“Ieva un Artūrs” 1.nodaļa

hand-1549399_640

Grāmatas “Maita kupidons” priekšvārds pieejams šeit –> “Maita Kupidons” Priekšvārds

Šodien aprit nedēļa kopš Babuļa ir slimnīcā, un Ieva savu brīvo laiku pavada blakus mīļajai vecmāmiņai, vērojot viņu aizvadām pēdējos mirkļus šajā saulē. Babuļa ir Ievas mīļākais cilvēks uz zemes. Atšķirībā no pārējiem Ievas ģimenes locekļiem, vecmamma, kuru bērna gados viņa sāka dēvēt par Babuļu, bija apbrīnojami gaiša, pozitīva un sirsnīga. Par spīti ciešanām, ko garās dzīves laikā Mirdza bija piedzīvojusi, viņa allaž atrada sirdī iemesli smaidīt. Viņas optimisms bieži kaitināja pārējos ciema ļaudis, un tie pat tenkoja, ka Babuļa neesot pie pilna prāta. Taču Ieva zināja, ka vecmāmiņa ir vienīgais cilvēks, kurš šo pasauli uztver pareizi – ar vieglumu un prieku.

Babuļa mīlēja brīnišķīgo smieklu skaņu. Ieva turēja krunkaino vecmāmiņas roku un atcerējās, kā bērnībā viņas devās smieklu medībās. Abas iemaldījās cilvēku pūļos un ausījās pēc smiekliem, tad centās atrast to avotu un izgudrot jokus, par ko priecīgie ļaudis varēja smieties. Tiesa Babuļas uzvedība brīžiem tiešām izskatījās vājprātīga, jo pat krietnā vecumā viņa mēdza skriet, lēkāt, plaukšķināt, viena pati dziedāt un reizēm smējās pat bērēs.

Ieva nespēja saprast, kā kāds vispār spēj mēļot par Babuļu ko ļaunu, viņa bija labsirdīgākais cilvēks uz zemes. Taču daudzus tas kaitināja. Varbūt viņi apskauda allaž priekpilno sievieti vai, iespējams, viņas dzīvelīgums citiem lika justies pārāk drūmiem. Kas to, lai zina? Taču vienu Ieva zināja droši, – viņa vēlējās līdzināties omei un iemācīties dzīvi tvert kaut ar pusi no viņas viegluma.

Šīs nedēļas laikā Babuļa runāja maz, lielāko daļu laika viņa gulēja morfija piepildīta. Pirmajās dienās, kad omi aizveda uz slimnīcu, Ievas sirds joņoja satraukumā, pār vaigiem ritēja asaras, un viņa izmisusi steidzās pie Babuļas, uzrunāja viņas ārstus un nevēlējās dzirdēt skaudro patiesību – vecmāmiņas mirkļi šajā pasaulē ir skaitīti, viņa godam ir nodzīvojusi līdz deviņdesmit trīs gadu vecumam, un ārsti darīšot visu, lai atvieglotu viņas fiziskās sāpes.

Ieva skuma, līdz kādā dienā, Babuļa saspieda Ievas roku un ar vārgu smaidu sejā teica:

– Tieši tā es vēlējos aiziet. Kārtīgi sazāļota ar morfiju, gluži kā trakulīgs pusaudzis, kas salietojies narkotikas. – Pār krunkainajām lūpām viņas vārdi ritēja lēni un vārgi, bet viņa smaidīja. Pat savā aiziešanā, viņa atrada kaut ko pozitīvu. – Rūpējies, lai ārsti nežēlo man morfiju. Vēlos redzēt kaifīgus sapņus.

Pēdējo dienu laikā tā bija pirmā reize, kad Ieva atkal smējās. Šajā dienā viņa pārstāja satraukties vai skumt. Viņa turpināja nākt uz slimnīcu, stāstīja Babuļai ikdienas notikumus, reizēm pat uzdancoja pirkstiņdanci pa Omes vēderu, kā parasti tas tika darīts Ievas bērnībā uz viņas mazā puncīša. Lai gan ar katru jaunu dienu Babuļa reaģēja arvien mazāk, Ieva vairs par to nebēdāja. Babuļa bija gatava iet un viņa ir atstājusi aiz sevis skaistu mantojumu. Tikai retajam ir paveicies, ka viņus atminēsies ar tik spilgtām un pasakainām atmiņām.

Šīs nedēļas laikā Ievai juta, ka saņem tādu kā Babuļas mantojumu – viņas neizsmeļamo prieku un dzīves sparu. Pēc pavadītas nedēļas slimnīcā, Babuļa iemiga pavisam, un Ieva apsolīja sev, ka turpinās sēt Babuļas prieku, kaut vai viņai nāksies kļūt par ciema trako veceni.

Pēc Omes aiziešanas aizsaulē, palātā ienāca medpersonāls, kas apstiprināja nāves iestāšanās faktu. Ieva pagāja malā, lai atbrīvotu viņiem vietu un vēroja tos darbībā. Kāds ārsts, pēc skata jauns un glīts, pienāca pie Ievas un izteica līdzjūtību.

– Viņa aizgāja bez sāpēm, – ārsts teica. – Diemžēl, mēs neko vairāk nespējām darīt.

Ieva dzirdēja ārstu runājam, taču neieklausījās viņa teiktajā, jo viņas uzmanība bija pievērsta daktera izskatam. Viņam bija tumši mati, kas sen nebija redzējuši frizieri un, šķiet, arī dušu, jo tajos bija iezadzies nevēlams spīdums. Ārsta acis bija sagurušas un šķita, ka viņš krietnu laiku nav gulējis. Jaunais vīrietis nedaudz atgādināja kāda Holivudas seriāla aktieri, Ieva tik nespēja atcerēties kuru. Tikai no Holivudas aktieriem raksturīgās koptās ārienes nebija ne miņas. Viņš bija nobružāts un drūms, viņš uzrunāja Ievu ar tādu smagumu, it kā atzītu sakāvi kaujā. Viņa balsī bija jūtams jaunībai neiederīgs cinisms. Ieva atcerējās, ka pāris reižu, kad gaitenī malkoja kafiju un vēroja cilvēkus, viņš bieži steidzās pa slimnīcas gaiteni. Jaunā ārsta soļi bija saspringti un ātri, galva pacelta iespējami augstu, tādējādi cenšoties izvairīties no acu kontakta ar jebkuru cilvēku slimnīcā. Toreiz Ieva to uztvēra par iedomību, taču tagad iedomājās par to, cik ārstiem varētu būt smagi runāt ar cerību pārņemtajiem tuviniekiem un nemitīgi izskaidrot viņiem drūmas vēstis.

Ārsts, pēc līdzjūtības izteikšanas, uzkavējās pie Ievas, taču izvairījās skatīties acīs. Šķiet, viņiem ir mācīts, ka nedrīkst nepieklājīgi pamest tuviniekus, vismaz tā domāja Ieva, jo redzēja, ka ārsts alkst doties prom.

– Paldies! – Ieva teica. Lai gan viņa nebija ieklausījusies ārsta teiktajā, viņa cerēja, ka šis vārds būs pietiekama atļauja ārstam skriet prom. Ieva nesēroja par Babuļas aiziešanu, tāpēc nebija vajadzības mocīt jauno, nogurušo ārstu.

Ieva piegāja pie Babuļas, noglāstīja viņas auksto vaigu un pēdējo reizi atvadījās. Viņa zināja, ka Ome mūžīgi dzīvos viņas sirdī un šodien Babuļa atstāja tikai savu ķermeni, kuram bija beidzies lietošanas termiņš. Tad Ieva izgāja no palātas, lai iegādātos kafiju un to izmalkotu uz nu jau ierastā gaiteņa sola. Šīs nedēļas laikā viņa bija pieradusi pie slimnīcas telpām un vēl nebija gatava doties mājup.

Dzerot kafiju, Ieva sajuta nepārvaramu vēlmi likt sastaptajam ārstam pasmaidīt, noņemt no viņa daļu smaguma. Viņa apzinājās, ka tas nav iespējams, taču par godu Babuļas piemiņai viņa nedrīkstēja ignorēt šo sajūtu. Tik tikko viņa bija sev solījusi sēt prieku.

“Pie velna, ko par mani padomās!” Ieva nodomāja un piecēlās no sola, lai uzmeklētu ārstu.

Viņa izstaigāja visus gaiteņus, bet ārsts nebija manāms. Ieva pavaicāja gaitenī sastaptai medmāsai, kur varētu ārstu meklēt, taču māsiņa nezināja, vien paskaidroja, ka ārstam drīz beigsies maiņa. Skraidot pa gaiteņiem, sākotnējais entuziasms lēnām noplaka, turklāt viņa atcerējās, ka vajadzētu paziņot mammai par Babuļas nāvi, tāpēc viņa izvēlējās doties mājup pa kāpnēm, neizmantojot liftu. Tur viņa netraucēti varēs sazvanīt mammu. Ieva neuztraucās par zvanu un fakta paziņošanu. Mamma bija citādāka kā Ome un Ieva. Racionāla, loģiska būtne, kura apzinājās, ka vecmamma ir veca un bija savā veidā jau sen bija pieņēmusi Babuļas aiziešanu. Mamma pat neņemtu ļaunā, ja Ieva šo vēsti paziņotu īsziņā.

Viņa lēnām kāpa lejup pa kāpnēm un priekā gandrīz sasita plaukstas, kad ieraudzīja ilgi meklēto ārstu. Viņa iebāza telefonu kabatā un nolēma atlikt zvanīšanu, tā vietā uzrunāt ārstu un censties pateikt, ko uzmundrinošu.

Viņš stāvēja atspiedies pret sienu un iegrimis domās. Izskatījās, ka viņš atpūtina acis un uz mirkli cenšas atpūsties. Dzirdot soļus trepju telpā, ārsts izslējās un, cerēdams, ka nav pieķerts atpūtas brīdī, sāka kustēties pa trepēm uz augšu. Ieva pavērsa skatienu augšup uz debesīm un pateicās Babuļai, jo, lai gan nebija ticīgs cilvēks, viņai bija sajūta, ka šo tikšanos ir noorganizējusi mīļā vecmāmiņa.

– Atvainojiet, es vēlējos…– Ieva uzrunāja ārstu, kurš nevēlējās apstājās, bet to darīja, jo zināja, ka būs pārāk rupji ignorēt sievieti. Ārsts pavirši ieskatījās Ievas acīs un pārtrauca viņu pusvārdā.

Neļaudams sievietei pabeigt sakāmo, viņš sāka bērt vārdus kā pupas, skaidrojot Babuļas slimības vēsturi un paskaidrojot kādēļ nevarēja veikt operāciju. Viņš runāja un runāja un katrs vārds bija smags un noguris. Ievu tas neinteresēja, viņa tak zināja, ka Babuļa bija veca un laimīgu mūžu nodzīvojusi. Ieva tikai vēlējās pateikt ārstam paldies par darbu, izteikt kādu labu vārdu, censties viņu uzmundrināt, taču netika pie vārda.

Izmisīgi viņa centās notvert ārsta skatienu, lai varētu pārtraukt viņa vāvuļošanu, bet tas neizdevās. Ikreiz, kad viņu skatieni sastapās, neradās pat niecīgākā pauze starp vārdiem, lai Ieva varētu iespraukties sarunā. Katrs šī nogurušā cilvēka izrunātais teikums apliecināja, ka nav tādu vārdu uz pasaules, kurus pasakot, Ievai izdotos viņu iepriecināt vai noņemt smagumu no viņa pleciem. Tāpēc viņa klausīja intuīcijai un bez atļaujas piegāja ārstam nepiedienīgi tuvu klāt un cieši viņu apskāva. Ārsts nepretojās, viņš bija apstulbis un pārsteigts.

– Viss kārtībā. Paldies jums! – Ieva iečukstēja viņam ausī un atlaida skavas, atlieca galvu atpakaļ un ieskatījās viņa apmulsušajās, bet skaistajās acīs. Beidzot viņš klusēja. Viņa maigi pasmaidīja un cerēja saņemt pretī ārsta smaidu, kaut vai tādu, kas veidots vien aiz pieklājības. Taču viņš nesmaidīja, viņš ieskatījās Ievas acīs tik dziļi kā vēl nebija darījis, šis skatiens nebija paviršs, viņš skatījās caururbjoši. Tad viņš pieliecās tuvāk Ievai un, turpinot lūkoties jaukās sievietes acīs, noskūpstīja viņu.

Tas bija mazs, mitrs skūpsts. Varētu teikt, ka viņš tikai uz mirkli piekļāva savas lūpas. Dakteris pat neaizvēra acis. Pirmajā brīdī Ievai šķita, ka viņš pats ir pārsteigts par savu rīcību. Katrā ziņā, viņa bija. Ja nesekotu turpmākais, šī mazā bučiņa būtu vien jokains pārpratums. Tomēr tas tā nebija. Ārsts paskatījās uz Ievu un viņas acīs guvis meklēto apstiprinājumus, noskūpstīja Ievu daudz kaislīgāk. Sev par pārsteigumu Ieva ļāvās skūpstam. Viņa pilnībā atdevās nepazīstamajam, svešajam, skumjajam vīrietim un baudīja kaislīgo skūpstu.

Turpinājums tiks publicēts 31.01.2019.

Ja Jums patīk mans darbs, vēlieties, lai to turpinu un jums ir tādas iespējas un vēlme, tad variet atbalstīt manu darbu, kļūstot par manu Patronu!

To var izdarīt spiežot uz vārda Patreon un sekojot norādēm.

Advertisements

2 Comments Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s