Ideālas pasaules ideāla profesija

evie-shaffer-500186-unsplash

Ideālas pasaules ideāla profesija ir tāda, kuru cilvēks veic ar prieku. Kādam tas būtu pārdevējas amats, citam ārsta profesija, vēl kādam ugunsdzēsēja darbs. Diez vai cilvēki izvēlētos asenizatora profesiju, bet, kas to lai zina, iespējams, tieši šis ir kāda sapņu darbs. Ideālā pasaulē cilvēki spētu pilnvērtīgi funkcionēt un apmierināt savas vajadzības pat, ja nebūt nekāda piespiedu mehānisma strādāt, bet cilvēki darītu to ko vēlas un kad vēlas. Mēs nedzīvojam ideālā pasaulē, taču es ticu, ka šāda pasaule kādā hipotētiskā nākotnē ir iespējama.

Šodien mēs dzīvojam gaužām citādā realitātē. Mūsdienās pelnīt iztiku, darot to, kas patīk, izdodas vien retajām un pat tad, viņa nodarbošanās drīzāk tiek uzskatīta par hobiju. Turklāt pat laimīgajiem, kas veic sev tīkamu darbu, bieži nākas darīt netīkamas lietas. Piemēram, ja tava sirds lieta ir rokdarbi, tad, lai nopelnītu iztiku ar saadītajām zeķēm, tev ir jābūt arī pārdevējam vai vismaz jāapgūst interneta rīki un jāmācās savas vilnas zeķes reklamēt. Ja tev patīk ārstēt cilvēkus, tad, lai nodrošinātu savā ārsta privātpraksē klientus, tev jābūt arī laipnam, iejūtīgam, jāauklējas ar klientu, jāpiedāvā kafija, utt, jo Dr.Housi ir cieņā tikai Holivudas seriālos.

Šodienas realitāte ir tāda, ka bezjēdzīgākie darbi ir augstāk apmaksāti un prestižāki kā tie bez kuriem cilvēki nespētu iztikt. Piemēram, sētnieks – ja ne viņu darba, tad ziemā mēs lauztu kaklus, iedami pa apledojušām takām. Taču, ja gudrs, saprātīgs cilvēks nolemtu strādāt par sētnieku, jo viņam patīk pavadīt laiku svaigā gaisā un rūpēties par apkārtni, tad viņš automātiski tiktu uzskatīts par intelektuāli nevarīgāku nekā plānā galdiņa urbēji. Oponenti varētu teikt, ka sētnieka darbu spēj veikt ikviens, taču, lai strādātu, piemēram,  par sabiedrisko attiecību speciālistu ir daudzi gadi jāmācās. Tādā gadījumā ar ko sliktāki ir skolotāji, medicīnas personāls vai policisti, arī šīs profesijas pārstāvji ir studējuši garus gadus un nedomāju, ka viņi ir stulbāki par citiem.

Simts gadus atpakaļ, kad es stāvēju rindā, lai iestātos universitātē, mani uzrunāja kāda meitene. Lai uzturētu sarunu, viņa vaicāja, kādā skolā plānoju iestāties? Es paskaidroju, ka ceru tikt Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Izrādās arī viņa vēlējās studēt tiesības, tādēļ sākām salīdzināt mūsu centralizēto eksāmenu rezultātus. Lai gan man šķita, ka esmu gudra, ieraugot viņas rezultātus, vēlējos no kauna zemē ielīst. Viņas sekmes bija izcilas, gandrīz pilnīgas. Par laimi man, viņa paskaidroja, ka LU neplānojot studēt, ja tikšot Policijas akadēmijā, tad iešot tur. Es neizpratu šo meiteni. Kādēļ izvēlēties tik švaku skolu kā Policijas akadēmija, kad bez šaubām viņa tiktu LU? Mūsu sarunā atklājās viņas vēlme kļūt par policisti, tas esot bijis viņas sapnis jau kopš agras bērnības.

Esmu diezgan pārliecināta, ka pēc skolas absolvēšanas vairums cilvēku es šķistu izglītotāka kā šī parastā policiste. Man taču ir Maģistra grāds tiesību zinātnēs, bet viņa tik kaut kāda policiste. Visiem taču ir zināms, ka par policistiem iet mācīties tikai tie, kas netiek labākās skolās. Tomēr tā nav, spriežot pēc mūsu vidusskolas centralizēto eksāmenu rezultātiem, viņa ir galvas tiesu inteliģentāka par mani, tikai viņa izvēlējās sekot savam sapnim, es – sekot naudai. Gandrīz desmit gadus es nostrādāju dažādās ar jurisprudenci saistītās profesijās, es mīlēju ikvienu savu darba vietu, jo man paveicās ar brīnišķīgiem kolēģiem un darba devējiem, taču katrā darbā vismaz 50% no maniem pienākumiem vai paveiktā darba bija pilnīgi bezjēdzīgi, totāli nevajadzīgi un, ja neviens to nedarītu, pasaulē pilnīgi nekas nemainītos. Strādāt darbu ar šādu apziņu, ir diezgan depresīvi, pat ja par to saņem labu naudu. Savukārt, tie jēdzīgie darbi ne vienmēr man patika, jo šī profesija nekad nav bijis mans patiesais aicinājums. Es kļuvu par juristi, jo jaunības gados cerēju kļūt par Green Peace pārstāvi un glābt pasauli. Lieki piebilst, ka līdz šim pasaules glābšanā neesmu piedalījusies.

Kādu dienu uzdūros The Guardian rakstam par brīvā laika pavadīšanu. Tur bija izpētīts un aprakstīts fenomens, ka cilvēki, kas veic “Bullshit jobs” (tie ir darbi, kam nav diži lielas nozīmes, piemēram, vadības konsultanti, finansisti, PR speciālisti (šie piemēri ir no  minētā raksta, lūdzu neklūpiet man virsū par šo)), savu brīvo laiku cenšas pavadīt maksimāli produktīvi, skrien triatlonu, sacenšas visādās sacensībās, apmeklē maksimāli daudz koncertu, pasākumu, klausās izglītojošus seminārus, vārdu sakot, dara visu, lai vismaz ar sava brīvā laika pavadīšanu atvairītu bezjēdzības sajūtu.  Taču šādai dzīvei ir cena, cilvēks patstāvīgi ir noguris, depresīvs un krietni pieaugot pašnāvību skaits. Tātad, atrast darbu, kas jēgpilns, ir diezgan svarīgi, jo nekā citādi bezjēdzības sajūtu ilgtermiņā aizgaiņāt neizdosies.

Aptons Sinklērs ir teicis “ir grūti kaut ko saprast, ja tava alga ir atkarīga no tā, ka tu to nesaproti.” Ak jēziņ, izlasot šo teikumu pirmo reizi, gandrīz apčurājos par tā izcilību. Aptons Sinklērs vienā teikumā izskaidroja to, kādēļ valsts pārvaldes aparāti ir tik lieli, kādēļ cilvēki dara lietas, kas ikvienam cilvēkam no malas šķiet muļķīgas un aplamas, kādēļ mēs dzīvojam kā vāveres ritenī. Par šo teicienu nav pat ko iebilst, tas vienkārši visiem cilvēkiem ir jātur sev acu priekšā, lai ik pa laikam sev atgādinātu – apšaubīt sevi un savus motīvus, uzdot sev pareizos jautājumus un izvēlēties darīt to, kam patiesi tici un izproti.

Ideāla pasaule ir iespējama, taču cilvēcei vēl drusku ir jāpaaugas. Vēl tikai drusku, drusku, jo mēs jau esam paveikuši tik daudz.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s