Klāvs un Gunta 7.nodaļa

antersasc-3745006_640

“Klāvs un Gunta” 6.nodaļa pieejama —>šeit!

***

Klāvs sēdēja uz grīdas, muguru atspiedis pret sienu, un iegrimis Guntas portreta zīmēšanā. Gunta piecēlās no krēsla un aizgāja līdz istabai.

– Vai man ir kaut kā jāiekārtojas tev redzamā vietā? – Viņa samulsusi jautāja, jo atmiņā uzplaiksnīja aina no filmas Titāniks.

– Nē, droši vari darīt, ko vēlies.

Atbilde Guntu priecēja un apbēdināja vienlaikus. Gunta neprata būt mierīga un valdzinoša kā Keita Vinsleta.  Lai pozētu māksliniekam, sievietei ir jābūt pašpārliecinātai un Gunta tāda nebija. Turklāt Klāva skatiens viņu satrauca jau ikdienišķos apstākļos. Viņa nespētu ilgstoši sēdēt nekustīga un ļaut Klāva caururbjošajam skatienam lūkoties viņas dvēselē. Tomēr, kopš ierašanās šajā kalnu mājelē, Gunta atklāja, ka ļaušanās nezināmajam un izlaušanās no sev ierastiem rāmjiem, pilnveido viņu un, iespējams, šī pozēšana būtu viņai kārtējā mācība.

Viņas izjūtām šobrīd nebija nozīmes. Klāvs sēdēja zemē un, neatrāvis skatienu no lapas, iemūžināja tajā sievietes seju. Gunta novāca netīros traukus no galda un devās tos mazgāt. Trauki atgādināja Gati, kurš pārāk bieži aizmirsa novākt galdu pēc vakariņām. Ikreiz, kad Gunta pukstēdama mazgāja traukus, Gatis attaisnojās, ka vēlāk būtu pats nomazgājis, tik šis “vēlāk” nemēdza pienākt. Guntas pacietība, gaidot mītisko mirkli, apsīka ātrāk, un viņa pati tos nomazgāja. Tipiski Gatim, viņš nolēma šo sadzīves konfliktu atrisināt ar naudu un iegādājās trauku mazgājamo mašīnu. Tas Guntu pamatīgi sadusmoja, lai gan viņa savas dusmas neizrādīja, jo nevēlējās aizvainot Gatis, kurš staroja laimē par savu pirkumu.  Tā domstarpības nebija jārisina. Viņai nebija iebildumu mazgāt traukus, galu galā, viņi mājās gatavoja gana reti. Problēma bija tajā, ka Gatis necentās iesaistīties un sadarboties. Viņš vienmēr izvēlējās vispirms atpūsties, un tikai pēc tam domāt par pienākumiem. Guntu tracināja viņa mūžīgais pozitīvisms un vieglā attieksme pret dzīvi. Attiecību sākumā tas šķita skaisti un valdzinoši, viņš bija kā vietējā rokzvaigzne – ikviens vēlējās uzturēties viņa klātbūtnē, Guntu ieskaitot. Tomēr pieaugot, šai bērnišķīgajai dzīves uztverei vajadzēja beigties, taču Gatis vienkārši nepieauga. Apbrīnojami, ka ar savu vieglprātīgo attieksmi viņam izdevās izveidot veiksmīgu karjeru un nodrošināt pieklājīgus ienākumus. Taču naudas daudzums kontā nepadara cilvēku pieaugušu.

Īsinot laiku, Gunta sāka kārtot virtuves plauktus. Rūpīgi noslaucīja putekļus no visiem traukiem, sakārtoja pārtikas krājumus un izplānoja vakariņas. Virtuvē aptrūkās darāmā, un Guntai nācās atgriezties istabā, kur Klāvs bija iegrimis zīmējumā. Tas bija neticami, cik ilgi viņš spēja iegrimt nodarbē. Lai cik nepatīkamas īpašības Klāvam piemistu, Gunta arvien atrada tādas viņa personības iezīmes, kas lika šo vīrieti apbrīnot.

Gunta iekārtojās klubkrēslā un turpināja lasīt iesākto grāmatu. Kādā brīdī viņa burtiski sajuta Klāva skatienu. Mākslinieks bija uz mirkli apstājies un cītīgi vēroja Guntu. Viņa juta, ka vaigi paliek karsti un uz kakla veidojas sarkani plankumi, taču nebilda ne vārda. Viņa no jauna pievērsās grāmatai un ļāva Klāvam darīt savu darāmo.

Divas nodaļas vēlāk, Klāva balss pārtrauca viņas lasīšanu:

–  Tavs portrets ir gatavs, – Klāvs paziņoja un pasniedza zīmējumu Guntai.

Sievietes sirds sāka strauji sisties. Pirmo reizi dzīvē, kāds bija uzgleznojis viņas portretu. Viņa vēlējās to ieraudzīt, bet baidījās, ka Klāvs varētu nebūt izcils portretu gleznotājs, un viņa nemācēs noslēpt vilšanos. Līdz šim viņa mākslas darbi Guntu nebija aizrāvuši.

Gunta paņēma rokās Klāva pasniegto lapu un apstulba. Zīmējumā bija redzams portrets, viņas portrets, tomēr tas bija ačgārns. Pirmajā brīdī viņā uzplaiksnīja pamatīgs aizvainojums; vai šis bija kārtējais veids, kā Klāvs centās viņu aizskart? Taču tad viņa ieskatījās zīmējumā cītīgāk un nespēja aptvert redzēto. Tā patiešām bija viņa. Tāda, kādu viņa sevi nepazina, bet instinktīvi juta sevi esam.

Zīmējumā bija precīzi attēloti viņas vaibsti, smailais zods un izteiktie vaigu kauli. Mati bija gaisīgi un vietām krita gar viņas seju precīzi tā, kā viņa bija radusi tos redzēt spogulī. Klāvs pat bija attēlojis mazos, nepaklausīgos matiņus, kas ziņkārīgi spraucās ārā gar matu līniju. Guntu šie jaunie mati vienmēr kaitināja, jo nebija savaldāmi. Tomēr sejā atsevišķas sejas daļas bija izvietotas ačgārni. Vietā, kur vajadzētu būt acīm atradās deguns, un deguna vietā bija auss. Savukārt mute un otra auss lidinājās ārpus sejas. It kā tās nemaz nepiederētu Guntai. Sākumā viņa nespēja atrast acis, līdz vienu aci ievēroja auss vietā, aiz kuras bija aizlikti mati.

– Kādēļ mans portrets ir neloģisks? – Gunta vaicāja, lai gan nebija pārliecināta, vai vēlas dzirdēt atbildi, kas, visticamāk, viņu aizskars līdz sirds dziļumiem.

–  Tā es tevi redzu, – Klāvs mierīgi paskaidroja, turpinot sēdēt uz grīdas, vienu kāju saliecis ceļgalā un uz tās atbalstījis roku. Muguru un galvu viņš bija atbalstījis pret sienu, un baudīja pelnītu atpūtu.

–  Tad es tev jūtu līdzi, – Gunta jokoja, – tas varētu būt apgrūtinoši sarunāties ar tik ačgārni veidotu būtni. – Zem smaida bija jaušams zīmējuma radītais apjukums. Lai gan viņa neloloja cerības saņemt izcilu portretu, kuru piekārt mājā pie sienas, tomēr nebija gaidījusi, ka zīmējums radīs tik duālas sajūtas.

–  Es to nedomāju burtiski. Tavā sejā katra nianse ir skaista, katrs vaibsts ir izcils un tu esi ideāli veidota, tomēr es tevi uztveru tā, kā uzzīmēju. – Klāvs paskaidroja un lēnām cēlās kājās.

Gunta turēja rokās zīmējumu un ilgstoši to pētīja. Patiesi, tā bija viņa. Tā bija viņas acs, kas raudzījās tukšumā. Tas bija viņas ausis, deguns, lūpas un mati. Jo ilgāk viņa vēroja uzzīmēto, jo vairāk nojauta, kāpēc Klāvs viņu tā uztver. Viņa redzēja to, ko juta. Juta, to, ko dzirdēja, dzirdēja to, ko redzēja. Savukārt viņas vārdi bieži nemaz neatspoguļoja viņas jūtas un domas. Zīmējums lika viņai aizdomāties; cik maz viņa sevi pazīst? Vai viņa šo portretu bija uztvērusi pareizi un to Klāvs centās pateikt?

Kamēr viņa apdomāja redzēto, Klāvs pavēstīja, ka izies ārā izkustēties. Gunta tikai pamāja ar galvu un turpināja lūkoties savas sejas attēlojumā.

Pirms Klāvs izgāja no namiņa, Gunta varēja turpināt dialogu un izprašņāt viņu par iemesliem, kāpēc viņš tā ir uzzīmējis Guntu, tomēr šoreiz viņa nemaz nevēlējās zināt atbildi. Viņai patika sajūta, ka redzētais lika viņai pašai paskatīties uz sevi no cita skatu punkta.

Gunta cītīgi vēroja uzzīmēto aci un atcerējās sevi bērnībā. Viņa bija klusa un neprata ātri iedraudzēties, tāpēc allaž atradās savrupi no citiem bērniem. Vienmēr ieņēma tādu kā novērotājas pozīciju. Taču, kad bērni viņu uzrunāja, tad negaidot atsaucās jebkuram aicinājumam. Lai gan arī atrodoties starp bērniem un iesaistoties viņu rotaļās, Gunta klusēja, bērni viņu pieņēma. Bieži šķita, ka vienaudžiem, it īpaši meitenēm, patika Guntas klusā daba, jo runīgākajiem bērniem bija atvēlēta visa skatuve. Veiksmīgā kārtā, bez pašas aktīvas iesaistīšanās, Guntai izdevās iekļūt skolas populāro bariņā, kur viņa iepazinās ar savu vīru. Gadi gāja un mazā Gunta aprada ar draugiem, sociālajiem noteikumiem un sāka biežāk iesaistīties sarunās. Tagad, trīsdesmit gadu vecumā, viņai nav problēmu runāt bez mites. Viņai bija kaudze draudzeņu ar kurām viņa regulāri tikās kafejnīcās un apsprieda, viņuprāt, aizraujošus tematus. Viņa lepojās ar sevi, ka no klusā bērna bija kļuvusi par sabiedriski aktīvu jaunu sievieti.

Līdz šim mirklim! Pirmo reizi viņas apgūtās sociālās prasmes neraisīja lepnuma izjūtu, bet lika aizdomāties; vai viņa bija attālinājusies no sevis un kļuvusi par cilvēku, kādam ir jābūt, nevis kāda viņa bija? Vai sirds dziļumos viņa joprojām ir šis klusais, savrupais bērns, kuram patika vērot un domāt, nevis runāt un klausīties?

Jo vairāk viņa domāja, jo vairāk pārliecināja sevi, ka Klāvam ir izdevies ieskatīties viņas dvēselē un parādīt viņu daudz patiesāk, kā spētu viņas tuvākie draugi. Viņa pārtrauca zīmējuma vērošanu, atcerējās, ka Klāvs izgāja ārā, un devās viņu meklēt.

Saule lēnām slīdēja lejup, tomēr tas nemazināja svelmi. Dienas laikā debesu spīdeklis bija piekarsējis gaisu tik karstu, ka pirmajā brīdī, izejot no namiņa, bija grūti ievilkt elpu. Namiņa priekšpusē Klāvs nebija manāms, bet aiz mājas bija dzirdama tāda kā klaudzoņa. Basām kājām Gunta slāja ap māju un, uzkāpdama uz akmeņiem, sajuta to svilinošo karstumu.

Otrpus mājas Klāvs skaldīja malku. Kails, protams. Uz mikli Gunta apstājās un nodomāja: “Cik jokaini ir redzēt kailu vīrieti ar Crokss čībām kājās skaldām malku.” Taču Klāva kailums viņu satrauca arvien mazāk. Pēc ilgstošās zīmējuma aplūkošanas, Guntā bija modies tāds kā bērna prieks un dzimusi ideja, kas pašai šķita teju pravietiska.

Nejautādama atļauju, viņa apvēla lielu bluķi, apsēdās uz tā un vēroja Klāvu darbībā. Mākslinieks uzcītīgi skaldīja malku, un viņa ķekari draiski šūpojās līdzi kustībām. Pie katra cirvja cirtiena, pamatīgi saspringa viņa roku muskuļi, un iezīmējās viņa ķermeņa stiegrainums. Garie, tumšie mati vietām pielipa pie sviedriem klātā ķermeņa. Gunta vēroja Klāvu un sajuta vieglu iekāri, taču apjauta, ka to rads vīrieša mīklainā personība, nevis viņa ķermenis. Gunta izjuta bailes un bijību pret Klāvu, vienlaikus jūtoties neierasti droši un ērti. Viņš spēja ietekmēt viņas emocijas un noskaņojumu vien pasakot pāris zilbes, tajā pašā laikā viņa tiešums iedvesa uzticamību, un ar katru kopā pavadīto minūti, Gunta atklāja par sevi tik daudz jauna, cik nebija atklājusi visos iepriekšējos gados. Šīs duālās sajūtas – dusmas un uzticība, naids un iekāre, apbrīna un neizpratne, tas viss jaucās kopā pamatīgi reibinošā sajūtu kokteilī, un tagad, sēžot uz koka bluķa, Gunta jutās noreibusi.

–  Es vēlos, lai tu esi mans Ivo! – Gunta lepni paziņoja. Sajūtu apreibināta, viņa smaidīja un jutās kā jauna, svaiga meitene, kurai apjausma par Klāvu kā mentoru prātā skanēja kā epifānija.

–  Par ko tu runā? – Klāvs pārsteigts jautāja un uz mirkli pārtrauca skaldīt malku.

–  Tu stāstīji, ka Ivo palīdzējis tev atrast sevi, un dzīvot saskaņā ar savu būtību.

–  Neatminos, ka es būtu tā teicis. Ivo ir mans draugs, kuru vērojot es nonācu pie daudzām atziņām par sevi, tas tiesa, bet…

–  Tieši tā, – Gunta pārtrauca Klāvu.

–  Bet, es neesmu Ivo.

–  Tev arī nav jābūt. Tavs zīmējums parādīja, ka tu mani pazīsti krietni labāk, nekā es pati.

–  Pilnīgas muļķības, – Klāvs teica un atsāka malkas skaldīšanu. – Tu esi neticami viegli ietekmējams cilvēks. Vispirms sāc klausīties pati sevī un beidz radīt savā prātā mītiskus tēlus.

–  Lūk, tieši par šo es runāju! – Gunta sajūsmināti iesaucās,  – neviens cits iepriekš nav man brutāli apvainojis un tik tieši mācījis dzīvot. Es nelūdzu tev neko mācīt, vienkārši turpini darīt to, ko dari, tas ir nemitīgi aizskar mani, un es vērošu, kādas atziņas man nāks.

–  Tātad tu pārdomāji un atkal vēlies ar mani gulēt, tikai nezināji kā, lai to vienkārši pasaka?

–  Nē, šo tu pārprati, – Gunta paskaidroja, neuztverot Klāva joku. – Tas paliek nemainīgi. Es joprojām nevēlos ar tevi gulēt!

–  Muļķības!

–  Tu esi iedomīgs! Taču, es runāju nopietni.

–  Tu runā pilnīgas stulbības. Ko tu esi savā galviņā sadomājusi?

–  Ļauj man braukt līdzi tev uz Londonu! – Gunta atklāja savus plānus.

– Ko? – Klāvs pārsteigts jautāja un nolaida cirvi sev gar sānu. – Kāpēc?

–  Es vienkārši vazāšos tev līdzi kā ēna. Apsolu, ka netraucēšu.

–  Tas ir stulbi. Tu neesi piecpadsmit gadus jauna preilene, kas izvēlas nākotnes profesiju.

– Šobrīd es tāda jūtos, – Gunta atzinās.

–  Un tu arī kā tāda uzvedies, – Klāvs uz mikli apklusa un ar skatienu novērtēja Guntu. – Dīvainākais, ka tas man pat patīk.

–  Eh…paldies!

–  Labi, ja gribi brauc man līdz uz Londonu, taču, ja turpināsi uzvesties kā jauna meitene, mums būs jāatsāk nodarboties ar seksu.

–  Super! Es braukšu tev līdzi, bet sekss ir un paliek tabū.

–  Tādā gadījumā, tu nevari braukt.

–  Gan mēs vēl vienosimies.

Klāvs atsāka cirst malku un ik pa laikam palūkojās uz Guntu, kura pirmo reizi kopš ierašanas bija mierpilna. Viņa sēdēja uz bluķīša un ar interesi vēroja viņu darbojamies. Cilvēku skatieni Klāvu nekad nav mulsinājuši. Ja būtu nepieciešams, viņš spētu kails iziet cauri vilcienu stacijai un nesatraukties par sev pievērsto uzmanību. Arī iepriekš Gunta bija vērojusi viņu darbojamies, bet viņš pat nebija jutis viņas klātbūtni, katrā ziņā tā viņu neinteresēja. Toties tagad, viņas izzinošais skatiens bija uzjautrinošs, un viņam bija grūti koncentrēties turpināt darbu. Viņš vēlējās nomest zemē aso darba rīku, pieiet pie smaidīgās sievietes un noraut viņas drēbes. Tomēr viņam nepatika rīkoties, ja sieviete to nelūdza, vai vismaz viņas ķermeņa valoda nepauda tādu vēlmi. Šobrīd Gunta sēdēja un skatījās, kā viņš skalda malku, un bija jaušams, ka viņas galvu nodarbina domas, taču tās nebija iekāres pildītas. Sasodīts!

–  Tev nav bail, ka draudziņā ierausi skabargu? – Gunta ikdienišķi vaicāja.

– Ko? – Klāvs izbrīnīts atbildēja, – kas tas par stulbu jautājumu?

–  Nu kā, –  viņa paskaidroja, –  kamēr tu skaldi, apkārt lec dažādi smalki koka gabali, ja nu kāds no tiem ieduras tavā mantībā? Tas varētu būt sāpīgi! – Gunta runāja ar tādu pašu izteiksmi kā bērns, kas nonācis pie atziņas pēc ilgstošas dabas vērošanas.

Guntas jauneklīgais un muļķīgais jautājums uzjautrināja Klāvu, un šis prieks lēnām pārauga iekārē. Kamēr Gunta skaidroja savu teoriju, viņa vairākkārt paskatījās uz Klāva dzimumorgānu un, pirmo reizi kopš ierašanās, nekautrējās par to. Katrs skatiens Klāvam piešķīla iekāres dzirksti. Viņš bija radis iekārot sievietes, galu galā, pasaulē ir tik daudz skaistu būtņu, turklāt daudzas no tām vēlējās Klāvu vairāk, kā viņš viņas. Kļūstot arvien atklātākam, Klāvs bija iemācījies būt neticami savaldīgs. Ja nebija lieki jātērē enerģija savu sajūtu slēpšanai, to varēja izlietot sajūtu kontrolēšanai. Taču tagad, Guntas jaunā, neierastā uzvedība savdabīgi valdzināja Klāvu un bija jūtams, ka savaldīties paliek arvien grūtāk. Jau kopš ierašanās viņu fascinēja Guntas āriene, it īpaši viņas gaišā āda, kas Itālijā bija guvusi vieglu iedegumu, un kuru regulāri sedza zosāda. Tomēr viņas personība, kas bija pilnībā mainījusies no skolas laikiem, līdz šim apslāpēja Klāva simpātijas.

–  Tev sacēlās? – Gunta vaicāja un viņas seju rotāja milzīgs smaids. – Johaidī, tev tiešām sacēlās! Ko es tādu izdarīju?

–  Beidz mani ķircināt! – Klāvs nometa zemē cirvi un lēnām tuvojās Guntai, kura pielēca kājās no bluķīša un ķircinoši smējās.

–  Es tevi neķircinu, goda vārds! – Gunta tielējās, bet tikmēr Klāvs pienāca viņai tuvu klāt un stingri sagrāba viņas ķermeni. Viņu lūpas saskārās, un uz mirkli Gunta ļāvās skūpstam. Viņa sajuta vēlmi atdoties Klāvam, taču pirmo reizi kopš atbraukšanas, viņas apņēmība bija stiprāka.

–  Es runāju nopietni! – Gunta pārtrauca skūpstu, bet nespēja pārtraukt smaidīt.

–  Ja tu plāno mani šādi čakarēt, tad uz Londonu nebrauksi. – Klāvs bija nedaudz apjucis, taču saglabāja ķircinošo toni. Viņš atlaida Guntas ķermeni un ļāva viņai atkāpties.

– Braukšu gan, – viņa koķeti paziņoja un sāka iet uz mājas otru pusi. – Ļaušu tev darboties,… lai kuru no nodarbēm tu arī izvēlētos. – Gunta pagrieza Klāvam muguru un, smaidīdama kā maija saulīte, atstāja vīrieti vienu.

Turpinājums pieejams —>šeit!.

2 Comments Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s