“Ieva un Artūrs” 12.nodaļa

hand-1549399_640

11.nodaļu lasiet —> šeit!

***

Krietnu laika sprīdi plašajā istabā rīta saule bija aiztriekusi tumsu. Pilsēta bija modusies un pieskandināja gaisu ar dūmakainu rūkoņu. Tomēr mazās metropoles dārdošais troksnis nespēja sagandēt Ievas silto dzīves melodiju, kura no drūma minora bija sākusi skanēt saulainā mažorā.

Miegu izslāpušās acis bija smagas un vēlējās turpinās vērot draiskos sapņus, taču dusošās princeses apziņa bija pamodusies. Tā priekā gavilēja un svinēja mīlestības ciemošanos. Zem rokas bija jūtams kā lēni cilājas mīļotā vīrieša krūškurvis un pieri skāra ritmiska, silta elpa. Ieva gultā nebija viena; šoreiz pasaka nebija izplēnējusi gaisā, šoreiz tā nebija ilūzija.

Kad bailes no sāpināšanas un vilšanās tika atstātas jogas centrā, Ieva nolēma beigt raizēties, ļauties sajūtām un mesties ar galvu nezināmajā. Nebija šaubu: viņa vēlējās būt blakus Artūram, vēlējās šo vīrieti savā dzīvē jebkādā formā, pat, ja tas nozīmētu vien dažus kaisles mirkļus.

Protams, Ieva baidījās kārtējo reizi būt naiva idiote, baidījās atdot savu sirdi, baidījās tikt izmantota. Viņu šausmināja iespēja pazust spēcīgajās jūtās un zaudēt cieņu pret sevi. Cik daudz stāstu bija dzirdēts par sievietēm, kuras kā suns atsaucas katram mīļotā svilpienam, līdz zaudē mīlestību pret sevi un sāk to ubagot pie ikviena, kurš pamet niecīgu simpātiju kaulu. Taču pēkšņi bailīgā meitene bija atradusi vienkāršu ārstniecības līdzekli savām bažām –­ tagadni. Ja pārstāja skatīties nezināmajā, baisajā rītdienā, tad bailes pašas atkāpās. Nav iespējams bīties no tā, kas nemaz nav noticis un, iespējams, nekad nenotiks. Ieva zināja tikai vienu: Artūrs bija atgriezies. Vīrieša nolūki bija viņa darīšana, un tiem patiesībā nebija nozīmes. Ieva juta spēcīgas alkas pavadīt katru brīdi kopā ar svešo puisi, kādēļ gan ļaut neracionālām bailēm nomākt šīs kvēlās vēlmes. Lai kas arī notiktu rīt, parīt vai pēc gada, tas katrā ziņā nenotiek šodien. Tiesa, pieredze ir vērtīgākā skolotāja, un tā mācīja: šim vīrietim uzticēties nevar. Reiz viņš rīkojās kā nejēga un nav devis iemeslu domāt, ka būtu mācījies no savas dzīves skolotājas. Tomēr, piekāst pagātni, piekāst nākotni! Ieva nolēma riskēt saņemt kārtējo nesekmīgo atzīmi dzīves eksāmenā.

Ceļā uz Ievas dzīvokli Artūrs nedalījās ar savas gļēvās rīcības iemesliem, un Kaples jaunkundze nolēma viņu nepratināt. Tā vietā viņi apsprieda Aleksandra Čaka ielas burvību; mazās dzertuvītes, kurās apgrozās amizants kontingents, jokainās, kontrastējošās ēstuves un drausmīgo ielas segumu. Viņi smējās par ģeķībām, kuras šķiet smieklīgas vien mulsuma apstākļos.

Ienācis Ievas dzīvoklī, Artūrs acis iepletās pārsteigumā, taču ovācijas viņš paturēja pie sevis. Nenopietnā, pusslodzi strādājošā grāmatvede dzīvoja pirmskara laika ēkas augšējā stāvā, pašā pilsētas centrā. Dzīvoklim bija augsti griesti un gaumīgs remonts. Plašais koridors bija tīrs, kārtīgs un to rotāja dažādi telpai dzīvīgumu piešķiroši nieki: ķēmīga lupatiņu lelle pie sienas, ausekļa formā izveidota attēlu kolāža un no rotaļlietu dzīvnieku pakaļām izveidots drēbju pakaramais.

Ieva noāva apavus un aicināja pavadoni uz dzīvojamo istabu, kura bija apvienota ar virtuvi. Tās vienā stūrī gulēja bēšas krāsas stūra dīvāns,kuram vienu malu braši sargāja varens palmai līdzīgs telpaugs, pie sienas gozējās kārtīgs platekrāna televizors un otrā telpas malā vientuļš stāvēja ovāls ēdamgalds ar sešiem krēsliem. Pēc durvju skaita dzīvoklī, bija nojaušams, ka šī nav vienīgā istaba, tamdēļ ciemiņa pārsteigums tikai pieņēmās spēkā. Kā gan Ieva to spēj atļauties? Viņš bija saticis meitenes radiniekus un diez vai viņa būtu bagāta mantiniece. Tikpat apšaubāms, ka Ievas ienākumi ir pietiekami, lai spētu iegādāties vai īrēt šādu mitekli. Turklāt tādas pārmērības galīgi nešķita atbilstošas piezemētajai meitenei.

Dzīvokli nevarētu dēvēt par izsmalcinātības vai bagātības oāzi. Tas bija gaumīgs un iekārtots praktiskajās IKEA mēbelēs, taču pat šāds mājoklis Rīgas centrā maksā veselu bagātību. Visu ceļu mājup, Ieva bija gana laipna, lai neuzbāztos ar privātas dabas jautājumiem, tāpēc arī Artūrs nolēma nepratināt draudzeni. Vismaz pagaidām ne.

Satraukumā par iekārojamā vīrieša klātbūtni viņas mājvietā, Ieva aizmirsa paskaidrot, ka plašais miteklis tiek dalīts vēl ar divām skaistulēm. Kā ierasts, Kaple neplānoja uzkavēties kopīgajā īrnieču telpā, vien pagatavoja sev un viesim siltus dzērienus un aicināja uz guļamistabu, pat nenojaušot, cik šāds aicinājums izklausījās pārsteidzošs Artūram. Tāpēc arī radās neliels pārpratums, un viņi pārāk ātri bija kaili, sajuta viens otra silto miesu, izbaudīja savstarpējus glāstus un sasniedza baudas virsotnes.

Artūrs, pārliecināts, ka aicinājums ir izteikts aiz spēcīgas seksuālas iekāres, ienākdams istabā un ļaudams Ievai nolikt uz galda karstās krūzes, piesteidzās pie skaistās sievietes un sāka viņu skūpstīt. Ieva bija pārsteigta, pat šokēta par ārsta negaidīto jūtu izpausmi, tomēr viņa nespēja un nevēlējās pretoties. Tagad, guļot blakus kaislīgajam mīlniekam, viņa juta svaigu rīta uzbudinājumu. Lai gan acīs vēl bija miegs, un viss ķermenis vēlējās turpināt atpūsties, tomēr siltums gurnos vēlējās vēlreiz just Artūra vīrietību.

– Man kut, – Artūra roka apturēja Ievas pirkstus, kuri, sievietei pašai nemanot, bija sākuši lēnām glāstīt vīrieša krūškurvi.

– Vai, piedod! – miegainais, pazīstamais baritons atmodināja Ievu no pusmiega stāvokļa, un viņa atvēra acis. Vaigos iezagās sārtais tonis; viņas draiskās sajūtas bija sevi nodevušas.

– Labrīt, – noņurdēja mīlnieks un pagriezās pret Ievu. Viņš uzspieda skūpstu Ievas kakla bedrītei, atspiezdamies uz elkoņiem, lēnām uzgūlās draiskulei, noskūpstīja sievietes kaklu otrā pusē un lēnām slidināja skūpstus lejup gar plecu. Ievu caurstrāvoja kaisles tirpas, un, jūtot vīrieša piebriedušo locekli, viņas gurni alkstoši pastiepās tam pretī.

– Varbūt vispirms izdzersim tēju? – iekārdinātā meitene tielējās.

– Domāju, ka tēja sen kā atdzisusi, – Artūrs atbildēja un piepildīja Ievas rīta alkas.

Kad jaunie draiskuļi beidza meņģēties pa gultu, Ieva kautri centās izlīst no gultas. Tā kā viņi neplānoti ātri bija nokļuvuši gultā un visu vakaru tur pavadījuši baudot viens otra atsaucīgos ķermeņus, tad istabā bija palikuši atvērti aizkari. Tik gaišā telpā Ieva jutās neērti savā kailumā. Viņa centās apvīt ap sevi segu, taču Artūrs bezkaunīgi to turēja.

– Neliedz man to prieku, – viņš aicināja draudzeni atrādīt savu brīnišķo augumu.

– Atdod segu, es kautrējos, – Ieva atzinās.

– No kā?.

– Tu neesi mani redzējis kailu.

– Tu joko?

– Tas neskaitās. Guļus stāvoklī ķermenis izskatās labāk.

– No kurienes tev tādi kompleksi? – Artūrs pieslīdēja pie Ievas muguras, noskūpstīja viņas kamiesi un atņēma sievietes cītīgi izcīnīto segu.

– Esmu bāla rudmate, kuras ķermeni klāj vasaras raibumi.

– Tas ir tavs trumpis, nevis trūkums.

– Turklāt esmu latviete, mums asinīs rit kompleksi.

– Tad es neesmu īstens latvietis.

– Tādā gadījumā, ej tu pagatavot brokastis.

Vēl brīdi sekoja vārdu apmaiņa, bet, galu galā, Ieva izkāpa no gultas, atrada sevī drosmi lepni pagozēties un Artūrs varēja brīvi novērtēt sava vakara ieguvuma sievišķīgo ķermeni. Ievai bija izteikti apaļīgi gurni, un šaura ķermeņa augšdaļa. Peldētāja no viņas nesanāktu. Izcilību mīlošie sievietes aprises atzītu par apaļīgām, tomēr vairums viņu dēvētu par izteikti sievišķīgu.

– Tev ir iespaidīga mājvieta, – Artūrs vairs nespēja noturēt pie sevis komentārus par draudzenes dzīves vietu. Mirklis, kad Ieva, ģērbusies rīta svārkos, pie plīts gatavoja saldās maizītes, šķita piemērots meitenes iepazīšanai.

– Paldies! Es mīlu šo dzīvokli, tāpēc arī neesmu spējusi no tā atteikties. Pat laikā, kad dzīvoju kopā ar Viktoru, turpināju maksāt īri. – Pārsteigts par draudzenes izšķērdību, Artūrs grasījās vaicāt viņas algas apmēru, taču tika pārtraukts. Telpā ienāca valdzinoša brunete, kura, pamanot svešo vīrieti, bija tikpat pārsteigta kā viņš.

– Labrīt! – sieviete sveicināja Ievu.

– Labrīt, – kautrā tonī tika atņemts sveiciens. – Es drīz beigšu, varu tevi palaist.

– Nē, viss kārtībā…es pēc kafijas, – tumšmate piegāja pie tējkannas un to ieslēdza. Sievietei piemita savdabīgs skaitums. Tāds, kas izslavēts franču daiļavām. Viņa bija gara auguma, slaida un apzināti nevīžīga. Garie mati bija pārmesti uz vienu pusi, atsedzot slaido kaklu un zaļās acis ieskāva garas, tumšas skropstas. Valdzinošā būtne iesoļoja kopīgajā telpā ģērbusies vien roķīgā t-kreklā, kas nenosedza pat viņas sēžu, taču uzraksts uz tā bravūrīgi paziņoja: “ja dzīve tevi ir izdrāzusi … maini pozu”. Sievietes gurnus ieskāva vienkāršas melnas biksītes, kuras mazo, tvirto dupsīti darīja vēl mazāku. Pa gabalu bija jūtama viņas pašpārliecinātība, kas piestāvēja meitenes izskatam. Tomēr pārsteigums, ka Ieva nav viena, mulsināja pat šķietami nesatricināmo drostalu.

Elektriskā tējkanna klusi dunēja, taču tas nemazināja pēkšņi radušos neveiklību.

– Tā ir Anete, – Ieva pārtrauca mulso klusumu, – mana dzīvokļa biedrene. – Svešinieki paskatījās viens uz otru, ar galvas mājienu it kā sasveicinoties.

– Un tas ir Artūrs, – bez plašāka paskaidrojuma, Ieva informēja telpā nevēlamo sievieti.

Beidzot ūdens sāka burbuļot, un Anete aši ķērās pie kafijas sagatavošanas. Nojauzdama, ka nav gaidīta, viņa aizsoļoja uz savu istabu.

– Kāpēc tu nebrīdināji, ka nedzīvo viena, – čukstēja Artūrs. – Es būtu vismaz uzvilcis krekli.

– Tev šķiet, ka tas Aneti mulsināja? – Ieva iesmējās. – Tev taču neesot kompleksu!

– Tas nenozīmē, ka tāpēc klīstu apkārt puskails.

– Es domāju, ka tas ir pašsaprotami. Es viena taču nespētu atļauties šādu mitekli. Kā tu domā, kāpēc es vakar tā steidzos uz savu istabu?

Artūrs apslāpēja smieklus, lai Ieva nenojaustu viņa atklāsmi. Tomēr viņš nespēja noslēpt uzjautrināto sejas izteiksmi.

– Kas ir? – Ieva, ievērojusi Artūra reakciju, vaicāja.

– Es nodomāju, ka tu vienkārši ļoti vēlies ar mani pārgulēt, – viņš atzinās

Ieva izplūda smieklos un arī Artūrs ļāva tiem vaļu.

– Kuš, Sabīne, iespējams vēl guļ.

– Te ir vēl kāds?

– Nu ja, mēs kopā esam trīs.

– Mums laikam vajadzētu nedaudz vairāk iepazīties, – tika izdarīts loģisks secinājums.

– Piekrītu! Tikko atskārtu, ka pat nezinu tavu uzvārdu, – Ieva padzērās rīta kafiju.

– Saknītis! Artūrs Saknītis.

Ieva nekontrolēti izspļāva kafiju.

– Nopietni? Laulības gadījumā, abus uzvārdus nepaturēšu. Ieva Kaple Saknīte! – Precības piesaukusi, sieviete momentāni iekoda sev mēlē par kārtējo neapdomību. Atlika vien cerēt, ka agrīnā laulības pieminēšana, kārtējo reizi neaizbaidīs vīrieti, kurā viņa jau atkal sāka iemīlēties.

Turpinājums pieejams —>šeit!

One Comment Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s