Otrais ieskats manā grāmatā

book-dark-enlightenment-1029141

Grāmata “Aitas” joprojām top un pat es pati nezinu kāds būs tās nobeigums. Kārļa stāsts var pārtapt garā vairāku grāmatu sērijā un tikpat labi tā var būt īsa novele. Es pati nezinu ne kā šī grāmata beigsies, ne to cik gara tā būs. Kad rakstu, tad es nedomāju par vēstījumu, es vienkārši bliežu ārā to kā izjūtu tēlus. Tā ir kolosāla sajūta, iegrimt tēlu pasaulē, izjust viņu emocijas un izlaist to visu ārā. Diemžēl šobrīd ir pienācis brīdis, kad grāmatas tēli ir no manis aizmukuši, nespēju koncentrēties gana ilgi, lai tos sajustu, tāpēc ir laiks padalīties ar nelielu daļu no grāmatas. Dīvainā veidā, apziņa, ka kāds lasa manu darbu, mudina mani saņemties!

Grāmatas “Aitas” pirmo nodaļu, es publicēju šeit: ““Īss ieskats aitu pasaulē” .

Lūk, šeit arī grāmatas otrā nodaļa:

Kārlis un viņa aitas

“Vai tu nāksi atpakaļ gultā?” Vanesa iztrūcināja Kārli, kurš, ragus atspiedis un iegrimis apātiskās domās, stāvēja iepretim loga rūtīm. Kārlis paskatījās uz kailo aitu, kas pārtrauca viņa domas. Līdz šim viņš nekad nebija iemīlējies un uzturējis pastāvīgas attiecības, šķiet, viņš vēl nebija mīlējis. Viņa un Vanesas draudzība varētu būt vistuvākās attiecības, kādas viņam ir bijušas.

Kārlis uzauga mazpilsētā, nabadzīgā lauksaimnieku ģimenē. Aitām patīk dzīvot pilsētā un burzmā, jo tās nejūtas komfortabli, ja tuvākajā apkārtnē nav vēl desmitiem, vēlams simtiem citu aitu. Pēc cilvēku izmiršanas radušos postažu aitas vispirms novērsa pilsētās un pielāgoja tās savām vajadzībām. Laukos un mazpilsētās palika aitas, kas formāli šķita atpalikušas. Tās daudz un smagi strādāja, maz baudīja kultūru un bija sliktāk izglītotas. Pat vizuāli tās bija sakumpušu muguru un dažreiz pat tika manītas pārvietojamies četrāpus, kas bija lopiski. Šāda uzvedība nebija pieļaujama izsmalcinātā sabiedrībā. Aitas pārvietojās uz pakaļkājām, vienmēr taisnu muguru un augstu gaisā izstieptu zodu.

Lēnām dzīve attīstījās arī mazpilsētās. Kopš politisko spēku maiņas liela uzmanība tika pievērsta ārpus pilsētu robežām dzimušo jēriņu izglītošanai un mazpilsētu attīstībai. Kārlim laimējās piedzimt laikā, kad, labi mācoties un daudz strādājot, bija iespējams aizbēgt no nabadzības. Dzīvot pārtikuša un ietekmīga auna dzīvi bija Kārļa mērķis jau no agriem pusaudža gadiem. Tā īstenošanai viņam nācās daudz upurēt, un viens no upuriem bija veselīgas mīlestības iepazīšana.

Jau agrā bērnībā Kārlis juta, ka atšķiras no saviem vienaudžiem. Viņš bija gudrāks, izskatīgāks un spēcīgāks nekā vairums aunu. Taču atšķirīgs viņš jutās savu augsto ambīciju dēļ. Lielākā daļa aitu mazpilsētās bija nabadzīgi, tamdēļ starp aitu bērniem nevaldīja būtiska sociālā atstumtība, un tie neizsmēja viens otru. Bagātību visās tā izpausmēs viņi redzēja vien vasarās, kad uz skaistākajos lauku nostūros saceltajām brīvdienu mājām atbrauca bagātie un ietekmīgie pilsētnieki. Tomēr iepazīt vai satikt šīs aitas personīgi bija teju neiespējami. Bagātnieku bērniem bija liegts spēlēties ar lauku salašņām. Kārlis nekad neizjuta savu pārākumu pār vienaudžiem laukos, lai gan viņš bija galvas tiesu skaistāks, gudrāks un spēcīgāks, taču viņš vienmēr jutās maznozīmīgs, kad vēroja bagātnieku bērneļus spēlējamies savu savrupmāju pagalmos, jo viņam bija vien maza noplukusi mājele un sarūsējis velosipēds. Materiālās lietas Kārlim šķita nozīmīgākas.

Viņa draugi bieži smējās un jokoja, ka spētu tiem bagātnieku mīkstmiešiem sadot pa purnu. Tādi luteklīši taču nemācētu sevi aizstāvēt. Citi bērni patiesi ticēja, ka viņiem pilnai laimei bagātība nav nepieciešama. Viņi maz zināja par dzīvi pilsētā un tā viņiem maz arī interesēja. Taču Kārlis bija citādāks, viņš uz katru aizskarošo piezīmi par bagātniekiem savā prātā dzemdēja neskaitāmas domas, kā šie mīkstmieši pēc tam iznīcinātu tādu nabadzīgu bērnu dzīvi kā viņējo. Viņš draugu bravūrās neiesaistījās.

Jo vecāks kļuva Kārlis, jo vairāk uzmanības viņam pievērsa pretējais dzimums. Kārļa valdzinājumam pusaudžu aitas nespēja pretoties. Viņš bija noslēpumains, jo maz runāja, taču aitas nezināja, ka mazrunību izraisa naids pret dzīvi laukos. Jo apmierinātāks viņa sarunu biedrs bija ar dzīvi laukos, jo mazāk Kārlis iesaistījās sarunā. Bērnu, kam nepatiktu tur dzīvot un kam būtu tādas pašas ambīcijas, nebija. Kārlis bija izskatīgs. Viņš bija tumšmatains skaistulis ar kastaņbrūnām acīm, turklāt viņš rūpējās par savu izskatu. Tā kā lauku bērniem ārējais veidols bija mazsvarīgs, tad neviens nenojauta, cik daudz darba sava skaituma izkopšanai ir veltījis Kārlis. Pusaudzes kusa vai ārā, alkstot iekrist šī skaistuļa sirdī. Taču viņš necentās labi izskatīties aitu dēļ, bet gan tādēļ, ka bija ievērojis bagātnieku kopto ārieni un vēlējās tiem līdzināties. Kārlis bija gudrs un atlētisks. Viņš daudz mācījās un tikpat daudz sportoja, jo nezināja kas ātrāk viņam palīdzēs izkulties no dzimtās mēslu bedres – spēks vai prāts. Lieki piebilst, ka tas viņu padarīja tikai iekārojamāku.

Viņš lauza desmitiem pusaudžu aitu sirdis, viņas ignorējot. Meitenes teju varmācīgi viņam kārās kaklā, tāpēc apmierināt pusaudžu gados pieaugošo seksuālo iekāri viņam nebija grūti, taču viņš nekad nejuta pret šīm aitām jebkādu dziļāku pieķeršanos. Viņš zināja, ka lauku preilenes dēļ viņš nezaudēs savu mērķus un ticēja, ka tur, ārā, tur, tālajā brīnišķīgajā pilsētā, būs kāda aita, kam viņš atdos savu sirdi.

Taču laiks gāja, apstākļi mainījās, tomēr viņš palika viens. Katrs sasniegums nebija gana pietiekams. Viņš vienmēr alka sasniegt vairāk un šajā ambiciozajā dzīvē neviena aita nebija gana laba, lai kļūtu par traucēkli viņa dzīvē. Tas, ka šis traucēklis sniegtu sildošu mīlestību, nebija būtiski.  Viņam pietika vien ar baudu, ko sniedza aitu atsaucīgie ķermeņi. Kārlis pret aitām kļuva tik neiejūtīgs, ka pat to vārdu iegaumēšana pēc kopīgi pavadītas kaislīgas nakts bija lieka klapata.

Vanesa bija viņa labākais draugs un viena no retajām aitām, kuras vārdu viņš atcerējās un neplānoja aizmirst. Viņa bija patiesa un tieša. Neviens no viņiem nesolīja monogāmiju un to arī negaidīja no otra, viņi baudīja viens otra miesu un sabiedrību. Abi draugi iepazinās augstskolā. Viņš bija izskatīgs vidusšķiras auns, kurš apveltīts ar augstām ambīcijām un izcilu prātu, bet viņa – izsmalcināta skaistule no augstākās sabiedrības, kuras vecākiem piederēja puse valsts. Tiesas sēžu izspēlēs viņi bija vissparīgākie pretinieki, naktīs – kaislīgi mīlnieki. Viņi nekad neapsprieda savas attiecības. Jau no pirmās kopā pavadītās nakts viņi zināja, ka tā ievada patiesu draudzību un nerimstošu kaisli, kam maz kopīga ar vienmuļu romantiku.

“Man nenāk miegs,”  Kārlis nomurmulēja un turpināja skatīties laukā pa logu. Īsu brīdi viņš juta vēlmi parunāt ar Vanesu, vēlējās, lai viņa pajautā, kas viņu nomāc, bet tas ātri pārgāja. Viņš saprata, ka nezina savas nomāktības cēloni un arī nevēlas par to runāt. Viņš taču nav no tiem, kas pārrunātu savas sajūtas.

Vanesa novicināja gaisā savus spilgti sarkani krāsotos nagus un novīpsnāja: “Kā vēlies. Tu zini, kur mani atrast.” Viņa aizgāja līdz letei padzerties ūdeni, lai nebūtu veltīgi izkāpusi no gultas. Savā ziņā Vanesa jutās aizskarta, jo viņas skaistais, trenētais augums tika tik vienaldzīgi ignorēts, taču bozties par tādiem niekiem nebija viņas garā. Tāpēc viņa piegāja pie Kārļa, viegli iekoda viņa auss ļipiņā un iečukstēja, “Daudz domāsi, mazāk stāvēs. Labāk iedzer viskiju un ej gulēt!” un viņa atgriezās gultā.

Nākamajā rītā Kārlis pamodās pārguris. Vanesa jau bija izmazgājusi savas rudās cirtas, uzklājusi uz purna pamatīgu kosmētikas slāni, iesmaržojusies un uzvilkusi melnu ādas motociklistes kostīmu. Viņa piegāja pie Kārļa gultas un atgādināja par šodienas svarīgo tiesas prāvu. Eleganti aizejot no guļamistabas, skatam nozibēja viņas spilgtie nagi un mati. Vanesa bija ugunīga persona visās izpausmēs – viņai patika spilgti aksesuāri, vējaina traukšanās ar šosejas motociklu un vienas nakts sakari ar svešiniekiem. Vienlaikus viņa bija skarba advokāte, kura, neskatoties uz savu dzimumu, ieņēma cienījamu vietu savā arodā.

Vanesa bija pašpietiekama un viņas ambīcijas sniedzās tik pat augstu kā Kārlim. Viņa visu mūžu bija dzīvojusi sava oligarha tēva ēnā, vienmēr publiski apspriesta, bet nekad nenovērtēta. Vanesa alka pierādīt sevi pašas spēkiem. Viņu neinteresēja vīriešu sirdis, tas bija tikpat maznozīmīgi viņai, cik Kārlim. Abu kopīgās intereses radīja starp viņiem savstarpējas simpātijas jau no paša sākuma. Viņi strauji kļuva par draugiem, kurus citiem bija grūti saprast. Viņi viens otru smagi kritizēja, citreiz savās diskusijās viņi iekarsa un bļāva tik skaļi, ka trešajā kursā viņiem liedza mācīties bibliotēkā. Kārlis un Vanesa bija nešķirami draugi, kas dažreiz kā tvaika nolaišanas līdzekli izmantoja seksu. Taču nebija nedz traucējošas iekāres, nedz kaitinošu jūtu. Tikai abpusēja sapratne, kas augusi un attīstījusies diametrāli pretējos apstākļos.

Taču strauji tuvojās problēma, kas skars tikai Kārli un neviļus mainīs arī Vanesu.

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s