“Ieva un Artūrs” 5.nodaļa

hand-1549399_640

“Ieva un Artūrs” 4.nodaļa pieejama —> šeit!

***

– Lūdzu pārliecini mani, ka tu esi normāla, lai es beigtu uztraukties par savu lēmumu tikties ar tevi! – Artūrs teica un kopā ar Ievu virzījās uz priekšu, nezinādams kurp tiek vests.

– Diez vai man tas izdosies, – Ieva atbildēja, – es nezinu kādi ir tavi normāla cilvēka kritēriji.

– Tādi paši kā vairumam cilvēku.

– Mēs dzīvojam laikmetā, kad gandrīz ikviens var atrast gana daudz līdzīgi domājošus cilvēkus un izveidot savus “normāluma” kritērijus.

– Tu saprati, ko es domāju, – Artūrs paskatījās uz Ievu ar skatienu, kas aicināja beigt runāt pārgudrības.

– Nē, – Ieva teica, – patiesībā es nesaprotu viss.

– Es domāju, vai tu esi izglītota, nobriedusi, loģiska sievietes, kura nav ērmīgi reliģioza un nekļūst apsēsta ar kāpņu telpās nejauši sastaptiem vīriešiem.

– Sasodīts, – Ieva smaidīdama teica, – es nespēšu tevi nomierināt.

Artūrs paskatījās uz Ievu ar neticīgu skatienu, jo pirms sava jautājuma, kas bija vien neveikls centiens uzturēt sarunu, izteikšanas, viņš zināja, ka Ieva, iespējams, ir normālākais cilvēks kādu viņš sastapis. Kopā pavadītajos mirkļos un telefona sarunā viņa izstaroja apbrīnojamu mieru un siltumu. Tādu stāvokli nav iespējams sastapt starp ķertajiem.

– Vai kļūšu ar tevi apsēsta, es vēl nemāku spriest, jo tu esi pirmais, kurš man ir uzklupis kāpņu telpā.

– Es tev neuzklupu, tu biji iniciatore, – Artūrs aizstāvējās.

– Es gan neko tādu neatceros, bet tavam sirdsmieram, esmu gatava piekāpties. Atbildot uz taviem pārējiem normāluma kritērijiem, – es esmu izglītota, lēnām nobriestu un, šķiet, ka nevaru sevi dēvēt par reliģiozu.

– Sākumam pietiks, – Artūrs pieņēma Ievas atbildi. – Kāpēc tu mani nebrīdināji, ka dosimies uz tavas vecmāmiņas bērēm?

– Es gribēju redzēt tavu pārsteigumu, un tas bija tā vērts, – Ieva atkal plaši smaidīja, un Klāvs nebeidza apbrīnot viņas fascinējošo prieku, kas teju mirdzēja. – Turklāt, tu būtu atsaucis savu piedāvājumu tikties, ja es atklātu savus šīs dienas plānus. Izlabo mani, ja kļūdos, bet tev nemēdz būt daudz brīvu dienu, vai ne?

– Tur tev taisnība, – lepni atbildēja Artūrs. – Strādājot divos darbos, man reizēm nepietiek laiks pat, lai kvalitatīvi paēstu vai pagulētu.

Artūrs bija radis runāt par darbu un aizņemtību. Šādas saruna bija neatņemama sastāvdaļa, tiekoties ar draugiem. Agri vai vēlu kāds vienmēr sāka sūkstīties par aizņemtību. Viens stāstīja par aizņemtību darbā, tādējādi cenšoties palielīties ar jauno paaugstinājumu, bet cits, ja nevarēja palepoties ar dižu darbu, vaidēja par bērnu neapmierināmajām vajadzībām. Artūrs skaidri zināja vienu – laiks ir mūsdienu mērvienība ar kuru mērīt cilvēka vērtību, jo produktīvāk tu to izmanto, jo vērtīgāks esi. Kopš pirms diviem mēnešiem Artūrs pieņēma piedāvājumu iesaistīties projektā par pretvēža zāļu un imonoterapijas līdzekļu izstrādi, viņš bija zaudējis pēdējos brīvā laika mirkļus. Gandrīz katru dienu, kad nestrādāja slimnīcā, viņš piedalījās ar projektu saistītās aktivitātēs vai pētīja jaunāko informāciju jomā. Šajā dzīves posmā viņš bija sasniedzis punktu, kurā lepni var teikt: “mans laiks tiek maksimāli produktīvi izlietots.”

Kopš papildu darba pieņemšanas viņš bija pamatīgi noguris, un personīgā dzīve bija nolikta otrajā plānā, viņš reti satika draugus un, miega uzlabošanai, bija sācis lietot medikamentus, tomēr Artūrs bija lepns par savu izvēli. Viņš uzcītīgi gāja pretī savam mērķim un strauji veidoja sevi kā izcilu un atzītu ārstu. Arī par naudas daudzumu kontā nevarēja sūdzēties, lai gan viņam nebija brīva laika, kad sapelnīto iztērēt.

Jaunie draugi soļoja viens otram blakus un baudīja vasaras silto vēju. Artūrs nepazina apkārtni. Šajā rajonā viņš pāris reizes bija viesojies Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, taču teritorija ārpus slimnīcas bija sveša. Uzticēdamies Ievai, viņš soļoja cieši blakus un baudīja sarunu, kamēr tāda bija iespējama. Retajos klusuma mirkļos viņš sajuta satraukumu par piedalīšanos bērēs un tikšanos ar Ievas ģimeni.

– Cik noslogota esi tu pati? – Pārliecināts, ka šajā sfērā viņš nav pārspējams, Artūrs vaicāja.

– Tu, laikam, nemaz mani neievēroji slimnīcā?

– Kāpēc tāds jautājums? Vai man vajadzēja tevi ievērot?

– Ja tu būtu ievērojis, tad zinātu atbildi uz savu jautājumu, – Ieva baudīja Artūra neizpratni. – Es pie Babuļas veselu nedēļu sēdēju gandrīz katru dienu pa vairākām stundām. Pēc tā var spriest, cik maz noslogota es esmu.

– Bet, kā tu pelni iztiku? – Artūrs jautāja un centās saprast: cik Ievai varētu būt gadu, un vai viņa vēl ir studente?

– Es uz pus slodzi strādāju par grāmatvedi, – Ieva paskaidroja.

– Un ko tu dari pārējā laikā?

– Visu, ko vēlos, – lepni paziņoja Ieva. Tik, cik Artūrs lepojās par savu aizņemtību, tik Ieva – par savu brīvību.

– Vai tu vēl studē? – Artūrs centās saprast, ko jauns cilvēks varētu darīt ar savu brīvo laiku.

– Nē. Esmu beigusi Latvijas Universitāti. Man ir profesionālais bakalaura grāds grāmatvedībā, analīzē un auditā, kā arī ekonomista 5.līmeņa kvalifikācija. Izklausās iespaidīgi, vai ne?

– Izklausās garlaicīgi, – Artūrs atzinās.

– Piekrītu, bet man patīk cipari, un grāmatvežus vajadzēs vienmēr. Vismaz līdz brīdim, kad visa naudas aprite būs elektroniska.

– Vai tev ir grūti atrast darbu? – Artūrs turpināja censties izprast, kāpēc viņa strādā tikai pusi slodzes. Viņam nekad nav padevies aplinkiem uzzināt vēlamo informāciju. Jautājumi no Artūra bieži bija tik tieši, ka tie aizvainoja cilvēkus, bet pats vaininieks to apjauta tikai pēc tam, kad jautājumi vai piezīmes bija izskanējuši. Arī tagad viņš sāka raizēties vai nav gājis pa tālu.

– Nē! Galīgi tā nav, – Ieva turpināja smaidīt, un Artūrs atviegloti nopūtās. – Man patiesībā pamatīgi paveicās. Uzreiz pēc studijām atradu sev ideālu darbu. Es strādāju uzņēmumā, kas izplata dažādus veselīgus produktus un visādas “eko šmeko” preces. Uzņēmuma vadība cenšas darbiniekus algot tikai uz pusi slodzes, tā viņi panāk produktīvāku darbu no darbiniekiem, bet algas var maksāt par nepilnu darba slodzi.

– Man tas neizklausās pēc veiksmes.

– Es strādāju tikai četras stundas dienā, turklāt varu izvēlēties, kad – no rīta vai pēcpusdienā. Man ir daudz brīva laika, un pietiekami naudas, lai nosegtu savus izdevumus. Tas taču ir ideāli? Turklāt kolēģi ir brīnišķīgi, gandrīz neviens nav piekusis un nesūdzas par dzīvi. Cik vien tas ir vadības spēkos, viņi cenšas algot tādus cilvēkus, kuriem šis ir vienīgais darbs. Tāpēc arī ar atalgojumu viņi neskopojas.

– Labi, atzīstu, ka uzņēmumam šāda pieeja tiešām varētu būt izdevīga. Taču kāpēc tu tā iznieko savu laiku, tu esi vēl jauna, un tieši šobrīd ir laiks, lai izveidotu sev lielisku karjeru.

– Par ko tu runā? Es nevēlos nekādu karjeru. Man patīk tas, ko es daru, un es spētu to darīt visu atlikušo mūžu, – Ieva mierīgi paskaidroja. – Starp citu, mēs esam klāt! Vai esi gatavs tikties ar maniem tuviniekiem?

Ievas paziņojums pārsteidza Artūru nesagatavotu. Viņš vēl nebija gatavs beigt sarunu, nedz arī tikties ar citiem cilvēkiem. Iesāktais temats Artūru ļoti aizrāva, un viņš vēlējās turpināt pastaigu, lai izprastu Ievas pasauli un uztveri. Kā gan tas ir iespējams, ka mūsdienās dzīvo tik neambiciozi cilvēki? Varbūt viņa ir no bagātas ģimenes, un nauda viņu neuztrauc? Taču šī doma tika aizslaucīta tiklīdz Artūrs ieraudzīja Ievas vecākus tuvojamies. To apģērbs, lai gan tīrs un kārtīgs, liecināja, ka Ieva nav bagātnieku mantiniece. Nebija vajadzības iepazīstināt, jo uzreiz bija skaidrs – brangā auguma kungs un sīkā sieviete viņam blakus ir Ievas vecāki. Precīzi kā pirmajā tikšanās reizē tika stāstīts, viņas tēvs bija neticami garš un plecīgs. Vīrieša zodu un vaigus sedza kupla, ruda bārda, un virs galvas bija pamatīgs tumšu matu ērkulis, savukārt sieviete, kas soļoja viņam blakus izskatījās kā bērns, kurš tētim sniedzas vien līdz krūtīm. Sievietei bija īsi, gaiši brūni mati, kas bija pamatīgi uzkasīti uz augšu, tādējādi par pāris centimetriem pagarinot īso augumu. Viņa bija simpātiska kundze, kurai piestāvēja dzīves atstātās grumbas sejā.

– Šis ir mans draugs, Artūrs, – Ieva stādīja priekšā savu kavalieri.

– Mani sauc Simona, – sieviete pirmā pasniedza roku, un Artūrs atbildēja sveicienam, – un šis ir mans vīrs Kārlis. – Artūrs sarokojās arī ar Ievas tēvu un apbrīnoja, cik spēcīgajam vīrietim bija maigs satvēriens. To nevarēja dēvēt par vāju, drīzāk šķita, ka milzis ir pieradis izturēties maigi pret mazajiem un vājajiem, un baidās ar savu spēku nodarīt pāri.

– Vēlos, lai tu zini, ka nevienam no mums nav iebildumu pret homoseksuāļiem, – Ievas māte turpināja, – mēs šajā jautājumā esam ļoti moderni.

Artūrs paskatījās uz Ievu, pārsteigts, ka viņa patiešām ir saviem radiem izstāstījusi, ka līdzi atvedīs geju. Lai gan Ievas māte sevi reklamēja kā modernu, viņas izturēšanās pauda ko citu. Pirmo sekunžu laikā viņa aplūkoja Artūru kā no citas planētas ievestas sugas īpatni. Viņa ar skatienu centās saprast; ar ko tie homoseksuāļi atšķiras no visiem pārējiem? Šāda nepārprotama ziņkārība galīgi nebija dēvējama par “modernu”. Tomēr Artūram tas bija, kas jauns.

– Man prieks iepazīties ar jums, – viņš teica, – Ieva daudz runā par saviem vecākiem.

– Vai patiešām? – Mamma priecīgi jautāja, – viņa mums tik reti zvana, ka man reizēm ir sajūta, ka esam aizmirsti.

– Par to jums nav jāuztraucas! Mūsu pirmajā tikšanās reizē viņa jau lielījās, cik viņai spēcīgs tētis. – Artūrs pārspīlēja. Ja reiz Ieva bija radījusi par viņu nepatiesu tēlu, tad kāpēc to neizmantot. Esot citam cilvēkam, bija vieglāk atbrīvoties. Citos apstākļos tikšanās ar Ievas vecākiem būtu viņu mulsinājusi, un viņš, iespējams, sāktu pļerkstēt par darbu, taču tagad bija tik patīkami neuztraukties.

– Izsaku jums līdzjūtību, – Artūrs teica, atcerēdamies kāpēc te ir ieradies. Tikai pēc līdzjūtības izteikšanas Simonai, viņš pamatīgi satraucās, jo atskārta, ka nemaz nezina, no kuras puses nelaiķe ir.

– Sirsnīgi pateicos, – Simonas acīs bija jaušamas skumjas, un Artūrs atviegloti nopūtās, ka ir trāpījis pareizi. Tikai tagad viņš atskārta, cik šis ne-randiņš būs jokains.

Visi sāka virzīties uz krematorija pusi. Jo tuvāk bija redzami bēru viesi, jo uztrauktāks kļuva Artūrs. Viņa apģērbs pamatīgi kontrastēja ar pārējiem viesiem. Lai gan ierodoties dārgā uzvalkā, viņš tik un tā izceltos. Vairums sanākušo ļautiņu bija pieticīgi ģērbti un gados veci, viennozīmīgi krietni vecāki par viņu un Ievu. Daži cilvēki pienāca pie Ievas un Simonas, sasveicinājās, izteica līdzjūtību un nopētīja Artūru. Daži vīri stādījās priekšā arī svešajam viesim, taču Artūrs viņu vārdus aizmirsa gandrīz uzreiz pēc pateikšanas.

Nebija atlicis daudz laika līdz atvadu ceremonijai, tāpēc vairāk viesus nesanāca iepazīt. Ceremonijā tika lasīts Babuļas dzīves gājumu, un, patiesi, tas bija tik jestri uzrakstīts, ka, telpā biežāk bija dzirdami smiekli, nekā šņuksti. Paverot skatienu apkārt, sanākušo acis bija miklas, bet lūpas rotāja smaids. Savādi, bet tieši šī kombinācija lika Artūram noraust asaru. Viņš nepazina nelaiķi, vien nedēļu regulāri aplūkoja viņu slimnīcā, taču starp viņiem nebija bijusi pat viena kvalitatīva saruna. Toties tagad, viņš juta sirsnīgas skumjas un pat nožēlu, ka šo sievieti nav pazinis.

Ceremonija beidzās, un, pēc atvadīšanās no nelaiķes, Ievas mamma visus viesus aicināja uz kopīgu pasēdēšanu kādā krogā, par kuru Artūrs nebija dzirdējis. Viņš uztvēra vien to, ka tas atrodas Ulbrokā, netālu no Mirdzas dzīvokļa. Artūrs nezināja, kas Ievai ir padomā, un vai ir pienākušas tikšanās beigas, taču viņš vēl nevēlējās šķirties.

Turpinājums sekos 20.03.2019.

Ja Jums patīk mans darbs, vēlieties, lai to turpinu, ir tādas iespējas un vēlme, tad variet atbalstīt manu darbu, kļūstot par manu Patronu!

To var izdarīt spiežot uz vārda Patreon un sekojot norādēm.

2 Comments Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s