“Ieva un Artūrs” 15.nodaļa

hand-1549399_640“Ieva un Artūrs” 14.nodaļa pieejama —> šeit!

***

Artūra un saltās kundzes uzvedībā nekas neliecināja par viņu radniecību: abi radinieki lietišķi sasveicinājās, pārmija pāris vārdus par ceremoniju un viss.  Pat mātes un dēla izskats bija diametrāli pretējs. Cik tumši mati bija dēlam, tik mātei tie bija gaiši. Gan deguns, gan mute, gan sejas kauli bija gaužām atšķirīgi. Vien tumsnējam vīrietim neierastās debeszilās acis bija viņa mātes mantojums.

Īsajā sastapšanās mirklī, viņš Ievu pat neiepazīstināja ar savu māti. Nepatīkamo apstākli nedaudz mīkstināja tas, ka arī Artūra mātei blakus stāvošā garskropstu daiļava bija tikpat neiederīga. Artūrs sievietei veltīja vien īsu sveicienu, no kura nebija iespējams izdarīt secinājumus par viņa un šīs sievietes attiecībām.

Viena no lietām, ko Ieva savā īsajā mūžā bija novērojusi, bija bēru un kāzu fenomens. Šiem svētkiem piemita tāda kā vārdos neizteikta atļauja: ikviens drīkst uzbāzties jebkuram ar iepazīšanos, un vairums cilvēku to arī darīja. Nekad nesatikti radi nāca klāt, lai uzzinātu garos radu rakstus un noskaidrotu savstarpējo radniecību. Katrs otrais stāstīja ar ko nodarbojas viņu atvases, kaut arī netika vaicāts. Ja kādam līdzi bija pavadonis, tad visus interesēja šī svešķermeņa saistība ar viņu mīļoto rada gabalu. Šo fenomenu Ieva izbaudīja gan Sergeja māsas kāzās, kad reti baudīja divvientulību ar draugu, jo visi nāca aprunāties ar Sergeju. Arī viņai pašai pārāk bieži uzplijās iepazīties alkstošie iereibušie cilvēki. Savukārt Artūrs šo nerakstīto noteikumu izbaudīja Babuļas bērēs, jo nespēja atkauties no ziņkāriem.

Taču te stāvēja Ieva. Blakus vīrietim, kura māte neizrādīja ne mazāko interesi par sievieti, kas pavada viņa dēlu. Ko gan tas varēja nozīmēt?

Laiks prātošanai nebija, kāzu viesi virzījās uz izejas pusi, un jākustas bija arī Ievai. Jau no ceremonijas sākuma, sieviete pacietīgi gaidīja brīdi ar Artūru, lai varētu uzzināt vairāk par drauga ģimeni. Tomēr īsais sastapšanās mirklis ar savdabīgajām sievietēm Ievu bija izsitis no sliedēm. Visvairāk viņa vēlējās uzzināt par Artūra māti un viņu aukstajām attiecībām, taču baidījās, ka ir pāragri līst sava mīļotā vīrieša ģimenes darīšanās. Ieva arī kautrējās uzdot jautājumus par viņa saistību ar daiļo tumšmati. Tad nāktos izstāstīt par savu muļķīgo rīcību kafejnīcā. Viņa prātoja, lēnām virzoties uz priekšu. Baznīca jau bija aiz muguras, un strauji tuvojās īrētā automašīna, kuru Ieva bija apņēmusies vadīt.

– Tu gan esi neierasti klusa, – konstatēja Artūrs.

– Ko?! – no pārdomām izrauta, Ieva nesadzirdēja jautājumu.

– Tu biji aizpeldējusi kaut kur tālu savās domās. Vai kaut kas noticis?

– Jā…nē…es nezinu. Melošu, ja teikšu, ka šī nelielā ielūkošanās tavas ģimenes skapī, mani nemulsinātu.

– Nopietni? – Artūrs neizpratnē savilka pieri. – Kas tieši tevi mulsina?

– Nu…

– Ja raizējies, ka esmu neticami bagāts, tad aizmirsti to. Manā konta tik tiešām nav vairāk naudas kā vidusmēra latvietim.

– Nē, nē, nauda mani neuztrauc, – Ieva mirkli apdomāja vai turpināt. – Mani samulsināja tava tikšanās ar māti. Tā taču bija tava māte, vai ne?

– Jā, tā bija mana māte, – Artūrs atbildēja un iesēdās mazajā Ford Fiesta automašīnā. – Viņa nav slavena ar emocionalitāti. Es par viņu varu teikt, ka šī sieviete man bija labs tētis, bet nekam nederīga māte.

– Kā tas jāsaprot? Toreiz, kad stāstīji par tēti man šķita, ka tu viņu ļoti mīlēji.

– Ar manu tēti viss bija lieliski. Viņš bija gan brīnišķīgs tēvs, gan māte, gan draugs, gan skolotājs. Savukārt mana māte ir darbaholiķe paaudžu paaudzēs. Tādi bija viņas vecāki, iespējams arī vecvecāki un tāda ir viņa. Lēmums apprecēties ar gaisīgu itāli bija nepatīkams pārsteigums viņas ģimenei un reizēm šķiet, ka arī viņai pašai, – Artūrs nemanāmi palūkojās uz draudzeni un pārliecinājās, ka ir izraisījis sagaidāmu interesi.

– Pēc šāda ievada, tu mani nevari vainot, ja kļūšu pārlieku ziņkārīga, – sākotnējās sajūtas strauji nomainīja degsme dzirdēt stāsta turpinājumu. Ieva bija pārsteigta, cik ātri izgaisa drūmās sajūtas, kuras vēl mirkli atpakaļ viņa juta, soļojot uz automašīnu un atminoties drauga mātes smacējošo spēku. Taču Artūra miers un prieks deva pārliecību, ka viņa maldījusies savās sajūtās un pirmā tikšanās ar drauga māti bijusi maldīgi pārspīlēta.

– Tava ziņkārība mani neaizbiedēs. Man nav iebildumu runāt par vecākiem. Kopumā mums bija skaista bērnība. Salīdzinot ar citiem bērniem, kuri uzauga deviņdesmitajos, es pat dzīvoju pārticībā.

– Pārticība nav laimīgas bērnības pamats, – Ieva mudīgi piebilda, lai atgādinātu savam draugam, ka viņu izpratne par laimi un materiālo pasauli būtiski atšķiras.

– Man bija vecāki, no kuriem viens mīlēja bērnus, otrs – darbu. Summāri es baudīju gan mīlestību, gan neiepazinu trūkumu. Kāpēc tu rauc pieri?

– Tiešām? – Ieva pieskārās pierei un pieklājīgi pasmaidīja. – Es nejutu, ka kļuvu tik nolasāma. Vienkārši man neliekas kopā tas ko tu saki, ar to, ko es redzēju baznīcā. Tu runā tā, it kā tevī nebūtu rūgtuma pret mammu. Pirmkārt, fakts pats par sevi, ka nedusmojies uz vecākiem ir jocīgs: visiem patīk reizēm pačīkstēt, cik ļoti viņus ir sačakarējuši vecāki. – Ieva iesmējās par pašas joku. – Otrkārt, tavas un mātes attiecības neizskatījās sirsnīgas un mīlestības pildītas.

– Es vienkārši neuzskatu sevi par sačakarētu, tāpēc jau nav arī par ko čīkstēt. Tu domā, ka man ir kādas seksīgi apslēptas problēmas, kuras padarīs mūsu attiecības par kaisles pilnām, cenšoties labot sačakarēto dakteri Saknīti? – vīrieša acīs iezagās nerātnas liesmiņas, un viņš noglāstīja Ievas kāju.

– Esmu pie stūres, nenovērs manu uzmanību! – Ieva draiski pavēlēja. – Nu, mūsu pirmajā tikšanās reizē tu biji pamatīgi pārguris un izpumpējies. Vēlāk tu mani pameti joprojām neatklātu iemeslu dēļ. Reizēm es neuztveru tevis teikto, bet to, laikam, tu varētu teikt arī par mani. Hmm…– ar rādītājpirkstu un īkšķi, Ieva noglaudīja sev zodu, zīmīgi apdomājot minētos faktus. – Domāju, ka šie fakti nav pietiekami pierādījumi, ka tu būtu seksīgi sačakarēts.

– Ja tas mani padara iekārojamāku, varu pamatīgi dramatizēt savas attiecības ar māti.

– Nav nepieciešams. Man pietiks, ja tu vispār pastāstīsi vairāk par saviem vecākiem. Kāpēc viņi apprecējās, ja tava māte to nevēlējās?

– Viņa manu tēvu ļoti mīlēja. Taču manas mātes pasaulē ar mīlestību vien nepietiek. Turklāt viņa iekrita. Neplānoti palika stāvoklī ar mani.

– Upsī…

– Pēc nostāstiem spriežot, viņi būtu precējušies neatkarīgi no grūtniecības.

– Kā viņi iepazinās? Tajos laikos itāļi pa Rīgu nemētājās.

– Viņi iepazinās Itālijā. Mātes vecāki padomju laikos bija lieli šiškas. Strādāja atbildīgos amatos, zināja pareizos cilvēkus un rukāja vaiga sviedros, lai nodrošinātu pārticību sev un saviem bērniem. Mana mamma studēja pēdējā kursā. Viņas sekmes, protams, bija izcilas. Vēlēdamies papildināt meitas zināšanas un paplašināt viņai apvāršņus, vecāki, pēc veiksmīgas sesijas nokārtošanas, izkārtoja viņai divu nedēļu ceļojumu uz Itāliju. Kaut vai Padomju Savienība toreiz jau bija sākusi brukt, šādu ceļojumu nevarēja izkārtot kurš katrs. Domāju, ka savā ziņā, opīši toreiz vēlējās pazīmēties draugiem un kolēģiem, ka viņu meita ir redzējusi Pizzas torni, Kolizeju, bijusi Vatikānā.

– Vou…ievads jau ir fascinējošs. Tev jāpasteidzas, mēs drīz būsim pie viesu nama. –Ieva mudināja Artūru. – Es gribu dzirdēt visu stāstu.

– Klusē, sieviete, un ļauj man iejusties stāstnieka tēlā, – Artūrs centās izskatīties nopietns, bet radīja gluži pretēju iespaidu. – Kur es paliku…Tātad, mana māte aizlidoja uz Itāliju. Iztēlojies manu māti jaunībā.

– Īsta skaistule.

– Tā man ir teikts bieži. Viņa gan ir mana māte, tāpēc nespēju novērtēt viņas skaistumu, bet pārāk daudz slavas dziesmu dzirdēts, lai arī es atzītu, ka viņa ir īsta konfekte. Viņas gaišā āda, blondie mati, garās, slaidās kājas Itālijas večiem bija kā sarkans deķis bullim. Tikai dusmu vietā puišos tika radīta iekāre. Kā mans tēvs bieži apgalvoja – viņa esot bijusi tik skaista, ka viņai bijis pārāk bīstami būt Itālijā vienai. Viņš vēlējies viņu pasargāt, un nebija cerējis, ka šī daiļava viņā iemīlēsies.

Mana māte dzīvojusi nelielā pansijā tālā Romas nostūrī. To vadīja un joprojām vada mana tēva ģimene. Toreiz – vecmāmiņa un opaps – šobrīd tēta vecākais brālis. Tolaik pansijā strādāja arī mans tētis, viņam patika savs darbs, patika būt māju tuvumā, iepazīties ar dažādiem ļaudīm un apgūt visādus darbus, kādi bija nepieciešami pansijas uzturēšanai. Tā mani vecāki iepazinās.

Tētis bieži stāstīja, ka pirmo reizi, kad ieraudzījis manu mammu, viņš domājis, ka redz Afrodīti. Viņš kautrīgi vērojis, kā mamma cenšas izmocīt dažus vārdus itāliski, no kuriem neesot bijusi jēga. Viņš stāvējis durvju ailā un lūkojies, kā skaistā meitene sarunājas ar viņa māti. Tad māte pasaukusi dēlu un likusi palīdzēt nogādāt daiļavas mantas uz istabu.  Viņš bijis tik apburts, ka līdz pat istabai gājis klusējot, lai gan parasti bijis ļoti runīgs. Kad manas mātes istabas durvis aizvērās, viņš sapratis, ka šāda sieviete viņam ir nesasniedzama, bet viņš nedrīkst pieļaut, ka citi izvirtuļi tiek viņai klāt. Tāpēc nākamajā tikšanās reizē, viņš cītīgi uzbāzās manai mammai ar draudzību, bet neuzbāzās ar savām jūtām. Kāda gan būtu bijusi jēga censties aplidot dievieti? Varbūt tieši simpātiju neizrādīšana pamodināja manas mātes jūtas, to neviens nezina, jo par viņu dižo mīlestību runāja tikai tētis. Māte allaž pavīpsnāja un neiesaistījās salkanajos stāstos. Katrā ziņa mamma iemīlējās, un starp viņiem sākās mīlas dēka.

– Un viņa palika stāvoklī? – Iejaucās Ieva.

– Vēl, nē! Pēc divām nedēļām mamma atgriezās Latvijā, bet viņu mīlestība bija iesakņojusies pārāk spēcīgi. Viņi sāka sūtīt viens otram garas vēstules, nemitīgi domāja kā atkal tikties. Pēc gada sabruka Padomju Savienība un ceļot kļuva vieglāk. Mamma bija beigusi universitāti un, pateicoties vecāku sakariem, strādāja Latvijas Bankā. Visu nopelnīto naudu viņa krāja, lai atkal varētu lidot uz Itāliju. Viņai izdevās pierunāt vecākus, nokārtot vēl vienu lidojumu. Šoreiz viņu tikšanās bija liktenīga. Mamma palika stāvoklī. Mātes vecāki bija pārskaitušies. Viņi uzstāja, ka meitu uz Itāliju vairs nelaidīs, lai gan viņa bija jau pieaugusi. Par laimi, tas nebija nepieciešams. Mans tētis vēlējās pārcelties pie mammas. Viņš teica, ka sekotu viņai jebkur. Tā arī viņš darīja. Pārcēlās uz Latviju juku un nabadzības laikos, bez iespējām, bez valodu zināšanām. Viņš pat neiebilda pieņemt sievas uzvārdu. Lai gan mani vecvecāki bija pārskaitušies par situāciju, viņi tomēr daudz palīdzēja. Piešķīra dzīvokli Rīgā, sākumā sedza pat visus maksājumus, lutināja mani, bet mana mamma nespēja izturēt vecāku iesaisti un nolēma atgriezties darbā. Tā kā mans tēvs pat valodu nezināja, turklāt tajā laikā itālim Rīgā tik viegli nodrošināt ģimenei iztiku nebija, tad par galveno apgādnieci kļuva mamma. Gana īsā laikā darbs kļuva par viņas prioritāti.

– Oho, – pēc ilgā monologa nopūtās Ieva, – bet…, – viņa vēlējās turpināt izjautāšanu, taču tas neizdevās, jo Artūrs paziņoja par ierašanos gala mērķī.

Turpinājums sekos…

Advertisements

2 Comments Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s