“Klāvs un Gunta” 3.nodaļa

antersasc-3745006_640

Priekšvārds pieejams šeit –> “Maita Kupidons” Priekšvārds

1.nodaļa pieejama šeit –> “Klāvs un Gunta” 1.nodaļa

2.nodaļa pieejama šeit –>“Klāvs un Gunta” 3.nodaļa

Gunta atvēra acis. Silti saules stari bija piepildījuši telpu. Galva sāpēja un viņa nespēja saprast, vai vispār bija iemigusi. Taču tā kā pēdējās atmiņas pirms acu aizvēršanas bija piķa melna tumsa, tad viņai nācās noticēt, ka bija iesnaudusies, turklāt dziļā miegā, jo nebija jutusi, ka Klāvs ir atstājis viņu gultā vienu.

Pēc pēdējā Klāva izrunātā teikuma, Gunta ilgstoši nespēja beigt domāt un iemigt. Viņa vēlējās grozīties pa gultu, spārdīties kā mazs bērns, bet baidījās uzmodināt namatēvu, tāpēc gulēja sastingusi un ļāva prātam sevi spīdzināt. Lai iemigtu, viņa skaitīja aitas, sekoja līdzi elpošanai, lūdza Dievu, izmēģināja visas zināmās metodes, bet, šķita, ka miegs tā arī neatnāks. Tomēr tas bija atnācis nemanot, jo viņa nespēja atcerēties kā nokļuvusi miega valstībā. Tagad, pēc pamošanās, viņa prātoja par iemigšanu it kā šis fakts spēlētu būtisku lomu viņas dzīvē, lai gan apzinājās, ka šī prātošana ir tikai centieni izvairīties no realitātes, kurā viņa uztraucās par tikšanos ar Klāvu. Ja līdz šim viņa dusmojās par dzīves vienmuļību un paredzamību, tad tagad nekas nebija prognozējams. Gunta nebija sajūsmā arī par šādu dzīvi un šaubījās, vai tā viņai patīk vairāk.

Gunta izberzēja acis no miega un pacēla augšup segu, muļķīgi cerēdama, ka miega laikā krustmāte feja būtu viņu apģērbusi. Taču realitāte palika tāda kā ir, – viņa joprojām bija plika kā no mātes miesām nākusi. Viņa centās savilkt ap sevi biezo segu, tomēr tās smaguma un biezuma dēļ, ietīšanās tajā bija pārāk neveikla. Caur atvērtajām guļamistabas durvīm viņa palūkojās, vai nav manāms vakardienas vairogs, kas kaisles mirklī tika atstāts uz grīdas. Tomēr tas bija zudis. Tāpat kā Klāvs.

Gunta atsēdās uz gultas malas un ieskatījās dziļāk dzīvojamajā istabā, lai pārliecinātos par Klāva neesamību tajā. Viņa ievilka dziļi elpu, izpūta to un saņēmās kaila doties cauri saules izgaismotajai telpai, lai atrastu sausas drēbes. Viņa juta meitenīgu satraukumu uz pirkstgaliem tipinādama cauri istabai. Ja vien viņā vēl nemājotu mulsums un dusmas uz sevi, Klāvu, iepriekšējo nakti vai… velns vien zina uz ko, viņa ķiķinātu par savu neveiklo skrējienu.

Satrauktā tipinātāja aizvēra aiz sevis vannas istabas durvis, atspiedās pret tām un atvieglojumā izpūta no plaušām gaisu. Viņas sejā iezagās negaidīts smaids, un viņa ļāva tam uzkavēties. Tad Gunta ievēroja, ka Klāvs ir izžāvis viņas mitrās drēbes uz dušas aizkara stangas. Apģērba gabali bija nevīžīgi samesti viens virs otra un gandrīz visi bija mikli. Acīmredzot, Klāvs apģērbu bija izkāris tikai no rīta.

Vieglais smaids Guntas sejā pārvērtās sirsnīgā smīnā. Tāds nieks, neliels pakalpojums, bet Gunta juta dižu pateicību Klāvam par rūpēm. Tiesa, drēbes nebija kārtīgi izžautas un lielākā daļa būs neglābjami saburzītas. Tomēr tik un tā Gunta jutās priecīga, ka tiek tā aprūpēta. Prieku apslāpēja vien sajūta, ka viņa joprojām turpina apgrūtināt Klāvu. Viņa ieradās šajā namā neaicināta, izjauca viņa centienus strādāt, tika seksuāli apmierināta, un tagad viņš pat rūpējas par viņas drēbēm. Kā gan viņa spēs viņam atlīdzināt?

Grūtsirdīgās domas pieņēmās spēkā un Gunta atcerējās Gati, kurš mēdza tieši tikpat nevērīgi veikt mājas darbus. Viņa aizpeldēja pagātnē, kurā allaž dusmojās uz dzīvesbiedru par pavirši izpildītiem sadzīves pienākumiem. Gunta zināja, ka Gatis centās būt labs vīrs, vienmēr piedāvāja palīdzību, bet viņa darba izpildījums bija zem katras kritikas un tas bija jāpārdara. Sākumā Gunta dusmojās skaļi – stāstīja, rādīja un skaidroja, kāpēc ir svarīgi rūpīgi izkārt veļu, kāpēc pēc grīdas izslaucīšanas, to vajag arī izmazgāt, kāpēc netīrajos traukos ir nepieciešams ieliet ūdeni. Taču Gatis, savā dzīves aizrautībā, to ātri aizmirsa. Tāpēc Gunta jau sen pārstāja aizrādīt. Viņa klusēja un visu izdarīja pati.

Vai tagad, priecājoties par Klāva nevīžīgo darbu, viņa ir netaisna pret Gati? Līdzīgā situācija viņa visu dienu pukotos uz savu vīru, taču tagad smaida kā maija saulīte un nespēj izlemt, kā Klāvam atdarīt par jauko žestu.
“Nē! Šis ir pilnīgi citādāk.” Gunta domāja, “Klāvam nav pienākuma man palīdzēt, savukārt laulības dzīve ir kompromisos balstīta – mīļotajiem ir vienam otrā jāklausās un jāatbalsta.” Gunta nolēma neļaut atmiņām un vainas apziņai sabojāt prieka mirklis, tāpēc pārstāja gremdēties pagātnē un sāka taustīt drēbes, lai atrastu sausākās, kuras vilkt mugurā. Dažus mirkļus vēlāk viņas plikumus sedza balts t-krekls un viegla auduma bikses. Pirmo reizi izvēlēties apģērbu bija tik viegli – šie bija vienīgie iespējamie varianti – visas citas drēbes vēl bija pārāk mitras. Tikai pie apakšveļas izvēlas viņa uzkavējās, nespēdama izvēlēties – mežģīnes vai kokvilnu, taču saprata, ka Klāvs nav cilvēks, kuru interesētu tādi nieki un tāpēc izvēlējās ērtāko. Viņas drēbes viegli smakoja pēc sastāvējuša mitruma, ja vien spētu, viņa šo riebīgo aromātu novērstu, taču viņa nespēja. Šajos apstākļos bija jāņem tas, kas ir. Labāk viegli smakot, nekā kailai staigāt apkārt.

Gunta piegāja pie nelielā loga vannas istabā, lai pārbaudītu vai ārā nav manāms Klāvs. Caur logu bija redzama mājas daļa, kur nebija paredzēts uzturēties cilvēkiem. Vien nieka piecus metrus nostāk bija manāma stāva nogāze, taču caur logu nebija saskatāms, cik dziļa un bīstama tā ir. Uzreiz pāri ieplakai slējās kalns, kuru veidoja sūnām noauguši akmens krāvumi, caur kuriem tecēja ūdens tērcītes. Guntai galva bija jāpiespiež gandrīz pie stikla un krietni tā jāatliec, lai redzētu klints spici. Plakanzemē Latvijā dzimušo un augušo sievieti šāds skats biedēja – bija sajūta, ka viņa atrastos dabas veidotā cietoksnī.

Gunta atkāpās no mazā lodziņa un izgāja no vannas istabas. Lai aizgaiņātu kalna radīto baiso sajūtu, bija nepieciešamas iziet laukā no mājas un novērtēt savu atrašanās vietu. Ja vien nebūtu satraukuma par uzskriešanu virsū Klāvam, viņa nekavējoties iztrauktos no namiņa, bet tagad, iesoļodama dzīvojamajā istabā, viņa vilcinājās un pirms satikšanās, vēlējās noskaidrot Klāva atrašanās vietu. It kā šī informācija palīdzētu pārvarēt nenovēršamo tikšanos.

Lēniem soļiem viņa tuvojās istabas logam un, zināja, ka caur to viņa ieraudzīs vīrieti, kas lēnām kļūst par viņas dzīves eliksīru. Dziru, ko viņa vēlas dzert un, kas piepilda viņas dzīvi ar jēgu. Gunta nespēja noticēt, cik poētisku nozīmi ir piešķīrusi cilvēkam, kurš viņas dzīvē ir vien dažas stundas un nav izrādījis neko šāda titula vērtu, vien bijis sasodīti neizprotams un citādāks kā ierasts viņas dzīvē.

Jau ienākot istabā viņa dzirdēja priekšmetu šķindoņu ārpus mājas un zināja, ka tur darbojas Klāvs. Tāpēc Guntas sirds tuvojoties logam, sāka dauzīties kā negudra, viņa vēlējās viņu redzēt un vienlaikus baidījās no tikšanās. Caur logu bija redzams vien skaists, zaļš plašums un maigi zilas debesis, Klāvs viņas skatienam bija slēpts. Tikai pilnībā pienākot pie loga Gunta ieraudzīja drēbju nenosegtu cilvēka torsu. Viņa klusām pagāja tuvāk sienai, lai viņas spiegošana nebūtu pamanāma un viņa pilnīgāk spētu aplūkot vīrieti.

“Kaut viņš nebūtu pilnīgi kails!” viņa lūdzās un ar ziņkārīgu skatienu aplūkoja Klāvu, kura rokas gandrīz līdz pus elkonim bija nosmērētas ar krāsu. Pār viņa pleciem un muguru karājās gari, brūni mati un viņš bija pilnībā iegrimis nodarbē. Viņš mērca plaukstas zemē stāvošajās krāsu bundžas un sparīgi ar tām kustējās pa milzu audeklu, kas bija piestiprināts pie mājas sienas. Gunta nespēja saskatīt, ko Klāvs zīmē, vien varēja vērot viņa ķermeni, kad viņš atkāpās no sienas.

Gunta slidināja skatienu pāri mākslinieka augumam un secināja, ka viņš atkal ir pilnīgi kails. Viņa āda bija iedegusi saulē un vietām bija nosmērēta ar krāsu. Gunta vēroja dabas radītajā tērpā ģērbto vīrieti darbojamies, redzēja kā vējš plivina viņa matus un viņa mantība šūpojas līdzi ķermeņa kustībām. Sieviete draiski smaidīja. Tikai pēc naga ielūšanas, viņa pieķēra sevi satraukti graužam nagus. Kā gan ir iespējams būt tik ieinteresētai kāda cilvēka plikumu aplūkošana, ja šī dzīvošana kailam viņai šķiet savāda un nepieņemama. Cilvēks ir saprātīga, civilizēta būtne, tam nav jāklīst apkārt kā mežonim, it īpaši, ja nav viens.

“Savācies, sieviete!” viņa sevi nostrostēja un atkāpās no sienas. Viņa vairs neredzēja Klāvu, bet tagad varēja novērtēt skaisto ainavu otrpus logam, kaut gan iepriekš aplūkotais skats viņai arī bija tīkams.

Pa logu bija redzams mokpilni pieveiktais ceļš. Spēcīgo lietavu dēļ Gunta nebija pamanījusi, ka ir gājusi augšup kalnā. Ceļa kāpums nebija stāvs, taču tas bija pietiekams, lai viņa izjustu lepnumu par savu veikumu.

“Vai šis ceļš bija manas jaunās dzīves pirmais noietais posms?” Gunta prātoja un šī doma viņu valdzināja. Tomēr Gunta nespēja saprast kāpēc tā? Kāpēc viņu neapmierināja līdzšinējā dzīve? Ikviens cilvēks tīkotu pēc viņas dzīves, tādas kāda tā bija. Reizēm pat šķita, ka viņa to ir laimējusi loterijā – apprecēja izcilu vīrieti, kurš viņai nodrošināja pārtikušu dzīvi un brīnišķu sabiedrību – jaukus draugus un noderīgus paziņas. Viņa ieguva labu izglītību, apskaužamu darbu un arī par veselību nevarēja sūdzēties. Tomēr laikam ritot, Gunta juta pieaugošu nepatiku pret savu dzīvi. Vai šādi viņa dzīvos visu atlikušo mūžu? No rīta celsies, lai dotos uz darbu, kas arvien biežāk kaitināja, vakaros brauks mājā, lai ar vīru apspriestu dienas notikumus, notiesātu vakariņas, noskatītos kādu filmu vai seriālu un dotos pie miera. Brīvdienās traukties satikt draugus, piedalīties kādā sabiedriskā pasākumā vai izmēģināt kādu no jaunākajām trenda lietām, kuras sniedza ar vien mazāk prieka. Guntas dzīve bija dinamiska, tajā bija gan cilvēki, gan notikumi, viss nepieciešamais pilnvērtīgai dzīvei. Taču katrs aizritējušais gads atstāja viņā tādu kā caurumu, kas lēnām pārņēma Guntu un viņai šķita, ka drīz būs zudusi viņas būtība. Kas īsti bija Guntas būtība, to viņa nezināja, bet ļoti vēlējās kādreiz uzzināt.

Guntas palika arvien nomāktāka. Viņas laulātais to agri ievēroja un cik vien spēja centās atrast kādu nodarbi, kas iepriecinātu sievu. Tomēr, lai kā viņš pūlējās, Guntas drūmais garastāvoklis neuzlabojās. Reiz, pēc skaļāka strīda, viņi izrunājās un nosprieda, ka pienācis laiks veidot īstu ģimeni un vajadzētu ieņemt bērnu. Pirmie centieni bija neveiksmīgi, taču tie sniedza Guntai atskārsmi, ka viņa nemaz nevēlas bērnu.

Toreiz, kad viņi izrunājās par Guntas sajūtām, secinājums, ka bērns varētu būt nākamais solis dzīvē, bija loģisks. Gunta vairs nespēja atcerēties, kurš bija iniciators idejai, bet viņa zināja, ka Gati par šo lēmumu nevar vainot. Šajā vagonā viņi iekāpa kopā un toreiz arī viņa bija pārliecināta, ka bērns ir risinājums. Tomēr pēc pirmās reizes, kad trīcošās rokās turēja apčurātu grūtniecības testu, viņa saprata, ka nevēlas tur redzēt apstiprinājumu grūtniecībai. Viņa vēlas bērnus. Viņa vienkārši tos nevēlas no Gata. Skaudra un sāpīga atziņa iezagās viņas sirdī. Viņa paziņoja vīram, ka vēl nav gatava bērnam un cerēja, ka laiks izdzēsīs šo mirkļa atziņu, kura nedrīkstēja būt patiesa. Tomēr laiks tikai turpināja bendēt Guntas un Gata attiecības, līdz vienā dienā viņa nolēma, ka viņai ir nepieciešama pauze un aizlaidās uz Itāliju.

Ja nu šis noietais ceļa gabals bija viņas jaunās dzīves pirmais posms, viņa nedrīkstēja pie tā apstāties un bija jāturpina iet. Gunta nolēma, ka nedrīkst uzvesties kā ierasts – būt piekāpīga, pieklājīga un klusēt, ja ir ko teikt. Viņai bija iespēja izmēģināt sevi jaunā ampluā un tāpēc ir jābeidz slapstīties pa māju, novērojot Klāvu, un jādodas ārā ar viņu izrunāt notikušo un turpmāko kopā dzīvošanu. Pirmkārt, ir jāizrunā šī kailuma padarīšana, jo tā liek Guntai justies neērti un, lai gan viņa šeit ir viešņa, tas nedod tiesības Klāvam būt rupjam namatēvam. Otrkārt, viņiem ir jāpārrunā vakardienas notikumi kā diviem pieaugušiem cilvēkiem, jo … nu Gunta īsti nezināja, kāpēc tas būtu jāpārrunā, taču viņa negrasījās turpināt šādu savstarpējo saskarsmi.

Apņēmības pilna no šī brīža mainīt sevi un kļūt par cilvēku, kurš viņai patīk, Gunta vairākkārt dziļi ieelpoja un devās pie durvīm, lai satiktu Klāvu un izrunātu šīs neveiklās tēmas.

Stāsta turpinājums pieejams —->šeit.

Ja Jums patīk mans darbs, vēlieties, lai to turpinu, ir tādas iespējas un vēlme, tad variet atbalstīt manu darbu, kļūstot par manu Patronu!

To var izdarīt spiežot uz vārda Patreon un sekojot norādēm.

One Comment Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s