Labie darbi

barley-field-1684052_640

Labdarību esot izgudrojuši ļauni cilvēki, lai viņi varētu izlikties par labiem ļaudīm. Tā esmu dzirdējusi cilvēkus runājam. Pat, ja labdarību izgudroja pats nelabais, kāda starpība – labdarība ir iespēja katram cilvēkam neatkarīgi no viņa motīviem palīdzēt. Slavenās Nobela prēmijas dibinātājs vispirms izgudroja dinamītu, sprāgstvielu, kura pasaulei radījusi postažu un tās dēļ ir miruši tūkstošiem cilvēku, ieskaitot paša izgudrotāja jaunāko brāli. Alfrēdu Nobelu saukāja par Nāves tirgotāju. Nevēlēdamies palikt cilvēces atmiņā vien ar savu baiso izgudrojumu, viņš radīja Nobela prēmiju, kas tiktu pasniegta tiem, kuri labi kalpojuši cilvēcei. Tas bija viņa veids kā labot neplānoto ļaunumu, ko nodarīja viņa izgudrojums. Reizēm nav svarīgs cēlonis, ja sekas ir labas, vai ne?

Jau izsenis esmu centusies darīt labus darbus, atstāt aiz sevis maksimāli minimālu postažu, dot ieguldījumu šai pasaulei. Reizēm pat aizdomājos, ka varbūt esmu dranķīgs cilvēks un manas alkas pēc labiem darbiem ir tikai centieni atmazgāt savu sirdsapziņu. Agrāk man šķita, ka es daru daudz labu darbu, jo reizēm ziedoju finanšu līdzekļus un gana bieži risināju citu cilvēku problēmas, kuras viņi man nebija lūguši risināt. Uh, kā man patika bāzt savu degunu citu darīšanās! Taču tikai tagad zinu, kāpēc šie labie darbi man nelika justies kā labam cilvēkam.

Lai kādu labdarības formu es izvēlējos atbalstīt, vairumā gadījumu es nejutu gaidīto gandarījumu. Manā galvā darbojās tāda kopsakarība – paveic labu darbu, saņem balvu, ja ne materiālu, tad vismaz emocionālu, tātad vajadzēja just apmierinājumu, bet nekā. Pārsvarā es jutos maza un vainīga par to, ka gaidu apmierinājumu.

Laikam ritot, es sapratu, ka labi darbi nav tādi, kam seko atalgojums, kaut tikai emocionāls. Ir dabiski nejust pārpasaulīgu prieku par saviem ziedotajiem pieciem eiro slima bērna ārstniecībai, bet tā vietā just skumjas par šī bērna slimību. Esmu iemācījusies arī to, ka labākie darbi ir tie, kas nāk visgrūtāk. Kādu laiku atpakaļ, kad naudas man bija gana, tie retie ziedojumi, ko veicu, neprasīja no manis piepūli, vien atdot drusciņu no tā, kas man ir. Tagad, kad naudas man dikti maz, es veicu krietni vairāk labu darbu, jo, cik spēju, dodu no sevis un es vairs negaidu gandarījumu, vienkārši cenšos darīt to, kas šķiet pareizi. Iespējams, esat redzējuši filmu “Visvarenais Brūss” ar Džimu Keriju galvenajā lomā. Filmā galvenajam varonim Dievs piešķīra savu spēku un pienākumus. Sākumā Brūss visādi centās izdabāt cilvēkiem, bet allaž nonāca pie sliktāka rezultāta un tikai beigās atskārta, ka mazajos darbos ir lielais spēks. Viņš uzlocīja piedurknes un metās palīgos katram, kam bija vajadzīga palīdzība. Nav jau nekāda austrumu gudrība šajā Holivudas komēdijā, bet nav arī nekā nepareiza. Lai labs darbs būtu labs, nav nozīmes tā apmēram, ir svarīgs kā tu pats par to jūties.

Gandrīz divus gadus atpakaļ, kad man bērns vēl gulēja puncī un es gaidīju bērna kopšanas atvaļinājumu, es atradu internetā labdarības akciju “Enģeļa pasts”. Tur bija publicēts saraksts ar veciem, vientuļiem cilvēkiem, kuriem var nosūtīt vēstuli, lai kliedētu viņu vientulību. Es izdrukāju visu sarakstu ar šiem vientuļniekiem un apņēmos aizrakstīt viņiem visiem vēstules. Manī kūsāja tāds prieks, tāda apņemšanās, bet, kad bija jāsāk rakstīt, es nespēju uzlikt uz papīra ne vārda. Joprojām neesmu nosūtījusi pat vienu vēstuli. Joprojām nesaprotu kāpēc nespēju to izdarīt, bet zinu, ka tieši šāds darbs būtu labākais, ko varu dot.

Vēlāk, kad mans bērniņš bija mazs zīdainis, “Aizliegtais paņēmiens” publicēja sižetu par Sistēmas bērniem. Pēc tā noskatīšanas es tik ļoti vēlējos spēt palīdzēt nabaga bērniem, bet nezināju kā. Vispirms sameklēju kādu organizāciju, kam varētu ziedot naudu. Izdarīju to, bet nebija sajūtas, ka ar to ir gana. Vēlējos izdarīt ko vairāk, taču biju mājās ar mazu bērniņu, nelielu pēcdzemdību depresiju un mazām iespējām ko darīt. Es sāku lasīt kādas žurnālistes blogu www.manasdebesis.lv, viņa daudz raksta par bērnu nama bērniem, pati ir audžu mamma un dalās ar savu  pieredzi. Manu sirdi sildīja apziņa, ka pasaulē ir tādi cilvēki kā viņa, kas cīnās un plosās, lai palīdzētu mazajām dvēselītēm. Vienā dienā aizrakstīju viņai vēstuli ar pateicības vārdiem par viņas darbu. Es negaidīju atbildi, vienkārši vēlējos pateikties viņai par to sirds siltumu, ko viņa man dod. Dažas dienas vēlāk saņēmu no viņas vēstuli, kurā viņa atklāj, cik tieši tajā dienā mani vārdi viņai bijuši vajadzīgi.  Toreiz es sajutu, ka šī mana vēstule, iespējams, bija labākais darbs, ko biju izdarījusi līdz šim. Mani rakstītie vārdi viņai bija noderējuši un palīdzējuši. Tad es sapratu, ka labie darbi ir tie, kas prasa atdot daļu sevis, kāpt pāri sev un to darīt, lai padarītu pasauli labāku. Toreiz es sapratu, ka arī man ir ko dot, lai palīdzētu šiem bērniem. Es varu veltīt savu laiku un pūles, lai samazinātu atkarības problēmu un daudzi bērni no nelabvēlīgām ģimenēm nemaz nenonāktu bērnu namos. Tā nu ir sanācis, ka mana dzīves pieredze ir saistīta ar atkarībām, es spēju rakstīt un manas juridiskās zināšanas var noderēt, lai atrastu problēmai arī kādu praktisku risinājumu. Tāpēc nolēmu, ka sākšu jaunu projektu, kurā likšu ārā visu, ko zinu, darīšu visu, ko spēju, lai dotu savu artavu atkarību samazināšanā.

Patiesībā šo eseju biju iecerējusi kā viltīgu reklāmrakstu savam jaunam projektam “Putnu Būris”. Ievadā vēlējos uzrakstīt iedvesmojošus vārdus par labu darbu veikšanu, lai lasītājiem rastos vēlme būt labiem un – bladāc! – viltīgi parādīt linku uz savu jauno vietni. Taču sanāca iegrimt atmiņās un ne tik daudz reklamēt. Taču man par to prieks, jo tagad varu turpināt tikpat vaļsirdīgi stāstīt par savu ideju tālāk.

Ilgu laiku pēc idejas dzimšanas es nevarēju saņemties sākt kaut ko darīt, vienmēr bija kāds iemesls nedarīt – informācijas par atkarībām taču jau ir gana, kuram gan tas interesē, domā taču labāk par atgriešanos darbā un iztikas pelnīšanu… Taču patiesais iemesls bija bailes būt kailai, izlikt savu dzīvesstāstu tādu, kāds tas ir, stāstīt par savu saskari ar atkarībām.

Dienā, kad kāds narkomāns uzbruka man tuvam cilvēkam, es beidzot saņēmos un sāku rakstīt. Vispirms sāku par ideju runāt, stāstīju visiem, kurus satiku, savus plānus un mācījos atkailināties. Jo vairāk runāju, jo vieglāk kļuva ideju īstenot. Kopš tās dienas krietnu laiku veltu informācijas vākšanai, mājas lapas veidošanai un rakstu rakstīšanai. Īstenot šo projektu ir krietni grūtāk, nekā rakstīt šeit, jo tas prasa daudz darba. Esmu tikai pašos pirmsākumos un ceru, ka izdosies īstenot visu iecerēto. Zinu tikai vienu: lai mani plāni izdotos, man ir nepieciešama cilvēku palīdzība, un metīšu kaunu pie malas un tagad to lūgšu.

Kā jūs varat man palīdzēt?

Pirmkārt, apskatiet manu jauno radījumu: www.putnuburis.mozello.lv,  palasiet, ko esmu uzrakstījusi, un, ja jums tas tīk, tad dalieties ar manis rakstīto ar pasauli. Aizsūtiet kādam citam izlasīt, runājiet par to, – tā jūs izplatīsiet informāciju un varbūt tā sasniegs kādu, kam tā noder.

Otrkārt, dalieties ar saviem padomiem. Nekautrējieties man rakstīt un izteikt savas domas, kā uzlabot mājas lapu, ieteikt informācijas avotus. Ja arī jūs esat saskārušies ar atkarības problēmu savā dzīvē neatkarīgi no tā, vai tā būtu atkarība no ēdiena, pornogrāfijas vai narkotikām, tad lūdzu sazinieties ar mani un ļaujiet man pierakstīt jūsu dzīvesstāstu (apsolu, ka stāstu veidošu pilnīgi anonīmu, mainīt vārdus, vietas un publicēšu tikai ar jūsu atļauju). Jūsu dzīvesstāsti var kalpot kā milzīga palīdzība tiem, kas šobrīd mokās vientulībā, domādami, ka savās problēmās ir vieni.

Treškārt, varbūt jums hobijs ir labot sliktu rakstnieku (tādu kā es) gramatiku vai jums patīk tulkot, vai jums piemīt jebkāda cita īpašība, kas varētu noderēt šādam projektam, lai tas kļūtu kvalitatīvāks un sasniegtu vairāk cilvēku, – es priecāšos par jebkādu palīdzību.

Ja nevarat neko no iepriekš minētā paveikt, tas nekas, jūs tik un tā esat forši un labi cilvēki, un esmu pārliecināta, kā jūs jau kādam palīdzat un kāds palīdz jums.

Priecīgu visiem adventi, Ziemassvētkus un sasodīti laimīgu tuvojošos Jauno gadu!

P.S. Tikko iedomājos vēl ceturto veidu kā varat man palīdzēt – padalieties ar šo ziņu! Iespējams, kāds cits var palīdzēt kādā no pirmajiem trīs veidiem. 🙂

P.P.S. Gadījumā, ja kādam pilnīgi apnika lasīt šīs manas salkanās jēlības par labajiem darbiem, pastāstīšu, ka drīzumā publicēšu šajā blogā visas savas iesāktās grāmatas, nodaļu pa nodaļai, un rakstīšu to turpinājumus tiešsaistē. Kādā no stāstiem būs arī pa kādam plikumam, citā pa kādai stulbībai. Izklaide taču arī ir veids kā uzlabot cilvēku dzīvi, vai ne? Nolēmu, ka jādod pasaulei lasīt to ko rakstu, ja nu mani notriec mašīna un tā arī nevienu grāmatu neizdodu..bļin, tas gan būtu skumji.

Viss, vairs nebūs nekādu P.S.

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s