“Ieva un Artūrs” 7.nodaļa

hand-1549399_640

“Ieva un Artūrs” 6.nodaļa pieejama —> šeit!

***

Sastapusi sen nesatikto Matīsu, Ieva staroja no laimes. Viņi lēnām mīņājās pa deju grīdu, lai gan fonā skanošās latviešu ziņģes sita jautru takti. Ievai un Matīsam deja nebija prātā, viņi vēlējās izplūst garās sarunās. Ieva apbēra Matīsu ar jautājumiem. Jaunais, staltais puisis nepaspēja atbildēt uz vienu jautājumu, kad izskanēja jau otrs. Kā jau bija pierasts, Ieva uz visu, ko Matīss stāstīja reaģēja aizrautīgi, te iesaucās: “Oho”, plaši ieplezdama acis, te skaļi iesmējās, te gandrīz spalgi iekliedzās: “nevar būt!”, taču Matīss turpināja runāt, viņš jau sen bija pieradis pie Ievas aizrautības.

Viņi nebija tikušies vairāk kā gadu. Senajiem draugiem tas bija neizturami ilgi. Pirms astoņiem mēnešiem Matīss devās ERASMUS apmaiņas programmā uz Rumāniju. Pirms aizbraukšanas, būdams aizņemts vetārsta studijās, viņš nepaspēja atvadīties no draudzenes. Ievu priecēja drauga ierašanās Babuļas bērēs. Taču viņa apzinājās, ka nedrīkst ilgāk pļāpāt, jo ar viltu bija šeit atvilinājusi Artūru. Saprazdama, cik nejauki ir atstājusi savu partneri, viņa aši palūkojās uz abu vietām pie galda, taču tās bija tukšas.

– Piedod, bet es nevaru vairs runāt, – Ieva teica. – Vai tu esi Latvijā uz palikšanu?

– Tuvākos gadus noteikti! – Matīss smaidot atbildēja. – Kur tev jāskrien?

– Mans…eh, mans draugs, es domāju pavadonis…karoč mans Artūrs, kurš nav gejs, ir kaut kur aizgājis, man viņš jāatrod.

– Oho, – attēlodams ierasto Ievas izteiksmi, Matīss iesaucās. – Par šo tev man būs jāpastāsta.

– Iespējams, tur nebūs nekā ko stāstīt! – Viņa noraizējusies noteica un atkārtoti sajuta sāpīgu vainas apziņu, ka pametusi Artūru vienu.

Ieva noskūpstīja Matīsu uz vaiga, silti apskāva un devās meklēt pazudušo pavadoni. Viņa pavaicāja vecākiem, vai nav manījuši viņas kompanjonu, taču viņu atbilde bija negatīva. Simona centās izmantot iespēju un papļāpāt ar meitu par viņas interesanto draugu, bet Ieva tikai satraukti pasmaidīja un pameta māti pusvārdā.

Ieva aši izskrēja viesību telpas, bet Artūrs tajās nebija manāms. Zaudējusi cerību atrast savu draugu, viņa izgāja ārā, apsēdās uz sola pie viesu nama un smagi nopūtās. “Idiote!”, Ieva domās nolamājās. Vientuļi sēdēdama uz sola un lūkodamās tālumā, viņa centās saskatīt kā vakars lēni satumst. Kopš mazotnes Ieva spēlēja šo spēli, kurā centās uzmanīgi vērot vakaru un pieķert to izslēdzam saules gaismu. Kā ierasts, šis mirklis, kad pamale kļūst tumša, acij nebija noķerams.

Tālumā Ieva pamanīja viesu namam tuvojamies veco Sergeju, draisko Babuļas kaimiņu, kurš pāris reižu bija iekniebis Ievai dupsī. Viņa sajuta vieglu kņudēšanu dibena vaigā un atmiņās uzvirmoja tabakas un beigtu zobu smārds. Babuļai bija raibs draugu pulks.  Draudzīgu un cerību pilnu skatienu, Sergejs lūkojās uz ēkas sienas izvirzījumu. Tad viņš vaicāja sienai:

– Hei, sveiks! Vai būtu, ko uzpīpot?

– Diemžēl nebūs! – pazīstama balss atbildēja.

Ievas sirds sāka priekā sist plaukstas. Viņa sparīgi piecēlās no krēsla un tikai Sergeja klātbūtne atturēja no ašas skriešanas. Vecais kaimiņš pagāja garām sienai, tad pietuvojās Ievai, koķeti piemiedza aci un pasmaidīja, skatienam atklājot savus dzeltenos zobus. Ieva ar galvas kustību atņēma Sergeja sveicienu un nogaidīja, kad viņš iesoļo viesu namā. Viņa ievilka dziļi elpu, nokomandēja sevi nomierināties un devās pie Artūra.

– Es nobijos, ka būsi aizbraucis, – viņa atzinās un apspieda vēlmi vīrieti samīļot.

– Es nebūtu aizbraucis neatvadoties, – viņš mierīgi paskaidroja. – Uz mirkli vēlējos aizmukt no dejot gribošajām kundzītēm.

Ieva pasmaidīja un nostājās blakus Artūram, kurš stāvēja atspiedis muguru pret mājas sienu.

– Domāju, ka man drīzumā vajadzētu doties mājā, – viņš teica. – Kļūst vēls, bet man rīt ir jāstrādā, turklāt man vitāli nepieciešama atpūta.

– Patiesībā, es tieši vēlējos piedāvāt doties mums prom no šī ļembasta, – Ieva satraukti paziņoja. Viņa cerēja, ka Artūrs vēlas pamest skaļās viesības, nevis viņu, tomēr nebija par to pārliecināta un pamatīgi baidījās no atraidījuma.

– Tev nav jāpaliek līdz beigām?

– Nekādā gadījumā, – Ieva pārliecinoši atbildēja, – esmu gana ilgi uzturējusies. Taču, ja vēlies doties prom viens, es sapratīšu.

Artūrs pagrieza galvu pret Ievu, paskatījās uz viņas lūpām un mirkli neatbildēja. Šīs nieka sekundes šķita ilgstam mūžīgi. Ieva izmisīgi cerēja, ka netiks atraidīta. Viņa vēlējās nozagt vēl nedaudz pavadīta laiku kopā ar Artūru, viņa nevēlējās, lai viņu tikšanās beigtos šādi. Tad viņš pasmaidīja!

– Es nezinu, ko es vēlos, – viņš beidzot atzinās.

– Es nesaprotu! – Ieva sarauca pieri.

– Es arī, – vīrietis ironiski iesmējās. – Kāpēc tev toreiz vajadzēja mani sameklēt! Mana dzīve kopš tās dienas ir palikusi maķenīt sarežģītāka, taču man nepatīk lieki sarežģījumi.

– Tad atvieglosim tev dzīvi! Vienosimies, ka tu darīsi precīzi to, ko vēlies, tieši tā kā vēlies šajā brīdī. Nedomā par nākotni. Nedomā par to, ko vajadzētu, kā vajadzētu. Nedomā par mani! Šodien, atlikušo vakaru darīsim tieši to, ko teiksi tu. – Ieva izteica pārdrošu piedāvājumu.

– Ko tu gribi teikt?

– Es saku, lai tu pasaki to, kas tieši tagad ir tavā vēlmju sarakstā. Tu vari neko nepaskaidrot. Es izpildīšu visas tavas vēlmes.

Artūrs iesmējās nedaudz skaļāk.

– Tu esi jokaina! – Viņš teica, – labi, tad braucam pie manis!

Ievas sirds sāka sisties straujāk. Viņa solīja nelūgt paskaidrojumus, tāpēc apspieda ziņkāri. Viņa ievilka sev mutē apakšlūpu un bērnišķīgi tajā iekodās. Tik pazīstama sajūta, jau otro reizi viņa sekos Artūram uz viņa dzīvokli, neko nevaicājot, neko nezinot, vien paļaujoties uz viņu un izmisīgi cerot, ka šoreiz kāju nesastieps.

– Tu izsauc taksi, – Ieva komandēja, – es tikmēr atvadīšos no radiem un draugiem.

Artūrs izvilka no kabatas Sony viedtālruni un ieslēdza Bolt aplikāciju, norādīja savu atrašanās vietu, taču vilcinājās pieprasīt braucienu. Ieva, nemanīdama viņa vilcināšanos, iesoļoja viesu mājā. Visbeidzot viņš nospieda izsaukšanas pogu un ielika telefonu atpakaļ kabatā. “Es šo pamatīgi nožēlošu”, viņš nodomāja un smagi nopūtās.

Ieva bija brīnišķīga. Jautra, starojoša, skaista, aizrautīga, interesanta, sirsnīga, saprotoša, viņa bija kolosāla. Daudz vieglāk bija izveidot neveiksmei lemtas attiecības ar sievieti, kura nesaistīja. Daudz vieglāk bija tikt pamestam, ja neloloji dižas jūtas pret zaudēto mīļāko. Pārāk bieži Artūrs bija centies izveidot attiecības, un pārāk bieži tās bija neglābjami izirušas. Viņš skaidri zināja savas prioritātes un nevēlējās tās mainīt, tāpēc Ievas ielaišana savā dzīvē bija pārāk riskanta. Nepameta sajūta, ka kāds no viņiem cietīs, iespējams abi.

Artūrs ticēja, ka pienāks diena, kad viņa prioritātes mainīsies. Darbā vairs nebūs vajadzība tik smagi strādāt, lai izdzēstu kaitinošo sajūtu, ka viņš vēl nav gana labs ārsts, gana zinošs speciālists un nemitīgās šaubas, vai ir izvēlējies pareizo ārstēšanas metodi.

Šobrīd vienkārši nebija piemērots laiks, lai uzsāktu attiecības. Redzot, cik laimīga Ieva bija uz deju plača jaunā vīrieša skavās, Artūrs sajuta kaitinošu greizsirdību, un tikai tad atskārta kāds muļķis bijis ļaujot sev iestāstīt stulbības par vienkāršu draudzību ar Ievu. Starp brīviem pretējā dzimuma pārstāvjiem nebija iespējama vienkārša draudzība. Tomēr, par spīti briestošo sūdu sajūtai, Artūrs vēlējās ātrāk kāpt taksī un raudzīties, kas notiks aiz slēgtām durvīm.

***

Automašīnas aizmugurējā sēdeklī, starp Artūru un Ievu bija brīva telpa, kas pildīta neziņas un mulsuma. Viņi abi juta savstarpēju pievilkšanos, gandrīz sataustāmas simpātijas, tomēr līdz galam nespēja noticēt, ka ir gana pietiekami viens otram. Ievas prātā vairākkārt iezagās doma: “ko gan šis izglītotais, izskatīgais, pieredzējušais vīrietis varētu saskatīt manā garlaicīgajā un pelēkajā personībā?” Savukārt Artūru mocīja kaitinošā sajūta, ka blakus Ievai viņš ir muļķīgs, neko nezinošs vīrietis. Viņš necieta šo sajūtu. Ārsta ikdiena bija pildīta ar nemitīgām šaubām un nepietiekamības sajūtu. Tikai retajam paveicās būt gana pašpārliecinātam, lai allaž justos pārliecināts par saviem lēmumiem. Tomēr vairums speciālistu aiz bravūrīgās maskas slēpa spīdzinošas šaubas. Bija sasodīti grūti katru dienu pieņemt neskaitāmus lēmumus, kuri var būtiski ietekmēt pacientu veselību, labsajūtu vai pat glābt vai izdzēst viņu dzīvību. Turklāt nedrīkstēja izrādīt šaubas, nedrīkstēja ļaut kādam nojaust par mokošo lēmuma pieņemšanas pasauli, kas plosījās jaunā neirologa sirdī.

Tagad, esot blakus Ievai, viņš cīnījās ar duālām sajūtām.

Lūkojoties uz Ievu, apstājās laiks. Pasaule visapkārt burtiski kļuva košāka, krāsas intensīvākas, sajūtas spilgtākas. Ievas smaids bija anestezējošs, tas spēja remdēt ikvienu sāpīgu, mokošu vai nogurdinošu sajūtu. Sievietes acīs nerimstoši mirdzēja prieks un dvēselē kūsāja dzīves spars, kas tik vitāli sāka trūkt Artūram. Visa viņa būtība alka pēc Ievas. Taču, par spīti skaistajām sajūtām, Ieva prata viņam likt justies mazam. Ne niecīgam, bet drīzāk bērnišķīgam, naivam un muļķīgam. Lai gan viņu sarunas nebija intelektuālas, tomēr Ievas citādā pasaules uztvere lika Artūram aizdomāties, ka viņam nav nekā, ko šai brīnišķīgajai sievietei piedāvāt. Tāpēc neizprotams bija iemels, kāpēc viņa viņam seko? Kāpēc piedāvā sevi?

Vai Ievas iemesliem bija nozīme? Svarīgs bija vien fakts, ka viņa vēlas Artūru. Kāpēc, lai viņš šo dāvanu neizmantotu?

Taksometrs lēnām slīdēja pa avotu ielu, un Ieva pievērsa Artūra uzmanību, norādīdama uz ēku un paskaidrodama, ka tur pasniedz jogas nodarbības.

– Tu teici, ka neesi reliģioza, – Artūrs pārmetoši paskatījās uz Ievu.

– Neesmu jau arī!

– Vai tad visi jogas pasniedzēji nav Hinduisti?

– Man nepatīk savai rīcībai uzspiest zīmogus. Man patīk joga, man patīk Hinduistu mācības, es esmu veģetāriete, taču es nevēlos sevi ielikt kādā rāmī. Kurš gan zina, ko es darīšu rīt, kas es būšu rīt, kam es ticēšu rīt, – viņa paskaidroja. – Kas tev ir pret reliģiju?

– Pārāk daudz destruktīvu sarunu ar pacientiem, kuri atsakās no ārstēšanas, jo izvēlas paļauties uz Dievu. Papildus tam arī īsas, jokainas attiecības ar fanātisku kristieti atstāja nepatīkamu iespaidu par reliģiju.

– Ceru, ka es tevi netraumēšu vēl vairāk, – Ieva pasmaidīja. Pēc neilgas klusuma pauzes, viņa vaicāja:

– Kāpēc tu tik ļoti nevēlies attiecības?

Iemesli, kas vēl pirms mirkļa Artūram šķita kristāldzidri, ar katru minūti kļuva duļķaināki. Visi viņa instinkti, ja tādi vispār vairs eksistēja, brīdināja, ka šobrīd nav īstais brīdis attiecībām, taču skaidri formulējamu iemeslu vairs nebija iespējams nosaukt.

– Ja godīgi, es īsti nemācēšu uz šo jautājumu atbildēt. Mans darbs, manas ambīcijas, manas vēlmes, tas viss šobrīd vienkārši nav savienojamas ar nopietnām attiecībām, – cik labi vien spēdams, viņš paskaidroja.

Jo ilgāk viņš atradās blakus Ievai, jo bezjēdzīgāki kļuva iemesli. Vairs nebija iespējams noliegt pieaugošo iekāri. Doma par iespējamo draudzību šobrīd šķita komiska, naiva un pat debīla. Kuru viņš centās apmuļķot, nav bijis brīdis, kopš viņu iepazīšanās, kad viņš neiekārotu Ievu. Viņas maigi rozā, kuplās lūpas, ap kurām draiski rotaļājās vasaras raibumi, nemitīgi kārdināja. Debeszilās acis, kurās mirdzēja dzīvesprieks, draiska sievišķība un iekārojams naivums, patstāvīgi izaicināja. Savstarpēji sacentās spēcīga vēlme samaitāt un spītīga vajadzība sargāt šo debešķīgo sievieti. Brīžos, kad viņš izjuta spēcīgu iekāri, viņa dvēselē iezagās brīdinošā vainas sajūta.

Tagad, esot prom no pūļa un ļembastas, palika arvien grūtāk aizbēgt no savām sajūtām. Iekāre un vajadzība pēc Ievas pieauga ģeometriskā progresijā.

– Kāpēc tu esi tik ambiciozs, – Ieva vaicāja, uz mirkli mazinot pieaugošo spriedzi.

– Kāpēc tu neesi?

– Es nezinu, es tāda piedzimu.

– Tāda pati ir arī mana atbilde.

– Viltnieks! – Ieva ierasti draiski atbildēja, un tikpat ātri, cik sākusies, beidzās spriedzi mazinošā saruna.

Beidzot taksometrs apstājās pie Artūra mājas. Ieva, kāpdama laukā no transporta līdzekļa, rūpīgi nolika zemē kājas, lai izvairītos no traumām. Artūrs piesteidzās pie savas pavadones un pasniedza viņai roku. Plaukstām saskaroties, viņus caurstrāvoja pārāk ilgi aizturētas ilgas. Aiz draudzības maskas slēpt no sevis un otra pieaugošo iekāri palieka arvien grūtāk.

Satverot Artūra plaukstu, Ieva ieskatījās vīrieša tumšajās acīs, kurām piestāvēja nogurums un dzīves skarbums. Viņa tumšās matu cirtas rotaļīgi viļņojās, tik neierasti un savdabīgi skaisti. Artūra tumšās acis un mati kontrastēja ar gaišo ādās krāsu. Viņš pats bija pierādījums tam, ka darbs ir viņa pasaule, un pat saulei nav iespējams viņam piekļūt. Tomēr te nu viņa bija, – šajā tik priviliģētajā stāvoklī, baudīja iespēju kaut uz mirkli atraut Artūru no viņa dzīves jēgas. Tas, kas sākās kā vēlme nozagt smaidu no noguruša, nepazīstama ārsta sejas, strauji pārtapa par piesātinātu jūtu kokteili, kuru Ieva negausīgi bija sākusi dzert. Viņa vēlējās noreibt un nedomāja par paģirām.

Viņi iesteidzās mājā. Ieva aizrautīgi smaidīja. Viņa nespēja noticēt, ka viņas rāmajā dzīvē ir iezadzies šis ilgi gaidītais piedzīvojums. Ieiedami telpās, viņi pārmija dažas frāzes, kuras nākotnē neviens vairs nespēja atcerēties. Tik ļoti viņus vilināja vēlme būt kopā, saplūst vienā. Ieva stāvēja jokainās viesistabas viducī, satraukti raudzījās Artūrā. Viņas ķermenis trīcēja satraukumā, viņa nezināja, ko darīt tālāk. Viņa vairākkārt aizskāra savas lūpas, alkdama sajust Artūra skūpstu. Ieva intensīvi lūkojās Artūrā, lūdzot izbeigt viņas satraukumu, lūdzot rīkoties, lūdzot izbeigt neziņu, lūdzot piepildīt viņas vēlmes. Un viņš rīkojās! Iznīcinot atstarpi starp viņiem, viņš piesoļoja pie Ievas, ielaida savu plaukstu viņas biezajās matu cirtās un kaislīgi noskūpstīja.

Uz mirkli apstājās laiks. Viņi stāvēja cieši kopā sakļāvušies, baudīja maigu, dvēselisku skūpstu. Pasaule ap viņiem griezās. Viņi jutās, kā atraduši patvērumu no salta lietus. Baidīdamies atraut lūpas viens no otra, viņi virzījās uz guļamistabu, līdz sasniedza gultas malu, un iekrita tajā. Ieva nesmējās. Viņas allaž jautrās acis bija kļuvušas dziļākas. Gandrīz neveikli viņi centās novilkt Ievas kleitu, taču neviens nemanīja neveiklību. Viņi neredzēja neko citu, kā tikai otra tumšās acis. Viņi alka tikai viens otra lūpu pieskārienu. Ieva pārvilka Artūram pār galvu t-kreklu. Viņš drudžaini atraisīja savus džinsus un noslidināja tos uz zemes. Saņēmis stingri Ievu aiz muguras, viņš iecēla viņu dziļāk gultā un maigi uzgūlās viņai virsū.

– Piedod, ja tevi sāpināšu! – viņš iečukstēja Ievai ausī, un uzspieda maigu skūpstu uz sievietes kakla.

Tam sekoja otrs, tad trešais skūpsts. Viņš atliecās no sievietes un atsēdies uz saviem ceļiem, vēroja, kā viņa atraisa krūšturi, atkailinot savu ķermeni vīrieša skatienam. Viņš nespēja noticēt, ka pasaulē eksistē kaut kas tik skaists, tik saudzējams un dievišķs.

Ieva dzirdēja Artūra vārdus, bet ignorēja tos. Šobrīd neeksistēja nākotne, tai vienkārši nebija nozīmes. Nepastāvēja sāpju iespējamība. Pirmo reizi dzīvē viņa izjuta tik spēcīgu vajadzību kādam piederēt. Katrs Artūra lūpu pieskāriens sniedza veldzējumu tuksnešainajām slāpēm. Viņa bija atradusi sen meklēto patvērumu. To, kas notiek šobrīd, nebija iespējams nožēlot. Ieva zināja, ka viņu vienkārši nav iespējams sāpināt.

Viņi saplūda viens ar otru, viņi piepildīja viens otru, uz vienu vakaru viņi bija viens vesels. Viņi pazuda kā indivīdi. Viņu savstarpējā mijiedarbība bija tik kvēla un skaista, ka Ievas acīs sariesās laimes asaras. Pēc mīlēšanās viņa ierušinājās Artūra azotē un abi mīlnieki tā iemiga, maldīgi domājot, ka atrodas drošākajā vietā visā izplatījumā.

Turpinājums pieejams —> šeit.

Ja Jums patīk mans darbs, vēlieties, lai to turpinu, ir tādas iespējas un vēlme, tad variet atbalstīt manu darbu, kļūstot par manu Patronu!

To var izdarīt spiežot uz vārda Patreon un sekojot norādēm.

 

 

 

Advertisements

2 Comments Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s