“Klāvs un Gunta” 5.nodaļa

antersasc-3745006_640

“Klāvs un Gunta” 4.nodaļa pieejama —>šeit!

P.S. Deguna dobumu iekaisuma dēļ, jau nedēļu nespēju koncentrēties, tāpēc atvainojos jau iepriekš, ja šajā nodaļā būs vēl vairāk gramatikas kļūdu nekā parasti. 

***

Gunta nobijās no skaļā blīkšķa, kad aiz muguras spēcīgi aizcirtās guļamistabas durvis. Viņa nespēja apvaldīt asaras un tās tecēja pār vaigiem un lūpām. Nolaizot lūpas, bija jūtama aizvainojuma sāļā garša. Viņai bija jātiek prom no šīs mājas, vēlams prom no šīs valsts. Latvijā Gunta jutās nelaimīga, taču piedzīvotais šeit bija pazemojošs un tas sāpēja vairāk nekā neizprotamās sajūtas dzimtenē. Klāvs bija draņķis, tagad viņa to zina, taču dusmas urdza sava stulbā naivuma dēļ. “Esmu muļķe! Neglābjama idiote.” Viņa sevi strostēja.

Ar plaukstām Gunta noslaucīja asaras no acīm un ieraudzīja savu koferi atstutētu pret sienu. Viņa zināja, kas darāms. Cik iespējams ātri bija jātiek prom. Ja viņa spēja te atnākt draņķīgos laika apstākļos, tad spēs arī tagad aizstaigāt līdz tuvākajam miestam. Smagā sega tika nevīžīgi nosviesta zemē. Gunta apņēmīgi aizsoļoja uz vannas istabu, nedomājot uzvilka mugurā pirmo, kas trāpījās pa rokai. Viņa nejuta pat drēbju mitrumu. Tam šobrīd nebija nozīmes, bija nepieciešams aiztīties. Pārējās lietas viņa nevīžīgi sasvieda čemodānā un steidzās ārā no mājas. Kad Gunta nokāpa no zāliena un sāka iet pa ceļu, viņas pēdās iedūrās akmens.

“Pie velna,” viņa nodomāja un turpināja basām kājām soļot uz priekšu, jo nevēlējās pat uz mirkli atgriezties mājā, lai paņemtu apavus. Soļot basām kājām pa akmeņainu asfaltu nebija viegls uzdevums, taču aizvainojums dzina Guntu uz priekšu. Gan ceļš paliks gludāks un agri vai vēlu šeit ir jābūt kādam ciematiņam ar naktsmītni.

Kamēr viņa draiskojās pa gultu ar sevis necienīgu vīrieti, saule bija pakāpusies krietni augstāk un pamatīgi sildīja. Vējš plivināja viņas matus, bet tas neveldzēja. Čemodāna ratiņi trinkšķēja pa raupjo asfalta virsmu, atgādinot tālumā braucoša vilciena skaņu. Cik ātri spēdama, Gunta soļoja uz priekšu, tomēr nebija lemts viņai aizbēgt viegli. Viņa pamatīgi sasita kājas īkšķi pret nelielu akmeni, kas vientuļš gulēja uz ceļa un baudīja sauli. Gunta sāpēs iesmilkstējās. Bija nepieciešams apstāties. Asaras nerima tecēt. Viņa apsēdās ceļa malā un caurs asarainajām acīm centās novērtēt vai pirksts nav pārāk cietis.

Klāvs mierīgi gulēja gultā. Abas rokas aizlicis aiz galvas un kājas sakrustojis, viņš gaidīja, kad Gunta nomierināsies. Ar šādiem vai līdzīgiem izlēcieniem viņš bija sastapies biežāk kā pašam gribētos. Diemžēl viņš negrasījās mainīties un melot tikai tāpēc, lai izvairītos no scēnas. Tieši šīm nestabilajām sievietēm vajadzētu nomierināties un racionāli paskatīties uz notikušo. Viņš nebija izdarījis nekā nepareiza vai nosodoša. Sievietes mēdza uzburt ilūziju par vīrieti un tad saasināti reaģēt, ja šī ilūzija izrādījās maldīga. Taču Klāvs nekad nebija devis iemeslu radīt par sevi maldinošu tēlu, tāds viņš bija un pašas vainīgas, ja nespēj pieņemt šo faktu.

Gadu gaitā Klāvs bija iemācījies vienu -, jo asāk reaģē sieviete uz kādu viņa vārdu, jo ātrāk viņa nomierinās.  Sieviešu rīcība bija neloģiska. Ja viņš nevēlējās turpināt ar viņām sakarus, tad viņas īpaši uzstājīgi centās viņu pārliecināt par pretējo. Bieži bija sajūta, ka viņas vēlas, lai pret tām izturētos ar necieņu. Tomēr tādas nebija visas sievietes. Reizēm viņš sastapa arī būtnes, kuras apbūra viņu, bet skaidri nosprauda robežas un ielaida Klāvu savā dzīvē tikai tik dziļi, cik pašas vēlējās. Šādas sievietes viņu valdzināja – patstāvīgas, pašpārliecinātas un neizprotamas. Par spīti šim valdzinājumam, viņš zināja, ka pat, ja viņas piekristu, šādām attiecībām nebūtu lemts ilgs mūžs. Viņš bija pilnībā apmierināts ar tādu dzīvi kāda viņam bija.

Aiz durvīm bija dzirdama neliela rosība un sievietes šņuksti. Viņš nolēma doties ārā no istabas tad, kad šņuksti būs rimuši, lai gan bija pārliecināts, ka Gunta atgriezīsies istabā pirms viņš būs apņēmies to atstāt. Pēkšņi viņš dzirdēja, ka nodārd mājas ārdurvis un līdz ar durvju aizvēršanas skaņu, pazūd šņuksti. Mājā iestājās klusums. Viņš negaidīja, ka Gunta atstās namiņu. Lai pārliecinātos vai Gunta nedara ko muļķīgu, viņš izgāja no istabas un pa logu redzēja, ka sieviete ātri soļo prom.

– Muļķe! – Klāvs nolamājās un izskrēja ārā.

Īsu brīdi viņš centās atrast čības, lai nesavainotu pēdas, bet tās bija pārāk dziļi iemaldījušās zem sola un zudušas Klāva skatienam. Lieki laiku netērējot, viņš nolēma sekot Guntai basām kājām. Sajutis asos asfalta akmeņu, dusmas pieņēmās spēkā.  “Kāpēc sievietes ir tik neloģiskas?” viņš domāja un sauca Guntu, kura tagad sēdēja ceļa malā.

Izdzirdējusi Klāva balsi, Gunta strauji piecēlās kājās un atsāka iet. Pirksts joprojām smeldza sāpēs, bet viņa neatlaidīgi kliboja uz priekšu.

– Apstājies,– Klāvs bļāva. – Neesi idiote!

Klāvs strauji tuvojās Guntai. Lai gan akmeņi dūrās viņa pēdās, atšķirībā no šīs trauslās, muļķīgās sievietes, viņš bija radis staigāt basām kājām.

Kad Gunta ieraudzīja savu naidnieku, nu jau ierasti kailu, strauji soļojam pie viņas, viņa vēlējās cik iespējams ātri bēgt prom. Ne par kādu naudu viņa nebija gatava dzirdēt viņa cietsirdīgās piezīmes. Sāpes kājā neļāva kustēties tik ātri, cik viņa vēlētos un Gunta zināja, ka tūliņ tiks panākta.

– Tak apstājies, – Klāvs teica un parāva Guntu aiz rokas. – Tu uzvedies kā bērns.

– Es uzvedos kā bērns? –  Gunta pārsteigta jautāja. – Tu kā pusaudzis, kurš cenšas sev celt pašvērtējumu, bezkaunīgi mani aizvainoji un neslēpi, ka to izbaudi.

Samierinājusies ar notveršanu, Gunta stāvēja aci pret aci ar Klāvu. Asaras bija rimušas tecēt, bet balss vēl raustījās.

– Par ko tu vispār runā? Nevienā brīdī es tevi neaizvainoju, katrā ziņā neplānoju aizvainot. Es tikai pateicu to, ko domāju. Acīm redzot tavā pasaulē cilvēki nemēdz runāt atklāti. Tāpēc atgādināšu tev, tu tagad neesi savā pasaulē. Tu no tās aizmuki.

– Es katrā ziņā nevēlos dzīvot arī tavā izplatījumā, tāpēc laid mani vaļā un ļauj iet. – Gunta teica un apņēmīgi centās atbrīvoties no Klāva tvēriena.

– Tu nesajēdz, ko dari, – Klāvs atbildēja un satvēra Guntas roku vēl stingrāk. – Tuvākais ciemats ir vairāku kilometru attālumā un šī nav Latvija, te ir jāpārvietojas pa kalnainiem ceļiem. Tas ir bīstami.

– Kāda tev daļa par manu dzīvību, es tak tevi tikai kaitinu.

– Izbeidz šīs muļķības. Lūdzu, centies nomierināties un racionāli paskatīties uz notikušo. Atgriezies mājās, paēd brokastis. Ja vēlies, varam izrunāties. Ja vēlies, varam vairs negulēt kopā. Tikai nomierinies un nedari muļķības.

Gunta nevēlējās to atzīt, bet Klāvam bija taisnība. Viņas rīcība bija pārspīlēti emocionāla un bīstama. Viņa nevēlējās atrasties šī vīrieša tuvumā, taču Klāva teiktais bija loģisks, – pieaugušiem cilvēkiem šādi problēmas neklājas risināt.

Gunta sparīgi izrāva satverto roku no Klāva ķetnām, pagriezās virzienā uz māju un ne vārda nebilstama soļoja atpakaļ. Kāja joprojām sāpēja. Caur sadauzīto nagu, sāka spiesties asinis. Klāvs centās Guntu apņemt, lai atvieglotu viņai iešanu, bet viņa kareivīgi atgrūda viņu. “Lai viņš iet ieskrieties, man nav nepieciešama viņa žēlsirdība”, viņa nodomāja, un abi klusēdami soļoja uz māju.

– Kafiju vai tēju? – Klāvs jautāja, piepildīdams tējkannu ar ūdeni.

Gunta sēdēja uz krēsla pie galda un uzmanīgi lūkojās uz sasisto kājas pirkstu. Šie bija pirmie vārdi, kas izrunāti starp abiem mīlniekiem, kopš atgriešanās mājā.

– Melnu kafiju bez cukura, – Gunta atbildēja.

Kājas īkšķis bija guvis  vien nelielu brūci. Sāpes bija lielākas nekā pati skāde. Asinis vairs netecēja un nebija vajadzības pēc plākstera. Nolaizdama kāju pie zemes, Gunta atspiedās pret krēsla atzveltni un vēroja kā Klāvs gatavo kafiju. Viņš kustējās ikdienišķi un nepiespiesti, nebija manāms ne satraukums, ne aizkaitinājums, ne nožēla par paša vārdiem. Šķita, ka viņš gatavo kafiju tikko sastaptam viesim.

Tējkanna iesvilpojās. Ātrām kustībām Klāvs paņēma karsto ūdens trauku. Gunta vēroja viņa ašās kustības un cerēja, kaut viņš drusciņ verdošā ūdens uzlietu uz savu mantības – tā viņam būtu mācība nevazāties pa māju kailam. Taču nekā tāda nenotika. Viņš nekļūmīgi pagatavoja kafijas un divās bļodās sagatavoja brokastu pārslas.

– Pieņemu, ka neesi arī ēdusi, – Klāvs teica un nolika ātrās brokastis uz galda.

– Biju aizņemta ar sevis pazemošanu.

– Kāpēc tu esi ieņēmusi galvā, ka kaut kas no tā, kas notika ir pazemojoši?

Klāvs apsēdās pie galda un viņi sāka kopīgi brokastot.

– Pirmkārt, es atdevos gandrīz nepazīstamam vīrietim, kurš izrādās nejūt pat niecīgu patiku pret mani. Otrkārt, es ļāvu sevi apbērt pārmetumiem un pat nemanījos sevi aizstāvēt. Treškārt, es kā traka pusaudze metos bēgt un pat tas man neizdevās.

– Tava uztvere ir pilnīgi sačakarēta.

– Ceturtkārt, es brokastoju ar vīrieti, kuram ļauju turpināt sevi aizskart.

– Pirmkārt, – Klāvs nepalika atbildi parādā, – es jau tev teicu, ka tu esi simpātiska sieviete, taču, ja pēc vienas kopīgas nakts sapņo, ka būšu bez prāta pēc tevis, tad tu tiešām esi naiva. Tikai lūdzu atkal neaizsvilsties. Otrkārt, nebija pārmetumu un nebija vajadzības aizstāvēties. Es tikai teicu to, ko domāju, tu varēji vienkārši iesaistīties sarunā. Treškārt, tas…nu, jā, tas, ka meties bēgt tiešām bija stulbi.

Guntai nebija apetītes. Viņa ar karoti maisīja brokastu pārslas un tikai retu reizi iecēla kādu kumosu mutē. Taču kafija gan bija tieši tas, kas vajadzīgs. Pārtraukdama niekoties ar brokastu pārslām, viņa apvija plaukstas ap kafijas krūzi un no tās izstarojošais siltums viņu atslābināja. Gunta dzirdēja katru Klāva vārdu, taču nesaprata, ko viņš cenšas pateikt. Vai viņš patiešām uzskata, ka viņa rīcība bija normāla? Varbūt tā arī bija un viņa patiešām ir pārāk emocionāla?

– Lai tā būtu, – raudzīdamās uz kafijas krūzi, Gunta teica. Viņai nebija vēlēšanās turpināt iesākto sarunu. – Vai tu, lūdzu, varētu apģērbties?

– Kas tev ir par problēmu ar kailumu?

– Man nav nekādu problēmu! Taču ņemot vērā apstākļus, tas šķiet nedaudz mulsinoši.

– Piedod, bet es nevēlos staigāt biksēs. Gan pieradīsi.

– Es vairs nevēlos ar tevi gulēt.

– Tev arī nav jāguļ, ja vēlies varu gulēt dzīvojamajā istabā uz grīdas, bet drēbes es atsakos vilkt.

– Šķiet, ka labāku darījumu es te nenoslēgšu, – Gunta atzina savu sakāvi, lai gan neizprata Klāva apsēstību ar kailumu. Savā ziņā Guntu aizvainoja arī tas, ka Klāvs ir gatavs samierinātie, ka viņa atsakās ar viņu mīlēties, bet nav gatavs atsaukties lūgumam uzvilkt bikses. Taču šāds nieks uz kopējā aizskārumu fona nebija pat jūtams.

Klāvs pabeidza ēst brokastis, aši izdzēra kafiju un aiznesa traukus uz izlietni.

– Ja tu man apsolītu, ka vairs nebēgsi, tad es labprāt atgrieztos pie gleznošanas.

Gunta veltīja Klāvam pieklājīgu smaidu, tādējādi apliecinot, ka muļķības vairs nedarīs. Viņai vajadzēja pasēdēt vienai, apdomāt jaunos dzīves notikumus un sakārtot galvu. Gunta pat neatskatījās uz pliko pēcpusi, kas izsoļoja no mājas. Viņas plaukstas joprojām sildīja kafija un viņa centās saprast, kas pie joda notiek ar viņas dzīvi.

***

Maksiliāns gārdza smieklos. – Te nu bija tavi kaislīgie mīlnieki pat vairs nav mīlnieki. Bez kaisles viņiem nekā cita kopīga pat nebija.

– Pacietību draugs, pacietību. Ja dzirksts ir bijusi, tad būs arī uguns.

Turpinājums pieejams —> šeit!.

Ja Jums patīk mans darbs, vēlieties, lai to turpinu, ir tādas iespējas un vēlme, tad variet atbalstīt manu darbu, kļūstot par manu Patronu!

To var izdarīt spiežot uz vārda Patreon un sekojot norādēm.

Advertisements

2 Comments Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s