“Ieva un Artūrs” 2.nodaļa

hand-1549399_640

“Artūrs un Ieva” 1.nodaļa pieejama –> šeit!

***

– Vai sagaidīsi mani?  – Artūrs vaicāja, pārtraukdams ieilgušo un kaislīgo skūpstu. –Mana maiņa tūliņ beigsies!

Krietnu brīdi abi svešinieki baudīja viens otra lūpu garšu. Viņiem uz brīdi bija apstājies laiks un zudis pamats zem kājām. Viņiem šķita, ka levitē pa gaisu no skūpsta radītajām sajūtām. Ievai eksistēja tikai ārsta pieskārieni uz viņas jutīgā ķermeņa. Telpa ap viņiem izplēnēja visumā, un valdīja vien lai-notiek-kas-notikdams likums. Kaut ko tādu Ieva piedzīvoja pirmo reizi. Pat mežonīgākajos sapņos viņa nespēja iztēloties sevi skūpstām svešinieku slimnīcas kāpņutelpā, ļaujot spēcīgi sagrābt savi aiz matiem un piespiest pie sienas. Viņa apzinājās un pieņēma sevi kā lauku meiteni, kas par kaislībām lasa grāmatās, bet pati nemetās trakos piedzīvojumos. Viņai patika šī mierpilnā dzīve. Ļaujoties un izbaudot šo kaislīgo skūpstu, Ievai jutās it kā viņa būtu ielauzusies svešā ballītē bez ielūguma vai lūrētu pa atslēgas caurumu uz cita cilvēka dzīvi.

Kad šis vīrietis, kura maigais uzbrukums uz mirkli laupīja Ievas realitātes izjūtu, apturēja skūpstu, viņš maigi uzlika savu galvu uz sievietes pleca un tikai pēc mirkļa iztaisnojās un ieskatījās viņas acīs. Svešinieks uzdeva jautājumu uz kuru Ieva nezināja atbildi. Vai viņa sagaidīs? Vai viņa vēlas sagaidīt?

– Jā! – Ieva teica, lai gan nemaz nezināja vai to darīs. Viņai šķita, ka viņas rīcības un domas ir divas savstarpēji nekomunicējošas būtnes. Viena būtne cenšas aptvert notiekošo, izprast, izanalizēt, otra metas piedzīvojumā un ir ekstāzē par to.

– Tiekamies lejā pie izejas, – ārsts teica. – Diemžēl es varu aizkavēties, iespējams, var aizritēt pat pusstunda, līdz es nodošu maiņu. Lūdzu, sagaidi mani.

– Es sagaidīšu! – Ieva apsolīja.

Ārsts atkāpās no Ievas, lai atbrīvotu viņai ceļu. Viņi sāka iet katrs uz savu pusi. Vīrietis uz augšu, sieviete uz leju. Abi vairākkārt atskatījās viens uz otru un katrs sastaptais skatiens viņus mulsināja. Visbeidzot, jaunais dakteris paātrināja gaitu un steigšus uzdrāzās augšā uz nodaļu. Savukārt Ieva spēra lēnus, pārdomātus soļus. Viņa smaidīja un nepārtraukti ar pirktu galiem glāstīja savas lūpas. Vai tas patiešām notiek ar mani?

Ieva centās apdomāt visus iespējamos scenārijus, kas notiks, kad ārsts atgriezīsies. Vai viņi dosies uz randiņu un iepazīs viens otru dziļāk? Tas viņai šķita neticams variants, jo viņš acīmredzami bija pārguris un izskatījās pēc cilvēka, kuram šobrīd randiņi ir vien lieka laika šķiešana. Iespējams, viņš vēlēsies doties mājup, lai pārgulētu ar Ievu! Jā, šis variants ir ticamāks, bet vai viņa ir gatava ielaisties vienas nakts sakaros? Tas būtu kaut kas netipisks viņai, taču viņa juta, ka vēlas ļauties šim piedzīvojumam. Vai tas būtu nepareizi – uz vienu nakti aizlienēt savu ķermeni svešiniekam –, lai darītu viņu laimīgu? Šīs domas Ievai šķita aplamas, viņa taču arī vēlas mīlēties ar šo vīrieti, vai tad ne? Tiesa, viņš nav Ievas ideālā vīrieša iemiesojums, tomēr viņā ir kaut kas mistiski pievilcīgs.

Ieva sēdēja uz sola pie slimnīcas ieejas un nespēja pārstāt domāt par tuvo nākotni. Viņa ieraudzīja kafijas automātu telpas stūrī un sajuta nepārvaramu vēlmi pēc kakao. Brīdī, kad kafijas automāts nopīkstēja un paziņoja, ka saldais dzēriens ir gatavs dzeršanai, viņa ieraudzīja tuvojamies šodienas piedzīvojuma pavadoni. Viņš bija ģērbies negaidīti ikdienišķi, – kājās viņam bija vienkārši zili džinsi un ķermeņa augšdaļu sedza pelēks t-krekls. Ieraudzījis Ievu, viņš nesāka smaidīt. Sejas vaibsti bija apņēmīgi un acis joprojām nogurušas. Bija sajūta, ka viņš ir uzņēmis tempu un baidās apstāties.

– Vai esi gatava doties? – Vīrietis vaicāja un satvēra Ievas brīvo plaukstu.

– Jā, – viņa atbildēja, lai gan sajūtas un domas joprojām nebija mainījušās, viņa nemaz nesajēdza ko dara, kurp dodas un kāpēc nemitīgi saka “Jā”.

– Brauksim ar tramvaju, – ārsts teica, redzot, ka viņiem tuvojas vecais transporta līdzeklis. – Ja paspēsim to noķert, tad tā būs daudz ātrāk.

Ātriem soļiem viņi steidzās uz pieturu, cieši turot viens otra roku. Ar otru roku Ieva centās padzerties karsto dzērienu, bet mēģinājumi bija neveikli, un šķidrums nekādi netika viņas mutē. Ieraugot atkrituma spaini, viņa izlēja dzērienu zālienā un izmeta krūzīti. Ieva izjuta vainas apziņu par šādu rīcību, viņai nepatika izmest pārtiku un piemēslot dabu, taču šodien viņa rīkojās krietni citādāk kā ierasts.

Pāris uz mirkli apstājās pieturā un gaidīja kamēr apstājas vecais, skaļais un grabošais tramvajs. Ārsta sejas izteiksme atgādināja filmās redzētus slepenos aģentus, kuri devušies svarīgā misijā un pilnībā koncentrējās uzdevumam. Šis skats Ievu uzjautrināja, viņa apslāpēja smieklus, bet smaids rotāja viņas seju.

– Kā tevi sauc? – Ieva vaicāja, atskārstama, ka nezina potenciālā seksa partnera vārdu.

– Artūrs! – Ārsts atbildēja un beidzot paskatījās uz Ievu, – kā tevi sauc?

– Ieva!

–  Laikam mums vajadzēja sākt ar iepazīšanos, – Artūrs teica un pirmo reizi kopš satikšanās pasmaidīja.

–  Jā, mēs izvēlējāmies iepazīties ne visai tradicionālā veidā.

Atvērās tramvaja durvis, un pa stāvajām, šaurajām un neērtajām trepēm jaunie mīlnieki iekāpa skaļajā transporta līdzeklī. Artūrs nopīkstināja savu e-talonu un to pašu izdarīja ar Ievas.

– Atvainojos, ja mans jautājums izklausās pārlieku uzbāzīgs, taču mana ziņkārīgā daba neliek mieru, – Ieva koķetēja. – Kurp īsti mēs dodamies?

– Pie manis uz dzīvokli, tas atrodas vien pieturas attālumā, – Artūrs smaidot atbildēja. – Šķiet, arī šo mums vajadzēja izrunāt.

Tramvajs apstājās, un abiem mīlniekiem bija jākāpj ārā. Nelielā vārdu apmaiņa bija pilnībā mainījusi atmosfēru. Starp viņiem bija jūtams tāds kā vieglums, draudzīgums un patīkams siltums. Ievai radās sajūta, ka seko senam paziņam, nevis tikko sastaptam svešiniekam. No tramvaja pirmais izkāpa Artūrs un sniedza Ievai roku. Viņa plaši smaidīja un, cieši lūkodamās tumšajās vīrieša acīs, sniedza pretī savu plaukstu, taču negaidot sašķiebās kāja, un viņa neveikli izvēlās no tramvaja. No skūpsta ar asfaltu Ievu izglāba Artūrs, tomēr viņa veiklais ķēriens nepasargāja sievietes izļodzīto potīti. Tā smeldza pamatīgās sāpēs.

– Vai viss kārtībā? – Artūrs jautāja.

– Diemžēl nē, –Ieva atbildēja. –Šķiet būšu kāju pamatīgi sačakarējusi. Sāp kā elle.

Artūrs aplika savu roku ap Ievas vidukli un ļāva viņai atbalstīties uz saviem pleciem. – Mājās es apskatīšos, kas par vainu. Vai spēsi aizklibot?

– Jā! – Ieva apstiprināja un, izmantodama ārstu, kuru vēlējās iepriecināt, kliboja uz dzīvokli.

Potīte pamatīgi sāpēja. Smaids no Artūra sejas bija zudis, un no viņa plūda profesionālu raižu fluīdi. Kaut kas šajā visa situācija Ievai šķita komisks, un viņa nespēja vairs apslāpēt smieklus. Sākumā smiekli izspurdza kā neveikls purkšķis no mutes, tas Ievu sasmīdināja vēl vairāk, un viņa sāka pamatīgi smieties, vienlaikus sakot “au, au”, jo potīte nebeidza sāpēt.

– Kas notika? – Artūrs vaicāja, – par ko tu smejies?

– Es…, – Ieva centās paskaidrot. – Au! Es patiešām domāju, ka mēs abi šodien koposimies. – viņa turpināja smieties. – Tas bija tik muļķīgi. Es domāju, ka šis ir tāds kārtīgs filmas vērts notikums. Mēs liksimies gultā, baudīsim kaislīgu nakti, tad es dzemdēšu tev divpadsmit dēlus un mums būs skaistas Ziemassvētku bildes pie sienām.

– Kā tu teici? Koposimies? – Artūrs atkal sāka smaidīt, – kurš tā mūsdienās runā?

– Meitene no laukiem.

– Es šodien gandrīz kopojos ar meiteni no laukiem? Labi, ka tu sastiepi potīti.

– Piedod, biju plānojusi to paturēt noslēpumā.

Jaunie draugi turpināja ceļu smiedamies. Viņi lēnām virzījās uz priekšu un pašiem nemanot bija sasniegts Artūra dzīvoklis.

Pēc ienākšanas tajā, Artūrs palīdzēja Ievai apsēsties dīvānā un iecēla savā klēpī Ievas savainoto pēdu. Viņš to apskatīja, iztaustīja, pagrozīja.

– Man ir labas un sliktas ziņas, – viņš teica. – Labās, – ar tavu kāju viss būs kārtībā, vien kādu laiku vajadzētu to saudzēt. Sliktās – tev diemžēl neizdosies baudīt manis sniegtos mīlas priekus, jo es neguļu ar pacientiem.

– Es neesmu tavs pacients.

– Tagad esi.

– Tu neesi traumatologs.

– Taču es esmu tevi izmeklējis, un tu ar tādu kāju tik un tā nespētu saņemt manus mīlas pakalpojumus.

– Ha, tu esi tik noguris, ka nemaz nespētu kvalitatīvi tādus sniegt.

– Tu gan esi tieša! Taču tev taisnība, es varētu atslēgties tepat uz šī dīvāna, – Artūrs iekārtojās ērtāk tajā. Kā segu viņš iecēla abas Ievas kājas sev klēpī, atspieda galvu pret dīvāna malu un atstutēja savas kājas uz kafijas galdiņa. – Kas man bija uznācis? Tu vari neticēt, taču es šādi nemēdzu rīkoties.

– Tu vari neticēt arī man, bet es arī tā nemēdzu rīkoties.

– Tu esi apburoša, – Artūrs teica, paskatīdamies uz Ievu. – Kāpēc tu nosarki? – Viņš jautāja, ieraudzījis Ievas pietvīkušo seju. – It kā tu nebūtu radusi pie komplimentiem.

– Neesmu arī radusi. Mani iepriekšējie puiši bija …hmm, kā viņus pareizāk raksturot? – Ieva savilka seju pārspīlēti domīgā izteiksmē – divus metrus gari pampāļi. Jā, šķiet, šis salikums viņus visspilgtāk raksturo. Patiesībā es nespēju aptvert, ko daru šeit, tavā dzīvoklī, jo tu esi kaut kas gluži pretējs manai vīriešu gaumei.

– Ak, tā! – Artūrs teica. – Pastāsti, lūdzu, par savu vīriešu gaumi.

– Tā nav aizraujoša informācija ar ko dalīties. Baidos, ka tu nekavējoties iemigsi.

– Lieliski! Tieši tas man ir vajadzīgs.

– Un ko tikmēr darīšu es?

– Visu, ko vēlēsies. Mans miegs ir tik ciešs, ka tu pat varēsi iznest no manas mājas televizoru un es to nejutīšu.

– Tā nebūs pietiekama kompensācija par laupītajiem mīlas priekiem.

– Tad vari paķert līdzi arī planšeti, kas stāv guļamistabā. – Artūrs teica un atkārtoti iekārtojās ērtāk gulēšanai. – Beidz tielēties un stāsti par saviem puišiem.

– Labi jau labi! – Ieva atbildēja. – Mana mīlas dzīve ir gana pliekana, neesmu izslavēta vīriešu mīlētāja un  baudas meklētāja. Lai gan kopš desmitās klases mācos Rīgā un pēdējos trīs gadus dzīvoju pat Rīgas centrā, joprojām esmu naiva lauku meitene.

– Tavi rudie, spurainie un apbrīnojami garie mati piestāv šim naivās lauku meitenes tēlam.

– Paldies, ja tas bija kompliments! – Ieva teica. Viņas vaigus atkal apciemoja sārtais mulsuma tonis. – Taču nejaucies manā stāstā un ļauj turpināt.

Artūrs savilka rokas žestā, kas pauda atvainošanos un mudināja turpināt stāstu.

– Vidusskolas pēdējā klasē iepazinos ar metrs deviņdesmit četri centimetri garu basketbolistu. Basketbols bija viņa dzīve, bet profesionāli viņam nebija izdevies izsisties. Taču viss par un ap viņu bija saistīts ar šo sporta spēli. Gan datorspēles, gan žurnāli, gan televīzijas pārraides, visur bija basketbols. Katra viņa brīvā laika minūte tika pavadīta spēlējot vienā un otrā amatieru komandā. Viņš bija apburošs, tāds skarbs, nedaudz nepieejams un stilīgs. Kad mēs sākām satikties, jutos kā izredzētā. Likās, ka viņš ir mans princis un es esmu pelnrušķīte. Vēlāk sāku studēt Latvijas Universitātē un īrēt istabu centrā, un man pat šķita, ka mēs dzīvojam kopā. Galu galā viņš gana bieži nakšņoja pie manis un liela daļa viņa mantu atradās manā istabā. Es biju ļoti naiva. Nedaudz vēlāk uzzināju, ka neesmu viņam vienīgā draudzene. Šķiet, tādas kā es bija vēl vismaz trīs vai pat četras.

Artūrs nepauda emocijas, Ievai likās, ka viņš ir iemidzis. Viņa apklusa uz brīdi un grasījās izcelt savas kājas no klēpja.

– Turpini, – Artūrs ierunājās. – Izklausās jauks puisis. – viņš pasmaidīja.

– Mēs izšķīrāmies, – Ieva turpināja savu stāstu. –Es īsti nebiju gatava būt daļa no harēma. Smieklīgākais bija tas, ka šķiroties viņš bija patiesi pārsteigts par manām dusmām. Viņam pat šķita jocīgi, ka es neesot nojautusi par citām sievietēm. Kad izteicos par to, ka mēs taču dzīvojam kopā, viņš sāka smieties. Raug, par ko es runājot, viņš vien reizēm paliek pie manis pa nakti. Stulbākais ir tas, ka viņam it visā bija taisnība. Kad atskatījos uz mūsu “attiecībām”, to patiešām nebija. Es dzīvoju ilūzijā, pašas radītā pasaku tēlā. Neredzēju acīm redzamo un es tiešām biju naiva. Apņēmos vairs nebūt tik stulba.

– Vai izdevās?

– Nop! Es tiešām vairs neiekļuvu tādās attiecībās, taču uzsāku attiecības ar citādāku idiotu. Viņš bija nedaudz vecāks par mani, nesen kļuvis par militāristu, taču nelikās, ka patriotisma dēļ. Viņš bija metrs deviņdesmit divi garš un padevies miesās. Es nekavējoties iemīlējos viņa ārienē. Šī virspusīgā mīlestība man krietnu laiku palīdzēja nepamanīt, ka esam no divām dažādām planētām. Mana sirds-āķīša aizraušanās bija – datorspēles un seriāli. Viņa ideālās sievietes tēlu veidoja pornogrāfija. Kā esi ievērojis, es gluži neesmu šāds sieviešu tips, tādēļ bieži un dažādos veidos dzirdēju piedāvājumus apmaksātai krūšu palielināšanas operācijai.

– Tev ir lieliskas krūtis, – nepacēlis galvu no dīvāna, Artūrs izteica komplimentu.

– Tu nesaproti, ko runā. – Ieva kļuva sarkana kā tomāts, viņu priecēja vien tas, ka Artūrs turpināja atpūtināt acis un neredzēja viņas nosarkušo seju.

– Ir vasara un tavs krekliņš neslēpj tavas ķermeņa aprises. Es taču esmu ārsts, esmu redzējis daudz krūšu.

– Tu neesi plastiskais ķirurgs.

– Tas, ka manis apskatītās krūtis visbiežāk ir baudījušas gravitāciju jau astoņdesmit gadus, nemaina faktu, ka tās ir krūtis.

Ieva baudīja šo brīdi. Viņa atradās svešinieka mājā, runāja par tēmām, kas viņai allaž likušas mulst, bet jutās neticami brīvi. Pat šis jocīgā plānojuma dzīvoklis ar ekscentriskajām fotogrāfijām pie sienas lika viņai justies ērti. Viņa priecājās par katru smaidu, kas rotāja Artūra seju. Viņai bija izdevies sniegt prieku šim nogurušajam ārstam. Cilvēks, kas turēja viņas kājas savā klēpī bija pilnīgi cita būtne. Tas vairs nebija šis skumju, izmisuma un noguruma pārņemtais ārsts. Vai to bija paveikusi Ieva vai arī viņš tāds kļūst vienmēr, kad pārnāk mājās?

– Kas starp jums notika? – Artūrs vaicāja.

– Mēs izšķīrāmies. Gana ātri sapratu, ka mani nekas nesaista ar šo vīrieti, bet gana ilgi nespēju saņemties šķirties, baidījos viņu sāpināt. Kārtējo reizi man par pārsteigumu, šķiršanās viņu nesāpināja. Izrādās arī es neesot gluži viņa gaumē, bet mums esot bijušas ērtas attiecības.

– Kāpēc tu esi tik pārņemta ar vīriešu garumu?

– Tēta dēļ, – viņa atbildēja. – Mans tētis ir divmetrīgs meža vecis. Burtiski. Viņš tiešām ir divus metrus garš un viņš tiešām strādā mežā. Viņš ir meža uzraugs un brīvajā laikā dodas medībās. Viņš ir lielisks tēvs un vīrs. Joprojām, kad esmu ciemos, redzu, ka mamma iekāro manu tēti, un viņš viņu sirsnīgi ķircina. Viņš ir spēcīgs un stingra rakstura, bet arī labsirdīgs un taisnīgs. Kārtīgs vīrieša ideāls. Šķiet, ka esmu savā galvā radījusi asociāciju – garš vīrietis ir labs vīrietis.

– Tad jau es ar savu īso – metrs septiņdesmit pieci – augumu esmu gana draņķīgs vīrietis pēc taviem standartiem.

– Jā, tā varētu teikt. Tāpēc arī brīnos, ka sekoju tev līdzi.

– Paldies, ka pastāstīji. Vien cerēju, ka stāsts būs nedaudz garlaicīgāks. Man tā arī neizdevās iemigt. – Artūrs atvēra acis un pavērsa skatienu pret Ievu. Vīrieša skatiens bija silts un labvēlīgs, viņai bija sajūta, ka tiek …apbrīnota? Novērtēta? Tas bija kaut kas neierasts, bet patīkams. Nebija iemeslu šādam skatienam, viņa nejutās to pelnījusi. Viņas vaigi atkal kļuva silti un, lai slēptu savu kautrumu, viņa ierosināja:

– Mēs varam ieslēgt televizoru, – un pasniedzās pēc pults.

– Tas būtu ideāli!

Nepagāja ilgs laiks līdz Artūrs iegrima dziļā miegā.

Turpinājums tiks publicēts 13.02.2019.

Ja Jums patīk mans darbs, vēlieties, lai to turpinu, ir tādas iespējas un vēlme, tad variet atbalstīt manu darbu, kļūstot par manu Patronu!

To var izdarīt spiežot uz vārda Patreon un sekojot norādēm.

Advertisements

One Comment Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s