“Klāvs un Gunta” 9.nodaļa

antersasc-3745006_640

“Klāvs un Gunta”8.nodaļa pieejama —> šeit!

Karstums, drebuļi, sāpes un izmisums bija Guntas uzticīgie pavadoņi visas nakts garumā. Vairakkārt viņa modās slāpju nomocīta. Citkārt šķita, ka salst. Viņa nespēja atšķirt vai siltais ķermenis viņai blakus bija iztēles auglis vai Klāvs. Tagad, saules gaismas pamodinātai, Guntai vairs nerūpēja smagā nakts, viņa bija priecīga jūtot, ka sliktākais ir aiz muguras. Guntu vairs nemocīja drudzis, nelabums vai slāpes. Viņa jutās novārgusi, taču krietni labāk.

Gunta apsēdās uz gultas malas un secināja, ka drudzi ir pārcietusi kaila. Viņa miglaini atcerējās, ka Klāvs palīdzēja atbrīvoties no stingrajām sporta drēbēm. Kailums šajā mājā Guntu izbrīnīja arvien retāk. Šoreiz viņu pārsteidza gultas kājgalī noliktās drēbes un apakšveļas komplekts.

Slimniece lēnām aizstaigāja līdz virtuvei, automātiski ieslēdza tējkannu, bet tad to izslēdza. Gunta nolēma kafiju kādu laiku vairs nedzert. Viņa juta nelielu izsalkumu, tāpēc ar svaigi izspiestu apelsīna sulu, kuru acīmredzot no rīta bija izspiedis Klāvs, viņa aplēja brokastu pārslas. Ar brokastīm pildītu bļodu rokās, viņa piesoļoja pie dzīvojamās istabas loga. Caur to bija redzams Klāvs, kurš apgūlies zālē, vēroja savu gleznu.

Viņa apēda pārslas, izsoļoja ārā no namiņa un sveicināja nama tēvu. Neatņemams sveicienu, viņš teica:

– Tu izskaties labāk.

– Paldies, es tā arī jūtos.

Klāvs turpināja vērot gleznu. Gunta paskatījās uz Klāva darbu, un tas kopš vakardienas bija būtiski mainījies. Biezās krāsu kārtas tagad sedza daudzi mazi, šauri un spilgti avotiņi, veidojot reibinošu krāsu jucekli. Krāsas uz audekla bija saderīgas un radīto biju patīkami vērot, taču Gunta joprojām nespēja saprast, kā šo var uzskatīt par mākslu. Viņa radīto zīmējumu raksturotu kā skaistu tapešu rakstu.

Klusēdama Gunta apsēdās blakus gleznas autoram. Viņa vēroja te gleznu, te vērojošo Klāvu. Gunta baudīja siltos saules starus, kas šodien vairs nešķita smagnēji.

– Tev nav skumji šķirties no saviem darbiem? – Gunta iesāka sarunu.

– Nē! – vienaldzīgi atbildēja Klāvs, – es nemēdzu tiem pieķerties.

– Tu tik cītīgi to vēro! – Gunta secināja.

– Tā es daru vienmēr, kad pabeidzu darbu. Reizēm man pietiek ar dažu minūšu vērošanu, citreiz nepieciešamas vairākas stundas vai pat dienas.

– Tu esi dienām vērojis savu gleznu?

– Tā man ir gadījies tikai vienu reizi! Reiz, es divas dienas nedarīju neko citu, kā vien ēdu, dzēru, nokārtojos un vēroju tikko pabeigtu gleznu. Jocīgākais, ka šodien pat nespēju precīzi atcerēties, kā tā izskatījās.

– Kāpēc tu tā dari? – Gunta interesējās, – -vienkāršāk būtu uzņemt sava darba fotogrāfiju, kurā ielūkoties ikreiz, kad vēlies.

– Tur jau tā lieta, es nemaz nevēlos redzēt savas gleznas. Šī vērošana ir manas atvadas.

Gunta mirkli apdomāja dzirdēto. Nezinādama, ko teikt, viņa klusu noteica:

– Tu esi tik citādāks!

Viņu saruna beidzās. Bija dzirdams vien vējš, kas svilpo caur kalnu ieleju. Retu reizi iedziedājās kāds putns. Gunta nolēma doties atpakaļ namiņā, un pagatavot vieglas pusdienas, lai atgūtu spēkus. Viņa nesaprata Klāva pasauli, neizprata viņa jokainās paražas, taču bija sev solījusi mācīties pieņemt atšķirīgo.

Divas dienas vērot savu gleznu! Tas bija kaut kas neizprotams. Gunta jutās slikti jau reizēs, kad vakarus bija pavadījusi vērojot seriālu, taču tie bija viņai nepieciešami, lai atslēgtos no smagas darba dienas. Kā gan ir iespējams vairākas dienas pavadīt nedarot pilnīgi neko?

Gunta lēnām piecēlās kājās un lēnām soļoja uz nama ieejas pusi. Brīdī, kad viņa grasījās atvērt durvis, Klāvs viņu uzrunāja:

– Tu mani vakar pamatīgi nobiedēji, – viņa balss skanēja vienaldzīgi.

Gunta apstājās un paskatījās uz vīrieti, kurš bezkaislīgi turpināja vērot savu darbu. Tad Klāvs paskatījās uz Guntu, kuras seju rotāja jauneklīgs smaids.

– Nemaz nesmaidi tik plaši! Šī nebija atzīšanās mīlestībā, – viņš teica.

– Taču tas bija jaukākais, ko tu man esi teicis.

– Nepiekrītu, esmu tev teicis daudz jauku lietu, – Klāvs savilka seju izteiksmē kādu mēdz lietot vecāki, kad bērns spītīgi nespēj iemācīties elementāras prasmes. – Šoreiz vēlējos teikt, ka tev nevajadzētu braukt man līdzi uz Londonu.

Pēc pamošanās, Gunta mirkli domāja par savu ieceri sekot Klāvam. Viņa jutās vārga un svaigi atcerējās smago nakti. Viņu biedēja doma par braukšanu uz svešu vietu ar neprognozējamu vīrieti, tomēr vēlme to darīt nebija zudusi. Tobrīd viņa izlēma, ka viņai ir vēl diennakts, lai atveseļotos un saprastu, ko darīt tālāk.

– Es gan tā nedomāju, – viņa apņēmīgi apgalvoja, lai gan nemaz nebija pārliecināta par braukšanu. Tomēr viņa spītīgi vēlējās šo lēmumu pieņemt pati. Viņa atlaida durvju rokturi, apgriezās uz papēža, un gatavojās diskusijai.

– Tev vakar bija ļoti slikti. Lai cik labi tu justos tagad, nav droši ceļot uz svešu zemi. Tev vajadzētu lidot uz Latviju un aiziet pie ārsta.

– Tu vēlies no manis atkratīties?

– Kāpēc tā ir pirmā doma, kas iešaujas tev prātā? Es taču jau piekritu, ka tu brauc. Tagad mēs runājam par tavu veselību.

– Ja tu nevēlies, lai es braucu, tad tā arī pasaki! – Guntas tonis kļuva skaļāks.

– Tu esi kaitinoša, – Klāvs iebrauca ar pirkstiem matos, – tev izdodas mani pārsteigt un ieintriģēt vienā mirklī, un jau nākamajā, tu radi vēlmi nogrūst tevi no klints.

– Es neko neesmu izdarījusi!

– Tu ikvienā manā vārdā centies atrast kādu slepenu vēstījumu, un normālu sarunu sekundes laikā pārvērt par strīdu.

– Ne jau es mētājos ar apvainojumiem!

– Cik reižu var teikt, es neesmu tevi aizskāris! – Klāvs piecēlās kājās un dusmīgs soļoja pie Guntas.

Viņš paķēra sadusmoto sievieti aiz rokas.

– Ko tu dari!

– To, ko tu sagaidi no manis, – viņš paskaidroja un stingri saspieda Guntas plaukstu savējā.

– Man sāp.

– Man vienalga! – viņš atvēra namiņa durvis un vilka Guntu sev līdzi.

Guna nesaprata, kas notiek. Klāvs bija tāds, kāds viņš bija – līdz galam neizprotams, tomēr šoreiz viņš savdabīgi biedēja viņu. Par spīti bailēm, viņa negrasījās pārstāt spītēties.

– Laid vaļā manu roku! – Viņa nesekmīgi centās izraut savu plaukstu. Klāvs viņu jau bija ievilcis iekšā namiņā. Vilkdams Guntu sev līdzi, viņš pārgāja pāri dzīvojamajai istabai.

– Kur tu mani velc? – Gunta jautāja. Viņas kašķīgais tonis pierima un ieguva neizpratnē balstītu bijību.

Viņi piegāja pie ēdam galda.

– Sēdi! – Skarbi pavēlēja Klāvs.

– Nē, es netaisos sēdēt! – Gunta spurojās pretī.

Klāvs pieliecies nepieklājīgi tuvu Guntas sejai, skarbi un lēnām teica.– Aizver muti! – Viņa izteiksme Guntu sāka patiesi biedēt. – Sēdi, līdz es likšu tev darīt kaut ko citu.

Gunta apsēdās. Klāvs iegāja virtuvē, no skapīša izvilka katlu un piepildīja to ar ūdeni. Gunta vēroja viņu darbojamies. Nekas viņa rīcībā neliecināja par briesmām, tomēr skarbā sejas izteiksme, un iepriekšējie vārdi vēl biedēja Guntu.

Klāvs atnesa un nolika uz galda trauku ar kartupeļiem un burkāniem. Tad pasniedza Guntai nazi.

– Nomizo dārzeņus, – jaunajā, skarbajā manierē viņš pavēlējā.

– Ko tu dari? – Gunta saņēmās pajautāt.

– Tu vēlējies, lai esmu kretīns. Tu izvēlies mani tādu redzēt! Sniegšu tev to, ko vēlējies. – Viņš bezkaislīgi paskaidroja.

– Es nevēl…,

– Vai es ļāvu tev runāt? Vai lūdzu tev atbildi! Klusē un mizo kartupeļus!

Gunta paņēma nazi, sāka rūpīgi tīrīt dārzeņus un iekoda sev lūpā, lai apvaldītu smaidu.

Turpinājums sekos 22.05.1019.

Ja Jums patīk mans darbs, vēlieties, lai to turpinu, ir tādas iespējas un vēlme, tad variet atbalstīt manu darbu, kļūstot par manu Patronu!

To var izdarīt spiežot uz vārda Patreon un sekojot norādēm.

Advertisements

One Comment Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s