“Ieva un Artūrs” 4.nodaļa

hand-1549399_640

Artūrs un Ieva 3.nodaļa pieejama –> šeit.

***

Ieva klusēja. Pirmajā mirklī viņa nezināja, ko teikt. Elpa kļuva straujāka, telefonu turošā roka kļuva ļengana. Ieva bija patīkami satraukta. Divas pēdējās dienas viņa pārāk bieži bija domājusi par Artūru. Savās pārdomās viņa allaž kavējās atmiņās par viņu kopā pavadīto laiku. Ieva prātā bija pārcilājusi gandrīz katru kopā pavadīto mirkli un no jauna izjutusi veldzējošo vieglumu, ko todien sniedza Artūra klātbūtne. Ieva ne reizi nebija fantazējusi par kopīgu nākotni vai nejaušu tikšanos. Viņai pilnībā pietika ar atmiņām un tāpēc viņa bija pārliecināta, ka nelolo dziļākas jūtas pret šo svešo vīrieti. Tad kāpēc šāds satraukums?

– Vai es runāju ar Ievu Kapli? – pazīstamā vīrieša balss pārtrauca ieilgušo klusumu.

– Jā, protams, – Ieva atbildēja. – Es vienkārši esmu pārsteigta. Kāpēc tu zvani?

– Eh…hmm…man tev jāpaziņo, ka jūsu vecmāmiņa ir aizgājusi.

– Ko?

– Piedod, – Artūrs teica, pirms Ieva paspēja bilst kādu citu vārdu. – Tas bija stulbs joks.

– Iespējams, nedaudz! – Ieva ķircinoši atbildēja.

– Es vēlos tevi satikts. – Artūrs paskaidroja. – Es nesaprotu, kas notiek, bet nespēju beigt domāt par tevi.

Ievai atkal trūka vārdu.

– Tikai nepārproti mani, – Artūrs turpināja. – Es nevēlos attiecības un mana dzīve šobrīd tādām nav paredzēta, taču par spīti tam es vēlos tevi satikt. Kā draugu. Sasodīts, tas tik muļķīgi skan!

– Iespējams, nedaudz! – Ieva nespēja valdīt smaidu, Artūra mulsums viņu smīdināja.

– Vai pastāv kāda iespēja, ka tu piekristu ar mani satikties. Tas nebūs randiņš. Vienkārši satikties. Vai tad sievietes nealkst sev draugus – vīriešus?

– Vai tad vīrieši nav tie, kas apbalvo, ka šāda draudzība nav iespējama?

– Nu, mēs varam arī nebūt draugi. Man rītdien beidzot ir pilnīgi brīva diena un es piekritīšu jebkuram tavam piedāvājumam tikties. Vienalga cikos, vienalga kur. Nosauc laiku un vietu, un es tur būšu.

– Tiešām?

– Jā, nebūs nekādu iebildumu no manas puses.

– Lieliski! Tad tiekamies rīt. Divos pēcpusdienā gaidi mani pie Sky&More galvenās ieejas Duntes ielā.

– Sarunāts! – Artūrs teica, – tas gan bija viegli.

– Vai man vajadzēja tielēties? – Ieva jautāja. – Tā taču ar draugiem nerīkojas.

– Tev kāds ir teicis, ka tev ir muļķīgs uzvārds? – Artūrs mainīja tēmu.

– Būt Kaplei laukos nebija viegli, taču manai mammai bija vēl trakāk – viņas vārds ir Maiga.

– Maiga Kaple, – Artūrs iesmējās.

– Vai ne? Viņa ilgi nepieņēma tēta bildinājumu, jo nevēlējās mainīt uzvārdu. Kā tu vispār zini šo informāciju par mani?

– Es apskatīju tavas vecmāmiņas lietu, tur atradu tavu telefona numuru, – Artūrs paskaidroja. – Tikai nenosūdzi mani kādai atbildīgajai institūcijai, draugi tā nerīkojas.

– Tad tev rīt būs jāpierāda, ka esi šādas uzticības cienīgs draugs.

– Darīšu ko spēju.

– Man diemžēl ir jābeidz runāt, vadība nebūs priecīga, ka šādi pavadu savu īso darba dienu.

– Jā, protams. Tiekamies rīt.

Viņi atvadījās. Ievas elpošana bija atgriezusies normālā ritmā un ar katru pārrunāto vārdu bija mazinājies satraukums. Šodien viņai bija vēl kaudze darāmā. Cik vien spēdama, viņa centās koncentrēties darbam.

Artūrs sēdēja slimnīcas ēdnīcā un bīdīja pa šķīvi ēdiena atlikumus. Beidzot viņš bija paveicis darbu, kas bija jāpaveic jau sen, un sev par pārsteigumu tas sniedza negaidītu atvieglojumu un sildošu prieku.

Pirms divām dienām, Artūrs pamodās dīvānā un māja bija ierasti tukša, tikai smarža virtuvē bija kaut kas jauns. Viņš bija pieradis, ka pēc pamošanās ķermenis ir stīvs no gulēšanas neērtā pozā vai nepiemērotā vietā. Artūrs biežāk gulēja dīvānā pie televizora, atpūtināja acis slimnīcas ģērbtuvē vai snauda galvu uzlicis uz galda blakus dokumentu kaudzei, nevis kvalitatīvi izgulējās plašajā dzīvokļa gultā. Viņš nebēdāja par tādiem niekiem, kā stīvs ķermenis; viņš vēl ir pārāk jauns un pārāk maz sasniedzis, lai ļautos nepelnītai atpūtai. Pēc pamošanās viņš aizlāčoja uz vannas istabu, iztukšoja pilno urīnpūsli, kas bija vainīgs pie snaušanas pārtraukšanas un noskaloja rokas un seju aukstā ūdenī. Dzestrais ūdens atgādināja, ka viņu mājās pavadīja apbrīnojama būtne.

Viņš atcerējās sievietes vasaras raibumiem klātos vaigus, kas iezaigojās sarkani ikreiz, kad viņai tika dāvāts kompliments. Ievas garie, rudie, sprogainie mati un gaišās zilganzaļās acis bija negaidīti apbūrušas Artūru. Tomēr par spīti Ievas valdzinošajai sievišķībai, Artūrs vairāk ilgojās pēc viņas klātbūtnes, kas atmosfēru viss apkārt radīja draudzīgu un nepiespiestu. Esot viņai blakus, zuda spriedze, steiga un ambīcijas. Taču sieviete bija aizgājusi un atstājusi viņu vienu. Ko gan citu viņai vajadzēja darīt, stundām ilgi sēdēt viņam blakus un vērot daiļo princi guļam? Artūrs neuzskatīja sevi par glītu vīrieti, nedz arī centās par sevi rūpēties. Viņa sejā allaž bija manāms nogurums, mati reti tika apgriezti vai pat ķemmēti, viņš nemēdza sportot, izņemot retās skriešanas reizes, kad bija nepieciešamas noņemt spriedzi, tomēr sievietes viņu novērtēja atzinīgi. Artūru neinteresēja šīs neloģiskās atzinības iemesli, ja reiz viņam tā ir paveicies, tad ir muļķīgi to neizmantot. Tāpēc viņš bieži mēdza ielaisties vienas nakts sakaros, reizēm tie izveidojās par neilgām attiecībām, tomēr nekad nebeidzās labi. Artūra prioritātes vienmēr ir bijušas un būs darbs un sasniegumi. Attiecības bija sekundāras un viņš nebija tik pievilcīgs, lai kāda sieviete paciestu tik nevērīgu attieksmi.

Arvien biežāk Artūrs izjuta nogurumu, un spēku saglabāšanai bija nepieciešama medikamentu palīdzība. Ja bija vitāla nepieciešamība kārtīgi izgulēties, tad viņš ņēma talkā miega zāles, savukārt, kad trūka spēki iedzēra mildronātu vai atrada kādu spēcīgāku tableti. Viņš apzinājās, ka šāds dzīves veids nav veselīgas dzīves pamatā, tomēr šis posms bija īslaicīgs. Drīz pienāks laiks, kad viņš būs pierādījis sevi kā izcilu ārstu un varēs atpūsties. Dienas gāja. Šis īslaicīgais posms turpinājās un Artūrs uzcītīgi strādāja. Sievietēm viņa dzīvē palika arvien mazāk laika, un viņš pat nespēja atcerēties, kad pēdējo reizi bija intīmās attiecībās ar sievieti.

Pamanot virtuvē pagatavoto ēdienu, Artūrs svētlaimē ieņurdējās kā kaķēns. Viņš baudīja makaronu sacepumu un katrā kumosā izjuta Ievas sniegto laimi. Nākamajā dienā viņš atgriezās darbā, darīja visu kā ierasts, tomēr mirkļos, kad viņš mēdza apsēsties, lai atpūstos, viņa prātā iezagās Ievas seja, viņas smiekli un smarža. Viņš nespēja viņu izmest no prāta. Viņš centās. Patiesi centās, tomēr viņa vienmēr atgriezās. Pēc divām dienām viņš vairs nespēja izturēt un sameklēja viņas telefona numuru.

Tagad, viņš sēdēja kafejnīcā, baudīja pusdienas un pirmo reizi dzīvē izjuta tik spēcīgu vēlmi pēc darba dienas beigām. Pēc atgriešanās mājās, viņš uzvārīja pelmeņus, paēda, iedzēra miega zāles un devās uz gultu, lai laistos garā miegā.

Nākamajā rītā pēc pamošanās, viņš sajuta patīkamu satraukumu. Lai gan viņš vēlējās satikt Ievu, bet nevēlējās uzsākt attiecības, tomēr bija jūtams satraukums kā pirms randiņa ar savu sapņu sievieti. Viņš nezināja, ko Ieva ir ieplānojusi viņiem šajā dienā darīt, tāpēc nezināja kā ģērbties. Ņemot vērā tikšanās vietu, iespējams, viņa plāno kopīgi pusdienot. Viņš izvēlējās džinsus un melnu t-kreklu. Viņam nebija daudz apģērbu. Izvēle svārstījās starp uzvalku, kas stāvēja skapī biežo ārstu konferenču dēļ un ierastajiem t-krekliem, kas bija Artūra iecienītākais apģērbs.

Kā norunāts, Artūrs stāvēja pie veikala ieejas un gaidīja Ievu. Ar katru mirkli vēlme satikt skaisto sievieti un satraukums pieņēmās spēkā. Viņš neturēja rokās puķes, šokolādi vai mīksto rotaļlietu. Viņš turēja rokas kabatās. Viņa mērķis nav iekarot Ievas sirdi, vien nedaudz izbaudīt viņas mierinošo klātbūtni, sajust viņas smaržu un sasmelties to nākamajām dienām. Lai gan Ieva stāstīja par saviem “ideālajiem” vīriešiem, kuri bija pilnīgs pretstats Artūram, viņš zināja, ka Ieva izjūt līdzīgas simpātijas pret viņu. Šīs simpātijas negarantēja iekāri vai alkas pēc Artūra, tomēr viņš juta radniecīgas sajūtas abu starpā. Tādu kā sen noslēgtu draudzību starp viņiem. Draudzību, kuru Artūrs vēlējās iegūt vairāk nekā sievietes ķermeni.

No veikala iekšpuses Ieva tuvojās Artūram. Viņai mugurā bija klasiska melna kleitiņa, kas neiederējās šajā karstumā, vietā un Artūra nolūkos. Ieva izskatījās apburoši, sievišķīgi, bet pārāk saposusies. Kopējo kompozīciju pastiprināja lielais ziedu pušķis viņas rokās. Vai Ieva būtu pārpratusi Artūru un nedzirdējusi to daļu, kur viņš skaidro vēlmi pēc viņas draudzības? Jo tuvāk pienāca Ieva, jo vairāk Artūrs novērtēja viņas sievišķīgo pusi. Viņš apzinājās, ka viņa ir skaista un pievilcīga, tomēr viņš nevēlējās uz to koncentrēties. Viņš nevēlējās šādi justies, jo tikšanās mērķis bija just vien prieku un mieru, kāds bija jūtams viņu aizraujošajā tikšanās reizē. Artūrs baidījās, ka romantiskas attiecības starp viņiem sagandēs iespējamo draudzību starp viņiem un šobrīd viņam ļoti noderētu draugs.

– Sveiks, – Ieva sveicināja un plaši smaidīja. Smaidā bija jūtama pamatīga uzjautrinājuma deva. – Tu izskaties nobijies.

– Čau! – Artūrs atņēma sveicienu. – Tu…– viņš nevēlējās Ievu aizskart, – tu izskaties skaisti, bet vai neesi pārāk uzposusies?

Ievas smaids palika vēl plašāks. Viņa apzināti neatbildēja viņa jautājumam un pasniedza puisim puķes.

– Tās ir tev.

– Paldies, bet…– Artūrs bija pilnīgi apstulbis un pat sāka just vēlmi pazusts. Vai viņš bija pilnīgi pārpratis Ievu un dzīvojis ar nepareizu ilūziju par viņu. Šī sieviete ir trakāka kā citas, kuras pārāk uzstājīgi bija viņam uzbāzušās. Katrā ziņā vēl neviena sieviete nebija dāvinājusi viņam ziedus.

– Tos tev būs jāuzliek uz manas Babuļas zārka. – Ieva nolēma beigt ķircināt apjukušo vīrieti, kura acīs zaigoja bailes.

– Ko? – Artūrs apstulba vēl vairāk.

– Šodien ir Babuļas bēres, – Ieva paskaidroja. – Tu teici, ka darīsi un piekritīsi it visam, ko es šodien ieplānošu. Man nebija nepieciešams plānot. Man šodien bija paredzētas vecmāmiņas bēres un, ja vēlies mani satikt, tad tev jānāk man līdzi.

– Šī ir stulbākā tikšanās ar sievieti, kādā esmu bijis.

– Toties tev būs iespēja pamatīgi pieēsties. Neuztraucies, šīs nebūs bēdu pilnas bēres. Mana Babuļa bija pārāk traka, lai kāds viņas bērēs sērotu.

– Ko teiks tavi tuvinieki, kad tu ieradīsies ar svešu vīrieti.

– Es tevi iepazīstināšu kā savu draugu geju. Laukos visi ir pārliecināti, ka katrai pilsētā dzīvojošajai sievietei tāds ir.

– Es negribu būt tavs draugs-gejs. – Artūrs protestēja, bet pretī saņēma atbruņojošu smaidu.

– Mums vajadzētu iet, – Ieva sāka kustēties ārā no veikala. – Vai esi pārdomājis un mūsu tikšanās atceļas?

Artūrs stāvēja nekustīgi un mirkli domāja, ko darīt. Tad nolēma, ka pie velna visu un sekoja Ievai.

***

Turpinājums pieejams —> šeit!

Ja Jums patīk mans darbs, vēlieties, lai to turpinu, ir tādas iespējas un vēlme, tad variet atbalstīt manu darbu, kļūstot par manu Patronu!

To var izdarīt spiežot uz vārda Patreon un sekojot norādēm.

2 Comments Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s