“Klāvs un Gunta” 2.nodaļa

antersasc-3745006_640

Priekšvārds pieejams šeit –> “Maita Kupidons” Priekšvārds

1.nodaļa pieejama šeit –> “Klāvs un Gunta” 1.nodaļa

…..

Klāva vārdi atbalsojās telpā. Bija jūtams kā tie sasniedz telpas sienu, atsitas un vēlreiz ieskanas Guntas ausīs. Vai šī diena varētu kļūt vēl satraucošāka? Dažās stundās Gunta ir izbaudījusi tādu emociju gammu, kādu nenojauta eksistējam. Viņa neatminējās, ka kādreiz būtu bijusi tik apjukusi, saviļņota un satraukta vienlaikus. Tikai pirms mirkļa viņas prāts sāka pieņemt notiekošo par realitāti, bet Klāva lūgums atgrieza Guntu mulsuma pilnajā pasaulē. Ko tas vispār nozīmēja? Ko viņš vēlas no viņas? Guntas galvā skanēja jautājumi uz kuriem viņa nespēja atbildēt, taču viņa zināja – lai gan nevēlējās sev to atzīt –viņa vēlas būt kaila.

No pilnīgas miesas atsegšanas viņu šķīra Klāva t-krekls un viņas vairogs – biezā sega. Viņa pievērsa skatienu Klāvam un katra viņas šūna vēlējās būt kaila šī neizprotamā vīrieša priekšā. Gunta alka piederēt viņam, just viņa roku pieskārienus un ļaut viņa caururbjošajam skatienam glāstīt viņas ādu. Viņa nebija radusi just šādu kaisli. Jaunās sajūtas vienlaikus viņu biedēja un intriģēja. Lai saglabātu pašcieņu, viņa pretojās vēlmei momentāni izģērbties, tā vietā uzdeva infantilo jautājumu ­­– kāpēc?

Viņa zināja, ka atbilde neko nemainīs, taču to neuzdodot viņa būtu atdevusies bez cīņas. Pārāk reti viņa mēdza cīnīties un pārāk bieži mēdza padoties. Jūtot nepārvaramo vēlmi piederēt Klāvam, viņa zināja, ka kārtējo reizi ir zaudējusi cīņā, kura nemaz nebija sākusies. Jau kopš brīža, kad ieraudzīja Klāvu viņa bija šī vīrieša apburta. Šī burvestība deva viņai sen aizmirstu dzīvīgumu un piešķīra laika ritējumam asumu.

­­– Es vēlos redzēt tavu miesu. Sen neesmu jutis tādu iedvesmu, kā to jutu šodien vannas istabā, lūkodamies uz tevi.

Klāva vārdos nebija jaušama tāda pati kaisle kāda tā pulsēja Guntas vēnās. Nebija ierastās ķircināšanās, koķetērijas vai zobgalību, kāda piederējās tik intīmiem brīžiem. Nebija seksapīlu izteicienu, vien kaila patiesība – Guntas ķermenis viņu iedvesmo. Gunta jutās kā pacients pie ārsta. Slims, izmisis pacients, kas cer saņemt maģisku dziedināšanu. Tomēr par spīti arvien pieaugošajai nojautai, ka viņas sajūtas ir vienpusīgas, viņa bija gatava dot Klāvam to, ko viņš vēlas  – savu ķermeni, pat, ja tas būtu tikai bezkaislīgs mākslinieka iedvesmas objekts.

Trīspadsmit attiecību gados ar vīru Gati viņa nebija jutusi šādu kaisli, kā to juta šobrīd pret homoseksuālu mākslinieku. Apkaunojoši un reibinoši vienlaikus. Zaudēt viņa varēja tikai cieņu pret sevi, lai gan to bija zaudējusi jau sen. Turklāt situācija nešķita pazemojoša, drīzāk glaimojoša. Tādēļ Gunta piecēlās kājās, noslidināja no pleciem segu un pacēla augšup rokas, tādējādi dodot atļauju Klāvam novilkt pelēko t-kreklu.

Mākslinieks, lūkodamies Guntas satrauktajās acīs, satvēra krekla malu un sāka celt to augšup. Viņa siltie pirksti aizskāra Guntas ādu, kas uz pieskārienu reaģēja ar zosādu. Novilkto t-kreklu Klāvs nevērīgi nometa zemē un lēnām apgāja ap Guntu pāris apļus, līdz apstājās viņai aiz muguras. Sievietes ceļgali gandrīz saļima, jūtot Klāva elpu uz skausta. Jo mulsinošāka bija situācija, jo spēcīgāk viņa izjuta kaisli. Viss Guntas ķermenis alka Klāva pieskārienu. Viņa vēlējās kaut viņš izjustu nieka kripatu no tās iekāres, ko juta Gunta.

Klāvs atkāpās dažus soļus atpakaļ un atspiedās pret ēdamgaldu. Gunta neuzdrošinājās pagriezties un ar skatienu novērtēt notiekošo, viņa stāvēja un juta aizritam sekundes. Telpā valdīja krēsla, caur logiem ieplūda vien blāva gaisma. Tikai sparīgā uguns, kas kūleņoja kamīnā, piepildīja telpu ar vieglu, siltu gaismu.

Gunta aizvēra acis, dziļi, caur degunu ievilka elpu, cenzdamās nomierināt satrauktos sirdspukstus. Ar katru izelpu viņa ļāva aizplūst daļai satraukuma. Gunta iztēlojās Klāva skatienu glāstām viņas ķermeni. Lēnām viņa atbrīvojās un sāka izbaudīt procesu. Arvien vairāk viņa ļāvās notiekošajam. Līdz šim viņas dzīvē bija jūtama vien nelūgtās draudzenes – depresijas klātbūtne, kura pastāvīgi bija viņai blakus un gaidīja, kad uzbāzties ar savu draudzību. Guntai sen bija zudusi spēja izbaudīt dzīves garšu. Tāpēc tagad viņa pārstāja domāt par sekām, bet ļāva sev pielaist mirkli … tieši tādu, kāds tas bija – satraukuma un saviļņojuma piesātināts. Viņas elpošana nomierinājās, un Gunta ļāvās uzbudinājumam, kas bangoja viņā.

Viņa stāvēja telpas vidū, nezinādama ko aizmugurē dara puskailais Klāvs, kādas domas risinās viņa prātā un viņai tas nerūpēja. Beidzot viņai nerūpēja cita cilvēka domas. Viņa pat ļāva savā prātā iezagties tik ķecerīgai idejai, ka pati sevi seksuāli apmierinās, kad Klāvs beigs apbrīnot viņas ķermeni. Šī netipiskā un neķītrā doma iekvēlināja Guntu vēl vairāk, neapzināti viņa iekoda lūpā, savilka plecus un, izbaudot mirkli, nedaudz atlieca galvu.

Klāvs iztaisnoja ķermeni un lēniem soļiem pietuvojās Guntai. Viņš slidinot roku gar Guntas plecu, tad krūšu kaulu, apgāja ap uzbudināto sievieti un atgriezās viņai aiz muguras, tikai šoreiz tik tuvu, ka sieviete juta viņa ķermeņa siltuma atblāzmu. Viņš paņēma Guntas matus un pārlika tos pār plecu, pats pielieca galvu pie brīvās auss un iečukstēja:

­­– Tu esi ļoti skaista sieviete! ­­– Vārdi ieplūda Guntā kā spēcīgs viskijs, teju dedzināja viņas iekšas un piešķīra papildu kaisli.

Klāvs notupās, slidināja savas raupjās rokas gar Guntas sāniem, apstājoties uz gurniem, kurus viegli satvēra savās spēcīgajās plaukstās. Gunta bija pārsteigta par neķītrajām domām, kas iezagās viņas prātā ­­– viņa vēlējās kaut Klāvs viņu pagrieztu, nosēdinātu uz galda un piepildītu viņas klēpi. Taču viņa baudīja savas fantāzijas, kaut vai tās paliks tikai salds iztēles auglis. Guntu nepārsteidza iedomu saturs, drīzāk sajūtas ko tās izraisīja – vēl nekad viņa nebija jutusi tik spēcīgu iekāri. Garajā laulības dzīvē Gunta arī mēdza iegrimt fantāzijās, tomēr tas bija kā līdzeklis, lai patīkamāk pārciestu mīlēšanos ar vīru. Jau gadiem, kopš viņā valdīja drūms noskaņojums, viņa nespēja izbaudīt dzimumaktu, tik iegrimšana citā ­, daudz neķītrākā, pasaulē to padarīja ciešamu. Viņa vienmēr zināja, ka realitātē nevēlas piedzīvot savas iztēles augļus, jo tie allaž bija pazemojoši un skarbi, tādi, kas nekādā veidā neraksturo pašu Guntu. Viņa bija maiga un romantiska dvēsele. Tikai ne šodien. Šodien viņa nebija nekas, vien objekts, kas vēlas piederēt Klāvam.

Klāva lūpas aizskāra Guntas sēžu, viņa sajuta mitrumu uz zosādas klātās ādas un visu ķermeni caurstrāvoja kņudošs siltums. Viņa atlieca galvu un izmisīgi vēlējās pār lūpām izlaist vaidu, bet tā vietā saknieba lūpas ciešāk, cenšoties saglabāt savaldību. Klāvs turpināja skūpstīt viņas ķermeni, lēnām slidinot lūpas no sēžas uz sānu, tad augšup gandrīz līdz padusei, ar rokām paceļot augšup viņas roku, lai lūpas aizsniegtos līdz  krūtīm. Viņa ļāvās un maksimāli izstiepa uz priekšu krūškurvi, bet piebriedušās krūtis skūpstu nesagaidīja. Viņa atkal palika alkstot, tvīkstot un jūtot kaisles pilnu pazemojumu. Klāvs noskūpstīja viņas krūšu kaulu, tad kaklu un tad beidzot saskārās viņu lūpas. Visa Guntas būtība vēlējās uzklupt Klāvam, piespiest viņu pie sienas, skūpstīt, just Klāvu ieplūstam viņā,  taču viņa nespēja kustēties, viņa piederēja Klāvam un mocījās savās uzbudinošajās sajūtās. Klāvs viņu saldkaisli skūpstīja, tad pēkšņi viņš apstājās. Tad atkal piespieda savas lūpas Guntas mutei. Viņa rīcība bija neprognozējama. Viņš darīja visu pretējo, ko vēlējās Gunta, taču katra negaidītā kustība, katrs neizdarītais pieskāriens, vai nogaidītais skūpsts atbruņoja un atkailināja Guntu, šķita, ka viņš izpilda rituālu, kas nolaupa Guntas ķermeni, jo viņas prāts pārstāja domāt, palika vien ķermenis kas bļāva: “Es piederu tev, dari visu, ko vēlies!”

Savā delnā, Klāvs iekļāva Guntas mazo plaukstu un aizveda līdz guļamistabai, kurā bija vien maza gulta, neliels lodziņš ar dzeltenas nokrāsas mežģīņu aizkariem. Telpa bija vēsa, taču karstā kaisle sildīja Guntu.

­­– Lūdzu, nogulies! ­­– Gunta klausīja lūgumam. Viņa nogūlās gultā uz muguras un vēroja kā Klāvs novelk bikses, palikdams pilnīgi kails. Viņas prāts vairs nestrādāja, viņas pārliecība par Klāva seksuālo orientāciju bija izgaisusi. Domas no viņas prāta nevis pazuda, bet tās tur vienkārši vairs nebija, it kā viņai nemaz vairs nebūt saprāta, būtu vien jutīgs ķermenis, kas mokās alkās. Viņa pat nepievērsa uzmanību Klāva dzimumloceklim, kas piebriedis lūkojās uz sievieti, viņa tikai juta kā ķermenī ieplūst jauns siltums, ko radīja Klāva kailuma klātesamība.

Vīrietis apgūlās viņai blakām un viņa piebriedušais orgāns pieglaudās Guntas gūžai. Klāvs lēnām slidināja pirkstus pa Guntas ķermeni un baudīja ķermeņa radīto peizāžu. Pirksti slīdēja gar sānu, starp krūtīm, pāri nabai, pa iegurni un katra viņa kustība lika Guntai izliekties, alkt un mocīties vēlmēs pēc šī vīrieša. Tad viņš piecēlās sēdus, maigi atvēra Guntas kājas un piekļāva savas lūpas viņas klitoram. Viņa sen nebija veikusi vaksāciju, taču dabiskais kaunuma apmatojums pirmo reizi mūžā Guntu neuztrauca. Jūtot Klāva lūpas, viņa pārmērīgi skaļi ievaidējās un tikai mirkli vēlāk izjuta orgasmu tuvojoties, kā lava šīs sajūtas kāpa augšup un grasījās izvirst. Klāvs nerimās, ar mēli glāstīja viņu tā kā vajadzēja, tā kā viņai patika un viņa sasniedza kulmināciju, kas līdzinājās jaungada salūtam. Klāvs atsēdās uz savām pēdām un no kājgaļa lūkojās uz orgasmā guļošo sievieti. Gunta saspieda kopā kājas un ieņurdējās kā kaķēns. Tad Klāvs apgūlās viņai blakus.

– ­­Paldies! ­­– Viņš iečukstēja Guntas ausī.

Gunta neizpratnē pagrieza galvu pret Klāvu un ieskatījās viņa miegainajās acīs, kuras tumšajā istabā bija gandrīz nesaskatāmas.  Viņai būtu jāpasakās, nevis otrādi! Viņa vēlējās dot viņam to pašu, ko tikko bija saņēmusi. Taču Klāvs izrādīja tikai vēlmi iemigt. Pirms Klāva acis aizvērās, viņš piebilda:

­­– Ja vēlēsies, tad par to parunāsim rīt! Dodies pie miera. ­­– Viņš pilnībā aizvēra acis un, šķiet, iemiga.

Kupidons sajūsmā pielēca kājās!

– Lūk, tā ir mīlestība! Tā ir kaisle. – Viņš saviļņots lielījās Maksimiliānam. – Šie abi tak ir radīti viens otram!

Maksimiliāns zināja, ka šobrīd strīdēties ar Kupidonu ir veltīgi, tāpēc, gandrīz nemanot, noraidoši kratīja galvu un pie sevis domāja: “Eh, vecais, tu gan esi apdullis!”

Turpinājums pieejams —>šeit!

2 Comments Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s