Filmas, kuras iesaku noskatīties

cinema-food-movie-theater-33129

Kad pirmo reizi noskatījos filmu “Forests Gamps”, tad sapratu, ka kļūšu par kino narkomānu. Toreiz man bija septiņi vai astoņi gadi. Es tikko biju iepazinusi kabeļtelevīziju ar tās sniegtajiem pasaules brīnumiem PRO 7, RTL un VIVA. Šie ārzemju televīzijas kanāli ar košajām reklāmām, Holivudas kino filmām un manai ausij svešo vācu valodu šķita absolūts kosmoss un es pavadīju lielu daļu sava laika pielipusi TV ekrānam. Kādā tumšā ziemas vakarā sākās šī izcilā filma ar ikonisko mazā puisēna skrējienu pāri laukam, salaužot metāla stājas uzlabotājus. Lai gan nesapratu valodu, es nespēju atrauties no ekrāna, vēderā parādījās taureņi un organismu pārņēma aizrautība. Vēl dienām ilgi man galvā skanēja “Run, Forest! Run!” Todien kļuvu kā apmāta ar Holivudas kino. Pēc izcilas filmas noskatīšanās mani allaž pārņēma galvu reibinoša aizrautība, es iepazinu brīnišķu, jaunu pasauli, kas, mazpilsētā uzaugušam bērnam, šķita maza un vienmuļa.

Es sāku skatīties visas televīzijā pieejamās filmas. Ar laiku vairs nepietika ar ierobežoto televīzijas piedāvājumu, lielāko daļu tur translēto filmu biju redzējusi un alku pēc jauniem piedzīvojumiem. Kad biju sasniegusi svaigas pusaudzes gadus, sāku braukāt uz Cēsu kinoteātri “Vidzemnieks”. Šis kinoteātris pats par sevi jau bija “piedzīvojums”. Krēsli bija veci, cieti un ar ādai līdzīgu materiālu apjozti. Ja vēlējos filmu baudīt skūpstu ložā, t.i., augšējā solu rindā, tad bieži nācās brist cauri saulespuķu sēklu mizu jūrai. Ūber krutā skūpstu loža bija balkonā, tur bija pat divi ādas dīvāni, kuros sēdēt, taču cenas arī bija augstākas. Es atļāvos nopirkt šo īpašo dīvānu biļeti tikai vienu reizi, bet skūpstīties gan nedabūju. Patiesībā es nekad neesmu maigojusies kinoteātrī, jo allaž esmu pārāk aizrāvusies ar filmu vai kacekļiem, ko rāda pirms tās (kaceklis ir treileris). Vēl viens kinoteātra “Vidzemnieks” fenoments bija retais apmeklējums. Man vairākkārt tika atgriezta naudu, nerādot filmu, jo biju vienīgais kino apmeklētājs.

Toreiz biju tā pārņemta ar kino, ka pat biju izveidojusi burtnīcu, kur liku zvaigznes filmām, aprakstīju režisora darbu un aktieru veikumu. Es sapņoju kļūt par nākamo Ditu Rietumu.  Diemžēl sanāca, ka kļuvu par juristi, taču forši ir tas, ka tagad rakstu blogu, kurā varu izmēģināt roku kinokritiķa lomā un uzrakstīt pārdomas par dažām filmām. Šoreiz padalīšos ar piecām filmām, kuras iesaku cilvēkiem noskatīties. Manā arsenālā ir desmitiem, varbūt pat simtiem izcilu filmu, ko varētu ieteikt, taču sākšu ar piecām:

Flight

Apbrīnojama filma ar lielisko Denzelu Vašingtonu galvenajā lomā. Filmas pamatā ir iespaidīga avio katastrofa, kas neatstāj vienaldzīgu un rada klātesamības sajūtu. Pateicoties neatkārtojamam pilota sniegumam, veicot avārijas nosēšanos, šajā katastrofā izdzīvo neticami daudz pasažieru, taču katastrofas izmeklēšanas laikā atklājas, ka pilots bijis smagā alkohola un narkotiku reibumā. Spilgtais filmas sākums ievada interesantu morāles jautājumu – vai noteikumu pārkāpšana ir attaisnojama, ja sekas ir izvērtušās sabiedrībai labvēlīgas?

Mēdz teikt, ka amerikāņi neprot tēlot dzērājus, ka to izcili prot vien krievu aktieri. Neesmu krievu kino pazinēja, tāpēc neoponēju šim viedokli, tik vēlos piebilst, ka Denzels ar savu tēlojumu krietni pacēla amerikāņu aktieru latiņu šajā sfērā. Viņš apbrīnojami īsti, ticami un dzīvi notēloja alkoholiķi, turklāt visas filmas garumā ne mirkli nezuda ticamība. Turklāt izcils bija arī režisora darbs atspoguļojot alkoholismu. Filmā šī problēma bija atainota līdz mielēm īsta, nebija pārspīlējumu vai muļķību. Pat fona sarunās, kur tika minēts alkoholisms, izteiktie vārdi bija gaužām precīzi.

Filmas noslēgums – negaidīts, bet pilnīgi vajadzīgs. Tu noslauki asaras un neizbēgami sāc domāt par morāles normām un taisnīgumu.

The Big Short

Šajā filmā galvenajās lomās ir Kristiāns Bels, Stīvs Karels, Raiens Goslings un Breds Pits. Ar šādu aktieru ansambli varētu pat ar telefonu uzņemt Zelta Globusa cienīgu filmu. Taču režisors bija pacenties viņus padarīt neierastus – seksīgais Bels bija frīks, Breds Pits briļains, Ryans Goslins čirkains un Stīvs Karels neierasti pievilcīgs. Puiši savu darbu darīja lieliski un filmas stāsts nonāca līdz skatītājam.

Filmā tiek parādīts laiks pirms nesen piedzīvotās ekonomiskās krīzes, tolaik notiekošais idiotisms un cilvēku sačakarētā domāšana. Filmā notikumi risinās par un ap finanšu pasauli, turklāt dialogi ir sarežģīti, ātri un daudz.  Gandrīz visu filmas laiku mani pavadīja sajūta, ka netieku līdzi ātrajam filmas tempam un nespēju visam izsekot. Taču tas man nevis traucēja, bet uzdzina asinis un vēlējos to noskatīties vēlreiz, lai labāk izprastu.

Pēc filmas noskatīšanās es parasti jautāju vīram viņa domas par filmu un padalos ar savējām, taču šoreiz mēs abi klusējām. Vien pusceļā uz māju, kāds (neatceros, kurš) pajautāja “Ko tu domā par filmu?” un tas otrs nespēja atbildēt uz šo jautājumu. Mēs abi bijām vienisprātis, filma bija lieliska, bet mēs jutāmies kā mazi idioti. Filmā atainotā vēsture ir svaiga un arī mēs to esam piedzīvojuši savas dzīves laikā. Arī mēs bijām tik pat stulbi un naivi, kā tajā attēlotie personāži, šis kino darbs mums lika no malas paskatīties uz sevi un mums vajadzēja krietnu klusuma brīdi, lai to sagremotu.

Šajā filmā nebija nedz asa sižeta, nedz saldas romantikas, nedz piedzīvojumu, taču tā tik un tā bija neaizmirstama. Visiem iesaku to noskatīties. Ja jums šķiet, ka filma nepatika, tad skatieties vēlreiz. Šī filma nevar nepatikt.

The Perks of Being a Wallflower

Šī ir mana mīļākā filma. Jau gadu gadiem neviena cita to nespēj izkonkurēt. Taču par šo kino darbu man ir vismazāk ko teikt. Es mīlu katru teikumu tajā, katru skaņu un mūzika…sasodīts, cik izcila mūzika.

Skatos datora ekrānā un nespēju uzrakstīt ne vārda par šo filmu, pat aprakstīt tās sižetu. Ja pret filmām varētu just beznosacījuma mīlestību, tad šis viennozīmīgi būtu tādas mīlestības gadījums. Tu nespēj racionāli paskaidrot, kas tur ir tik brīnišķīgs, tu to vienkārši jūti. Kopš filmas parādīšanās uz lielajiem ekrāniem, es to noskatos vismaz reizi gadā un nekas nav mainījies, es to tikai iemīlu arvien vairāk.

The Intouchables

Plaša spektra emociju filma, tā smīdina un saraudina, tā iežēlina un iedvesmo, tā tevi iepazīstina ar bagāto un nabago. Filma ir uz patiesiem faktiem balstīts stāsts par attiecībām starp izsmalcinātu, bagātu invalīda un rupju, vulgāru aprūpētāju. Abu galvenie varoņi ir tik nesaderīgi, ka ir izcili radīti viens otram.  Ar burvīgu vieglumu filmā smags dzīvesstāsts ir atspoguļots humora pilnos notikumos. Tu skaties, smejies un raudi vienlaicīgi, taču asaras nav no smeldzīguma vai skumjām, bet no skaistuma abu kungu draudzībā.

Captain Fantastic

Filma par šobrīd aktuālo tēmu – kā pamest bezjēdzīgo, straujo, komercializēto dzīvi un sākt dzīvot pie dabas. Filma norisinās mūsdienās, kur sešu bērnu ģimene ir atstājusi lielpilsētas dzīvi un nolēmusi savus bērnus audzināt mežā. Vigo Mortensens bija pelnījis saņemt Oskaru par šo filmu, taču tad kārtējo reizi Leo būtu palicis bez spožās statuetes.

Filmā tiek parādīts mūsdienu pasaules absurdumus no šo mežā uzaugušo bērnu skatupunkta. Tu skaties filmu un saproti, bļin…mēs tiešām esam tizli, daudz, daudz tizlāki kā bijām domājuši. Taču filmas burvība bija tas, ka tā parādīja arī otras galējības ēnas puses, t.i., ka aizbēgt uz mežu nav problēmas risinājums.

Šī ir vēl viena filma, ko bez jebkāda uztraukuma iesaku noskatīties ikvienam, pat ja sižets nešķiet interesants, filma ir tik kvalitatīvi uzņemta, aktierspēle brīnišķīga, dialogi uztverami un dziļdomīgi, ka tādēļ vien to ir vērts ierakstīt “ir jāredz” sarakstā. Ja arī šis kvalitātes šķiet nepietiekams arguments, tad filmu var noskatīties, lai smeltos idejas bērnu audzināšanai un skološanai.

Kamēr rakstīju filmu aprakstus, atcerējos vēl vienu foršu štelli no “vecajiem – labajiem” laikiem – kino kasetes un nomas punkti. Tik forši bija braukt uz nomas punktu, kur visas sienas bija piekrautas ar filmām. Toreiz nebija youtube vai imdb, kur iepriekš apskatīties kacekļus, toreiz nācās apspriest filmas ar nomas punkta darbinieku. Cēsīs tā bieži bija ļoti veca kundzīte ar sirmiem, sirmiem matiem, taču filmas viņa ieteica labas. Tā kā laiks, kad filmas bija jāatgriež bija limitēts, tad parasti to skatīšanās bija vesels pasākums kopā ar draugiem. Atceros, ka reiz vienā naktī vesels bars skatījāmies visas Gredzena pavēlnieks daļas (kopā tās ir 9 stundas, kurās visu laiku bars puišeļu iet pārgājienā un runā par gredzenu), no visa bara neaizmigu vien es ar vienu draudzeni, jo mums ļoti patika Orlando Blūms. Taču nākamajā dienā man bija totālas Gredzena pavēlnieka paģiras.

Jauku visiem filmu skatīšanos!

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s