“Ieva un Artūrs” 8.nodaļa

hand-1549399_640

“Artūrs un Ieva” 7.nodaļa pieejama —> šeit!

***

Ieva pamodās laimīga. Vai atrast savu dvēseles radinieku varētu būt tik vienkārši? Nodeldētie vārdi “dvēseles radinieks” precīzi raksturoja Ievas un Artūra pēkšņo un neticamo saikni. Ieva jutās mīlestības piepildīta. Arī iepriekš viņa bija ļāvusies jūtām, bija domājusi, ka ir iemīlējusies. Naivums bija spilgta Ievas rakstura īpašība. Tomēr šis bija citādāk, šoreiz bija daudz intensīvāk, dziļāk, patiesāk.

Miegamice gulēja uz vēdera, galvu pagriezusi pret logu. Uz sejas spīdēja silti saules stari. Viņa juta savu kailumu mīļotā gultā, un tas iekvēlināja. Lēnām pagriezusi galvu, viņa secināja, ka ir viena. Pieceldamās sēdus, viņa apvija ap sevi segu un mirkli klausījās, vai Artūrs rosās pa virtuvi. Istabu pildīja klusums. Pat nedaudz biedējošs klusums. Ieva sameklēja savas drēbes: kleitu, kas mētājās zemē, kājgalī guļošās biksītes un uz spilvena pamesto krūšturi. Apģērbusies viņa izsoļoja no guļamistabas. Diemžēl dzīvoklis bija tukšs. Virtuvē nebija manāma jebkāda pazīme, ka tur kāds viesojies. Pat izdzertas rīta kafijas krūze nelaiskojās uz galda.

Ieva iedomājas, ka viņas kavalieris varētu būt devies sagādāt brokastis. Taču šī naivā doma izgaisa, kad pēc pusstundas gaidīšanas, viņš joprojām nebija atgriezies. Ieva nedaudz satraucās, drusku pat noskaitās. Kāpēc gan viņš pameta viņu vienu gultā, bez nekāda paskaidrojuma, bez zīmītes! Tad pēkšņi atcerējās – Artūram šodien bija jāstrādā! Cik muļķīgi bija pārsteidzīgi sākt dusmoties. Tak cilvēkiem ir arī jāstrādā! Visticamāk viņš aizgulējās un kā vējš traucās uz darbu.

Ieskatījusies savā viedtālrunī, Ieva konstatēja, ka tajā nav ziņu. Tad viņa mierīgi un pacilātā noskaņojumā pagatavoja sev kafiju. Ak tad tādas ir attiecības ar ārstu – vientulības pilnas. Ieva malkoja kafiju, lūkojās uz betonēto mājas iekšpagalmu un prātoja par savām un Artūra attiecībām. Par spīti rīta vientulības sajūtai, viņa bija pārliecināta, ka ir atradusi savu īsto un vienīgo. Viņa bija gatava pacietīgi gaidīt un tvert katru īso mirkli, ko Artūram priekš viņas izdosies nolaupīt no savas aizņemtās ikdienas.

Pēc rīta kafijas dzima jauna ideja: ja reiz Artūrs ir atstājis Ievu vienu, bez stingriem norādījumiem, tad viņa ir tiesīga nedaudz pašiverēties pa drauga personīgo telpu. Ieva nolēma vēlreiz pagatavot Artūram pusdienas. Diemžēl no mājā esošajiem produktiem varēja pagatavot vien makaronu sacepumu.

Pēc nepilnas pusstundas, Ieva beidza darboties pa virtuvi, vēlreiz ieskatījās telefonā un vēlreiz secināja, ka tajā nav ziņu. Viņa nebēdāja, ārstiem nav laika, lai sūtītu jaunām preilenēm mīlas īsziņas. Prātā iezagās ķecerīga vēlme izģērbties kailai, uzvilkt kādu no Artūra krekliem un seksīgā izskatā sagaidīt Artūru mājās. Viņa aizsoļoja uz vīrieša skapi, atvēra to un nepatīkamā pārsteigumā iepleta acis.

Ieva bija pārliecināta, ka ārsti kā suga ir pedantiski. Artūra dzīvoklis bija pedantisma apliecinājums – viss balts, viss tīrs, nekā lieka. Tomēr skapis bija pretstats kārtībai. Tajā karājās vairāki uzvalki, kuri joprojām atradās ķīmiskās tīrītavas plēvē. Reti apģērba gabali bija atraduši tiem paredzēto vietu, tomēr vairumam tā nebija paveicies. Vīrieša bikses mētājās kur nu kurā, kāda iestūķēta plauktā, cita pārmesta pār stieni. Skapja apakšā atradās krekli, kas pēc smaržas spriežot, bija paredzēti mazgāšanai. Plauktos bija ieņurcīti pārējie krekli, kas izskatījās tikpat saburzīti kā valkātie, taču smaržoja svaigi. Zeķes un apakšbikses bija saņurcītas un iestūķētas vienā atvilktnē. Tos Ieva nolēma neostīt.

Seksīgās draudzenes ideja pagaisa, un Ieva nolēma sagādāt draugam citādu pārsteigumu. Viņa sāka skapja revīziju. Sašķiroja drēbes, netīrās ielika mazgāties, tīrās izgludināja un sakārtoja. Cītīgi kārtojot mīļotā vīrieša lupatas, trīs stundas paskrēja nemanot, un izsalkums aicināja apēst porciju no sagatavotā sacepuma. Skapis bija sakārtots, un Ieva lepna ar paveikto, devās uz virtuvi, izdzēra krūzi auksta ūdens un notiesāja pamatīgu porciju gardā ēdiena.

Artūrs joprojām nebija devis ziņu. Ieva nezināja, cik garas maiņas Artūram ir jāstrādā, vai viņš būs mājā piecos vai tikai nākamajā rītā. Viņa neko nezināja par ārstu darbu. Neziņa bija pietiekams attaisnojums, lai pati piezvanītu. Viņa pielika pie auss telefonu un gaidīja. Nopīkstēja viens, tad otrs, tad trešais izsaukuma signāls. Tiem sekoja ceturtais, piektais un sestais. Sarūgtināta viņa pārtrauca zvanu. Ieva prātoja, ko iesākt – vai aizrakstīt Whatsapp ziņu ar jautājumu, cikos viņš pārradīsies mājā. Tomēr veselais saprāts protestēja; vai viņai bija iemesls, uzskatīt, ka viņš vēlas tikt sagaidīts? Ieva vēlējās ticēt, ka kaut kas tik skaists, nevar būt tikai viņas iedomas un vienpusējas jūtas. Taču viņa arī iepriekš maldīgi bija domājusi, ka bauda abpusēju mīlestību. Artūrs vairākkārt teica, ka nevēlas nopietnas attiecības. Viņš nebija teicis neko, kas liktu viņai ticēt kopīgai nākotnei.

Ieva saņēma plaukstās seju un juta ieplūstam skaudro atklāsmi. Viņa bija idiote! Neticama muļķe! Naiva lauku meitene! Viena kopīga nakts, un viņa jau atkal loloja kopīgu nākotni, lai gan Artūrs paņēma tikai to, ko viņa piedāvāja – sievietes atsaucīgo ķermeni vienai kopīgai naktij.

Šī nevar būt patiesība. Artūrs tāds nebija! Viņa zināja, ka pazīst šo svešo vīrieti labāk kā viņš pats. Viņa juta, ka viņu dvēseles ir saistītas. Vai patiešām ir iespējams dzīvot tik milzīgā ilūzijā?

Lai kāda būtu patiesība, lai ko justu Artūrs, Ieva zināja, ka viņai ir jādod viņam brīvība. Viņai nav jāsagaida vīrietis mājās un nav jāsūta ziņas. Neatbildētais zvans pats par sevi bija ziņa. Ja viņš loloja pret Ievu dziļākas jūtas, tad viņš atzvanīs. Tikmēr, lai kā viņa nevēlējās, bija jādodas mājās. Viņa nomazgāja sasmērēto bļodu un krūzīti, un otro reizi dzīvē klusiņām atstāja Artūra dzīvokli.

Savdabīgā veidā, Ieva juta, ka Artūrs piezvanīs. Viņa instinktīvi zināja, ka viņš pret viņu jūt spēcīgas jūtas. Tas bija nepārprotami jūtams katrā viņa pieskārienā, redzams skatienā, sagaršojams skūpstos. Šī apziņa nomierināja Ievu. Viņa aizbrauca uz savu dzīvokli, sazvanīja mammu un iegrima ilgā sarunā.

***

Pirmdienas rītā, Ieva ar kolēģiem malkoja kafiju biroja omulīgajā virtuvītē. Allaž jautrā meitene nesmaidīja. Kā nenozīmīgs vasaras vējš, slīdēja gar viņas ausīm kolēģu pļerkstēšana. Sievietes pasauli bija pārņēmušas mokas. Artūrs nepiezvanīja. Telefons klusēja gan sestdien, gan svētdien. Viņa zināja, ka zvanu nesagaidīs arī pirmdien. Tikai īsu brīdi viņa juta dusmas uz tumšmataino princi, kurš sačakarējis viņas brīvdienas, iespējams, pat krietni vairāk par brīvdienām. Sākumā Ieva jutās kā piemānīta, taču ar laiku saprata, ka viņai nav melots. Tieši viņa bija tā, kas nelūgti iemīlējās, atdevās un safantazējās par vīrieti, kas nebija pie tā vainojams. Kārtējo reizi viņa rīkojās kā stulbene. Šī atskārsme sāpēja. Pamatīgi sāpēja. Kad smalkos gabalos sašķīst ilūzija par savu dvēseles radinieku un atrasto īsto mīlestību, tad sāp šīs ilūzijas zaudēšana. Kaut vai tās ir bijušas tikai mānīgas iedomas, zaudējums paliek zaudējums. Tomēr papildus tam, Ievu pildīja sāpes par savu idiotismu. Vai viņa kādreiz iemīlēsies vīrietī, kurš spēs viņu mīlēt tikpat spēcīgi? Vai maz šāda mīlestība, kuru viņa bija iedomājusies eksistē?

Sāpes pāries, dusmas uz sevi norims, sarūgtinājums izgaisīs. Ieva bija gana pieaugusi, lai neticētu pasakām un zinātu, ka viņas dzīve ir viņas atbildība. Iegrimt pašpārmetumos nav jēgas, ir jādzīvo tālāk. Tomēr nebija izprotams, kāpēc viņa nespēj beigt domāt pat zaudēto ilūziju. Arī iepriekš Ieva bija šķīrusies un vienmēr sāpēja. Ikviens zaudējums sāp, neatkarīgi no tā, vai attiecības izirušas krāpjoša vīrieša dēļ, vai šķiršanās bijusi mierpilna. Atvadīties no ierastā nav viegli. Viņa nespēja saprast, kāpēc viņa skumst tagad? Viņu un Artūru saistīja tikai viena kopīga nakts, un viņas naivā ilūzija par attiecībām. Te pat nevajadzēja justies nodotai vai aizvainotai, viņš skaidri un gaiši bija pateicis, ka nevēlas saistības.

Dienas ritēja. Pa dienu Ieva strādāja, vakaros pasniedza jogu. Reizēm viņai izdevās norobežoties no skaistajām atmiņām, bet šīs reizes bija pārāk retas. Kādas parastas ceturtdienas vakarā, Ievai bija norunāta tikšanās ar Matīsu. Drauga aicinājums nāca tieši laikā. Vismaz kādu vakaru viņa pavadīs nedomājot par savu naivumu un zaudējumu. Ja kāds spēs likt viņai patiesi smaidīt, tas būs senais draugs.

Bija aizritējušas sešas dienas. Pirmajās dienās Ieva nespēja noslāpēt cerības liesmu sevī. Ar katru mirkli bija grūtāk ignorēt skaudro patiesību; viņa bija pārpratusi Artūra jūtas un ļāvusies naivai iedomai par mīlestību no pirmā acu skatiena. Sākumā cerība atrada spraugu Ievas neprasmīgi celtajā loģikas sienā un lika Ievai gaidīt liktenīgā vīrieša zvanu. Varbūt Artūram bija smaga darba diena? Varbūt darbā atgadījās kāds traģisks notikums, un viņš smagi pārdzīvo. Varbūt…

Kaut kur ap otrdienu aptrūkās visi “varbūt”, cerības liesma nodzisa, un palika tikai tizla patiesība – viņa neko nesajēdz no dzīves un īstas mīlestības. Viena nakts, pāris skūpsti, dažas sarunas, un viņa bija bez prāta. Viņa jau loloja kopīgus nākotnes plānus, jau gludināja vīrieša kreklus.

“Idiote, idiote, idiote!” otrdienas vakarā Ieva sevi nolamāja. Sasodīts! Viņa bija sieviete, kura sevi cienīja. Viņa nemēdza neapdomīgi lēkt vīriešu gultās pēc pāris komplimentiem. Visu bērnību viņa bija vērojusi patiesu un šķīstu mīlestību savos vecākos un domāja, ka spēs tādu atpazīt, kad ieraudzīs. Kāpēc viņa nepārtraukti kļūdījās? Šovakar Ieva vairs nesaprata, kas kaitina vairāk – doma par zaudēto vīrieti, kurš viņu iekāroja, bet neloloja dziļākas jūtas, vai apziņa, ka viņa ir sasodīta idiote.

Iepriekšējās attiecības bija gana apkaunojošas, lai viņa sāktu apšaubīt savas spriestspējas mīlas jomā, tomēr savu stulbību varēja attaisnot ar jaunību un pieredzes trūkumu. Tagad Ievai bija 25 gadi, divas neveiksmīgas attiecības, un viņa joprojām neko nesaprata. Joprojām kāpa uz tiem pašiem grābekļiem. Cik gadiem jāpaiet? Cik mīlas sakaros jāiesaistās? Vai ir kāds maģiskais skaitlis? Vai vispār atnāks gaidītais viedums?

Ieva atkārtoja sev solījumu, kuru bija teikusi pārāk bieži: apsoli, ka vairs neticēsi pretējā dzimuma jūtām. Vīrieši ir citādāki, tu viņus neizproti.

Par spīti tam, ka Artūra bezvēsts pazušana bija nevīrišķīga rīcība, Ieva nevainoja savās sirdssāpēs šo svešo puisi. Galu galā, viņš bija patiess. Viņš nemitīgi atkārtoja, ka nevēlas attiecības. Viņš pat viņu brīdināja, ka sāpinās. Viņa, tikai viņa pati bija vainojama savās sāpēs. Viņa radīja ilūziju, kurai noticēja.

Lai gan Ieva lēnām samierinājās, ka Artūrs ir skaista, bet apkaunojoša pagātne, tomēr viņa nevēlējās tuvākos gadus šo vīrieti satikt. Bailes no potenciālā kauna vīrieti satiekot, bija pārāk spēcīgas. “Bļāviens, es izgludināju viņa drēbes un pagatavoju vakariņas! Kāda idiote!” Ieva atcerējās un juta siltas dusmas par savu naivumu. “Viņš bija pieaudzis, nobriedis, izglītots vīrietis, bet es kā tāda skolniece šiverēju pa viņa dzīvokli un tēloju sievu.”

Vēlā ceturtdienas vakarā Ieva samīļoja Matīsu, kurš gaidīja viņu restorānā Gan Bei. Vienīgais vīrietis par kuru Ieva neraizējās. Viņi bija kopā kopš zīdaiņa vecuma. Reizēm draudzenei šķita, ka spēj lasīt drauga domas. Viņi bija labākie draugu, vēl vairāk – viņš bija Ievai kā brālis. Jā, tik ciešas spēj izveidoties attiecības starp kaimiņu bērniem, ja tie spiesti uzaugt burtiski – blakus. Ievas vecākiem piederēja puse lauku mājas. Otrā pusē dzīvoja Ievas vecākus kaitinoša ģimene. Taču bērniem šādas īpašumu dalīšanas likstas netraucēja, Ieva vienmēr priecājās, ka viņai, meitenei bez brāļiem un māsām, ir Matīss.

Kā gaidīts, draugi iegrima aizraujošā sarunā. Ieva apzināti runāja par un ap Matīsa dzīvi, lai draugs nepavaicātu par viņas bēru pavadoni. Tipiski vīriešiem, šķita, ka Matīss pat ir aizmirsis šo faktu. Viņi bija jau nobaudījuši puķkāpostus Singapūras gaumē, izdzēruši kanniņu ar Sencha tēju, un Matīss joprojām neko nevaicāja par Artūru. Ieva jutās pateicīga visumam par drauga švako atmiņu. Taču, kas tev deva! Pat aizmāršīgākais vīrietis atcerētos nebūtisku faktu, ja tas kā resna sūdu muša ielidotu acīs.

– Eu, Ieva, skat, tas nav tavs bēru pavadonis? – viņš ar galvas mājienu norādīja uz ieeju.

Ieva juta, ka nosarkst. Caur vēderu augšup līdz pat kaklam izšāvās karstums. Viņa kokaini pagrieza galvu un ieraudzīja tumšās matu cirtas. Tas bija Artūrs. Vesels sūdu mušu orķestris viņas vēderā sāka spēlēt kakofoniju. Sajūtas varēja raksturot kā antonīmu taureņiem vēderā.

Viņš nebija viens. Pie pazīstamā vīrieša bija pienācis viesmīlis, droši vien stāstīja par brīvajiem galdiņiem. Viesmīlis Ievu neuztrauca. Diemžēl Artūram blakus atradās brīnišķīga būtne. Pietika ar mirkli, lai varētu novērtēt sievietes skaistumu. Viņai bija gari, taisni, tumši mati, izteiksmīgas, gandrīz nedabiski skaistas uzacis, kuras absolūtā simetrijā daiļoja viņas seju. Sievietes acis ieskāva garas, tumšas skropstas. Ja viņa acis mirkšķinātu gana ātri, tad ar skropstām radītais vējš spētu veldzēt pretī stāvošo cilvēku no vasaras svelmes. Varbūt Artūrs tāpēc ir kopā ar šo sievieti, viņa bija ne tikai skaista, bet arī praktiska, raug, sēžot otrpus galdiņam varēja baudīt patīkamu vēju. Ieva aši atkāvās no debīlajām domām un cītīgi centās atrast punktu uz garlaicīgā restorāna dīvāna, kurā uzcītīgi lūkoties. Īsajā atskatīšanās brīdī viņa saskatīja, ka Artūram mugurā bija džinsi un balts krekls. Gluds, balts krekls. Ievas izgludināts krekls.

Ja elle eksistēja, tad tajā kā spīdzināšanas rīku vajadzētu ieviest kaunu. Kauns spēja pamatīgi mocīt. Visu nedēļu Ieva bija cīnījusies ar sevi pazemojošām domāt. Centusies attaisnot savu stulbumu, taču tagad viņa vairs nespēja ignorēt faktu – viņa bija tizlene, kura pēc vienas nakts sakara izgludina vīrieša kreklus, lai viņš solīdā izskatā varētu ierasties uz nākamajiem randiņiem. Papildus mokošajam kaunam, viņai nācās ieraudzīt, ka viņas sapņu vīrietis bija arī melis. Maitas gabals! Viņa bija attaisnojusi šo vīrieti: “viņš mani brīdināja, viņš man teica, ka nevēlas attiecības.” Taču te viņš bija, vien dažas dienas pēc viņu kaislīgās nakts, baudīja citas sievietes sabiedrību. Viņš nevis nevēlējās attiecības, bet viņš nevēlējās attiecības ar Ievu – stulbo, neambiciozo, naivo lauku meiteni. Vai viņa patiešām ir tik nespējīga saskatīt realitāti un bez rozā brillēm uztvert pretējo dzimumu?

Viesmīlis pavadīja ienākušo pāri uz galdiņu, kas atradās otrā zāles pusē. Par laimi, Artūrs apsēdās tā, ka bez uzcītīgas galvas grozīšanas, viņš Ievu nepamanītu. Toties skaistā sieviete Ievai bija pārāk labi saskatāma. Visiem spēkiem Ieva centās nepētīt sievieti, kura izskatījās kā no kosmētikas kataloga izkāpusi. Staigājošs makeupa paraudziņš!

– Izskatās, ka jums viss beidzās slikti! – Matīss klusām paziņoja, nojauzdams, ka draudzene nevēlas tikt pamanīta.

– Patiesībā, tur, nebija nekā kam beigties. – Ieva paskaidroja.

– Tad kāpēc tu tagad esi sarkana kā biete, un izskatās, ka drīz palīdīsi zem galda?

– Tāpēc, ka kārtējo reizi uzvedos kā idiote, – viņa atzinās. – Vai varam doties prom?

– Protams, es tikai pasaukšu viesmīli.

– Nē, – Ieva negaidot iesaucās. – Tas pievērsīs pārāk lielu uzmanību. Pieej pie kases samaksā.

– Labi, labi! – Matīss saprotoši pasmaidīja. – Ja vēlies, vari jau slīdēt laukā. Gaidi mani foajē.

Ieva neveikli izslīdēja no sēdvietas un, cik klusi spēdama, soļoja prom, kā mantru pie sevis skaitot: “neskaties atpakaļ, neskaties atpakaļ, neskaties atpakaļ.” Un viņa neskatījās, tā arī neuzzinot, vai Artūrs ievēroja viņas klātbūtni.

Turpinājums pieejams —-> šeit!

2 Comments Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s