“Ieva un Artūrs” 6.nodaļa

hand-1549399_640

“Artūrs un Ieva” 5.nodaļa pieejama —>šeit!

***

– Brauksim ar manu vecāku automašīnu, labi? – vaicāja Ieva.

– Tu vēlies, lai braucu tev līdzi?

– Tu nevēlies braukt?

– Neesmu pārliecināts, vai vēlos, bet es viennozīmīgi nevēlos vēl šķirties.

– Tad tev nav citas izvēles.

– Vai varam braukt ar taksi? Tavs tēvs mani nedaudz biedē.

– Traks vai! Tāda izšķērdība. Ja mēs brauksim ar taksi, tad mani vecāki pukosies visu dienu.

Kamēr Simona un Kārlis apspriedās ar bēru viesiem, tikmēr Ieva vadīja Artūru uz savas ģimenes veco VW Passat. Tā bija garus gadus baudījusi automašīna, kuru Kārlis silti mīlēja. Kā viņš mēdza teikt: “visas tās modernās mūsdienu mašīnas ir izgatavotas tik gudras, ka ar tām var paveikt visu iespējamo, tikai ne normāli braukt.” Artūram nebija viedokļa par automašīnu, viņš saprata tik to, ka auto ir vecs. Viņam pašam nebija autovadītāja apliecība, jo dzīvē nebija radusies vajadzības pēc tādas. Viņš bija dzimis un audzis Rīgā. Visur, kur vajadzēja, varēja aizbraukt ar taksi vai sabiedrisko transportu. Tagad, ejot uz Ievas vecāku auto, viņam nerūpēja spēkrats, kurā pārvietosies, bet pa galvu joņoja domas par neveiklību, kādā būs ceļojot kopā ar svaigi iepazītajiem cilvēkiem.

Kad automašīna pēc četrdesmit minūšu brauciena apstājās pie guļbūves ēkas, kurā bija rezervētas telpas bēru mielastam, Artūrs nodomāja: “Nebija nemaz tik traki”. Simona visu ceļu čaloja, savukārt Kārlis bilda vien dažas zilbes. Toties viņa pateiktajā bija jūtams spēks un viedums. Šķiet, Ieva ir mantojusi tēva runāšanas paradumus, jo viņa ierunājās vien tad, kad māte uzdeva kādu jautājumu. Sarunas automašīnā noritēja galvenokārt starp Simonu un Artūru. Uzzinājusi meitas drauga profesiju, Simona nerimās stāstīt par savām veselības problēmām, lielīt dziedniekus, kuri viņai palīdzējuši un izvaicāt Artūru par ārsta ikdienu.

Pie kafejnīcas jau drūzmējās cilvēki. Drošāk kā pirmīt pie krematorija, tie nāca klāt pie Ievas, viņas vecākiem un bezbailīgi iepazinās ar Artūru. Par laimi, neviens vairs nepieminēja homoseksualitāti. Tomēr pēc pētošajiem skatieniem bija noprotams, ka lielākā daļa viesu ir informēti par Ievas “interesanto” draudziņu.

– Kāpēc tu visiem sastāstīji tās muļķības par mani? – Artūrs vaicāja, izmantodams brīdi kamēr ar Ievu ir vieni pie galda, un tuvākās ausis atrodas vairāku metru attālumā.

– Tāpēc, ka tas ir jautri un man izdevīgi.

– Kāds tev no tā labums?

– Pirmkārt, man nevienam nav jāskaidro mūsu attiecības. Otrkārt, visi ir tik aizņemti ar tevis pētīšanu un izzināšanu, ka beidzot liek mierā manu mīlas dzīvi un nejautā, kad es atradīšu sev stabilu vīrieti, – Ieva paskaidroja un paskatījās uz neapmierināto kompanjonu. – Beidz bozties! Tu vēlējies mani satikt, tev tas izdevās, un papildus tam, tu izdari man milzu pakalpojumu. Tas taču ir lieliski! Tici man, kad es atradīšu sev “īsto” vīrieti, par tevi visi mani radi būs aizmirsuši.

– Bet, ja nu, – Artūrs iesāka teikumu un ātri apklusa to nepabeidzis.

– Kas, ja nu? – Ieva ziņkārīgi jautāja. – Saki!

– Stulba doma ienāca prātā, bet pats sapratu tās muļķību.

– Tak nelauzies, saki, ko vēlējies teikt.

– Liecies mierā. Aizmirsti. Es neko nevēlējos teikt.

Bēru viesi ap galdu sāka sēsties arvien tuvāk jaunajiem draugiem, un tas apgrūtināja sarunu.

– Nu, lūdzu, – Ieva klusi, bet uzstājīgi lūdza.

– Uz mirkli iedomājos: “ja nu mēs kādreiz kļūtu pāris”, tad šis tavs joks ar draugu geju kļūtu par apgrūtinājumu. Taču tad es sapratu, ka tas nav iespējams un tāpēc apklusu.

– Tu ar saviem “nav iespējams” esi smieklīgs. – Ieva runāja vēl klusāk. Bēru viesi lēnām bija jau sasēdušies ap galdu, un čalas strauji sāka pierimt. – Vai es tev patīku?

– Protams, – pavisam klusu atbildēja Artūrs.

– Arī tu man patīc. Nesaprotu, kāpēc, kaut vai teorētiski, mēs nevarētu būt kopā?

Artūrs vēlējās atbildēt, taču cilvēki bija pilnībā apklusuši, un pat viņa klusākie čuksti būtu dzirdami bēru viesiem. Viņš palika Ievai atbildi parādā. Apklusa un gaidīja aicinājumu baudīt pirmo ēdienu.

Viesmīļi salika katram viesim priekšā mazu bļodu ar buljonu un pāris gaļas frikadelēm tajā. Tikko iestājušos klusumu pārtrauca karošu šķindēšana pret bļodām. Cilvēki smēla mutēs silto buljonu. Arī Artūrs sāka ēst. Tikai Ieva nepacēla karoti un ignorēja zupu. Šķindoņai pieaugot, lēnām atsākās cilvēku čalas. Sākumā pārāk klusu, lai Artūrs uzdrošinātos turpināt iepriekšējo sarunu.

– Kāpēc tu neēd? – Viņš vaicāja, tā ievingrinoties atsākt pļāpāšanu.

– Es neēdu dzīvniekus, – Ieva atbildēja.

– Tu taču man teici, ka esi normāla, – viņš jokoja.

– Tā gluži es neteicu, – Ieva iesmējās, – taču mana izvēle neēst līķus, manuprāt, ir vesela saprāta pazīme.

– Šaubos! Domāju, ka tā drīzāk ir pazīme, ka tev patīk skriet līdzi modernām kustībām.

– Beidzot parādās iemesli, kāpēc mēs nevarētu būt kopā.

– Atšķirīgi ēšanas paradumi nav starp iemesliem, kādēļ nevēlos šobrīd attiecībās, – Artūrs priecājās, ka tik ātri izdevās atgriezties pie attiecību tēmas un izdevības paskaidrot savus nolūkus.

– Varbūt tas ir pietiekams iemesls man, – Ieva ķircinoši teica.

– Vai tā ir?

– Nē, man ir vienalga, ko citi ēd. Dzīvojot ar mani kopā, tāpat tu sāktu ēst vegāniski.

– Kāpēc, lai tā būtu?

– Spriežot pēc produktiem tavā virtuvē, tu nemēdz bieži gatavot. Tātad, gatavotu es. Turklāt, vegāniski ēdieni ir daudz gardāki.

– Par garšīgumu es šaubos, – Artūrs nevēlējās piekāpties, taču atcerējās gardo makaronu sacepumu, un bija jāatzīst, tas bija gards.

– Nav vērts par šo diskutēt, jo tu tāpat neplāno sākt attiecības.

Uz mirkli starp viņiem valdīja klusums. Apkārt bija dzirdamas cilvēku čalas, kas lēnām pieņēmās spēkā. Viesmīļi novāca buljona bļodas un salika uz galdiem lielus trakus ar plašu ēdienu izvēli. Pēdējo reizi Artūrs piedalījās bērēs pirms septiņiem gadiem, kad aizsaulē aizgāja viņa tēvs. Kopš tā laika bērēs pasniedzamie ēdieni nebija mainījušies. Tradicionāli tika pasniegti vārīti kartupeļi, štovēti kāposti, dažādos veidos pagatavota gaļa, tvaicēti dārzeņi, un uz galda jau stāvēja rasola bļodas. Lai gan Artūra ģimene bija krietni izsmalcinātāka kā Ievas, mielasts būtiski neatšķīrās.

– Kāpēc tu esi pārņemta ar ideju, ka starp mums varētu būt attiecības? – Artūrs pārtrauca starp draugiem ieilgušo klusumu.

– Ja godīgi, – Ieva paskatījās tālumā it kā cenšoties saprast iemeslus, – es nezinu. Es tevi nepazīstu, tu esi simpātisks, taču neesi mans tips, tu neesi diez ko aizraujošs, vismaz līdz šim neesi pateicis neko tādu, kas mani fascinētu, tomēr man patīk būt tavā tuvumā. Es vienkārši jūtos neticami ērti.

Kārtējo reizi Artūru pārsteidza Ievas dabiskā atklātība. Artūrs saprata, ko Ieva saka, arī viņam patika šī ērtuma sajūta starp viņiem.

– Šķiet, ka man ir drīzāk tāda sportiska interese, pārliecināt tevi par mūsu attiecību iespējamību, – Ieva pabeidza savu paskaidrojumu un pasniedzās pēc tvaicētajiem dārzeņiem.

Kārtējo reizi starp viņiem iezagās klusums. Artūrs paskatījās uz Ievu, viņa smaidīja, vēroja cilvēkus. Ieva pagriezās un notvēra Artūra skatienu, kurā bija redzama sapratne un apstākļu pieņemšana.

– Vai ievēroji, cik raibs ir viesu pulks? – Ieva sāka jaunu tēmu.

Artūrs paskatījās apkārt galdam un novērtēja cilvēkus, kas gardu muti mielojās ar mielastu. Vairums viesu vienoja viena kopīga iezīme – tie bija vīrieša dzimuma. Daži bija nepārprotami trūcīgi, citi gaužām solīdi. Dažam vīrietim pie sāniem bija sieviete, bet vairums no tiem bija ieradušies vieni. Kāda vaigus klāja bārda, kādam trūka zobu, kāds bija acīm redzami draudzīgs, cits uzkrītami noslēgts. Pa kreisi no Artūra, vīrietis spēka gados pirmais atskrūvēja sīvā dzēriena pudeli un sāka piedāvāt viesiem piebildīt glāzes.

– Vai redzi vīrieti ar retajiem matiem, bet kuplo bārdu, kurš sāk cilāt pudeles? – Ieva vaicāja, un Artūrs apstiprinoši pamāja ar galvu. – Tas ir mans onkulis Igors – tēta jaunākais brālis.

Abu brāļu līdzība bija gandrīz nemanāma. Igors bija galvas tiesu īsāks, mati bija tumši un reti, tik sejas apmatojums bija tikpat kupls. Ievas tēvs rāmi sēdēja blakus Simonai, lēnīgi ēda bēru cienastu, reti un īsām frāzēm iesaistījās sarunās. Savukārt Igors ķēra katru iespēju parunāties, bija kustīgs un jestrs vīrs.

– Viņš ir lādzīgs onkulis, vien pārāk mīl alkoholu, – Ieva turpināja. – Viņa sieva, tā kundze ar kārtīgo copi, ir stingrā Taņa. Tā mani radinieki viņu iesaukāja, jo viņa Igoru tik pamatīgi vaktē, ka pateicoties viņai, viņš nav nodzēries. Mājās Igors nedrīkst dzert ne pilīti, un viņa vienīgā iespēja iešvilpt ir saviesīgi pasākumi, kad Taņa ļauj viņam izpausties. Un viņš izpaužas! Vēl pāris šņabja glāzītes, un viņš jau uzstāsies ar dziesmu. Jautri, vai ne?

– Es gan teiktu, ka nožēlojami.

– Babuļa atbildētu: “mācies mīlēt citu vājības, un tu iemācīsies mīlēt pats sevi.”

– Babuļa grib teikt, ka es nemīlu sevi, jo uzskatu no sievas nobijušos alkoholiķi par nožēlojamu?

– Domāju, ka viņa ar to gribētu pateikt, ka tas, kas mums nepatīk citos, patiesībā nepatīk pašos sevī.

– Manī nav nekā no tevis aprakstītā Igora onkuļa.

– Neskaties uz to tieši, varbūt tu esi no saistībām nobijies darbaholiķis, tāpēc nespēj uztvert Igoru kā pozitīvu tēlu.

– Nu gan tu nofreidoji! – Artūrs savilka seju atzinību parodējošā grimasē. -Un es neteicu, ka Igors ir slikts cilvēks, es viņu pat nepazīstu. Es tikai vēlējos…

– Es zinu, zinu, – Ieva pārtrauca Artūru, – es sapratu, ko tu teici.

Kāds kungs, pēc skata kautrs, piecēlās kājās. Ieva to pamanīja un beidza runāt. Viņš brīdi klusēja. Trīcošajās rokās, viņš turēja nelielu papīra lapu, kurai bija piekalts viņa skatiens. Vecais vīrs bilda vārdu, kas klusu pārslīdēja pār viņa drebošajām lūpām un saplūda ar aprimstošajām čalām. Vārds bija zudis neviena nedzirdēts. Kungs noklepojās un no jauna sāka lasīt uz lapiņas uzrakstīto. Telpā iestājās klusums.

“Mirdza, tu gaisma mana,

Tu rādīji man ceļu, kad neziņas man bija gana.

Tu sniedzi man roku, kad mana dvēsele sala.

Tu sildīji, tu glāstīji, tu radīji pasauli, kas ir man tagad pašam sava.

Pasauli, kas pielijusi saules silto staru,

Pasauli, kas ikvienai cerībai dveš sparu.”

Vecais vīrs mudīgi apsēdās uz krēsla. Viņa rokas joprojām trīcēja. Viņš centās salocīt lapu, bet nespēdams, saņurcīja to plaukstā. Cik stingri varēdams, viņš sažņaudza lapu dūrē un spēji piecēlās no sola, izbrīnot ikvienu.

– Es mīlēju Mirdzu, – kungs paskaidroja klātesošajiem, – viņa bija īpaša sieviete un mans tuvākais draugs. Pirms dažiem gadiem, atzinos, ka slepeni rakstu dzeju. Es to nebiju teicis nevienam, allaž kaunējos šīs nodarbes. – Viņa balss trīcēja, taču viņš turpināja:

– Mirdza mani iedrošināja to darīt un pat pierunāja izlasīt kādu no dzejoļiem skaļi. Es nedomāju, ka dalīties ar savu apkaunojošo nodarbi būs tik patīkami. Tā es sāku regulāri viņai lasīt uzrakstīto, tikai viņai vienai. Ikvienam viņas mēģinājumam pārliecināt mani lasīt vēl kādam, es stingri atteicu. Esmu kautrīgas dabas! – Vīriņš ņurcīja pirkstos saburzīto lapiņu un, stāstot savu stāstu, vēroja rokas.

– Pirms dažiem mēnešiem viņa mani izaicināja un lika apsolīt, ja viņa nomiršot pirmā, ka es nolasīšot kādu dzejoli viņas bērēs. Viņa bija daudz veselīgāka kā es. Biju pārliecināts, ka atstāšu šo zemi pirmais. Maita tāda, ievilināja mani lamatās. – senajās vīrieša lūpās iezagās maigs smaids, un pār vaigu notecēja asara. Ar dūrē savilktās plaukstas virspusi, viņš notīrīja mitro vaigu un apsēdās, šoreiz lēni un mierīgi.

Kāds no viesiem skaļi iesaucās:

– Tipiski Mirdzai! – Un viņš sāka aplaudēt, – bravo kungs, lielisks dzejolis.

Pārējie klātesošie pievienojās, un visi ar skaļiem aplausiem apsveica kautro vīriņu viņa pirmajā publiskajā dzejas lasījumā. Daļa viesu pat nebija saklausījuši vārdus dzejolī, jo kunga trīcošā balss apslāpēja skaņu. Tomēr visi kā viens atzina šī kunga drosmi pildīt solījumu.

– Kas viņš tāds bija? – Artūrs vaicāja, kad viesi atgriezās pie ēšanas un čalošanas.

– Babuļas kaimiņš, reizēm viņus manīju kopā pastaigājamies vai malkojam tēju. Jauks vīrietis, bet neko vairāk par viņu nezinu. Babuļa nemēdza stāstīt par saviem draugiem daudz vairāk, kā vien jokus no viņu kopīgās ikdienas.

– Viņai bija daudz draugu?

– Kā redzi, visi šie krunkainie vīrieši un dažas sievietes, tie visi ir viņas draugi.

– Kā viņai izdevās saglabāt labas attiecības ar tik daudz vīriešiem?

– Domāju, ka starp viņiem nekad nav bijušas romantiskas attiecības. Līdz pat astoņdesmit gadu vecumam, Babuļa bija laulībā ar opapu, un cik zinu pēc nostāstiem, viņi bija laimīgs pāris. Babuļai vienkārši piemita spēja viegli iekarot cilvēku uzticību.

Precīzi kā Ieva bija paredzējusi, dažus mirkļus vēlāk, Igors piecēlās kājās un aicināja visus uzdziedāt dziesmu. Līdz ar jautro, bet nebaudāmo veco ļaužu kora dziedājumu, sākās ļembasts. Viens pēc otra cēlās kājās bēru viesi un stāstīja amizantus gadījumus no pazīšanās ar aizgājēju. Glāzes šķindēja, smiekli lija aumaļām. Kotletes vēl bija siltas, kad sākās dejas. Artūrs nebija pieredzējis dejošanu bērēs. Līdz ar dzejas lasījumu, zuda arī visa līdzība ar līdz šim pieredzētajiem bēru mielastiem.

Kņada visapkārt bija tik liela, ka Artūram gandrīz nesanāca parunāties ar Ievu. Retu reizi viņai izdevās pastāstīt stāstus par bēru viesiem. Pārējo laiku viņa nemitīgi tika uzlūgta uz danci. Ikreiz, kad Artūrs palika viens pie galda, viņš izmisīgi vēroja Ievu un gaidīja viņu atgriežamies, jo allaž uzradās kāds, kurš vēlējās ar interesanto viesi parunāties, vai ļaunākajā gadījumā, kāda kundze uzprasījās uz deju.

Kādā no reizēm, kad viņš bija atstāts viens un no sēdvietas vēroja Ievu dancojam ar vecāko tēva brāli Ilgvaru, Artūru pārsteidza kāds jauns bēru viesis, kuru iepriekš viņš nebija ievērojis. Šis jaunais vīrietis, kurš bija gara auguma, izskatījās Ievas vecuma un bija labsirdīga izskata, tuvojās Artūra kompanjonei. Vīrietis pārtrauca Ievas un Ilgvara deju. Ilgvars ar sapratnes pilnu smaidu pasniedza Ievas roku jaunajam vīrietim, un tagad deju turpināja abi jaunie, izskatīgie cilvēki. Uz sirmo galvu fona, viņi pamatīgi kontrastēja, un izskatījās neciešami saderīgi.

Turpinājums pieejams —>šeit.

Advertisements

One Comment Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s