Iet pret straumi

light-bulbs-1125016_1920Paceliet roku, ja jums reizēm ir sajūta, ka ejiet pret straumi! Manā iztēlē šobrīd augšā uzšaujas roku jūra. Kāds, iespējams, pacēla roku, jo nodomāja, ka vaicāju par to sajūtu, kad šķiet, ka viss ir grūti – nauda nepelnās, bērni neklausa, darbā nevedās. Šoreiz ne par to, bet gan sajūtu, kad jūties viens un nesaprasts. Kad šķiet, ka runā citā valodā. Kad centies kolēģim izskaidrot ideju, viņš māj ar galvu it kā saprazdams, bet viņa atbilde liecina: “ņifiga vecīt tu nesaprati!” Taču skaidrot vēlreiz jums vairs nav spēka un tā tu paliec ar savu ideju, savām pārdomām un sajūtām. Varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka ļoti daudziem ir šī sajūta, ka reizēm brienam pret straumi, jo galā redzam to, ko visi citi atsakās ieraudzīt.

Ja kādreiz šāda sajūta mani pārņēma reizi pa reizei, tad tagad visu savu dzīvi esmu pārvērtusi par apzinātu rāpšanos Niagāras ūdenskritumā. Kā tas tā notika, es vēl nespēju saprast. Reizēm šķiet, ka es vienā brīdī pārstāju izvēlēties virzienus kurp iet, bet ļāvu vējam, lai tas mani vienkārši aizpūš. Tā es atčoknījos dzīvojam savu šī brīža dzīvi, kas ir sasodīti aizraujoša, un es to nemainītu ne pret ko, tomēr tā ir biedējoša. Tieši par šīm bailēm vēlējos uzrakstīt.

Es tik tiešām neatceros, kas bija tas mirklis, kad es sāku apšaubīt pilnīgi visu. Pat apšaubīt to, ko apšaubu, un tad to, ko apšaubu, ka apšaubu. Es vienkārši sāku dzīvot tādā Sokrātiskā stilā, kurā nemitīgi uzdodu jautājumus un diskutēju. Tik atšķirībā no šī slavenā čaļa, visas manas diskusijas notiek manā galvā un nekādas dižās atziņas nerodas. Es vien kārtējo reizi nonāku pie rezultāta, kur pieķeru sevi darām to, ko reiz domāju, ka nekad nedarīšu. Viena no šādām lietām bija vegānisms. Tas ienāca manā dzīvē negaidīts. Nebija nedz baisu video, nedz draugu vai paziņas, kas pavilktu sev līdz. Nekā. Vien bērna piedzimšanas fakts un nemitīgi jautājumi sev: “kāpēc es to ēdu?” Pāris dienas mans prāts pats ar sevi padiskutēja, un es nolēmu pamēģināt iztikt bez gaļas, tad bez piena produktiem, tad bez olām…tā tas sākās. Šajā lēmumā es viss smagāk sajutu, cik grūti ir darīt kaut ko tādu, ko nedara visi. No praktiskā skatu punkta raugoties, mūsdienās būt par vegānu paliek arvien vieglāk – strauji pieaug dažādu vegānisku aizstājējproduktu klāst, kafejnīcās tiek piedāvāti vegāniski ēdieni. Man problemātisks bija tikt pāri emocionālajai pusei.

Iedomājieties. Es visu mūžu uzaugu pārliecībā, ka gaļa un piena produkti ir vitāli svarīgi izdzīvošanai. Veģetārieši ģībst aerobikas nodarbībās, vegāni mirst no bada, utt. Kad nolēmu atteikties no dzīvnieku izcelsmes produktiem, es biju tikko laidusi pasaulē bērnu, es zīdīju mazuli, un man bija vitāli svarīgi uzņemt pietiekami kaloriju, lai pietiktu gan man, gan bērnam. Es neko nesajēdzu no uztura, no uzturvielām no dajebkā, kas man būtu jāsajēdz. Man bija tikai sajūta, ka es vienkārši vairs nespēju ēst dzīvniekus. Ikreiz, kad redzēju gaļu, man bija slikti. Desu maizes vairs nesniedza agrāko gandarījumu. Es vienkārši vairs nespēju ēst tā, kā ēdu agrāk. Sākumā es spiedu sevi palikt pie vecajiem paradumiem, jo bailes nodarīt sev vai bērnam pāri, bija milzīgas, tikmēr sāku meklēt informāciju. Par laimi manam ceļam uz vegānismu pievienojās draudzene, un kopā šo ceļu bija iet vieglāk. Abas veicām savas jaunās dzīves pētīšanu un izzināšanu no dažādām pusēm, dalījāmies un mācījāmies.

Mani draugi, tuvinieki un paziņas raizējās par mani. Nemitīgi mudināja mani atsākt ēst “normāli”. Taču es, cik spēju, izlikos stipra un pārliecināta par savu nostāju, jo nedrīkstēju izrādīt savas bailes. Man bija jāizliekas, ka esmu pārliecināta par savu izvēli, citādāk es to nespētu īstenot. Taču es nebiju ne tuvu tik droša, kā centos izrādīt ārēji. Kā gan es varēju būt par to droša? Šis vegānisma piedzīvojums bija kas jauns arī man. Saprotams, ka es baidījos. Sekojot savai sirds balsij, es sāku rīkoties pretēji tam, kā man bija visu mūžu.

Par laimi, fakti nāca par labu manai izvēlei. Man uzlabojās veselība, garstāvoklis un es strauji iemācījos gatavot pusdienas no augiem. Mans ķermenis lēnām attīrījās, mazinājās hormonu radītā depresija, uzlabojās miegs, uzlabojās veselība. Es joprojām neticēju acīm redzamajam, tāpēc sāku nodot asins analīzes. Tikai tad, kad ieraudzīju lieliskos rezultātus, noticēju, ka ar mani viss būs ok. Vegānisms nav nekas slikts. Šo saprotot, auga mana pārliecība un kļuva krietni vieglāk iet par šo izvēlēto ceļu. Biju tā piepumpējusi savu galvu ar Vegānu idioloģiju, ka kļuvu pat agresīvs un uzbāzīgs vegāns (joprojām esmu, bet tā tāda normāla blakne). Taču galvenais, kas mainījās bija atnākusī apjausma: “Ja es tik maldīgi varēju ticēt, ka man vitāli svarīgi ir ēst dzīvniekus, varbūt es kļūdos arī par visu citu?” Šajā apjausmā iederas arī šaubas par to, ka arī Vegānisms tikpat labi var nebūt panaceja nedz veselīgai dzīvei, nedz planētas glābšanai. Es zinu tikai to, ka būšu vegāns kamēr mana iekšējā balss teiks, ka tas ir ok, nevis akli sekošu tam, ko saka vairākums.

Nedomāju, ka vegānisms bija tā pirmā lieta, kuras dēļ tik ļoti mainīju savu dzīvi, bet katrā ziņā šī mana izvēle radīja pamatīgu sajūtu, ka soļoju pret pamatīgu straumi. Pamest darbu, pārdot savas mājas, atteikties no ierastās dzīves arī bija grūti, taču nevis paši notikumi bija sarežģīti paveicami, bet gan mūžīgi blakus esošās bailes darīt neierasto.

Es vienmēr esmu bijusi krājēja. Nevis mantu, bet naudas. Kopš saņēmu savu pirmo oficiālo algu pirms miljons gadiem, es atvēru krājkontu un sāku tajā noguldīt naudu. Sākumā tie bija 20 lati mēnesī, vēlāk simti. Agrāk es baidījos no “grūtajiem laikiem”. Iekšā bija sajūta, ka tādi nāks un man allaž ir jābūt uzkrātām vairākām algām, lai justos droši. Šī mana īpašība ir forša un, pateicoties tai, es šobrīd varu atļauties dzīvot tādu dzīvi kā dzīvoju. Taču es esmu mainījusies un drošību vairs nesaskatu materiālā izteiksmē. Es vairs nejūtu tās bailes, kādas man bija agrāk. Tāpēc es tagad dzīvoju pilnīgi citādāk. Es apzināti tērēju visu naudu. Es to neizšķiežu, drīzāk ieguldu tur, kur gribu un nebaidos palikt bez graša. Nebūs naudas, ēdīšu to, ko dārzs dot. Protams, šāda mana rīcība atkal rada bažas manos mīļajos. Cilvēki raizējas kā es spēju tā dzīvot, vai  es neiebraukšu auzās. Viņu bažas ir pamatotas. Nav jau nekāds prāta darbs mainīt savu ekonomiski prātīgo dzīves pieeju pret bohēmiski ķerto tikai tāpēc, ka man sirds tā liek. Taču, ko lai padara, ka tā mana sirds ir palikusi tāda trakulīga. Es melotu, ja teiktu, ka nebaidos vai nešaubos, taču sajūta šādi dzīvot ir tik laba, tad kāpēc tā nedzīvot? Tomēr šī atkal ir upe un, es atkal eju pret straumi.

Piemērus es varētu minēt daudz un dikti: es apsveru bērnu mājskolot, es krāsoju māju netipiskā krāsā, es neplānoju atgriezties sistēmas darbā, u.c., bet visiem kopīgs ir viens – šī sasodīti debīlā sajūta, ka eju pret straumi. Un šo straumi veido krāces no bailēm. Reizēm prātoju, vai šīs bailes ir mana īpatnēja rakstura īpašība, kura rodas no iekšējiem kompleksiem? Vai arī šīs ir normālas, racionālas bailes, kuras būtu ikvienā cilvēkā, kurš pārāk bieži izvēlas rīkoties citādāk, kā pieņemts vairākumam? Daudzi teiks: “Ja kaut ko dara vairākums, tad tas tāpēc, ka tā ir labākā un ērtākā izvēla. Viens, divi, trīs cilvēki var kļūdīties, bet nevar būt tā, ka kļūdās visi.” Ja vien es spētu dzīvot ar šādu pārliecību! Taču es nespēju. Arvien vairāk pārliecinos, ka ar faktu: “tā dara visi” nepietiek. Cilvēkus vada paražas un bailes no citādā. Šīs bailes pēdējā laikā esmu izjutusi tik bieži, ka drīz viņas saukšu par draudzenēm.

Es allaž cenšos esejas pabeigt ar kādu atziņu, bet šoreiz nekā. Šis raksts bija domāts vairāk man pašai, palaist pasaulē savas bažas, sajūtas un iztukšot savu emocionālo bagāžu. Jā, tā ar mani allaž notiek, kad rakstu. Es tā kā attīros. Tāpēc piedod, lasītāj, ja velti iztērēju tavu laiku, dodot tev lasīt savas pārdomas, kurās nav atziņu. Ceru, ka tādas būs Tev un Tu varēsi padalīties ar mani par to, kā sokas Tev tajās reizēs, kad nolem darīt lietas citādāk.

Advertisements

2 Comments Add yours

  1. jurzblog says:

    Zane, ejot pa straumi esam nokļuvuši pasaulē tur kur esam. Tā globāli paskatoties – nav pārāk laba bilde. Tāpēc ir lieliski ka ir tādi cilvēki kā Tu, kas nebaidās iet pret straumi. Ja ir sajūta ka tas ir pareizi un Tavi mīļie Tevi atbalsta – lai izdodas!

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s