“Ieva un Artūrs” 14.nodaļa

hand-1549399_640

“Ieva un Artūrs” 13.nodaļa ir pieejama —> šeit!

***

Šīs bija trešās kāzas, kurās Ieva piedalījās. Viņa bija pārsteigta, cik šis svarīgais mirklis katram pārim bijis atšķirīgs. Tāda bija šī laikmeta burvība – ikviens drīkstēja atšķirties, bet tikai retais riskēja būt citādāks.

Pirmo reizi uz kāzām Ieva tika ielūgta kā Sergeja pavadone. Bijušā puiša māsas kāzas bija varenas: sākās piektdienā, beidzās vēlā svētdienas pēcpusdienā. Tajās ietilpa gara ceremonija, kupla mežģīņu kleita, brangs viesu pulks, septiņi tilti, pamatīgs izdzertā alkohola daudzums un jestra ballēšanās. Šīs kāzas bija pirmā reize, kad Ieva sajuta visuma centienus atvērt viņai acis un izbeigt attiecības ar Sergeju. Dziļi sirdī viņa vienmēr zināja, ka nelolo mīlestību pret savu puisi, taču pašvērtējums pēc šķiršanās no Silvja bija tik zems, ka sirds vēlmes tika ignorētas. Māsas kāzās Sergejs staroja laimē, malkoja sīvo, kā vēl nekad nebija redzēts to darām, gavilēja un priecājās, kamēr Ieva centās nomierināt galvas sāpes, kuras radījis apkārt notiekošais balagāns. Skaidrs bija viens, ja viņiem reiz būtu lemts precēties, viņi nespētu vienoties par kāzu konceptu. Ja māsas kāzas iemiesoja visus Sergeja sapņus, tad Ieva no tām atgriezās ar atziņu: “vismaz tagad es skaidri zinu, kādas nevēlos savas kāzas!”

Pilnīgi cits stāsts bija Sabīnes un Reiņa precības. Drīz pēc attiecību ar Sergeju iziršanas, Sabīne ielūdza Ievu uz savām kāzām. Būtu cits aicinājis, viņa nolemtu tās neapmeklēt. Neviens nevēlas doties uz kāzām viens kā pirkts. Pat Matīss atradās ārzemēs un viņai nebija iespējams atrast pavadoni. Taču ar Sabīni vienmēr viss ir citādāk. Sabīne pati ir vārda “atšķirīgs” definīcija. Turklāt Ieva pārāk ilgi ir fanātiski apbrīnojusi savu draudzeni, lai nebūtu klāt viņas lielajā dienā.

Sabīne bija pirmais cilvēks, kuru Ieva ievēroja savā darba vietā. Svešā sieviete sēdēja pie rakstāmgalda, ieurbusies ciparu juceklī, izskatoties savai nodarbei nepiedienīgi nepiemērota. Viņas zilganie mati bija sapīti bizēs, kuras savērptas divos kliņģeros kā auna ragi. Viņai mugurā bija vien hakī krāsas Karlsona bikses un sarkans mežģīņu krūšturis. Trūcīgi ģērbtajai sievietei nepiemita vulgaritāte, drīzāk hipijisks skaistums.

Ieva tika nosēdināta pie pretēja galda zālē, kur viņa nemitējās vērot savdabīgo meiteni. Vienā tādā lūrēšanas reizē Ieva tika pieķerta. Toreiz Sabīne draudzīgi pasmaidīja un steidzās iepazīties. Tā viņas kļuva par draudzenēm, kuras bieži pavada laiku kopā. Jo vairāk Ieva iepazina Sabīni, jo pamatīgāk viņu apbrīnoja. Šai sievietei bija dāvātas debesu dāvanas: radošs gars, neticams talants radīt, apskaužama uztvere un prasme tvert dzīvi viegli. Viss, kas bija viņai redzams mugurā, bija pašas radīts. Viņas mājoklis bija stāvgrūdām pilns ar sirdi aizraujošiem sadzīves priekšmetiem, kurus pati bija radījusi. Sabīne vienlīdz izcili spēja modelēt apģērbu, šūt, veidot no māla traukus, gatavot rotas, gleznot, pīt grozus, izveidot mēbeles, atjaunot senas kumodes, pat matus viņa grieza un krāsoja pati.

Reiz Ieva vaicāja, kādēļ Sabīne strādā par grāmatvedi, ja, izmantojot mūsdienu dažādās platformas, spētu pelnīt ar savu talantu. Sabīne paskaidroja, ka nevēlas savu aizraušanos padarīt par darbu. Viņa rada, jo viņai tas patīk. Turklāt viņa bieži maina savu aizraušanos un iesaistās jaunos radīšanas piedzīvojumus. Viņa vienkārši nespēj iedomāties sevi šujam vienu un to pašu tikai tāpēc, lai nopelnītu iztiku. Labāk dažas stundas dienā ķimerēties ar cipariem ekselī, nekā nokaut prieku samaitājot savu aizraušanos ar naudu. Par saviem darbiem viņa reizēm ir saņēmusi atlīdzību, taču tas allaž nācis negaidot.

Draudzenes kāzas bija tādas pašas kā viņa – brīnumaini oriģinālas, vieglas, gaisīgas un sirsnības pilnas. Sabīnes mati, kuri todien bija maigā sudraba krāsā ar violetām šķipsnām, bija sasieti garā bizē. Kleita bija balta un vienkārša. Gluži kā fons Sabīnes košumam. Viņas vīrs, kura kailo galvu rotā ziedu tetovējums, bija bārdā ietinis mazas violetas bantītes un kājas apāvis gaišas lina bikses. Viņa torss bija kails, tāpat kā jaunlaulāto pēdas. Ceremonija notika ezerā. Ne pie ezera, bet pašā ezerā. Jaunais pāris līdz potītēm stāvēja ūdenī, turēja viens otra rokas un asarām acīs solīja mīlestību.

Pēc gredzenu savīšanas, viņi kopā ar viesiem izklāja pļavā segas, kur visi sasēda un no pītām paplātēm baudīja vieglu maltīti. Tad jaunais pāris devās uz savu mazo busiņu, kas bija pārveidots par ērtu mītni, lai uz mēnesi pazustu no ierastās vides.

Tagad, esot kopā ar Artūru, viņa brāļa kāzās, Ieva piedzīvoja jaunu, pilnīgi atšķirīgu pieredzi. Šīs kāzas nelīdzinājās ne pirmajām, ne otrajām. Šīs kāzas visspilgtāk raksturoja viens vārds – izsmalcinātība. Jau pie baznīcas, kur notika svinīgais mirklis, bija novietotas automašīnas, kas vēstīja: “naudas mums netrūkst.” Vairums kāzu viesu bija tērpušies dārgu dizaineru apģērbā. Lai gan Ieva neko nesajēdza no modes, tomēr bija skaidrs, ka ikviena viesa apģērba gabals maksā vairāk par viņas mēneša algu. Arī Artūrs izskatījās izsmalcināti, taču nebija sajūta, ka šī pasaule viņu jebkādā mērā valdzinātu. Viņš šķita drīzāk garlaikots un atgādināja cilvēku, kurš nemāk novērtēt naudu, jo nekad nav jutis tās trūkumu.

Ieva jutās atšķirīga, gandrīz vai pliekana. Tomēr viņa nekaunējās savas pieticības. Lai nu ko, bet šo viņa bija iemācījusies no vecākiem. Maciņa biezums nenosaka cilvēka vērtību. Labāk būt nabagam ar plašu dvēseli, nekā bagātam muļķim ar aukstu sirdi. Pat laimējot loterijā, Ieva neskrietu uz bodēm iegādāt jaunas šmotkas. Viņai patika kā viņa jutās tajās, kas viņai bija. Tomēr nevar noliegt, ka šī bagātnieku pasaule bija atmodinājusi meitenes interesei. Viņa nespēja beigt vērot atšķirīgos ļaudis. Jo vairāk bija saskatāms viņu citādums, jo biežāk Ieva pieķēra sevi domājam: “cik daudz gan es zinu par Artūru?”

To, ka mīļotais vīrietis trūkumu necieš, Ieva zināja jau pirmajā tikšanās reizē. Taču, cik turīgs viņš bija Ievu neinteresēja. Līdz šim brīdim. Tagad galvā mudžēja sportiska interese, izzināt drauga situētumu.

– Kāpēc tu man neteici, ka esi bagāts? – Ieva nespēja valdīties. Brīdī, kad sākās jaunā pāra apsveikšana, telpu piepildīja troksnis, kas ļāva Ievai iztaujāt draugu.

– Es neesmu bagāts! – viņš ķircinoši pasmaidīja, lieliski apzinoties kādu iespaidu ir radījušas brāļa kāzas.

– Tu lieliski saproti, ko es te cenšos izzināt. Man ir sajūta, ka piedalos oligarha kāzās, varēji pabrīdināt, ka šurp nākot, ir jāizlasa kāda izsmalcinātas uzvešanās rokasgrāmata.

– Bagāts ir mans mazais brālis. Šīs kāzas gan tu pārcietīsi. Šeit valda nauda, nevis izsmalcinātība. Kad precēsies otrs brālis Mārtiņš, tad gan gatavojies izsmalcinātības pārbaudījumam. Ja šeit visi ieradās dārgos apģērbos, tad tur visi būtu ģērbušies perfektos, sterilos kostīmos un viss noritētu pēc ideāla scenārija.

– Kādi viesi ierastos, ja precētos tu? – Ieva kautri čukstēja.

– Ceru, ka visa Kapļu dinastija, – viņš draiski atbildēja un ļāva sievietes sirdij gavilēt.

Garā apsveicēju rinda strauji virzījās uz priekšu, un bija brīdis, kad Ievai jāpasniedz jaunajiem mīlniekiem pieticīgais gerberu pušķis. Īsajā apsveikšanas mirklī nebija iespējams sajust, kāds ir mīļotā vīrieša brālis, taču uzriez pēc apsveikšanas, Ievas priekšā nostājās staltas stājas kundze ar gaišiem matiem, smilškrāsas kostīmā un stingru skatienu. Caur Ievu izskrēja baisi šermuļi. Bija skaidri zināms, ka viņa nav šeit vēlama. Situāciju darīja nepatīkamāku arī daiļās tumšmates klātbūtne, kura pavadīja eleganto kundzi, un kuru Ieva atminējās redzējusi kopā ar Artūru restorānā.

Turpinājums sekos…

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s