“Ieva un Artūrs” 11.nodaļa

hand-1549399_640

“Ieva un Artūrs” 10.nodaļa ir pieejama —> šeit!

***

Ārsta brīvā roka ieslīdēja sievietes biezajās matu cirtās, tās viegli sagrābjot cilvēku dzīvības glābjošajās plaukstās. Ievas lūpas atsaucīgi atdevās negaidītajam vīrieša skūpstam. Saņemdams atļauju turpināt, Artūrs atlaida meitenes plaukstu un roku apvija ap viņas vidukli. Apjukušās sievietes ķermeni caurstrāvoja siltas trīsas. Tās iekvēlināja Ievu tik spēcīgi, ka viņu pārņēma riebums par savu vājumu. Satrauktā sieviete atrāvās no vīrieša skavām un pieplaka pie otras durvju ailas. Sasodīts, cik spēcīgas emocijas raisa šī nepazīstamā būtne, kura nebija devusi racionālu iemeslu tādas just. Tomēr, par spīti vēlmei atdot sevi tumšmatim, Ieva apzinājās abu atšķirīgās izpratnes par attiecībām. Ja Ieva iesaista savu sirdi jūtu spēlē, tad viņa iet tikai uz pilnu banku. Visu vai neko. Nekādu rotaļāšanos. Diemžēl Artūrs to nevēlas, un Ievai ir gana daudz pašlepnuma, lai neļautos kaislei.

– Piedod, bet es tā nevaru! – Ieva nolieca galvu un klusām paziņoja.

– Piektdien mums tīri labi sanāca, – izskanēja muļķīgs centiens kliedēt meitenes apjukumu.

– Jā, ja skatās no tava skatu punkta.

– Tu nožēlo notikušo?

– Nē, bet es to uztvēru citādāk: es pārpratu notiekošo.

– Nedomāju vis, – vīrieša pierē parādījās neizpratnes rievas. Viņš atstūmās no sienas un samazināja nelielo atstatumu.

Ievas sirds no jauna sāka joņot. Viņa baidījās, ka ļaujoties Artūra valdzinājumam, vairs nespēs apstāties un no jauna modīsies ar muļķīgu ilūziju par skaistu mīlestību. Tāpēc, veikli izlīzdama no durvju ailes, viņa raitā solī soļoja uz pieliekamo telpu. Artūrs sekoja. Ieva paķēra slotu un savdabīgā veidā juta, ka tas ir viņas vairogs ar kuru pretoties vīrieša maģiskajai pievilcībai. Ja viņa vēlreiz ļausies negaidītam skūpstam, vismaz slota starp viņiem bojās noskaņu.

– Man jāiztīra telpas, – Ieva apcirtās riņķī un lāčoja uz nodarbību zāli.

Lai gan meitene cerēja aizmukt no Artūra, tomēr, secinot, ka siltais ķermenis aiz muguras vairs neseko, neguva gaidīto gandarījumu. Baidoties tikt pieķerta, viņa apspieda vēlmi atskatīties un noskaidrot, kur kavējas sapņu princis. Iesoļojusi zālē, Ieva nostājās tālākajā telpas stūrī un sāka to mēzt. Dažas sekundes vēlāk telpā parādījās ārsts ar slotu vienā un šaupeli otrā rokā. Viņš nostājās zāles pretējā stūrī un prasmīgi sāka kustināt birsti.

– Tu nepabeidzi iesākto, – viņš teica un laideni lidināja putekļus uz zāles vidu. – Ko tu gribēji ar to teikt?

– Beidz mani mocīt, – Ieva nopūtās. – Tu lieliski saproti, ko es ar to domāju.

– Piedod, bet nesaprotu gan.

– Es pārpratu mūsu vienas nakts sakaru, – Ieva apstājās un stingri sažņaudza dūrē slotas kātu. – Mēs pārgulējām, bet es sadomājos, ka tas bija kaut kas vairāk. – Viņa atsāka sparīgi slaucīt grīdu un visiem spēkiem centās izvairīties no Artūra skatiena.

Atskanēja skaļš troksnis, kas atbalsojās tukšajā zālē. Uz grīdas vientuļa mētājās Artūra darba rīks. Jau atkal ārsts neaicināts bija pietuvojies pārāk tuvu Ievai. Sieviete apstājās un, ja viņš izskatītos vēl kaut drusciņ valdzinošāk, apstātos arī viņas sirds. Ieva juta maigus pirkstus pieskaramies zodam un vieglām kustībām aicinot pacelt galvu. Viņas vaigi svila un bija kļuvuši koši sarkani, tomēr viņa atrada spēkus, lai ielūkotos tumšajās vīrieša acīs.

– Tas nebija vienas nakts sakars, – Artūrs paskaidroja, – tieši tādēļ es tevi atstāju.

– Tu gvelz muļķības! – Ieva pievilka tuvāk slotu. Tas čalis bija nepārspējams. Viņa klātbūtne Ievu paralizēja. Strauji bruka jebkādas aizsardzības sienas. Viņa no jauna vēlējās būt šim vīrietim blakus mūžīgi, tomēr vēlme sevi pasargāt, lika atgaiņāties no viņa ar visiem ieročiem.

– Varbūt, bet tev ir jātic, ka es tevi neuztvēru kā izpriecu, – Artūrs viegli iesmējās. – Tas pat ir nedaudz glaimojoši, ka tu tā par mani padomāji. Baidos, ka mani iepazīstot, tavas fantāzijas par draisko meitu ģēģeri sabruktu, un es zaudētu tavas simpātijas.

– Tad kādēļ tu man nepiezvanīji? Kādēļ ignorēji visu šo laiku?

Artūrs atkāpās un sameklēja savu slotu. Tagad bija viņa kārta nolaist skatienu kaunā.

– Tāpēc, ka esmu idiots, – viņš noteica, savilka lūpas muļķīgā smīnā un slaucīja grīdu. – Lūdzu saki, ka tu spēj dot otru iespēju idiotiem.

– Līdz šim esmu satikusies tikai ar tādiem, tāpēc, jā, idioti ir mans “lauciņš”. Taču tev būs jāpaskaidro savas stulbības iemesls!

– Diemžēl es nezinu vai to spēšu. Es pats nesaprotu, ko izdarīju. Es vienkārši kritu panikā. Zinu, ka tas izklausās neticami, taču tā tas ir.

Telpā iestājās klusums. Vien slotas pieskandināja telpu ar tīrības troksni. Tad Ieva apstājās. Ar vienu roku atstutējās pret slotu, otru ielika sānā.

– Šis iespējams izklausīsies stulbi, taču es vairs nevēlos neko pārprast: vai tu man lūdz, lai mēs kļūstam par pāri? – Ievas seja kļuva koši sarkana. Slota gandrīz padevās roku trīcei. Galvā šis jautājums neizklausījās tik bērndārznieciski. Artūra klusie smiekli nepalīdzēja pārvarēt mulsumu par jautājumu, tie satricināja Ievu vēl pamatīgāk.

– Tu esi amizanta! – jautājums palika neatbildēts.

– Jā, tu esi to teicis! – meiteniskas dusmas pieņēmās spēkā. Atbildes nesniegšana totāli kaitināja un viņa vēlējās sviest ar slotu. Kas pie joda tam čalim ir par problēmu?

– Pēdējo reizi šādu jautājumu dzirdēju kaut kad sākumskolā, – draiski nomurmulēja Artūrs, pielejot Ievas dusmu ugunij eļļu.

To iespaidā Ievu vairs nebaidīja Artūra tuvuma valdzinājums, viņa braši pagāja viņam garām, piecēla šaupeli un atgriezās pie gružu kaudzes.

– Atbildes nesniegšana uz tiešiem jautājumiem, cik atminos, bija politiķu jājam zirdziņš. Informācijai – es ar politiķiem nedraudzējos!

– Kad tu dusmojies, tu esi vēl valdzinošāka, – tika izteikti niknumu vairojoši glaimi.

– Es nedusmojos, – Ieva pikti nošņāca.

– Vai tiešām?

– Iespējams, esmu aizkaitināta. Taču ne bez pamata. Tu…tu…, tak beidz smaidīt!

– Kas vēl tev ir jātīra? – Smaids nepazuda, taču bija nepieciešams aizvirzīt spindzeli prom no kvēlojošo emociju lielceļa.

– Tualete! Pirmās durvis pa labi, tieši aiz tevis. – Lepni paziņoja Ieva. Vismaz šādi viņa varēja drusku atriebties mulsinošajam kavalierim.

Neprotestējot Artūrs iegāja mazajā telpiņā. Bija dzirdama rosīšanās, viņš uzdevumu bija uztvēris nopietni. Ieva sāka tīrīt pārējās telpas un nomierināt prātu. Nez ko teiktu klienti, uzzinot, ka viņi nokārto savas dabiskās vajadzības ārsta tīrītā mazmājiņā. No domas vien vajadzētu uzlaboties veselībai! Tomēr joki nesniedza nepieciešamo mieru, tik patīkami īsināja laiku. Pārāk daudz jautājumu mudžēja Ievas prātā: kāpēc viņš te ir? Ko viņš vēlas? Ko viņš jūt? Ko es jau pārprotu? Kas, pie velna, notiek? Ko darīt tālāk? Kāpēc es tik ļoti viņu iekāroju?

Viņa pacēla no administratores galda rāmīti, lai noslaucītu putekļus un ievēroja citātu tajā:
Šeit un tagad ir viss, kas mums ir, un pareizi ar to rīkojoties, tas var būt viss, kas mums nepieciešams.

Katru reizi, ierodoties jogas centrā, šis citāds sveicināja Ievu, tomēr šajā brīdī, tas apklusināja kanonā skanošos jautājums. Viņa nolika rāmīti vietā, un pievērsa savu skatienu Artūram, kurš iznāca no tualetes. Artūrs sastapa sirsnīgu smaidu uz nule kā dusmās liesmojošās sievietes lūpām. Jautājošā izteiksmē, viņš pavirzīja galvu nedaudz sāņus un savilka pierē rievu. Ieva piesoļoja pie tumšmatainā skaistuļa, apvija ap viņa kaklu rokas un īsi noskūpstīja.

– Tu vari neatbildēt uz manu iepriekšējo jautājumu, – viņa paziņoja. – Vai vēlies mani pavadīt mājās?

– Protams! Vai tevi uzbudina tualetes tīrīšana?

– Varbūt! Nākamreiz atstāj durvis vaļā, lai varu novērot. Starp citu, tikties ar īsu vīrieti ir daudz praktiskāk – es varu ērti iekārties tev kaklā!

– Izsakot vīrietim komplimentu, lieto vārdu “īss” piesardzīgi. Ja man tāds būtu, tu būtu aizskārusi manu vīrieša lepnumu.

– Kur tad tu savējo pazaudēji?

– Kas to, lai zina! Kaut kur starp biežajām maiņām darbā šis būs aizlaidies no manis.

– Centrs ir iztīrīts. Ja vēlies varam doties. Mans dzīvoklis atrodas piecpadsmit minūšu gājiena attālumā.

Artūrs paņēma savā plaukstā Ievas maigo roku un devās izmantot sev piešķirto otro iespēju.

Turpinājums —> šeit.

One Comment Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s