“Klāvs un Gunta” 4.nodaļa

antersasc-3745006_640

3.nodaļa pieejama šeit: –> “Klāvs un Gunta” 3.nodaļa

Gunta stāvēja ārpus namiņa, un vējš veldzēja vairāk kā viņai sagaidīja, lūkojoties pa logu. Saule sildīja, bet vēsie vēja glāsti atgādināja, ka ir agrs rīts.

– Labrīt, – uz mirkli atraudams uzmanību no gleznošanas, Klāvs uzrunāja Guntu.

– Labrīt, – Gunta atņēma sveicienu un gatavojās iesākt lietišķu pieauguša cilvēka cienīgu sarunu.

Dienas gaisma noņēma daļu vakardienas mulsuma. Ja Klāvs vēl būtu piesedzis savu instrumentu, kā normāliem cilvēkiem pienākas, tad Guntai šī saruna nesagādātu nekādas neērtības. Tomēr, jo ilgāk viņa minstinājās izrunāt pirmos vārdus, jo spēcīgāks kļuva satraukums. Tūlīt, kuru katru brīdi viņa uzrunās Klāvu. Nav taču pieklājīgi pārtraukt cilvēku brīdī, kad tas iegrimis darbā.

Klāvs, nepievērsdams satrauktajai sievietei uzmanību, turpināja ziest un sviest krāsu uz audekla, radot neskaidra haosa attēlojumu. Gunta aplūkoja viņa darbu un cerēja, kaut viņš nejautātu viņas viedokli par to.

– Kāpēc tu esi uzvilkusi drēbes? – Klāvs pārtrauca Guntas skatīšanos uz viņa meistarojumu.

– Ko? – Viņa pārsteigta jautāja, – kāpēc tu esi kails? – Klāva negaidītais jautājums beidzot deva vajadzīgo drosmi uzsākt plānoto sarunu.

– Man patīk būt kailam. Tas ir dabiskākais un ērtākais veids, kā cilvēkam dzīvot. Vai tu nepiekrīti?

– Varbūt akmens laikmetā! Taču cilvēce sen vairs nav tik arhaiska un elementāra pieklājība prasa, lai citu cilvēku klātbūtnē mēs neklīstu pliki kā mežoņi.

– Es jau neskraidu ap skolu kratīdams savus ķekarus. Esmu nekurienes vidū, tālu prom no cilvēkiem. Galu galā, es esmu savās mājās.

– Taču šeit esmu es! Atzīstu, ka esmu tikai nelūgts viesis, tomēr tava rīcība ir nepieklājīga.

– Man šķita, ka jau vakar krietni pārkāpām pieklājības robežas – Klāvs pārstāja gleznot un pilnībā pievērsās Guntai. Viņš noslaucīja rokas vecā lupatā un nosvieda to atpakaļ uz koka bluķa.

– Emm … mums vajadzētu parunāt par vakardienu. – Sākotnējai aizkaitinājums par Klāva iedomīgo kailumu, sāka mīties satraukumu. Tomēr Gunta apņēmās cīnīties ar to. Vakardiena bija kļūda un tai bija daudz attaisnojumu – pārgurums, izmisums un mirkļa vājums, bet šodien šāda rīcība nebūtu pieļaujama.

– Ko tieši tu vēlies pārrunāt? – lēniem soļiem Klāvs tuvojās apņēmīgajai sievietei.

– Tas, kas notika vakar, – viņa iesāka, – tā bija kļūda! Tam tā nevajadzēja notikt un piedod, ka…

– Tu man atvainojies? – Klāvs pārsteigts jautāja un viņa lūpās vīdēja smaids. – Tev nav par ko atvainoties, es vakardien izbaudīju katru minūti.

– Tad kāpēc tu, – viņai trūka drosmes izrunāt savu jautājumu.

Klāvam turpināja uzņemto kursu un lēnām tuvojās Guntai, kura savukārt atkāpās kā nobijies zvērs, kas iedzīts slazdā.

– Tāpēc, ka vēlos to pabeigt šodien!

Guntas mugura aizskāra mājas sienu, un viņa bija iesprostota starp māju un Klāvu. Viņš paņēma Guntas matu šķipsnu un aizlika to aiz auss, uz vaiga atstājot krāsu traipu. Gunta atkal jutās paralizēta. Viņas krūškurvis cilājās un nāsīs iecirtās spēcīga smaka, šķiet, terpentīna aromāts. Viņa pati smakoja pēc skābena mitruma. Abu mīlnieku smārda sajaukums veidoja jokainu dvingu, kas šķita brutāli uzbudinoša – ideāli piemērota apstākļiem.

Klāva skatienā bija jaušama izbadējusies iekāre. Viņš apzināti slidināja pirkstu lejup pa Guntas vaigu, iezīmējot viņu ar sarkanu krāsu, tad viņš notrauca plaukstu gar balto t-kreklu, neglābjami sasmērējot to.

– Tu sabeigsi manas drēbes! – Gunta protestēja.

– Nedomāju, ka tev sagādās problēmas jaunu iegāde.

– Kāpēc tu domā, ka man būtu daudz naudas? – Gunta nepadevās un centās atsākt sakarīgu sarunu.

– Izbeidz! – Ar vieglu smīnu lūpās, Klāvs paskatījās uz Guntu ar skatienu, kas lika saprast, ka viņš šādās muļķīgās sarunās neiesaistīsies.

Klāvs paslidināja rokas zem sabeigtā apģērba un Gunta zināja, ka drīz paliks drēbju neizsargāta un atkal viņam atdosies.

– Ja tu mani iekāro, tad kāpēc atstāji mani vakar vienu mokoties?

– Mokoties? Man šķita, ka tev patika? – uz mirkli viņš apstādināja rokas.

– Jā, man patika. Ļoti patika. Taču tas bija tik necilvēcīgi no tavas puses vienkārši aiziet gulēt.

– Tu varēji mani pamodināt! – Klāvs novilka t-kreklu un piekļāva lūpas Guntas kaklam.

Gunta izkusa. Viens skūpsts, nieka pieskārieni, un viņa bija zudusi. Viņa atkal piederēja Klāvam. Tad viņu lūpas saskārās un abi mīlnieki ļāvās kaisles pilnam skūpstam. Netīrās rokas sagrāba Guntas matus. Viņas aizturētais aizkaitinājums atrada vietu, lai izlauztos un viņa juta sevī mostamies zvēru, kas izslāpis mīlas asiņu. Viņa atrāvās no mājas sienas un attaisīja sev krūšturi. Kāpēc vispār viņa mocījās to izvēloties. Tad viņa apgriezās ar seju pret māju un sāka slidināt bikses uz leju paliekot pilnīgi kaila.

Klāvs noskūpstīja viņas kaklu, lēnām slidināja savas rokas gar viņas sāniem un baudīja skatu, kas vakar viņu tik ļoti iedvesmoja. Gunta pieliecās tuvāk Klāva ķermenim, viņas tvirtā pēcpuse piespiedās Klāva iegurnim un bija jūtama viņa vīrietība – stingra un pulsējoša. Viņa pielieca savu galvu tuvāk Klāvam un uzkrājušās iekāres vadīta, pavēlēja:

– Tad iegūsti mani tagad, vairs nekādu dāvanu!

– Pacietību!

– Nekādas pacietības, vai nu šeit un tagad, vai nemaz.

Klāvs nespēja pretoties, viņa bija tik iekārojama, un viņš vēlējās viņu iegūt. Viņš piepildīja Guntas vēlēšanos, un viņi saplūda kopā. Guntu skaļi ievaidējās, ļaujot skaņai aizplūst kalnos. Viņi ritmiski kustējās un baudīja viens otru, gluži kā būtu dzimuši šim mirklim. Iesākto viņi turpināja arī iekštelpās.

Pāris kaislīgi mīlējās uz galda, klubkrēslā, uz grīdas pie izdzisušā kamīna un visbeidzot mazajā gultā, kurā abi spēku izsīkumā sasniedza kulmināciju. Lai atgūtos no kaisles mirkļa, viņi krietnu laiku klusēja un smagi elsoja. Gunta pieglaudās pie Klāva un uzlika savu galvu uz viņa krūškurvja.

– Paldies! Ja vēlēsies, tad par to parunāsim rīt.

Viņi abi sāka smieties.

– Taču, ja nopietni runājam, kāpēc tu vakar nepārgulēji ar mani?

– Tāpēc, ka nogatavojies auglis vienmēr ir gardāks. Ja esi izsalcis, tad ēdiens garšo debešķīgi.

– Nopietni? Tik vienkārši? Tā tev ir tāda…hmm…metode? – Gunta atkal sāka smieties. – Tu nevarēji man to pateikt? Es pusi nakts mocījos pārdomās, kāpēc tu tā rīkojies. Pat izdomāju, ka manai kājstarpei bija kāda riebīga smaka un tas tevi atbaidīja.

Par šādām domām smējās arī Klāvs. Guntu priecēja viņa smieklu skaņa. Jau atkal viņas tikko radītā pasaule sagriezās kājām gaisā. No aizkaitinātas un apņēmīgas, viņa bija kļuvusi neticami laimīga un mierīga. Šādi viņa vēlējās gulēt stundām ilgi, baudīt šo idillisko sajūtu un maigo smieklu skaņu. Joprojām bija jūtama terpentīna smarža, tikai tagad tā šķita kā mīlas aromāts, nevis nepatīkama dvinga.

– Kā tu kļuvi par mākslinieku? – Gunta vaicāja, jo mirklis šķita piemērots sarunai. – Neatceros, ka skolā būtu kaut reizi manījusi tevi zīmējam.

Vienu roku palicis zem galvas un ar otru roku glāstot Guntas plecu, Klāvs ļāvās sarunai.

– Skolā es pats nezināju, ka saistīšu savu dzīvi ar gleznošanu. Toreiz es vispār maz ko zināju. Man vienmēr patika kaut ko skribelēt, bet tie bija bērnišķīgi zīmējumi burtnīcu malās. Katrā ziņā es nedomāju, ka pelnīšu ar to iztiku. Taču tad es sāku draudzēties ar Ivo un viss mainījās.

– Vai Ivo tevi pārliecināja, ka esi talantīgs?

– Nē! – Klāvs smaidīja, – es vienmēr zināju, ka man ir ķēriens uz zīmēšanu, tikai nekad nedomāju, ka tā būs mana profesija.

– Kāpēc tu smaidi? – Gunta atcēlusi galvu no Klāva krūtīm un koķeti ieskatījās viņa acīs.

– Ir grūti nesmaidīt, kad runāju par Ivo. – viņš paskaidroja un turpināja iesākto stāstu. – Pamatskolā, kad nejauši iepazināmies, Ivo mani fascinēja. Šis skolas apsmietākais pajoliņš bija…ir pats apbrīnojamākais cilvēks, kuru pazīstu. Par spīti visiem pazemojumiem, ko viņš izcieta, viņš saglabāja savu būtību, nekad necentās būt citādāks vai pielāgoties. Viņš jau piecpadsmit gadu vecumā bija lepns gejs, kurš zina, ko vēlas no dzīves. Ivo bija pilnīgs pretstats man – es nezināju, ko vēlos un darīju to, ko nevēlos. Draudzējos ar cilvēkiem, kuri man nepatīk, tikai tāpēc, ka tā vajadzēja.

– Tu domā ar mums?

– Neuztver to personiski, man vienkārši nebija nekā kopīga ar taviem draugiem. Es visādi centos iederēties, bet jūs mani biežāk kaitinājāt nekā patikāt. Tad es iepazinos ar Ivo un viņam bija uz visu nospļauties. Arī es tā vēlējos, tāpēc uzstājīgi sāku ar viņu draudzēties. Ivo mana sabiedrība patika, turklāt, ja biju tuvumā, viņu neviens neaiztika. Pēc devītās klases, es joprojām nezināju, ko vēlos studēt tālāk, tāpēc sekoju Ivo un iestājos tajā pašā ģimnāzijā, kurā viņš. Man paveicās, ka sekmes man bija labas un akli varēju viņam sekot. Tā mēs kopā pavadījām daudzus gadus. Viņš bija mans vienīgais draugs, bet es viņam biju viens no neskaitāmajiem paziņām.Pēc pārcelšanās uz Rīgu, Ivo dzīve strauji uzlabojās, viņu vairs neapsmēja un visi vēlējās ar viņu draudzēties.

Viņš ir tik sasodīti pozitīvs, pašpārliecināts, aizraujošs. Viņā kūsā dzīvība, prieks un viedums. Viņš ir kā pa zemi staigājošs Jēzus košās drānās. Visos cilvēkos saskata viņu dziļāko būtību un vienmēr atrod kādu amizantu ieganstu attaisnot cilvēku rīcību.

Klāva balsī bija jūtama vieglums un prieks. Gunta vēroja vīrieti ar sapņainām acīm un nespēja noticēt dzirdētajam. Viņa daudz zināja par Ivo, bet nenojauta, ka viņa un Klāva draudzība bijusi tik tuva. Skolā Gunta vienmēr bija apbrīnojusi Klāvu un prātoju kāds ir iemesls šī puiša noslēpumainībai. Viņa nespēja iedomāties, ka Ivo ir bijis šī valdzinošā puiša mentors.

–  Mums bieži bija spēle, – Klāvs turpināja savu stāstu, – es rādīju uz cilvēkiem, kuri riebīgi uzvedās un Ivo man stāstīja izdomātus šo cilvēku stāstus “viņam ir mazvērtības kompleksi, kurus radīja tēvs militārists”, “šim nabadziņam bija neveiksmīga pirmā seksuālā pieredze.” un tamlīdzīgi, tikai viņa stāstījumā stāsti bija gari un amizanti, bet nekad nekļuva ļauni, drīzāk attaisnoja katra cilvēka rīcību.

Jo vairāk es pavadīju laiku kopā ar Ivo, jo vairāk iemācījos būt tāds kāds esmu un pārstāt uz dzīvi skatīties caur savām zināšanām, bet ļauties instinktiem. Tā es sarūgtināju savus vecākus un neiestājos augstskolā, jo neredzēju tam jēgu. Tā vietā es sameklēju viesmīļa darbu, lai pelnītu sev iztiku un brīvajā laikā varētu gleznot. Es iemācījos sadzīvot ar to, ka neesmu sabiedrisks, ka man nepatīk cilvēki, un, jo vairāk ļāvu sev būt tādam kāds esmu, jo labāk man padevās gleznošana.

Ivo jau pirmajā augstskolas gadā atrada darbu, kur pelnīja vairāk par mani, un mēs kopā sākām īrēt dzīvokli. Es bieži iztērēju lielāko daļu finanšu krāsās un kanvās, tāpēc Ivo mani materiāli atbalstīja. Es biju viņam kaudzi naudas parādā. Reiz viņš paņēma vienu manu gleznu kā parāda atmaksu. Pēc nedēļas viņš paziņoja, ka manu gleznu pārdevis par 100 latiem. Toreiz man tā  bija milzīga nauda, tiesa, šo naudu paturēja Ivo. Savukārt es priecājos, ka ir dzēsta daļa no mana parāda.

Tā sākās mana mākslinieka karjera. Es neplānoju pelnīt ar gleznošanu, bet Ivo neatlaidās un kļuva par manu aģentu. Viņš strauji iztirgoja vairākas manas gleznas. Pēc gada viņš jau  bija noorganizējis manu pirmo izstādi. Pateicoties Ivo, es varu gleznot, neuztraucoties par iztikas pelnīšanu.

– Es nezināju, ka Jums bija tik ciešas attiecības. Visu cieņu Ivo! – Klāva stāstījums bija izvilcis Guntu no baudkārās gulšņāšanas, un tagad viņa, atspiedusies uz elkoņiem, gulēja uz vēdera un skatījās Klāvā, cerot turpināt aizraujošo sarunu. – Vai tev ar Ivo ir bijušas kādreiz arī …hmm, tuvākas attiecības?

– Tu domā, vai mums ir bijis sekss? – Klāvs atkal smaidīja par Guntas kautrību.

– Jā! – viņas vaigi nosarka.

– Reiz es piedāvāju viņam kaut ko vairāk.

– Un kas notika?

– Ivo mani atšuva! Es esot pārāk heteroseksuāls viņa gaumei.

– Vai tā ir? Tu esi heterosekuālis vai bisekuksuālis?

– Es mīlu Ivo. Taču viņš mani pazina labāk nekā es pats. Mani interesē tikai sievietes. Ivo vienkārši ir vienīgais cilvēks, kurš mani nekaitina jau piecas minūtes pēc tikšanās.

– Vai es tevi kaitinu? Mēs esam pavadījuši kopā krietni ilgāk par piecām minūtēm. – Gunta koķeti interesējās.

– Tu mani kaitināji jau krietni agrāk par piecām minūtēm – bezkaislīgi atbildēja Klāvs.

– Tad kāpēc tu ar mani pārgulēji? – Gunta centās slēpt aizvainojumu. Viņa piecēlās sēdus un kautri slēpa krūtis. Klāva vārdi viņu aizskāra un viņa nekavējoties vēlējās apģērbties.

– Tu esi skaista, valdzinoša un esi vienīgā sieviete tuvākajā apkārtnē. Tu uzkriti man kā sniegs uz galvas. Es esmu tikai vīrietis.

Šie vārdi pilnībā sabojāja Guntas omu. Viņa drudžaini rāpās ārā no gultas. Mierpilnā saruna kļuva sāpīgi aizskarošu. Gunta juta, ja Klāvs neatvainosies un strauji nepateiks, ko patētiski saldu, viņai izsprāgs asaras.

– Tu esi kretīns, nevis vīrietis! – viņa skarbi teica.

– Es vienkārši esmu atklāts. Tu domā, ka citi vīrieši ar tevi guļ tavas skaistās personības dēļ? Iespējams tā tev ir skaista, bet viennozīmīgi tu to sen esi kaut kur pazaudējusi.

– Pirms tevis ar mani ir gulējis tikai viens vīrietis – mans vīrs, un esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš to darīja mīlestības dēļ. – Gunta pārskaitusies piecēlās kājās un meklēja drēbes, lai apģērbtos. Atskārtusi, ka tās palika ārpus mājas, viņa ietinās smagajā, neērtajā segā.

– Tad kāpēc tu tagad vārties pa gultu ar mani, nevis esi pie sava vīra? – Joprojām gulēdams gultā, Klāvs jautāja un vēroja kā Gunta cīnās ar asarām un smago segu.

– Ej dirst! – viņa izgāja no istabas, līdzi vilkdama deķi un cik spēka aizcirzdama durvis.

Stāsta turpinājums pieejams —> šeit!.

 

2 Comments Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s