“Ieva un Artūrs” 3.nodaļa

hand-1549399_640

“Ieva un Artūrs” 2.nodaļa pieejama —-> šeit!

***

Ievai nebija šaubu – Artūrs bija aizmidzis. Televizora radītie trokšņi vīrieti ieaijāja viņam tik nepieciešamajā miegā. Poza un vieta gulēšanai, nebija labākā iespējamā izvēle un to viņš nožēlos pēc pamošanās. Taču Ieva nevēlējās viņu modināt un lūgt iet gulēt uz istabu. Kaut kas šajā mirklī, vērojot Artūru snaužam un jūtot savas kājas viņa klēpī, Ievai likās maģiski silts un tuvs. Viņa zināja, ka ir laiks doties prom, bet vēl mirkli vēlējās pakavēties šī svešinieka tuvumā.

Sēžot dīvānā, Ieva apskatīja dzīvokli. Artūrs dzīvoja daudzdzīvokļu mājā, kas celta ne senāk kā pirms desmit gadiem. Mājas jauneklība bija jūtama it visā – dzīvokļa izkārtojums būtiski atšķīrās no ierastajiem padomju laika tipveida dzīvokļiem, interjeru veidoja IKEA mēbeles un visas sienas bija baltas. Ieva atskārta, ka tik jocīga plānojuma dzīvoklī atrodas pirmo reiz. Dīvāns un televizors atradās telpā, ko Ieva dēvētu par plašu koridoru, nevis dzīvojamo istabu. No savas sēdvietas viņa redzēja divas aizvērtas durvis un tieši aiz viņas atradās atvērta tipa virtuve, kas nebija nodalīta no šī koridora jeb istabas. Uz sienām ar matemātisku precizitāti bija izvietotas futūristiskas fotogrāfijas melnos rāmjos. Fotogrāfijas nebija personiskas, tajās bija atainotas dažādas neona gaismu spēles.

Ziņkārība mocīja Ievu, bija nepieciešams noskaidrot, kas atrodas aiz aizvērtajām durvīm. Viņa lēnām izcēla savas kājas no Artūra klēpja un apsēdās uz dīvāna malas. Jaunais paziņa nebija melojis, viņš nemanīja Ievas kustības un turpināja gulēt lāča miegā. Potīte vēl sāpēja, bet sāpes bija kļuvušas izturamas. Ieva aizkliboja līdz pirmajām durvīm un ieskatījās aiz tām esošajā vannas istabā. Tā bija gaišas krāsas telpa, kurā atradās klozeta pods un iebūvēta dušas kabīne, liels spogulis un izlietne ar platām malām, kur sakraut neskaitāmas higiēnas preces. Tiesa, Artūra vannas istabā bija niecīgs skaits no kosmētikas trauciņu kalniem, ko ierasts redzēt citu cilvēku mājās. Ievu pārsteidza otras durvis, kas bija tieši pretī viņai. Viņa nebija redzējusi vannas istabu ar divām durvīm tajā. Nedomājot viņa aizkliboja līdz tām un iekļuva Artūra guļamistabā, kurā varēja iekļūt gan caur vannas istabu, gan koridoru.

Istabā bija redzama liela gulta, kuras malās atradās pieskaņoti nakts skapīši. Platā gulta drīzāk atgādināja laulības gultu, nevis vecpuiša migu. Gulta bija pedantiski saklāta un izskatījās vientuļa, it kā tajā reti kāds viesotos. Pie loga karājās aizkari, kuri bija tāda paša raksta un krāsās, kā pie sienas esošajās fotogrāfijās. Saprotot, kur ir ielūkojusies, Ieva sajuta sevī iezogamies vainas apziņu par okšķerēšanu. Guļamistaba – galu galā – ir tik intīma vieta un viņa ir pilnīgs svešinieks, kas bez atļaujas ielūkojas cilvēka personīgajā telpā. Ieva aizvēra aiz sevis durvis un atgriezās pie dīvāna. Lai atdarītu ar labu par savu nesankcionēto ložņāšanu, viņa nolēma pagatavot Artūram maltīti un tad doties prom.

Cik klusi spēdama, Ieva meklēja pārtikas produktus virtuves skapīšos. Izvēle nebija plaša, taču Ievai bija spējas pagatavot lielisku maltīti no niecīgiem pārtikas krājumiem. Vairākas reizes, skaļāk kā viņa būtu vēlējusies, aizcirtās skapīšu durtiņas, bet Artūrs uz trokšņiem nereaģēja. Krietnu pusstundu Ieva darbojās pa virtuvi līdz pagatavoja makaronu un dārzeņu sacepumu. Viņa uzrakstīja uz piezīmju lapiņas: “Lai labi garšo!” Un devās prom. Pirms iziešanas no dzīvokļa, Ieva vēl reizi paskatījās uz Artūru, kurš mierīgi snauda dīvānā. Viņa nevēlējās doties prom, viņas dvēsele lūdzās palikt, iepazīt šo cilvēku tuvāk, bet prāts pārliecināja par savu taisnību: šis bija vien piedzīvojums, kuram ir laiks beigties. Ieva aizvēra aiz sevis durvis un izgāja laukā.

Viņa lēnām soļoja pa trotuāru uz priekšu, un ļāva vējam aizpūst prom galvā mītošās domas. Pat sāpes potītē pagaisa no viņas apziņas. Jo tukšāks kļuva prāts, jo piepildītāka šķita sirds. Ieva pagāja garām vienai, tad otrai pieturai. Viņa vēl nebija gatava sēsties transporta līdzeklī, kas vedīs viņu atpakaļ ierastajā dzīvē. Soli pa solim Ieva gāja uz priekšu, un brīdī, kad siltais vasaras vējš šķita neierasti maigs, viņa sajuta uz lūpām sāļu mitrumu. Ar plaukstas virspusi viņa norausa mitrumu no vaiga  un atskārta, ka no acīm rit asaras. Viņa nejuta skumjas, bet par ko tad šīs asaras?

Kārtējo reizi šajā dienā viņa pasmaidīja. Smaids nebija pildīts jautrības, bet gan dziļas pateicības. Ieva juta iracionālu prieku. Šodien viņa zaudēja sev tuvāko cilvēku. Cilvēku, kurš bija pat mīļāks par pašas vecākiem. Ieva mīlēja savus vecākus, ļoti mīlēja, taču ar Babuļu viņai allaž ir bijusi savdabīga saikne. Neskatoties uz šīs dienas skumjo notikumu, viņa bija metusies piedzīvojumā, kas beidzās nemaz īsti nesācies. Viņai nebija iemesla priecāties! Tomēr par spīti notikušajam, viņas sirdī mita tikai siltas un patīkamas sajūtas. Ieva bija sasniegusi nākamo pieturu, kurā apstājās, aizvēra acis un iztēlē ļāva Babuļai sevi samīļot. Ieva juta, ka mīļā vecmāmiņa savā veidā tagad mājo viņā, gluži it kā viņu dvēseles būtu apvienojušās. Un tieši šī Babuļas klātesamības sajūta rada iracionālo prieku tagad un iepriekš deva spēku sekot Artūram.

Skaļā tramvaja grabēšana tālumā, izrāva Ievu no maģiskās sajūtu pasaules. Viņa atgriezās realitātē, kurā apkārt čaloja cilvēki un uz viņas pleciem gūlās pienākums paziņot mammai par Babuļas aiziešanu. Ieva izvilka no kabatas telefonu un sāka zvanīt mammai.

Tikai īsu izsaukuma signālu vēlāk, telefona otrā pusē atskanēja mātes balss:

– Sveika, mīļā! – Māmiņa sveicināja.

– Čau, mamm! Tu gan ātri pacēli telefonu.

– Eh, niekojos ar vienu spēli telefonā, tāpēc ātri varēju atbildēt. Vai kaut kas noticis?

– Jā, – Ieva teica un asaras pieņēmās spēkā. Iepriekš justais prieks izplēnēja un krūtis palika smagas, cietas un spieda no sāpēm. – Babuļa…Babuļa šodien aizgāja.

– Ak, mana mazulīt! – mamma mierināja meitu, dzirdot viņas šņukstus. – Viss ir kārtībā, Babuļai bija skaista dzīve.

– Man būtu jāmierina tevi, bet…– Ieva centās atgūt mieru, bet nespēja savaldīt asaras. Mierpilnais un pat jautrais noskaņojums bija zudis, pēkšņi viņas sirdī mājoja sēras, kas sāpēja.

– Mīļā, es zinu, cik ļoti tu mīlēji vecmammu. Par mani nebēdā. Nāks tētis mājā, likšu viņam mani samīļot.

– Es tevi mīlu, mammu.

– Es tevi arī, manu mazo zaķīt. Vai vēlies, lai ar tēti aizbraucam pie tevis?

– Nē, nav nepieciešams. Vienīgi, vajadzētu apspriest bēru lietas.

Ievas raudas pieņēmās spēkā. Viņa nebija gaidījusi, ka saruna ar mammu izraisīs tik spēcīgas emocijas. Viss taču bija kārtībā, vēl mirkli atpakaļ viņa juta vecmammas mierinošo prieku, bet tagad nespēj remdēt asaras. Ieva zināja, ka pieminot bēres, mamma sāks sīki un smalki apspriest garlaicīgas nianses, kas ļaus Ievai nomierināties.

Tā arī notika. Mamma sāka apspriest veicamos darbus, datumus, ziedus un ceremonijas norisi. Vēl mirkli Ieva šņukstēja un ikreiz, kad mamma pieminēja vecmāmiņu, krūtīs iezagās sāpes, taču Ieva vēlējās pārstāt raudāt. Tramvajs nebija vieta, kur viņa vēlētos izraudāt sēras, tāpēc viņa uzcītīgi klausījās mammas čalās.

Dzirdot, ka Ievas raudas norimst, mamma turpināja runāt, īpaši uzsverot dažādus garlaicīgus sīkumus.

Mamma vairakkārt pieminēja savu nepatiku pret Babuļas izvēli kremēt savu ķermeni, taču vienmēr atgriezās pie detaļu pārrunāšanas. Tuvojoties pilsētas centram, mammas vāvuļošana bija pilnībā  apslāpējusi Ievas raudāšanu.

Ievai nebija viedokļa par bērēm un tās viņu galīgi neinteresēja, tāpēc viņa mierīgi sēdēja tramvajā, klausījās mammas balsī, reizēm piekrita viņas teiktajam un, par spīti centieniem uzmanīgi klausīties, vairākkārt aizklīda domās tālu prom.

Viņa domāja, kāpēc mīlestība pret mammu ir citādāka kā mīlestība pret Babuļu. Lai cik stipri viņa mīlētu savu māti, Ieva jau no mazām dienām allaž spītējās pretī mammai, reti piekrita viņas viedokli, gandrīz nekad neklausījās viņas padomos un pārāk bieži uzdrošinājās runāt mammai pretī. Tomēr ar vecmāmiņu bija citādāk. Viņa vienmēr apbrīnoja Mirdzu, bija kā pielipusi viņai, uzmanīgi klausījās viņas teiktajā un katru padomu uztvēra kā likumu.

Babuļa bija maigas dabas, stingrība nebija jūtama, taču tas nemainīja Ievas bezierunu paklausību. Pat pusaudžu gados, kad Ieva sāka mācīties vidusskolā Rīgā un dzīvot pie Babuļas Ulbrokā, viņa uzvedās priekšzīmīgi. Mirdza nenoteica Ievai ierobežojumus, un ļāva mazmeita nākt mājās, cikos vēlas. Šī uzticēšanās Ievu tikai mudināja būt priekšzīmīgai, lai gan bija arī viņai pa kājas paslīdēšanas reizei. Reiz pēc tusiņa ar klasesbiedriem, Ieva pārradās mājās tā piedzērusies, ka pusi nakts pavadīja pie poda. Viņa maz atceras no notikumiem mājās, bet nākamajā dienā Babuļa viņu mīļi ķircināja par paģirām. Lai gan vecmāmiņa pati nelietoja alkoholu un nepīpēja, viņa neļaunojās uz mazmeitas. Taču turpmākās dienas un nedēļas, gandrīz nemanot, mācīja pazemību pret alkoholu un narkotikām. Viņa stāstīja amizantus stāstus par veciem paziņām, kas aizrāvušies ar grādīgajām dzirām un nespējuši beigt lietot apreibinošās vielas. Lai gan viņa stāstīja tos kā jautrus atgadījumus no dzīves, Ieva juta gala mācību – ikviens, kurš bija iekļuvis alkohola vai narkotiku lamatās bija iedomīgs un domāja, ka ir spēcīgāks par dziru vai vielu.

Ieva jau bija aizbraukusi līdz pilsētas centram, kad mamma beidzot bija izrunājusi visu par bērēm. Viņa atvadījās no mammas un sarunāja sazvanīties vēlāk. Galapunktā, Ieva izkāpa no tramvaja un lēnām aizsoļoja līdz mājai. No iepriekšējās pastaigas, sāpīgā kāja bija no jauna samocīta un atkal smeldza sāpēs. Tikai tajā brīdī, viņa saprata, ka nespēs šodien vadīt jogas nodarbību. Sasodīts! Kā viņa par to nebija iedomājusies. Satraukta viņa sazvanīja jogas centru un izstāstīja par savainoto kāju. Viņa ļoti pārdzīvoja, ka šodien nevadīs nodarbību, jo tieši to viņa šobrīd vēlējās darīt.

Mājās viņa sāka gatavot sev vakariņas, un tas atsauca atmiņā intriģējošo ārstu. Ieva zināja, ka ātri sajutīs ilgas pēc vecmāmiņas, taču bija pārsteigta, ka juta ilgas arī pēc Artūra.  Viņa atcerējās smieklus un nepiespiesto atmosfēru. Taču, lai cik patīkamas būtu šīs atmiņas, Ieva zināja, ka starp viņiem nav iespējama nākotne. Viņi ir no divām dažādām planētām. Viņš – ambiciozs, gudrs un, spriežot pēc dzīvokļa, turīgs. Viņa – pieticīga lauku meitene bez ambīcijām, ar daudz brīva laika un neglītiem kompleksiem.

Vēlāk Ieva ēda, lasīja grāmatu, domāja par Babuļu, domāja par Artūru, raudāja, smaidīja, atkal raudāja un reizēm smējās. Tā aizritēja mirklis pēc mirkļa, stunda pēc stundas un sākās jauna diena. Tad nākamā diena. Un tad…aiznākamā. Vairākkārt viņa sazvanījās ar mammu, veica dažādus ar bērēm saistītus darbus un pat apmeklēja savu pamata darbu.  Piektdienas pēcpusdienā, kad viņa iegrāmatoja kārtējo rēķinu, viņas telefonā iemirdzējās svešs numurs.

– Jā, lūdzu! – Ieva atbildēja svešajam zvanītājam.

– Sveika! – atskanēja pazīstama vīrieša balss, kuru pēdējo dienu laikā pārāk bieži Ieva bija ilgojusies dzirdēt.

***

Turpinājums pieejams —> šeit!

Ja Jums patīk mans darbs, vēlieties, lai to turpinu, ir tādas iespējas un vēlme, tad variet atbalstīt manu darbu, kļūstot par manu Patronu!

To var izdarīt spiežot uz vārda Patreon un sekojot norādēm.

Advertisements

One Comment Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s