“Klāvs un Gunta” 1.nodaļa

antersasc-3745006_640

Pēc tikšanās ar Ivo Gunta sāka ticēt, ka beidzot šis būs pagrieziena punkts viņas dzīvē – iespēja izrauties no juceklīgajām sajūtām un Alpu kalnu klusumā sakārtot domas. Ja tas tā patiesi bija, tad šis dzīves pagrieziens bija izvēlējies gaužām nepiemērotus laikapstākļus. Braukdama autobusā, Gunta vēroja kā otrpus logam pieņēmās spēkā lietavas un no domas vien par atrašanos šādā lietū viņas ķermeni pārņēma drebuļi. Ērtais transporta līdzeklis apstājās vientuļa, augstu kalna grēdu ieskauta, ceļa malā. Kad laipnais autobusa vadītājs lauzītā angļu valodā uzrunāja Guntu, lai pavēstītu par ierašanos galapunktā, viņa nespēja izkustēties, lai izkāptu no autobusa, jo lietavas bija kļuvušas par no gaisa krītošu ūdenskritumu un viņai mugurā bija tikai plāna vasaras kleitiņa, kas iederētos Romas ielās, taču bija pats nepiemērotākais apģērbs šeit, Itālijas ziemeļos – vienmuļā Alpu kalnu pakājē. Tomēr Gunta saņēmās. Viņa vairs nevēlējās būt gļēvule, kura dzīvo šo smacējošo, vienmuļo dzīvi. Viņai ir jāizdara kaut kas neierasts, un šī iespēja padzīvot vienai kalnos, meditēt, pastaigāties un pārdomāt dzīvi bija vitāli nepieciešama.

Autobusa vadītājs informēja Guntu, ka vēl atlicis mērot kilometru līdz viņas meklētajam namiņam un ierosināja braukt atpakaļ uz Romu, tomēr Gunta knapi atrada sevī spēku sākt kustēties un vairs nevēlējās pārdomāt. Pēc izkāpšanas no autobusa, viņa pat neatskatījās, kā tas aizbrauc. Cik ātri spēdama dzīves pārmaiņu tīkotāja steidzās norādītajā virzienā, velkot sev līdzi smago čemodānu uz riteņiem, kas bija piekrauts ar pārtikas krājumiem, lai varētu vismaz nedēļu pavadīt kalnos.

Sākumā, intensīvi fantazējot par idillisko kalnu mājiņu, viņai spēcīgā un saldējošā lietus dēļ izdevās nekrist panikā. Viņa spēra vienu soli pēc otra, arvien vairāk jūtot kā ķermeni pārņem stindzinošs aukstums. Somu velkošās rokas pirksti sāka sāpēt un katra lietus lāse dūra kā asa adata. “Es nometīšu šo sasodīto kleitu, ietīšos siltā segā un sēdēšu pie silta kamīna!” Lai izturētu atlikušo ceļa gabalu, Gunta centās domāt sildošas domas. Taču aukstumam saldējot, ātri vien piezagās drūmi čuksti: “Kā tu iekursi uguni, muļķe, tu pat nejūti savas rokas!” Domu diskusijas pavadīta, viņa nosoļoja vēl dažus simtus metru.

Taču pietika diskusijā uzvarēt drūmajām domām, lai kā allaž izplūstu asarās un zaudētu spēku. Ja vien viņa tālumā neieraudzītu Ivo solīto pasaku namiņu, viņa sabruktu uz ceļa un padotos salam. Raudātu un ļautu saldējošajam lietum iznīcināt viņas ķermeni un garu. Tieši tik vāja viņa jutās, – nespējīga pārvarēt nieka kilometru sliktos laikapstākļos. Vāja kā vienmēr, padodoties katrai vēja brāzmai, kā celofāna maisiņš plīvojot pa dzīvi turp, kur vējš viņu nes.

“Saņemies, mīkstā šļauka, saņemies!” viņa teica sev, cerēdama, ka dusmas vilks viņu uz priekšu. Tās līdzēja spert dažus apņēmīgus soļus, taču sākotnēji uzņemtais temps strauji ruka, tomēr viņa vēl kustējās. Skarbie vārdi iedeva kājām spēku un tās stūma viņu uz priekšu, taču arī dusmas nebija gana jaudīgas, lai trauslajai Guntas būtībai neļautu pārņemt ķermeni. Kājas atkal palika smagas, ķermenis drebēja, sāpēja un viņa teju spēja paelpot. Tad viņa uzrunāja sevi ierastajā – pinkšķošajā – manierē: “Lūdzu, vēl tikai nedaudz! Lūdzu!” Un spēra pa vienam solim uz priekšu, dusmīga, nobijusies un izmisusi. Lai kādas būtu bijušas domas, tobrīd viņai svarīgi bija nepadoties un, par spīti sāpēm un aukstumam, turpināt kustēties uz priekšu.

Viņa beidzot sasniedza māju un, sev par pārsteigumu, pat nebija pametusi smago somu uz ceļa. Ja vien nebūtu šis aukstais lietus, viņa ļautos gavilēm un sevi apsveiktu. Gunta ieraudzīja sešstūra formas akmeni, par kuru stāstīja Ivo, un meklēja zem tā atslēgu. Taču tās tur nebija. Viss prieks par paveikto ceļu izgaisa, panika atgriezās un viņai patiesi šķita, ka šeit nomirs. Autobuss tuvākajā laikā te vairs nebrauks un citu māju tuvākajā apkārtnē nebija.

Panika, dusmas, izmisums –  jau kopš brīža, kad viņa atstāja ērto autobusu, šīs emocijas ārdījās viņas ķermenī līdz beidzot  izlauzās brīvībā skaļa bļāviena veidā. Gunta bļāva, drīzāk ķērca, cik vien spēks un šķita, ka lēnām emocijas norimst. Katra izkliegtā skaņa viņu nedaudz atbrīvoja. Guntas ķermenī, kas aukstuma un noguruma dēļ cieta no svešajām fiziskajām sāpēm, uz mirkli ieplūda siltums. Viņa pavērās uz akmeni, zem kura bija jābūt atslēgai, un apņēmās ar to caur logu izlauzt sev ceļu mājā. Brīdī, kad viņa paņēma rokā akmeni un grasījās to sviest, nama durvis atvērās.

Viņas acu priekšā stāvēja vīrietis ar ļenganu dzimumlocekli. Lietus sitās viņai sejā un lāses ritēja gar acīm, bet viņa skaidri redzēja, ka vīrietis ir pilnīgi kails. Viņa vēroja šī kunga spalvainos augšstilbus, izteiktos iegurņa kaulus un mierpilno dzimumorgānu. Tikai nepiedienīgu mirkli vēlāk, Gunta pievērsa skatienu cilvēka sejai.

Gunta pazina šo vīrieti. Tiesa, viņas atmiņās viņš bija pusaudzis, bet šobrīd Gunta lūkojās uz gara auguma vīrieti ar tumšām krūšu spalvām, kuras veidoja tumšu taku lejup uz nabu un izpletās plašā laukā kunga iegurnī. Gunta atkal lūkojās uz paziņas mantību.

Apjukušās sievietes ķermeni klāja zosāda, lūpas neturējās kopā un drebēja tik spēcīgi, ka nespēja sakarīgi pateikt nevienu zilbi.

– Nāc ātri iekšā! – Klāvs pagāja malā no durvju ailes, atbrīvojot ceļu Guntai un pats, ignorēdams salto lietu, izgāja pēc smagā čemodāna un ievilka to iekštelpās.

Viņa paklausīja un iesteidzās mājā, kur kamīns bija sasildījis gaisu, taču siltums nebija pietiekams, lai nomāktu viņas ķermeni pārņēmušo aukstumu. Slapjā kleita viņu saldēja. Apjukusi un nosalusi viņa stāvēja mazās mājas pustukšajā istabā un ļāva mitrumam tecēt lejup, veidojot pamatīgu peļķi zem kājām. “Tas tak ir Klāvs! Tas patiešām ir Klāvs!” viņa paskatījās uz pazīstamo vīrieti, kura sejā nebija ne maņas no mulsuma, vien šķietamas dusmas par negaidīto viešņu.

– Tev ir jānovelk mitrās drēbes – Klāvs uzrunāja Guntu un čemodānā sāka meklēt kādu sausu drānu, lai gan tas bija velti. Gan pārtika, gan nedaudzās drēbes bija pilnībā izmirkušas.

– Tur ir vannas istaba – viņš norādīja uz vecām koka durvīm. – Ej, izģērbies, noslaukies un es sameklēšu tev kaut ko sausu uzvelkamu. Mājā nav siltā ūdens! – Klāva valoda bija strupa, tajā nebija jūtama pieklājība, patika vai līdzjūtība.

Gunta iesteidzās vannas istabā un trīcēdama centās atbrīvoties no miesai pielipušās kleitas. Pārsalušie pirksti sāpēja, neklausīja un viņa nespēja satvert rāvējslēdzēju. No izmisuma viņa juta, ka pār vaigiem sāk ritēt asaras. “Esmu idiote, kāpēc man vajadzēja šurp braukt!” viņa bāra sevi un turpināja censties tikt ārā no uzbāzīgās kleitas.

Bez klauvēšanas un brīdināšanas vannas istabā ienāca Klāvs. Viņš aplūkoja izmisušo meiteni. Gunta priecājās, ka lietus dēļ nav redzamas viņas asaras. Viņa nebija Klāvu satikusi piecpadsmit gadu un nevēlējās rādīt savu nožēlojamo vājumu.

Ne vārda bildis, Klāvs atvēra kleitas rāvējslēdzēju un atbrīvoja zosādas klāto ķermeni no saldējošā apģērba. Viņa stāvēja savā melnajā, nesaskaņotajā apakšveļā – elegantajā mežģīņu krūšturī un praktiskajās, milzīgajās kokvilnas apakšbiksēs. Caurspīdīgais mežģīņu krūšturis neslēpa viņas aukstumā izstīdzējušos krūšu galus, bet lielās, ērtās kokvilnas bikšeles saldēja sēžu. Instinktīvi viņa piesedza krūtis, bet Klāvs pat neatkāpās, lai ļautu viņai pabeigt iesākto vienai. Viņš, stāvēdams Guntai aiz muguras, attaisīja krūšturi.

Gunta juta ķermenī ieplūstam satraukuma radītu siltumu. Viņas āda bija klāta ar zosādu, zobi klabēja, ķermenis sala, bet Klāva klātbūtne radīja satraukumu, kas plūda caur viņas asinsvadiem, radot sajūtu, ka viņa šajā nosalušajā ķermenī izjūt katru satraukti plūstošo asins lāsi. Klāvs paņēma dvieli un uzlika uz viņas pleciem. Tikai tad Gunta ļāva savām rokām atbrīvot saķertās krūtis un novilka mitro krūšturi. Klāvs joprojām neatkāpās. Viņa nespēja paskatīties uz vīrieti, gandrīz vai baidījās ieraudzīt viņa kailo ķermeni blakus savējam, taču šīs bailes bija drīzāk mulsuma un kauna pilnas, nevis briesmu radītas. Trīsdesmit vienu gadu veca, pārsalusi un nogurusi, bet šī kopš pusaudžu gadu vecuma nesatiktā vīrieša dēļ viņa jutās kā piecpadsmit gadu vecumā un alktu zaudēt nevainību. Viņa tak bija radusi redzēt kailu vīrieti, galu galā viņa bija precējusies, tomēr šis dabiskais kailums viņu mulsināja. Dabiskais kailums…jā, tieši tas viņu mulsināja –  šis vīrietis, kurš viens pats mājās atradās kails, kura dzimumloceklis bija mierpilns un kuru nesatrauca radusies situācija. Gunta bija radusi būt kaila un redzēt tādu savu vīru tikai mirkļos, kad viņi ļāvās mīlas priekiem. Savā prātā viņa ātri aizdomājās “cik reti viņa ir redzējusi vīra draudziņu miera stājā? Viņš allaž bija stingrs un gatavs.”

Klāvs notupās un viņa juta viņa pirkstus aizķeram biksīšu maliņu. Viņas prāts pieslēdzās realitātei, viņa pavērsa skatienu pāri plecam, redzot Klāvu, kas pilnīgi ikdienišķi atbrīvo viņu no šī intīmā apģērba. Viņa neprotestēja, savā ziņā pat baudīja Klāva pieskārienu un ļāva sevi atkailināt. Uz mirkli Klāva skatiens apstājās un viņš lēnām vēroja viņas ādu, mierpilni laižot skatienu augšup gar viņas ķermeņa malu, no apakšstilba līdz augšstilbam, tad pāri gurnam un tikai, ieraugot dvieļa malu, kas sedza viņas ķermeņa augšdaļu, viņš paskatījās Guntai acīs. Skatienu nenovērsdams, viņš paņēma zemē esošo t-kreklu un iztaisnojās kājās. Tad pasniedza kreklu Guntai.

– Šis ir vienīgais, ko varu tev iedot. Ja vēlies, varu atdot arī savus džinsus, taču šķiet, ka mans kailums tevi mulsinās, tādēļ paturēšu bikses kājās.

Gunta tikai tagad ievēroja, ka Klāvam kājās ir džinsi, kas karājas uz viņa iegurņa kaula un no bikšu malas līda ārā draisks kaunuma apmatojums.

Klāvs izgāja no vannas istabas. Joprojām trīcēdama, viņa uzvilka mugurā Klāva t-kreklu, kas tikai nedaudz sniedzās pāri viņas pēcpusei uz dušas aizkara stangas pakāra kleitu un apakšveļu. Joprojām pārsalusi, Gunta saņēmās iziet no vannas istabas un cerēja, ka kamīns beidzot viņu sasildīs.

Istaba bija krietni siltāka par vannas istabu. Kailie stilbi uzreiz sajuta silto gaisu. Telpā bija krēsla un viņa priecājās, ka Klāvs nav ieslēdzis apgaismojumu, jo nelielā tumsa ļāva viņai paslēpt savu kailumu. Klāvs piebīdīja istabas vidū esošo mīksto klubkrēslu tuvāk kamīnam un aicināja Guntu tur apsēsties, tad atnesa segu un informēja, ka drīz būs uzsilis ūdens tējai.

Klāva izturēšanās nebija nelaipna, bet tajā nebija jūtama viesmīlība, draudzīgums vai jebkāda siltuma atblāzma. Taču katrs viņa pateiktais vārds Guntai šķita īsts, nepieciešams un spēcīgs, bija sajūta – ja viņš izteiktu jebkādu pavēli, viņa paklausītu kā labi trenēts zaldāts. Aukstums joprojām saldēja, kamīns, sega un tēja sniedza niecīgu atdevi. Trīcošo lūpu dēļ viņa pat nespēja iedzert.

Klāvs vēroja, kā viņa mokās ar silto dzērienu un tad pasniedzās, lai to atņemtu. Gunta izmurmulēja atvainošanās vārdus. Savas nevarības dēļ viņai atkal sāka līt asaras. Tad viņa redzēja, ka Klāvs velk nost bikses, vienīgo apģērba gabalu, kas viņu sargāja no pilnīga kailuma.

– Piecelies! – viņš lūdza.

Gunta nedomājot paklausīja. Noņēma segu un, ātrāk kā būtu pieņemams, izkāpa no krēsla. Klāvs novilka viņai kreklu. Lai gan viņš šķita skarbs, katrs viņa pieskāriens bija maigs un Gunta brīnījās, ka šādos apstākļos to pat izbauda. Tas lika viņai justies slimai, sačakarētai, bet viņa neko nespēja padarīt. Apstākļus vēl mulsinošākus padarīja Klāva emociju trūkums, nebija jūtams pat neliels satraukumu, iekāre vai uzbudinājums. Pilnīgi kails, Klāvs apsēdās krēslā un lūdza Guntu ieritināties viņam blakus. Viņai vajadzēja protestēt, taču viņa nespēja, viņa akli klausīja viņa lūgumam un piekļāva savu kailo ķermeni. Kā mazs kaķēns viņa iesēdās viņa klēpī, pieglaudās viņa torsam un pierāva klāt kājas. Viņš apsedza abu ķermeņus un tikai tagad Gunta sajuta, ka ķermenī beidzot ieplūst siltums, tikai viņa nesaprata, vai to sniedz Klāva ķermenis vai viņa klātbūtne.

Telpā nebija mūzikas, nebija televīzijas, nebija pat gaismas. Vien uguns sprakšķēšana kamīnā atgādināja par dzīvību telpā. Tā viņi sēdēja, pilnībā sakļāvuši savus kailos ķermeņus, un Gunta juta aizplūstam aukstuma radīto uztraukumu un bailes un ieplūstam siltu kaisli. Viņa atcerējās Klāvu jaunībā, šo izskatīgo, noslēpumaino jaunekli, kuru visi apbrīnoja, un no kura vienlaikus baidījās, lai gan skaļi neviens to neatzina, it īpaši Gatis. Gatis vēlējās ar Klāvu draudzēties, taču ar Klāvu bija grūti uzturēt siltas attiecības. Viņš uzturējās ar viņiem vienā barā, reizēm pateica kādu sarkastisku joku, reizēm dzēra, reizēm maigojās ar meitenēm, bet viņš nekad nebija tā pa īstam piederīgs Guntas draugu lokam. Pamatskolas pēdējā klasē viņš sāka biežāk čupoties ar Ivo, skolas apsmietāko puisi. Puisi, kas neslēpa savu homoseksualitāti pat tad, kad cieta gan emocionālus, gan fiziskus uzbrukumus no citiem bērniem, un viņš allaž palika tāds, kāds bija.

Par Ivo un Klāvu sāka baumot, taču Klāvam neviens neuzdrošinājās uzbrukt publiski. Pēc devītās klases izlaiduma abi jaunie draugi aizbrauca mācīties uz Rīgu un turpmāk par viņiem varēja dzirdēt tikai pēc viņu sasniegumiem. Spriežot pēc Ivo Instagrama konta, šķita, ka viņš pazīst visas iespējamās slavenības, piedalās visās jautrākajās ballītēs un nepārtraukti ceļo. Par Klāvu nebija zināms nekas, pat viņa bildes internetā bija retums, vien viņa mākslas darbu slava reizēm atceļoja līdz vecajiem klases biedriem. Taču Guntas un Gata dzīve bija pilnīgi pretstats bohēmai un māksla viņus neinteresēja, tāpēc Klāvu viņa atcerējās arvien retāk. Turklāt šīm atmiņām nebija nozīmes, viņas jūtas pret Klāvu bija tādas pašas kā vairums skolas meitenēm, reizēm šķita, ka pilnīgi visas alkst pēc viņa.

– Šķiet, tu beidzot esi sasildījusies – Klāvs pārtrauca Guntas gremdēšanos atmiņās.

– Jā, paldies! –  šoreiz bez balss raustīšanās viņa atbildēja un uztverdama Klāva mājienu, sāka rāpties ārā no klēpja. Viņas kustības bija neveiklas, lēnām viņai izdevās atraut savu ķermeni no Klāva, un beidzot viņa nostājās uz kājām, iztaisnoja ķermeni, apvija ap to segu un ļāva Klāvam piecelties, taču sirdī viņa alka, lai Klāvs viņu noskūpsta. Viņa vēlējās sajust viņa alkas un jutās gandrīz pazemota, redzot Klāva vienaldzīgo attieksmi. Sevi mierinot, viņa atcerējās baumas par Klāva un Ivo attiecībām, varbūt tiešām Klāvs ir gejs. Šīs domas ļāva kaut nedaudz atgūt pašcieņu.

– Tev ir skaists ķermenis! – Klāvs noteica, velkot kājās džinsus.

Instinktīvi Gunta savilka ap sevi ciešāk segu, lai gan kompliments viņu sajūsmināja, pat vairāk kā vajadzētu. Viņa smaidot atbildēja:

– Paldies.

Vēlēdamās izkliedēt neveiklības mākoni ap sevi, Gunta uzsāka praktisku sarunu.

– Paliek tumšs, kur var ieslēgt gaismu?

– Mājā nav elektrības – Klāvs atbildēja.

– Lietavu dēļ?  – Gunta jautāja, nespēdama iedomāties sevi mājā bez elektrības. Kur viņa uzlādēs mobilo telefonu? Kā viņa spēs vakarā palasīt? Kā bez elektrības viņa spēs noslēpties no Klāva šajā tik mazajā miteklī.

– Es liku elektrību atslēgt! – redzot Guntas sejā neizpratni, Klāvs paskaidroja: – Man nepatīk traucēkļi, kad strādāju.–  Taču viņa skaidrojums tikai vairāk samulsināja sievieti, jo viņa bija viens liels sasodīts traucēklis. Tomēr Klāvs, pēc tam, kad vannas istabā ievēroja Guntas ar zosādu klāto ķermeni, izjuta pat prieku par šo traucēkli. Zosāda viņam radīja iedvesmu, tik sen nejustu iedvesmu. Pēdējā laikā viņš klāja krāsu uz audekla ar tikpat ikdienišķu sajūtu, it kā slaucītu putekļus no plaukta, nebija satraukuma, kad roka strādā  un viņš nezin, ko katrs otas triepiens radīs. Beidzot viņš sajuta pirkstos vēlmi turēt otu un attēlot sajūtas, kuras viņš juta lūkojoties uz Guntas ādu.

Lai mazinātu satrauktās viešņas saspringumu, viņš piedāvāja viņai vakariņas, ko bija sarūpējis pirms viņas ierašanās. Klāvam nepatika bezjēdzīgas sarunas, taču bija nepieciešams mazināt Guntas spriedzi, citādi viņa izvedīs Klāvu no pacietības.

– Kādēļ nolēmi braukt uz šo māju, nekurienes vidū? – Cik draudzīgi vien spēja, Klāvs jautāja.

– Romā satiku Ivo, izkratīju viņam sirdi! Vai atceries, Ivo vienmēr ir pratis likt cilvēkiem pilnībā atkailināties. – Gunta sāka stāstīt un juta kā mazinās gaisā virmojošā spriedze.

– Arī Ivo lika tev izģērbties? – Klāvs pajokoja, taču Gunta viņam veltīja tikai neveiklu smaidu un kārtējo reizi sakārtoja segu ap saviem pleciem. Lai gan pirms piesēšanās pie galda, viņa uzvilka arī t-kreklu, viņa turēja segu ap savu ķermeni kā drošības sienu.

– Ne tā kā tu. Taču viņš lika man atkailināties emocionāli un pēc manas čīkstēšanas, ka vēlos sakārtot domas, viņš izstāstīja par šo namiņu. Tiesa, viņš neteica, ka te kāds varētu būt. –  Cenzdamās  attaisnot savu ierašanos, viņa turpināja paskaidrot: – Gluži pretēji, viņš stāstīja, ka kādam viņa draugam šī būdiņa piederot un viņš vien retu reizi tur mēdz iegriezties un ļaujot Ivo būdiņu izmantot, kad vien vēlas. Ideja par idillisku namiņu Alpu kalnu pakājē šķita tieši tas, kas tobrīd bija vajadzīgs, un tā es tagad esmu šeit, no kauna vai lienu zemē.– Izsakot pēdējo teikumu, kas bija kā atzīšanās, Gunta noņēma daļu no viņā mājojošās spriedzes, palika tikai jocīgā iekāre, kas pat tagad, kad abi ir … gandrīz apģērbti, neatkāpās.

– Tā sagadījās, ka šī tieši bija viena no tām retajām reizēm, kad šeit uzturos. Kad braucu šurp, es vienmēr sazinos ar elektroenerģijas piegādātāju un lūdzu atslēgt elektrību. Plānoju šeit uzturēties vēl divas dienas, tad braukšu atpakaļ uz Londonu. Diemžēl tikai pēc atgriešanās civilizācijā es varēšu atjaunot elektroenerģiju, ja vien tev telefonam ir pietiekami enerģijas, lai es varētu uzrakstīt iesniegumu.

Gunta zināja, ka, pat, ja telefons būs izdzīvojis pēc izmirkšanas, tas būs jau nomiris enerģijas bada nāvē. Taču tam nebija nozīmes, viņai bija jātiek prom no šejienes, cik vien ātri iespējams.

– Tev tas nav jādara manis dēļ. Es nedomāju tevi traucēt un rīt jau došos atpakaļ uz Romu.

– Tev tas neizdosies. Rīt ir svētdiena un autobuss šeit brauc tikai pirmdien. Es otrdien plānoju pazust, tādēļ nav vajadzības skriet prom, vari te palikt un darīt to, ko biji ieplānojusi.

Klāva teiktais bija loģisks, taču Gunta tik un tā juta vēlmi pazust. Tas, ko viņa bija iztēlojusies par idilli, galīgi tāds nebija. Tiesa, namiņš bija skaists, tajā bija solītais kamīns. Lai gan mēbeļu bija maz, tajā bija ērtais klubkrēsls, kurā viņa bija iztēlojusies sevi iegrimušu grāmatās, kuras te nosedza gandrīz visas sienas. Mazā virtuvīte, kas drīzāk bija neliela telpa, kur ātri pagatavot ēdienu, bija tieši tāda kā viņai aprakstīja Ivo. Taču nemieru radīja cita telpa – vienīgā guļamistaba ar vienīgo gultu tajā. Nelielu mierinājumu sniedza doma, ka Klāvs, iespējams, ir gejs, taču tas nemazināja mulsumu par kailumu. Guntu mulsinātu pat gulēšana kailai blakus savai labākajai draudzenei. Viņa nepiederēja tiem cilvēkiem, kas spēj mierīgi klīst pa māju kaili. Tas taču nav higiēniski.

Abi senie paziņas lēnām pabeidza vakariņas un ar katru apēsto kumosu, pārmīto vārdu lēnām šķīda Guntas satraukums.

– Vai esi paēdusi? – Klāvs piecēlās, lai novāktu traukus.

Gunta pamāja ar galvu un ar acīm pavadīja Klāvu uz virtuvi, bet tad atkal pavērsa skatienu uz guļamistabas atvērtajām durvīm un aizdomājās par šodienas notikumiem. Kad viņa atskārta, ka ilgstoši blenž uz guļamistabu, tad novērsa skatienu un pamanīja, ka uz viņu no virtuves durvju ailes lūkojas Klāvs.

– Vai esi nedaudz nomierinājusies? – viņš jautāja un Gunta apstiprinoši pamāja ar galvu. – Tādā gadījumā, vai varu lūgt tevi izģērbties?

Turpinājums pieejams šeit—> “Klāvs un Gunta” 2.nodaļa. 

Ja Jums patīk mans darbs, vēlieties, lai to turpinu un jums ir tādas iespējas un vēlme, tad variet atbalstīt manu darbu, kļūstot par manu Patronu!

To var izdarīt spiežot uz vārda Patreon un sekojot norādēm.

Advertisements

3 Comments Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s