Manas draudzenes stāsts par šodien sastapto enģeli

Manai draudzenei šodien gadījās kāds notikums, kas izvazāja viņas dvēseli caur emociju karuseļiem. Taču šajā notikumā viņa sastapa šīs dienas enģeli, kuru citi sauktu par paštaisnu jefiņu, bet viņa saka šim cilvēkam – paldies!

Mana draudzene vēlējās padalīties ar šo savu stāstu un es ar prieku ļauju viņai izmantot savu blogu.

Lūk, viņas stāsts:

“Man īsti nav atbilstoša bloga, bet man ir blogotāja cienīgs stāsts, ko nevēlos publicēt savos profilos, jo… ko tas maina?

Reizi nedēļā es eju uz vienu konkrētu treniņu sporta klubā, un parasti jau iepriekšējā dienā rezervēju savu vietu. Vakar es to neizdarīju, un arī šorīt man tas likās nezin kāpēc lieki. Izlēmu braukt tāpat – bez rezervācijas, jo var arī tā.
Līdz treniņam es tā arī netiku. Es šodien satiku vienu no saviem eņģeļiem. Vū-vū, super ezotērisks stāsts, vai ne? Nē.
Braucu pa savu ierasto maršrutu. Šorīt tā viegli putināja.
Pirms diviem mēnešiem es nopirku savu pirmo mašīnu, un izbaudīju to katru dienu, katru mirkli, kad biju pie stūres. Šodien notika tā, ka, lai arī sāku pirms luksofora bremzēt visai lielā distancē, un lai arī manai mašīnai ir tīri labas riepas, un lai arī manai mašīnai ar bremzēm viss ir kārtībā, un lai arī ceļš neizskatījās nekā citādi kā jebkurā citā vietā, kur šorīt biju braukusi, tomēr mašīna neapstājās, kad bremzēju. Neapstājās un viss. Būkš!
Ieslēdzu avārijas gaismas, izkāpu no mašīnas. Tāpat arī pusis no priekšā stāvošās mašīnas. Viņš kaut ko mazliet nolamājās vai nosodījās, bet uz maniem vārdiem “Neizdevās apturēt mašīnu, man ļoti žēl” pateica tikai vienu: “Es saprotu.”
Naivi jūs esat, ja domājat, ka eņģelis šajā situācijā būtu iekāpis atpakaļ mašīnā un aizbraucis, neliekot man risināt savas rīcības sekas. Un principā es gribētu uzsvērt, ka šī avārija bija pilnīgs sīkums. Par to nu nemaz nav stāsts. Puisis īsti nezināja, kā rīkoties, es savukārt zināju, ka vajag aizpildīt saskaņoto un nofotografēt situāciju, pirms dodamies aizpildīt dokumentus.
Atmiņā uzpeld gadījums no manas pagātnes. Pirms gadiem pieciem vai sešiem, kad biju aizņēmusies drauga mašīnu un vizināju mammu pa viņas bērnības pagasta grants ceļiem bez jelkādas pieredzes un izpratnes par braukšanu pa šādu segumu, mašīna saslīdēja un pietiekoši lielā ātrumā ar pakaļējo spārnu ielidoja grāvmalā augošajā kokā. Neliels šoks vīrietim, kurš dažu metru attālumā bija pa ceļa labo malu soļojis savās darīšanās, bet citādi nieki vien. Nekādu problēmu. Mašīna nebija labojama, naudu puisim atdevu un dzīvoju dzīvi tālāk. Dažas dienas vēlāk mammai emocionāli nepatīkamais gadījums sāka izpausties ar gluži ķermeniskām sekām, un viņa sauca palīgā ātros. Slimnīcā pēc standarta procedūras tiek jautāts, vai kaut kas nav pēdējā laikā atgadījies, kas varētu būt ietekmējis pašsajūtu. Viņa pieminēja, ka bija tāds negadījums, kurā gan neviens necieta. Ja nezinājāt, tad šādos gadījumos ārstniecības iestādei ir pienākums ziņot policijai par nereģistrētu satiksmes negadījumu. Šeku reku un nākamo dienu laikā, kā izrādās, mani sāka meklēt policija. Arī tur viss beidzās gluži labi.
Lai vai kā, šis nelielais pagātnes piedzīvojums atsauca atmiņā, ka policijai neziņot nedrīkst, lai tur kas. Tūdaļ piezvanīju policijai, visu izstāstīju, kas un kā, bet policista kungam nešķita, ka viņam būtu gar šo atgadījumu vēl kāda daļa un novēlēja vien doties tālāk un pašiem savā starpā aizpildīt saskaņoto paziņojumu. Labi. Šajā brīdī es vēl ne par ko neuztraucos.
Dodamies uz Circle K, palūdzam veidlapas, sākam aizpildīt, un es uz ātru roku uzrakstu savam draugam, ka gadījās avārija, es esmu vainīgā. Izlaižot necenzētās frāzes: mums visticamāk OCTA neko nekompensēs, jo nav taču izieta tehniskā apskate.
Te atkal atkāpšos soli uz atpakaļu. Manai mašīnai tehniskā apskate beidzās pirms četrām dienām. Es to zināju un apzināti izvēlējos nebraukt to atjaunot, jo gatavojos kuru katru dienu likt ss’ā sludinājumu, ka iztirgoju šo mašīnu pa detaļām. Ne tāpēc, ka tai būtu kādi nopietni trūkumi, bet tāpēc, ka man vajag naudu maijā paredzētajām kāzām, un izdevīgāk, ja vien ir laiks un iespēja ar to krāmēties (kas man ir atliku likām), ir iztirgot mašīnu detaļās, nekā to mēģināt notirgot par tirgus cenu veselu (galvenokārt tāpēc, ka man šo to vajadzētu uzlabot, iziet tehnisko skati, nomaksāt ceļa nodokli, lai nebūtu tā, ka pamatīgi pazaudēju naudu, cenšoties saņemt atpakaļ tikpat lielu naudu, kādu esmu šajā auto jau izgrūdusi). Tā nu es izlēmu, ka neiešu lieki tērēt naudu tehniskās apskates iziešanai, nodokļiem, remontiem utt., un vienkārši vēl kādu laiciņu pretlikumīgi pabraukāšu pa Rīgu bez tās skates, līdz atradīsies pircēji galvenajām funkcionālajām auto detaļām. Plāns bija šo sludinājumu ievietot ss jau šovakar.
Tā nu sekundes laikā man un draugam vienlaicīgi nāk prātā, ka laikam taču šis nevar būt pareizi un likumīgi un ka tādēļ visticamāk apdrošinātājs liks visus izdevumus man segt no savas kabatas. Mirkli pirms tam puisis no cietušā auto izmeta, ka, nu, te jau droši vien tās remonta izmaksas būs kādi 4 000 EUR.
Emociju gamma: miers, viegla jautrība ar domu, ka būs turpmāk dārgāka OCTA, bet nav jau pasaules gals, tālāk seko šoks, noliegums, nevēlēšanās pieņemt situāciju, kaulēšanās (“Varbūt daram tā, ka norādam, ka avārija notika pirms 4 dienām un neviens to nezinās? Es samaksāšu pāris simtus par pretimnākšanu.”), izmisums, un asaras līst cauri smaidam, jo es saprotu, ka te nav neviena, ko vainot, izmisums tikai par savu bezspēcību post factum, dusmas (jo tas nevar būt, es neticu, ka man nav pieejama neviena labāka izeja!), bezspēcība.
Viņš man saka: “Mani neinteresē nauda. Tie var būt 200 EUR, 500 EUR, 1500 EUR, mani tas neinteresē. Es esmu jurists, es zinu, ka šādas lietas var izkārtot un tā notiek, bet es negribu. Tas man atspēlēsies vēlāk. Tas ir risks. Es to negribu.”
Atkal kaulēšanās (Varbūt es nopirkšu Tavu mašīnu? – 13 000 EUR – Aha, nē, tas man nebūs izdevīgāk.), skumjas, jo man uzkrājumos priekš kaut kāda bagažnieka vāka nomaiņas par 4 000 EUR pietrūkst tieši 4 100EUR, atkal izmisums: man nebūs kāzu! Manu kāzu! Tās nenotiks. Un tad seko miers. Viņš saka: “Tā Tev būs mācība par skates neiziešanu.”
Visam tam cauri manī ir bezgalīga izpratne un pieņemšana pret šī cilvēka principiem, vēlmēm. Es personīgi neko viņam nepārmetu un nevienā brīdī nevainoju viņu. Varbūt varētu teikt – es pārbaudīju, vai viņam gadījumā neineteresē pamuhļīties. Tas noteikti bija arī pārbaudījums viņam.
Kāds varētu teikt, ka viņš mani nesaprot, ka tādi cilvēki kā viņš nezina, kā tas ir – būt manā vietā. Muļķības. Nevarētu būt vēl aplamāks apgalvojums. Tieši vakardien viņa sieva kādam citam svešiniekam bija šādi pat ieslīdējusi mašīnai “pakaļā”. Pirms gada viņam kaut kas līdzīgs bija atgadījies pašam. Bet viņš šīs mašīnas palaida. Un uzreiz jau zināja, ka palaidīs arī šo ārā no savas dzīves, jo harmonija ir izjaukta. Cietusi mašīna vairs nav harmoniska.
Man nebija nevienā brīdī mērķa manipulēt ar viņu, un tas, ka izstāstīju caur savu pardzīvojumu visu, kas un kā šobrīd notiek manā dzīvē, man likās tikai cilvēcīgi. Un viņš bija cilvēcīgs eņģelis – viņš mani dzirdēja, smaidīja, un tomēr palika pie tā, ka rīkosies pareizi.
Viņš saka: “Tā Tev būs mācība par skates neiziešanu.”
Mēs pietuvojāmies saskaņotā paziņojuma apakšējai daļai. Es uzreiz ķēru pēc pildspalvas uzskicēt sadursmes brīdi.
“Vai Tu esi māksliniece?”
“Es nezinu, tā varētu teikt, bet ne jau auto zīmētāja.”
Es nezinu, goda vārds nezinu, kādēļ tā atbildēju. Manā ikdienā vienīgā māksla ir mīlēt savu bērnu un pārējo ģimeni.
Mēs abi atzinām, ka sastādītais dokuments ir pareizs un labs, izlasījām noteikumus par tā iesniegšanu, un devāmies uz saviem auto.
“Laimīgu jauno gadu!” viņš man novēlēja, un mēs katrs iekāpām savā mašīnā.
Telefons man izslīdēja no rokām, un es sāku histēriski šņukstēt. Manas lielākās pēdējā laika bailes likās parādījušās uz mana sliekšņa – ka manas kāzas nenotiks. Ka man nav nekā ko gaidīt. Ka es pati esmu sačakarējusi savu dzīvi šobrīd un būs vien jāpiedzīvo savu izvēļu sekas.
No karstajām asarām svīda ciet briļļu stikli, bet es ar skumjās un šņukstos sašķobītu seju braucu mājās. Divus līkumus vēlāk manā prātā uzpeldēja frāze, ko es nepūlēšos iztulkot: “This too shall pass.”
Manī ieplūda spēks un apziņa, ka tas nav nekas. Ka viss pāries, es ar visu tikšu galā. Brīžiem vecā “es” – tā, kurai agrāk tik ļoti patika vainot visus savās nelaimēs, – mēģināja iespraukties manā domu telpā un izkliegt: “Es vairs negribu dzīvot!”
Cik labi ir zināt, ka tās ir tikai bailes, kas runā manī. Es atbraucu mājās un nekavējoties uzrakstīju Zanei un brālim, kas un kā noticis. Raudāju žēlas asaras par tām pašām vēl nesagaidītajām kāzām, kas tagad šķita miljons gadu attālumā. Šaubos, vai pagāja vairāk par pusstundu, kad pa abiem (katrs atsevišķi un katrs savā Latvijas galā) viņi jau bija noskaidrojuši, ka OCTA šajā gadījumā man palīdzēs tik un tā. Tomēr tas nebija svarīgākais. Divas apjausmas šķita ievērojami nozīmīgākas:
1) Nevajag rīkoties tā, kā es pati dziļi savā sirdī uzskatu par nepareizu. Nevajag čakarēties ar tās valsts likumiem, kuras likumi mani sargā ik dienas.
2) Es bezgalīgi gribu būt sava drauga sieva un es bezgalīgi gribu, lai mums ir tas skaistais mirklis kopā ar visiem cilvēkiem, kas mums ir tuvi un svarīgi.
Un pats labākais – mans eņģelis atļāva man paturēt šo visu. Jā, manai mašīnai ir šādas tādas skādes, un, jā, turpmāk OCTA mums izmaksās dārgāk. Bet tie ir nieki. Es iepazinu aci pret aci vienu no savas dvēseles dziļākajām vērtībām – rīkoties tā, kā man liekas pareizi. Es apzinājos, kas man šajā situācijā ir pats svarīgākais, un tā ir mana ģimene un manas attiecības. Ne jau nauda. Ja tas būtu noticis gadu agrāk vai gadu vēlāk, es būtu tikai paraustījusi plecus par šo naudas jautājumu, jo es vienmēr zinu, ka nauda nāk un iet, un par to nav jākrīt histērijā. Tāpat arī mašīnas plīst un negadījumi notiek, un par to nav daudz jāpārdzīvo. Es sāku pie sevis smieties.
Pilna emociju gamma. Es atcrējos, ka man mašīnā stāv sniega lāpsta un izlēmu iet pašķūrēt šorīt pieputināto pagalmu. Man par pārsteigumu sētnieks jau bija paspējis izšķūrēt visus celiņus, un es devos ārā pa mājas vārtiņiem meklēt, kur izplosīties un atstāt savu spriedzi ārpus mana ķermeņa. Noskatījos uz blakus mājas ietvi un nospriedu, ka tā nav šorīt vēl tīrīta. Ķēros klāt. Jums vajadzēja redzēt sētnieces seju, kad viņa spriganā solī ieradās ar lāpstu un slotu pār plecu sakopt šo teritoriju.
Miers un pieņemšana, bezgalīga. Pateicība par eņģeli manā ceļā, kas palīdzēja man ieraudzīt sevi no iekšienes.”
Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s