“Klāvs un Gunta” 8.nodaļa

antersasc-3745006_640

“Klāvs un Gunta” 7.nodaļa pieejama —>šeit!

***

Allaž ieturētajai un savaldīgajai Guntai gribējās dejot aiz prieka par neplānoto uzvaru pār iekāri. Viņa iegāja vannas istabā, lai paņemtu skriešanas ekipējumu, kad dzirdēja nodārdam ārdurvis. Gunta paķēra no vannas gaiši zilas krosenes, un, nesameklēdama zeķes un treniņtērpu, izgāja no vannas istabas, lai apmierinātu ziņkārību. Mājā bija ienācis Klāvs, un guļamistabā bija dzirdama viņa darbošanās. Kamēr Gunta centās izdomāt iemeslu, lai tuvotos intīmajai telpai, tikmēr kā vējš no istabas izdrāzās Klāvs ar džinsiem kājās.

–  Vajadzēja tev uzburt ainu ar lidojošiem skaliem, – viņš noburkšķēja un izgāja ārā turpināt skaldīt malku.

Gunta izplūda smieklos. Viņa nebija cerējusi piedzīvot, ka spēs ietekmēt Klāvu, taču tas bija noticis. Bērnišķīga ziņkāre bija panākusi, ka pašpārliecinātais mākslinieks beidzot piesedz savus plikumus.

“Varbūt man turpināt jautro notikumu virkni un doties plānotajā skrējienā kailai?” Gunta nopietni apdomāja trakulīgāko ideju savā dzīvē. Viņa aiz apkakles pavēra vaļā kreklu, no augšas palūkojās uz krūšturī ērti gulošajām krūtīm, un iztēlojās kā tās neveikli pakšķināsies pret kailo miesu kamēr viņa skrien. “Nē, vienai dienai pietiks”.

Gunta atgriezās vannas istabā, lai sameklētu zeķes un sporta drēbes, tad apāva kājas, uzģērba sporta krekliņu ar tajā iešūtu atbalstu krūtīm un spilgtas, apspīlētas sporta bikses. Viņa bija gatava doties  skriet. Apavi, salīdzinot ar pārējām drēbēm, karstajā dienā nebija vēl pamanījušies pilnībā izžūt, bet Gunta nodomāja, ka tas netraucēs skriešanai.

Arī ārā esošā tveice bļāva, ka tā neplāno būt labākais kompanjons skrējienam, taču Gunta ļoti vēlējās skriet, jo viņu bija pārņēmusi pēkšņa vajadzība pēc fiziskas slodzes, un viņa baidījās ar šo vajadzību palikt Klāva tuvumā. Atverot nama durvis, Gunta sajuta karstuma brīdinošo pliķi sejā, bet jaunatklātā entuziasma pārņemta Gunta ignorēja visus brīdinājumus un devās  skrējienā. Jau pēc pirmajiem soļiem, kājas kļuva smagas, un bija grūti elpot. Negulētā nakts, emocionālie piedzīvojumi, izdzertās kafijas un karstums: tas viss traucēja izbaudīt ierasti patīkamo skrējienu.

Gunta nebija fiziski spēcīga sieviete. Tomēr pirms diviem gadiem viņa atklāja, ka lēna skriešana ir vienīgā sportiskā aktivitāte, kas viņu nekaitina. Viņas draugu vidū sportošana bija kļuvusi par kulta lietu. Ikviens aizrāvās ar kādu sporta veidu, un papildus tam vēl svīda sporta zālē. Lai gan sportošana viņai nepatika, taču bija nepieciešams kustēties, citādi mugura no birojā nosēdētajām stundām sāpēja arvien vairāk, un parādījās arī liekais svars. Sākumā viņa izmēģināja dažādas grupu nodarbības, taču neviena neaizrāva Guntu pietiekami, lai to apmeklētu regulāri. Vēlāk viņa centās iet uz trenažieru zāli, taču padevās pie pirmās slodzes. Tad izmēģināja modernākas nodarbes – kaitošanu, slēpošanu, braukšanu ar sup, bet šīs nodarbes Latvijas klimatiskajos apstākļos nebija iespējams ieviest par regulārām.

Tomēr sportā bija arī patīkama lieta – iespēja valkāt sporta tērpu. Spilgtais sporta krūšturis, apspīlētās bikses un ērtie sporta apavi deva neticamu pašpārliecinātības devu. Guntai patika redzēt sevi sportiski ģērbtu. Šajā tēlā viņa jutās seksapīla un spēcīga, tomēr nedz viena, nedz otra īpašība nebija viņai raksturīga. Joprojām viņa nav atklājusi, kur radušies viņas kompleksi par izskatu? Vai tā bija tipiska latviešu īpatnība – nekad nebūt apmierinātam ar savu izskatu? Ja tā, tad nav izskaidrojama viņas labākās draudzenes Ilzes apbrīnojamā pārliecība par sevi. Ilze bija galvas tiesu garāka par Guntu, viņas krūtis bija plakanākas, dibens lielāks, tomēr viņa izstaroja košu seksapīlu. Viņai izdevās savaldzināt ikvienu ar savu spilgto personību. Savukārt Gunta vienmēr uzvedās kā pieticīga tautu meita. Esot peldkostīmā, bieži izvēlējās sēdēs pludmalē cieši pievilkusi sev kājas. Kad mājās pārģērbās, allaž piesedza savu kailumu ar rokām, lai gan Gatis par viņas ķermeni bija izteicies lietojot tikai labākos un glaimojošākos vārdus. Tikai ieraugot sevi sporta tērpā, viņa dzirdēja savā galvā atzinīgas domas.

Skriešana Guntas dzīvē ienāca gaužām nejauši, un joprojām viņa ir pateicīga šai nejaušībai. Pēc kāda ikdienišķa strīda ar vīru, kurā, kā ierasts, Gatis pat nepamanīja Guntas aizvainojumu, viņa vēlējās izkļūt no dzīvokļa un aizmukt no smacējošā vīra. Prātā nenāca neviena atruna, kas nenodotu viņas dusmas, izņemot pēkšņu vēlmi skriet. Gatis bija sportisks vīrietis, un viņam sievas vēlme doties skrējienā šķita apsveicama. Tērpusies treniņtērpā viņa izgāja uz ielas un nolēma, ka pamēģinās kaut nedaudz paskriet, un tā tas sākās. Tajā dienā viņa noskrēja vien nieka kilometru, taču sajūtas bija tik patīkamas, ka pat neatcerējās par ko bija dusmojusies. Kopš tās dienas, Gunta atklāja, ka skriešana ir viņas veids, kā izkustināt kaulus un atbrīvoties no liekajām kalorijām. Pēc divu gadu regulāras skriešanas, viņa varēja lepoties, ka bez dižas piepūles spēj noskriet piecus un, tikai nedaudz piespiežoties, spēj mērot desmit kilometrus.

Toties šodien bija cita diena, cita valsts, cits klimats un cita Gunta. Skriet lejup pa ceļu bija salīdzinoši viegli. Viņa zināja, ka reizēm kājas kļūst smagas ātri, bet, nedaudz piespiežoties un pārvarot grūto sākumu, turpmākais skrējiens paliek vieglāks. Līdz šim Gunta bija pieradusi skriet tikai pa Latviju, kur reti sastopamas augšas un lejas. Dipinot lejā pa kalnu, skriešana neprasīja slodzi, taču bija neērta. Kad Gunta sasniedza autobusa pieturu, kurā precīzi dienu iepriekš bija izkāpusi un devusies pretī nezināmajam, viņa padevās un atzina, ka šodien nespēj skriet. Uz mirkli viņa apstājās, lai ievilktu elpu, un sajuta pamatīgu galvas reiboni. Viņa atsēdās uz sakarsētā asfalta, lai atgūtu spēkus un mierīgi atgrieztos namiņā, tomēr šķita, ka pašsajūta tikai pasliktinās. Vēders sagriezās, un tā saturs vēlējās izkļūt ārā, tomēr tas pārdomāja un kļuva par krampjveida sāpēm. Viņa saprata, ka ir nepieciešams kustēties un, cik ātri iespējams, nokļūt namiņā. Galva reiba, vēders sāpēja un sirds sitās kā negudra, tomēr Gunta saņēmās un lēnām soļoja augšup. Viņai atkal bija jāiztur pārbaudījums, un jānoiet šis sasodītais ceļa posms. Gunta spēra soli pēc soļa, bet ar katru mirkli šķita, ka drīz paģībs. “Saņemies, mīkstā!” viņa sevi skubināja.

Guntu pārņēma bailes par savu dzīvību. Viņa reti mēdza slimot, un nekad nebija gulējusi slimnīcā, bet pēdējos gadus viņa vairākkārt sevi pieķēra fantazējot par saslimšanu ar kādu slimību, kas savā ironiskajā veidā piešķirtu dzīvei jēgu un atgrieztu garšu. Pašsajūtai pasliktinoties, viņai sāka birt asaras, jo visu ķermeni pārņēma stindzinošas bailes par savu domu materializēšanos. “Es to vairs nevēlos. Es sajutu dzīvi. Es esmu atradusi ceļu. Es vairs nevēlos slimot.” Viņa lūdzās savā prātā, bet kustēties palika arvien grūtāk.

Pēkšņi viņa noslīga ceļos, un vēdera saturs iztukšojās. Guntai šķita, ka vairs nespēs piecelties. Gandrīz bezsamaņas stāvoklī viņa sajuta ap sevi apvijamies spēcīgas rokas, kas centās palīdzēt piecelties.

–  Ko tu atkal esi sadarījusi? – Gunta dzirdēja Klāvu vaicājam. Viņa vēlējās paskaidrot, bet nepietika spēka atbildēt.

– Neatbildi, – Klāvs teica, – taupi spēkus. Mēs tūdaļ būsim mājās.

Klāva balsī nebija jaušama ierastā pārliecība un spēks. Vai Gunta saklausīja raizes?

Viņi iesoļoja mazajā mājiņā, kur gaiss bija krietni aukstāks un elpot kļuva vieglāk. Taču nelabums Guntas vēderā joprojām dejoja jestru danci. Klāvs centās viņu apsēdināt uz krēsla.

– Uz tualeti, – Gunta vārgi pavēlēja.

Klāvs piecēla Guntu un aši aizveda līdz tualetei. Viņa sašļuka pie poda un laida visu ārā. Klāvs apsēdās viņai blakus un turēja matus. Ja vien viņai neliktos, ka drīz zaudēs samaņu, tad tagad mocītos pamatīgā kaunā.

–  Vai tev palika labāk? – Klāvs vaicāja, kad viņa beidza vemt un atstutēja savu galvu uz rokām, kas bija apkampušas klozeta podu.

–  Šķiet, ka jā, – klusi atbildēja Gunta.

Klāvs pieliecās vārgajai sievietei blakus un pacēla viņu uz rokām.

–  Es tevi aiznesīšu uz gultu un blakus nolikšu bļodu, labi?

Gunta pamāja ar galvu un pieglauda to pie Klāva pleca. Viņa kailā āda bija viegli mitra.

Gunta nemanīja mirkli, kad nokļuva gultā.  Viņa atguva sajēgu vien brīdī, kad auksts dvielis skāra viņas pieri. Tas bija patīkami un veldzējoši. Gunta atvēra acis un redzēja, ka Klāvs, notupies blakus gultai, slauka viņai seju. Mazāku dvieli, kas izmērcēts vēsā ūdenī, viņš uzlika un Guntas kakla. Tas pamatīgi veldzēja un palīdzēja atgūt sajēgu.

–  Padzeries, lūdzu! – Klāvs pielika krūzi ar vēsu ūdeni pie novārgušās sievietes lūpām.

Gunta padzērās pamatīgus malkus ūdens, un šķita, ka viņai paliek nedaudz vieglāk. Karstums vairs nemocīja, elpot palika vieglāk, un arī nelabums bija zudis, tomēr viņu mocīja pamatīgs nespēks.

– Kas notika? – Klāvs vaicāja.

– Es nezinu, – Gunta atzinās, – es devos skriet, un kad nonācu lejā, tad man strauji palika slikti.

– Tu šādā karstumā devies skriet? – Klāva balss atguva ierasto nopietnību.

– Esmu trenēta skrējēja. Goda vārds! Man nenāca prātā, ka man varētu palikt slikti.

– Brīdī, kad tu mani sāc iepatikties, tu izdari atkal kaut ko tik stulbu.

– Lūdzu, … – Gunta vārgi teica.

– Labi, labi. Šodien tev neko nepārmetīšu. – Klāvs pasmaidīja, lai nomierinātu Guntu. – Neesmu ārsts, taču es domāju, ka tev ir karstuma dūriens. Man vajadzētu tikt līdz civilizācijai un izskaut ātro palīdzību.

– Es jau jūtos labāk, man pat paliek nedaudz vēsi un karstums nemoka.

– Tev, iespējams, drīz sāksies drudzis. Es sameklēšu temperatūru mazinošas zāles.

Klāvs piecēlās un aizgāja uz virtuvi. Gunta vēroja viņu aizejam un juta spēcīgas jūtas pret Klāvu. Vārgai un bez spēkiem guļot gultā, viņa vēlējās sev blakus šo spēcīgo vīrieti, sajust viņa siltumu un ieritināties viņa drošajā azotē. Slimnieces ķermeni sāka klāt zosāda, un Guntai palika arvien aukstāk. Kaulus sāka lauzt sāpes. Strauji sākās drudzis. Gunta uzvilka sev virsū segu. Zem biezās segas viņa joprojām juta tikko pārmērīgi izjustā karstuma atblāzmu un drudža radīto aukstumu. Gaužām nepatīkama sajūta.

Līdz ar Klāva atgriešanos istabā, viņa sajuta nelielu atvieglojumu.

– Tev ir daudz jādzer! – Klāvs pasniedza Guntai krūzi un viņa dzēra, cik daudz spēja. – Tev vajadzētu pagulēt, labi? Es tikmēr pagatavošu zupu vakariņām.

Gunta pamāja ar galvu un, ātrāk, kā cerējusi, iegrima miegā.

“Klāvs un Gunta” 9.nodaļa pieejama —->šeit!

Turpinājums sekos.

Advertisements

One Comment Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s