“Ieva un Artūrs” 13.nodaļa

hand-1549399_640

“Ieva un Artūrs” 12.nodaļa pieejama —> šeit!

Tā-rā-rarā, tā-rā-rarā – atskan pazīstamais Mendelsona kāzu maršs, un pārsteidzoši ātri Ievas acīs iezogas mitrums. Saviļņota viņa palūkojas uz mīļoto vīrieti, kurš tērpies neierasti elegantā, līdz perfekcijai gludā uzvalkā un baltā kreklā. Vien ogļu melnās matu cirtas draiski viļņojas pār pieri un pieprasa uzmanību. Ar ātru rokas kustību melnās nebēdnes tiek aizliktas aiz auss, kur tās meklēs nākamo izdevību izlauzties.

Neticami; cik īss bija ceļš no bērēm līdz kāzām, no dusmām līdz kaislei, no skumjām līdz sirds siltai mīlestībai. Īss, bet brīnišķīgs ceļš. Ja kāds teiktu, Ieva neticētu, ka mīlestības sēkla spēj izaugt sev tik nepiemērotā augsnē. Viņa un Artūrs ir pilnīgi pretstati. Nesakrīt ne tikai viņu uzskati par dzīvi, ikdienas paradumi, raksturu īpašības, vizuālais izskats, bet viņi gandrīz visu kopā pavadīto laiku pārprot viens otru. Savstarpējā nesapratne reti pārtop strīdos, bet gan rada amizantus starpgadījumus. Jau kopš kopīgi pavadītās nakts, kas, patiesībā, arī notika kā misēklis komunikācijā, viņi turpina pārsteigt viens otru ar savu atšķirīgo izpratni par otra teikto vai darīto.

Atceroties nakti, kad mīlnieki kļuva nešķirami, Kaples jaunkundze nosarka. Esot simtu ļaužu ieskautai, turklāt ērģelēm skanot, erotiskās atmiņas par savstarpējo kaisli ar misteru Saknīti mulsināja. Tomēr skaistie mirkļi turpināja nelūgti uzzibsnīt Ievas prātā.

– Vai tev nav jāsteidzas uz darbu? – todien, kad abi mīlnieki sāka iepazīt viens otru, Ieva bailīgi jautāja. Viņas dzīve pēkšņi šķita ideāla, un viņa vēlējās paturēt Artūru sev blakus, cik ilgi vien iespējams.

– Man tika piespriests divu nedēļu piespiedu atvaļinājums, – viņš paziņoja, – un, ja tev nav iebildumu, es vēlētos to pavadīt kopā ar tevi.

Ja Ieva būtu jauns suņuks, tad no laimes būtu apčurājusi paklāju. Cik vien iespējams, viņa centās rīkoties divdesmit piecus gadus jaunai sievietei atbilstoši un pārmēru neizrādīt sajūsmu, taču tas diez ko labi nevedās. Meitene vairs nespēja precīzi atcerēties, ko todien darīja. Atmiņās uzplaiksnī aina, kur tiek apgāzta tējas krūze, tad noris satraukta murmulēšana, un, visbeidzot, Ieva lec virsū Artūram un kaislīgi viņu skūpsta.

Ar šo mirkli sākās viņu patstāvīgā kopā būšana. Katru dienu, kad Ieva atgriezās no darba, Artūrs viņu jau sagaidīja. Reiz viņš pat sarūpēja meitenei siltas pusdienas: ceptus kartupeļus un tomātus krējumā. Kā vīrietis izteicās, viņam nav ne jausmas, ko tie vegāni ēd! Nebija nekas dižs, taču tas bija viss, ko viņš prata pagatavot. Par kartupeļiem viņš nebija kļūdījies, tos meitene ēda, turklāt gardu muti (kuram latvietim gan negaršo šis nabagu ēdiens), bet ar tomātu salātiem gan bija nošauts greizi. Kā jau abi mīlnieki bija pieraduši, arī šis notikums izraisīja savstarpēju disputu. Abi ņēmās pierādīt, kura ēšanas paradumi ir pareizāki, līdz, pie secinājuma nenonākuši, metās gultā un izbeidza diskusiju sev pierastā veidā.

Jā…mīlēšanās bija bieža. Ieva nespēja noticēt, cik nogribējusies visu laiku ir. Ko līdzīgu viņa atcerējās no laika, kad iepazinās ar Silvi, zaudēja nevainību un izzināja seksuālās attiecības. Toreiz viņai bija astoņpadsmit gadu, Silvis bija klasisks skaistulis, kurš sirdis lauza steriem (kā izrādās arī viņu attiecību laikā), turklāt Ieva bija neprātīgi iemīlējusies. Toreiz šāda seksuālā apetīte bija saprotama: tas bija, kas jauns, nebijis, svaigs un mulsinošs! Taču tagad, esot kopā ar Artūru, viņa bija pieaugusi sieviete, taču atkal jutās kā pusaudze. Artūrs darīja viņu neprātīgu. Ja nebijis Matīss, viņa justos pārmēru nešpetna.

Iespējams, bija noticis kāds kosmisks brīnums – planētas sastājušās slīpi vai, kas tamlīdzīgs, taču šajās laikā dakteris nebija vienīgais, kuram paveicies ar kaisles izslāpušu draiskuli sev blakus. Tajā pašā dienā, kad Anete iztraucēja jaunajiem mīlniekiem brokastis, pašpārliecinātā sieviete uzradās arī viņu pusdienu pārtraukumā. Bez liekvārdības, kā vienmēr, viņa tieši pajautāja:

– Vai Matīss ir brīvs puisis?

Saņemot apstiprinošu atbildi, viņa izprasīja viņa telefona numuru un tā sākās arī šī pāra attiecības. Ieva bažījās, ka Anete varētu salauzt drauga sirdi, taču viņai nebija tiesību jaukties citu dzīvēs, tāpēc, cerot uz labāko, viņa pievērsās pati savai mīlas dzīvei. Nedēļu vēlāk, Matīss uzaicināja Ievu uz tikšanos viņu ierastajā kafejnīcā.

– Rītvakar apsolīju Matīsam, ka satikšos ar viņu, – Ieva informēja Artūru iepriekšējā dienā.

– Man drīz beigsies atvaļinājums, – viņš vienkārši atbildēja, it kā viņa atbilde būtu loģiska. Ilgstoši pavadot laiku kopā, Ieva bija stāstījusi par Matīsu un drauga balsī nebija jūtama greizsirdība. Tomēr Artūra atbilde šķita jokaina, bet viņa jau bija pieradusi, ka ne vienmēr uztver mīļotā teikto, un to pašu viņš varēja teikt par Ievu.

Tikšanās ar bērnības draugu bija svētīga un pārsteidzoša. Matīss nerimās pļerkstēt par Anetes neremdināmo izsalkumu un kaislību, viņš runāja kā apmāts. Agrāk draugi savstarpējā komunikācijā pat nepieminēja vārdu “sekss”, bet te pēkšņi, Ieva to vien dzird: “Anete ir tik…Anete ir sasodīti…Anete, Anete, Anete, uh, eh…” Citreiz Ieva liktu draugam aizvērties, tomēr šoreiz, lai gan sajūta bija savāda, meitene priecājās par drauga intīmās dzīves iztirzājumu, jo tas viņai pašai lika justies mazāk piedauzīgai. Tomēr tik brīvi iztirzāt savas attiecības ar Artūru viņa gan neuzdrošinājās. Dažbrīd viņa vēlējās dalīties savās bažās, tomēr neatrada mirkli, kad tās izteikt skaļi. Kādēļ gan runāt par bailēm un raizēm, viss taču bija ideāli.

Par spīti laimei, Ieva juta sevī attīstāmies nemieru, kuru ar katru dienu kļuva grūtāk nomierināt. Jo laimīgāka viņa jutās, jo bažīgāka kļuva. Artūra ielūgums uz kāzām nāca kā debesu velte, kas uz turpmākajām dienām nemieru aizslaucīja pagalma tālākajā stūrī, kur tas klusām dusēs līdz sacelsies vēji un to no jauna iepūtīs sievietes prātā.

Dažu kopā pavadīto dienu laikā, Ieva bija pieradusi pie Artūra ne-emocionalitātes. Paziņojot par jaunākā brāļa kāzām, nebija nedz prieka par mazo bračku, nedz greizsirdības, nedz satraukuma ielūgt jauno draudzeni uz šo, tik personīgo pasākumu, kur Ieva iepazīsies ar visu Artūra ģimeni. Ievai acis vienmēr bija atradušās miklā vietā. Viņa spēja apraudāties pat reklāmas skatoties. Toties Artūrs bija citādāks, viņš nebija gluži mačo tipa puisis, tāds, kurš dzīvo ar moto: “Īsti vīri neraud!”. Šķita, ka, ja viņu kaut kas aizkustinātu, viņš nekautrētos raudāt publiski. Taču nedēļas laikā, Ievai neizdevās atrast aizkustinošu tēmu, caur kuru iepazīt vīrieša emociju gaņģus. Viņš allaž atrada racionālu, zinātnisku skaidrojumu katrai tēmai. Pat uz Ievas skaistajiem stāstiem par Babuļu, kuri ikvienam izsauc sirsnības asaru, viņš sajūsmināti smaidīja un priecājās par vecās kundzītes personību. Viņš klausījās ar interesi, izjautāja par Babuļas bērnību, centās izprast no kurienes šim svešajam tantukam tāds dzīves prieks, taču nenotrausa nevienu asaru, pat tad, kad Ieva raustījās atmiņu raudās. Viņš tik samīļoja draudzeni un sāka viņu ķircināt par jūtīgumu.

Ieva bija patīkami pārsteigta un saviļņota par ielūgumu uz kāzām. Acīmredzot, viņu jaunais romāns nav tikai Ievas vienpusējas jūtas, bet arī Artūrs šo dēku uztver nopietni. Ja ne tā, tad ar saviem tuviniekiem neiepazīstinātu. Ieva bija uzzinājusi, ka Artūrs ir vecākais no trim dēliem. Ieva kautrējās viņam izstāstīt savas dzimtas muļķīgo māņticību: visas sievietes, cik tālu vien dzimta atcerējās, bija precējušās ar vīrieti, kuram bijuši divi brāļi. Gan māte, gan Babuļa šo sakritību vairākkārt uzsvēra un abas teicās, ka nedz ar Silvi, nedz Viktoru Ievai ilgas attiecības nebūšot, jo raugi, viņas dzimtā… Ieva šīm muļķībām neticēja, taču, dzirdot šo faktu par Artūru, viņa nespēja noliegt sirdī pulsējošo sajūsmu. Varbūt viņas mātei un vecmāmiņai būs izrādījusies taisnība. Ja tā, tad Ievai atlika cerēt, ka par dzimtas sieviešu lāstu viņas būs kļūdījušās.

Sarunās ar Saknīti viņa uzzināja arī, ka Artūrs zaudēja tēvu pirms sešiem gadiem, un viņa mātei ir šerps raksturs. Artūra tēvs bija Latvijā dzīvojošs itālis, kurš vienīgais spējis savaldīt mātes skarbo dabu. Viņš bijis mīļš, sirsnīgs, labsirdīgs, asprātīgs, bērnišķīgs…uz mirkli Ievai šķita, ka varbūt atmiņas par tēvu būs atslēga pie vīrieša asarām, taču todien Artūra stāstu pārtrauca viesmīlis, kurš atnesa rēķinu un otrreiz pie stāstītā atgriezties neizdevās. Cik noprotams, attiecības ar brāļiem Artūram bija labas, bet jaunie mīlnieki bija pārāk aizņemti ar biežu meņģēšanos, ka neko daudz arī par tiem Ieva neuzzināja. Taču sieviete par to neraizējās, galu galā, būs vēl daudz iespējas iepazīties ar visiem vīrieša radiem. Diemžēl Ieva neplānoja, ka tie būs gluži citādi kā cerēts.

Turpinājums pieejams —->šeit!

2 Comments Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s