Cik naudas ir manā maciņā?

money-79657_1280

Bērns savā naivumā ir dabiski viedāks par vairums pieaugušo. Bērnam eksistē tikai balts vai melns, viņš visu uztver tieši, un viņa viedokli neveido dzīves laikā nomaldījusies vērtību skala.

Kad biju maza meitene, šķiet, septiņus gadus veca, man mamma iedeva 50 santīmus draudzenes dāvanas iegādei. To dienu spilgti atceros, jo piedzīvoju virkni nozīmīgu notikumu – draudzenes dzimšanas dienas ballīte, patstāvīga iepirkšanās, patstāvīga dāvanas izvēle un pirmā reize, kad saskāros ar pieaugušo neizprotamo loģiku naudas jautājumos.

Ar saujā iespiestiem piecdesmit santīmiem jeb skujiņu (tā es tolaik saucu šo naudas vienību), es devos uz vietējo nieciņu bodīti dāvanas meklējumos. Biju priecīgi satraukta, vēlējos nopirkt labāko, iespējamo dāvanu. Tolaik par mazo naudas summu varēja gana daudz ko iegādāties, tāpēc man bija par ko galvu palauzīt. Vēroju dažādas mantas, līdz ieraudzīju skaistu ķēdīti ar sirsniņas kulonu. Aiz sajūsmas gandrīz apčurājos. Tā bija manis meklētā ideālā dāvana, turklāt maksāja mazāk kā man mamma bija atlicinājusi.

Priecīga par veiksmīgo pirkumu traucos mājās. Atlikušos santīmus iemetu krājkasītē. Tad es sameklēju sērkociņa kastīti, kurā ievietoju nopirkto ķēdīti. Lepna par savu dāvanu un asprātīgo iesaiņojumu soļoju pie draudzenes. Bērni jau bija saradušies. Visi pulcējās ap galdu. Es kautrīgi iesoļoju draudzenes dzīvoklī.  Mana sirsniņa trīcēja, jo nebiju radusi pie šādiem pasākumiem. Bērnībā es biju ļoti kautrīga. Taču manas draudzenes platais smaids un sajūsma mani ieraugot, noņēma sākotnējo satraukumu, un es aši pasniedzu viņai dāvanu. Oriģinālais iesaiņojums sasmīdināja manu draudzeni. Tad viņa atvēra mazo sērkociņa kastīti un bija tikpat priecīga par saņemto dāvanu, cik es par šīs dāvanas izvēli. Viņa uzreiz izņēma ķēdīti un lūdza lielajai māsai palīdzību, lai apliktu ķēdīti ap kaklu. Redzot laimi draudzenes acīs, es vēlējos padalīties ar, manuprāt, lieliskajām ziņām, tāpēc skaļi teicu: “Vari iedomāties, ķēdīte maksāja tikai divdesmit santīmus!”

Draudzene bija tikpat sajūsmināta kā es. Nezinu kāpēc , bet mūs abas ļoti iepriecināja fakts, ka tik skaistu lietu var nopirkt tik lēti. Tikai tad es sadzirdēju, ka pieaugušie viesi ķiķina. Bija skaidri saprotams, ka viņi smejas par mūsu sarunu, tikai neizpratu kāpēc. Tā nebija ņirgāšanās. Tā bija pieaugušajiem cilvēkiem raksturīga sirsnīga smiešanās, kad bērns izdara kaut ko naivi muļķīgu. Es sapratu, ka esmu šis naivi muļķīgais bērns, tikai nesapratu, ko esmu izdarījusi.

Draudzenes māsa, redzēdama manu mulsumu, man klusām paskaidroja: “Dāvanām cenu nesaka.”

Es nodomāju: “What a Fuck!” Labi, jau labi, tā es nenodomāju, jo tajā vecumā manā vārdu krājumā nemaz nebija tāds izteiciens, taču tas lieliski izsaka manas toreizējās sajūtas.

Būdama septiņus gadus veca, es nespēju saprast kāpēc nedrīkst dalīties ar tik noderīgu informāciju. Ja nu vēl kāds grib nopirkt šādu ķēdīti, viņš vismaz tagad zinās, kur un par cik to var izdarīt. Pieaugušo smiekli sabojāja man visu prieku.

Kā parasti šādās situācijās, es noglabāju šo jauno informāciju savs prāta datu krātuvē -mapē: “kārtējās pieaugušo debīlības, kas jāatceras!”

Gadi gāja, un šajā mapē esmu sakrājusi daudz mācību, kuru loģiku bērnam neizprast, un lielākā daļa mācību ir tieši par un ap naudas lietām: “Nesaki, cik tu pelni!”, “Nekad nejautā citam, cik pelna viņš.”, “Neskaiti naudu cita maciņā!”, u.t.t.

Pieaugot šīs mācības it kā iegūst loģiku, vismaz tu pieņem tās kā loģiskas. Taču tagad, esot trīsdesmit gadu vecumā, un kāpjot ārā no visa ierastā un pieņemtā, manī no jauna iezogas bērna divkrāsainā pasaules uztvere, un rodas jautājumi: “a nafig tā?” Patiesi! Kāpēc mēs akli sekojam un baidāmies neievērot dzīves laikā iegūtās mācības? Protams, ne jau visas ir sliktas, pat šīs, tās, kas man šķiet muļķīgas, nav sliktas. Ir apstākļi, kuros tās ir izcilas. Taču palūkojoties uz daudzām lietām no malas un ar savdabīgu utopisku skatījumu, dzīves mācībās var pat saskatīt pamatus daudzām sabiedrībā valdošām nelaimēm.

Iztēlojieties pasauli, kurā ikvienam pasaules iedzīvotājam virs galvas mirdz cipars ar viņa ienākumiem, izdevumiem un bankas konta atlikumu. Neeksistē skaidra nauda, neeksistē iespēja apčakarēt šos ciparus. Jau dzemdībās vecmāte vispirms ierauga spīdīgus ciparus iznākam no mātes dzemdes un tikai tad bērna galviņu. Lūk, tieši tik nereālu un jocīgu pasauli iztēlojieties. Vienīgais, ko šiem cipariņiem var izdarīt ir prātā nomainīt toņus, taču tos ietekmēt nav iespējams. Tie spītīgi parāda ikviena cilvēka finansiālo stāvokli.

Ja jums izdevās šādu pasauli iztēloties, tad, iespējams, nonācāt pie līdzīgiem secinājumiem: šādā pasaulē pazustu viens no visbiežāko nelaimju radošajiem noslēpumiem – cilvēka finanses. Neviens nevarētu nodarboties ar nelegālu naudas iegūšanu (varēt jau varētu, taču VID viegli pamanītu, ka šim cipariņš virs galvas neadekvāts), vairs nebūtu jāpūlas slēpt savus patiesos ienākumus (neticami, cik daudz cilvēku melo par saviem ienākumiem/izdevumiem), nebūtu jākaunas par saviem ienākumiem, jo mēs redzētu, cik daudziem ir tikpat, cik daudziem mazāk, cik daudziem vairāk. Nebūtu savstarpēju aprunāšanu un slepenu spriedelēšanu. Nebūtu aizdomu, vai tik šīs vai tas ubagotājs, labdarības organizācija necenšas mani apšmaukt. Nebūtu šmaukšanās ar naudu.

Lai kā es censtos, es nespēju izdomāt nevienu negatīvu aspektu šādai utopiskai pasaulei.

Ar katru dienu es iegūstu apstiprinājumu savai pārliecībai, ka atklātība ir laimīgas dzīves pamatā. Meli un noslēpumi smacē, tie veido ap sevi cietumu, kurā liegts ienākt brīnišķai tuvībai un savstarpējai uzticībai. Ja tu melo, ja glabā noslēpumus, tad iegūsti pārliecību, ka arī visi citi melo. Ja tu dzīvo ar šādu pārliecību, tad cilvēcīgas kļūdas uztver par savas pārliecības pierādījumu. Tā tu sāc dzīvot sevis radītajā aizdomu cietumā, kurā pasaule šķiet drūma, skarba un barga.

Lai pasauli pārņemtu atklātība, un mēs sāktu brucināt savus cietumus, kādam ir jārāda piemērs, kaut neliels vai muļķīgs. Piemēram, miljonārs Elons Musks atklāja slavenās elektroautomašīnas Tesla patentu, jo tā viņš cer samazināt klimata izmaiņas. Lielisks žests!

Es neesmu miljonāre! Es neesmu nozīmīga persona, kas spētu ietekmēt būtiskas izmaiņas. Taču, ja tu kaut kam tici, tad svarīgi ir rīkoties atbilstoši savai ticībai. Pretējā gadījumā, skaistie vārdi ir tikai vārdi. Nozīme ir rīcībai! Es ticu, ka laužot sabiedrībā gadsimtiem veidojušos paražu nerunāt par naudas lietām, sabiedrība tikai iegūtu, tāpēc apliecinot savu ticību, es pastāstīšu, cik naudas ir manā maciņā.

Kad sāku strādāt pirmos nozīmīgos darbus, saskāros ar noteikumu, ka nedrīkst izpaust savu atalgojumu. Es saprotu šo noteikumu privātajā sektorā, tāpēc šajā rakstā nerunāšu par savu atalgojumu laikā, kad nebiju valsts pārvaldes darbiniece. Varu tik teikt, pelnīju pietiekami, galīgi, galīgi, galīgi sūdzēties nevarēja (jokainākais, ka es tajā laikā tik un tā čīkstēju, ka man ir par maz). Pēdējos trīs gadus pavadīju amatpersonas statusā, un mani ienākumi ir publiski pieejami (p.s. ikvienas amatpersonas ienākumus variet redzēt VID mājas lapā –>šeit! ), tāpēc likumiski drīkstu par tiem runāt.

Tātad, pirms devos bērna kopšanas atvaļinājumā, mans bruto atalgojums bija 1500 euro + prēmijas un atvaļinājuma pabalsts. Daudz? Maz? Atbilde ir atkarīga no katra cilvēka vērtību skalas. Tolaik man šķita, ka alga ir gana, bet varētu saņemt vēl vairāk. Man bija hipotekārais kredīts, līzings par automašīnu, es šķiedu naudu jaunās drēbēs, mēbelēs, kosmētikā, es braucu vairākas reizes gadā ceļojumos, es regulāri ēdu ārpus mājas. Man vēl nebija bērna un mans vīrs pelnīja aptuveni tikpat, cik es (viņa alga katru mēnesi atšķīrās). Vārdu sakot, mēs trūkumu necietām un dzīvojām cepuri kuldami.

Tad es aizgāju pirmsdzemdību atvaļinājumā, mana ikdiena būtiski mainījās. Nebija vairs ierastās rutīnas. Tas bija pirmais solis ārpus ierastās kastes, kurā uzturējos, un es savu dzīvi sāku tā kā vērot no malas. Laika man bija gana, tāpēciegrimu visādu jaunu fīču izzināšanā. Tā es atradu minimālismu, zero waste un citas figņas, kas nomainīja manu dzīvi, taču par to jūs esiet daudz dzirdējuši.

Pateicoties tam, ka man bija liela alga, man bija liels bērnu kopšanas pabalsts (aptuveni 950 euro mēnesī). Dzīvodama mājās, es sāku izpārdot visas mantas, mēbeles un tas mums ienesa maciņā vēl drusciņ naudas. Vīrs turpināja pelnīt labu algu, man bija labs pabalsts, bet mēs vairs nešķiedām naudu. Dzīvoklis man palika pa lielu, jo tajā vairs nebija mantu. Nauda krājkontā palika par daudz, tāpēc sāku atdot visus kredītus (man bija divi studiju kredīti, auto līzings un hipotekārais kredīts). Esot mājās ar mazu bērnu un pēcdzemdību depresiju, prāts nemaz nenesās uz naudas tērēšanu, tāpēc naudiņa tik krājās un krājās. Tad mēs ieraudzījām, ka mūsu dzīvoklim ir gandrīz dubultojusies cena un nolēmām, eh, pie velna visu, pārdosim arī to. Tā arī izdarījām. Rezuktātā mēs spējām atdot visus kredītus (izņemot vienu studiju kredītu), nopirkt jaunu, mazāku dzīvokli Cēsīs, nomainījām automašīnu un gadu abi ar vīru dzīvojām mājā (mans vīrs arī pameta darbu).

Visai veiksmīgs ir mūsu finanšu stāsts, vai ne? Es piekrītu, ka visiem tā neveicas! Esmu pateicīga, ka mums tā sanāca. Taču stāsts nav tik balts un pūkains, kā izklausās. Viss, ko mēs darījām bija baisi. Mēs bijām pārbijušies. Katru mūsu soli vajāja: “ja nu, mēs to nožēlosiet?” jautājumu grupa:

  • Ja nu mēs nemācēsim dzīvot ar mazāk naudas;
  • Ja nu mums mazais dzīvoklis būs par mazu;
  • Ja nu mēs sačakarēsim savu karjeru, un nekad vairs nespēsim atrast darbu.

Tas viss bija baisi. Tomēr kaut kas mūsu dzīvē bija neatgriezeniski mainījies – bērns mums bija atvēris acis un licis paskatīties uz savu ikdienu kā traku žurku skrējienu. Vīrs darbā un mājās, palīdzot auklēt bērnu, bija fiziski un emocionāli izdedzis. Es, iepriekšējos gados piedzīvotās hormonālās terapijas dēļ piedzīvoju pēcdzemdību depresiju. Tas viss mums lika atrast spēku un mainīt savu dzīvi! Tagad, atskatoties atpakaļ, es nemaz neredzu citādu, iespējamo risinājumu.

Šodien, 2019.gada pavasarī, ir pienācis brīdis, kad mēs mācāmies dzīvot no jauna, jo mums vairs nauda nebirst kā no pārpilnības raga un iekrājumi sāk apsīkt. Es vēl saņemu bezdarbnieka pabalstu, kurš ik pa trīs mēnešiem samazinās (šobrīd tie ir 800, drīz tie būs 600 un tikpat drīz 400 euro.) Savukārt, mans vīrs nomainīja pilnībā savu darbu, izvēloties mier-pilnāku darbu, bet ar mazāku atalgojumu (diemžēl viņš nav valsts amatpersona, tāpēc nedrīkstu izpaust viņa atalgojumu, bet tas ir super duper mazāk, kā viņš bija pieradis saņemt).

Jocīgākais, ka tagad, kad mums vairs nav milzu ienākumu, man nav bijusi sajūta, ka mums ir par maz naudas. Es nekaunos, ka ir mēneši, kad ir jāpievelk josta, gluži otrādi, uztveru to par jautru izaicinājumu. Piemēram, kopš šī gada janvāra cītīgi pierakstu visus savas ģimenes izdevumus, jo esmu sev uzstādījusi mērķi – iztikt mēnesi ar 600 euro. Diemžēl, tas vēl nav izdevies. Janvārī iztērējām 725 euro un februārī 734 euro (visus rēķinus, veiktos ziedojumus, medicīnas izdevumus, visu, visu ieskaitot).

Šo tēmu par savas ģimenes maciņa saturu es sāku, jo ticu, ka savu ideālo pasauli varu radīt tādu kā vēlos tikai tad, ja pati dzīvošu saskaņā ar tās principiem. Lai uzceltu sniegavīru, vispirms ir jāizveido pika. Šis mans stāsts ir mana pika, taču tas vai sniegs būs lipīgs, vairs nav atkarīgs no manis.

Es negaidu, kad cilvēki tagad iepazīstoties teiks: “Sveiki, mani sauc Zane, es pelnu seši simti eiro”. Es vienkārši ceru, ka naudas tēma lēnām pārstās būt “Tabū”. Es ceru, ka cilvēki brīvāk runājot par naudu, spēs mācīties viens no otra, piemēram, ja kādam šķiet pārsteidzoši, ka spēju iztikt ar 725 euro, tad viņš nekautrēsies man jautāt: “Kā?” un ar prieku klausīsies manos padomos. Ja kādam šķitīs, ka iztikt ar 725 euro mēnesī ir pilnīga izšķērdība, viņš neturēs savus ekonomiskas dzīves noslēpumus zem pūra un padalīsies ar saviem padomiem.Turklāt, es ceru, ka atklātāk runājot par naudu, mēs iemācīsimies, ka tie ir tikai un vienīgi cipari. Nauda kontā nenosaka cilvēka vērtību. Mēs esam vērtība tikai tāpēc vien, ka esam!

2 Comments Add yours

  1. GODexists says:

    Ir viena lieta – naudai patīk klusums. Ja nestāsta, cik tev tās ir, tad finansiāli labāk iet. Bet, kad pasaka, tad visi sāk skaistīt tavu naudu un iekārot to

    Like

    1. Zane Nuts says:

      Es cerēšu un ticēšu, ka cilvēkos nav ļaunuma, un neviens manu naudu neiekāros. Ļoti, ļoti ceru, ka naudai iepatiksies skaļums 😀

      Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s