.”

Mēs abas izplūdām smieklos. Kopš tās dienas dažreiz kā joku, citreiz bez joka, bet vienmēr tajās vietās, kur pieklājība liek mums teikt: “Viss kārtībā! Es saprotu! Nē, nē, būs labi! Tak liecies mierā!” mēs sakām viena otrai rupju, kailu patiesību un nekad, nekad par to neapvainojamies. Šķiet tāds nieks un, iespējams, daudzi no jums domā, ka šis ir standarta veids kā jūs sazinieties ar saviem labākajiem draugiem vai mīļajiem (droši vien izlaižot rupjības), ticu ka tā tas arī ir. Taču mums šis aizgāja vēl tālāk, cenšoties teikt patiesību viena otrai, mēs bieži pieķeram sevi, ka melojām pašas sev.

Piemēram, nesen man dzīvē bija kāds skaists notikums par kuru dalījos ar draudzeni. Kā sagaidāms, viņa priecājās līdz ar mani. Tā taču tam būtu jābūt, vai ne? Dažas stundas vēlāk, es saņēmu no viņas ziņu: “Zane, es tā padomāju un sapratu, ka neesmu bijusi patiesa, šķiet, kaunējos to atzīt sev, es patiesībā tevi apskaužu, esmu greizsirdīga. Man tagad dzīvē notiek tādi un šādi štrunti, bet tev tik forši.” Par viņas patiesajiem vārdiem es priecājos vairāk, kā par puspatieso prieku iepriekš. Es viņu mīlu un tas ir tikai cilvēcīgi, ja savas dzīves skumjajos brīžos mēs nevaram lēkt un gavilēt par citu laimi ar tādu atdevi kā vēlētos, taču tas nemazina viņas mīlestību pret mani. Dzīve ir kā amerikāņu kalniņi, te ir gan augšas, gan lejas. Ja esot lejā, mums ir jāizliekas laimīgiem, tad tā izlikšanās tikai nospiež mūs un kavē atgriešanos augšā. Agrāk es tik ļoti baidījos būt sliktā garstāvoklī vai neuzlikt smaidu, tad kad tam būtu jābūt, jo baidījos, ka tad man nebūs draugu, taču šī draudzība man ir iemācījusi cik atbrīvojoši un skaisti ir būt tev pašam un zināt, ka mani mīl pat tad, kad man ir Grumpy Face.

Jo vecāka es kļūstu, jo vairāk iemācos, cik patiesības teikšana var būt atbrīvojoša. Jo patiesāka es kļūstu, jo laimīgāka. Būt patiesam nenozīmē būt skarbam un špļaut ārā žulti un riebeklības, absolūti nē. Es esmu patiesa tad, kad ieskatos sevī, cenšos izjust savas sajūtas un atzīt tās. Ir vēl tik daudz lietu, ko pati baidos sev atzīt, jo baidos ielūkoties savos tumšākajos dvēseles nostūros, taču katrs patiesais vārds, ko pasaku mani padara brīvāku, pašpārliecinātāku, iecietīgāku, saprotošāku un mierīgāku.

Advertisements

2 Comments Add yours

  1. Elīna says:

    Labi teikts! Raksti vēl! Reiz redzēju filmu “The invention of lying” un ar vīru dažreiz to atceramies, kad kāds runā baltos melus 🙂

    Like

    1. Zane Nuts says:

      Es arī to filmu esmu redzējusi. Man ļoti patika 🙂

      Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s