Kā rodas piens?

cow-4352623_1920Šoreiz sākšu eseju ar ātru atbildi uz virsraksta jautājumu. Piens ikvienam zīdītājam rodas tikai pēc tam, kad tas ir apaugļojies un viņam piedzimst bērniņš. Šis piens dabā ir paredzēts, lai nodrošinātu  jauno atvasi ar viņam nepieciešamo uzturu. Govis un Kazas ir tādi paši zīdītāji kā cilvēks, žurkas, kaķi, suņi un citi. Arī šiem dzīvniekiem piens rodas tikai tad, ja viņiem piedzimst bērns. Piens nerodas tāpēc, ka Govs vai Kaza ēd zāli. Šī gan nav zinātniski pareizākā atbilde, bet gribēju uztvert pamatdomu – katra dzīvnieka piens ir paredzēts viņa bērnam.

Kāpēc es par šo rakstu? Mani memuāri parasti nav par un ap dzīvniekiem. Redziet, vienu dienu, sarunājos ar kādu pieaugušu cilvēku un skaidroju viņam, kāpēc es nelietoju pienu, atklājās, ka viņš domā, ka piens govīm rodas, jo tās ēd zāli. Ja cilvēks govi neslauktu, šis piens ietu zudībā, turklāt Govij iekaistu pupi. Respektīvi, cilvēks izdara pakalpojumu Govij, to slaucot. Es viņam nevaru pārmest šādu kļūdu, jo, pirmkārt, vēl nesen pati domāju, ka Govis un Kazas ir izņēmums no vispārējā likuma un tām piens rodas no zāles ēšanas. Otrkārt, tā tik tiešām ir, ka Govīm iekaistu pupi, ja tās regulāri neslauktu. Diemžēl cilvēks gana vardarbīgā veidā pats ir radījis to, ka Govij rodas tik milzīgs piena daudzums un vajadzība to slaukt. Vispirms, Govis tiek mākslīgi apaugļotas. Tad no tām tiek nošķirti teliņi, un to slaukšanu sāk veikt cilvēks. Arī mums cilvēku mammām ar pienu ir tāpat kā Govīm – cik ir pieprasījums, tik pienu saražo ķermenis. Man palika neiespējami dzert dzīvnieku pienu pēc tam, kad pati kļuvu par mammu un sāku zīdīt savu bērnu. Regulāri iedomājos, kā būtu, ja manu bērnu atņemtu, lai kāds cilvēks varētu baudīt manu krūšu pienu pie kafijas.

Lai vai kā, todien, nolēmu, ka vieglāk pierādīt savu taisnību man būs nosūtot šim cilvēkam kādu rakstu no interneta, kur smalki izskaidrots piena rašanās process. Tāpēc es iegooglēju: “Kā rodas piens?” Ieraugot meklēšanas rezultātus, es noskaitos! Piekrītu, ka bieži esmu pārāk agresīvs vegāns un man nav tiesību uzbāzties ar pretīgiem komentāriem par cilvēku izvēli ēst dzīvnieku izcelsmes produktus. Taču redzētais googlē mani saniknoja, jo šoreiz runa nav par agresiju, bet patiesību.

Pirmās divas google lapas bija dažādi raksti, kur tiek reklamētas bērnu grāmatiņas vai ir raksti par piena industrijas svarīgo nozīmi. Visapkārt bija skaitas bildes, kur govis ganās pļavā un ēd zāli, un pēkšņi jau ir piens. Tikai otrajā lapā bija dzīvnieku aizstāvības organizācijas raksts par skarbo realitāti. Savā ziņā šis raksts arī neietilpa kategorijā, kuru vidusmēra cilvēkam gribētos lasīt, jo … nu daudzi to uzskatītu par “agresīvu”. Vārdu sakot, nekur nebija informācijas, ka Govij piens rodas tikai pēc teliņa piedzimšanas. Pat izreklamētajā bērna grāmatiņā, teliņš nekur netika pieminēts.

Es jau nevēlos, lai bērnu grāmatās būtu attēlota skarbā realitāte, bet normāli būtu vismaz pieminēt, vai skaisti attēlot, ka Gotiņa iemīlas bullītī, tad viņiem  piedzimst bērniņš un tiki tad rodas piens, kuru dzer teliņš.

Lai vai kā, es nolēmu, ka šo googlē pieejamo informāciju vēlos pašķaidīt un tāpēc rakstu šo rakstu, lai citi meklējot: “kā rodas piens?”, atrastu manu rakstu, kur ir pieminēts īstais, bet maigais piena rašanās process. Naivi vai ne? Bet kā jau ziniet, es tāda vienkārši esmu – bērnišķīgi sapņaina ideāliste.

Tajā dienā es aizdomājos, kā es, meitene no mazpilsētas, kura vasarās viesojusies govju fermā,  dzērusi pienu gandrīz no lopiņa pupa, nezināja par piena saistību ar teliņa piedzimšanu? Prātā uzplaiksnīja amizantas atmiņas.  Kādu vasaru es viesojos lielā saimniecībā, kur bija daudz govju. Mēs, bērni, augām dienām skraidījām pa laukiem un pļavām, lēkājām no šķūņa sijām siena kaudzēs, ēdām ogas no krūmiem un baudījām bērnību. Vienu dienu, gājām gar fermu un ievērojām, ka saimnieks sarunājas ar kādu vīrieti, kurš uzvilka rokā garu gumijas cimdu un iebāza govij dibenā savu roku. Mēs bijām pārsteigti par redzēto, tāpēc garām ejošajai strādniecei vaicājām: “kas tur notiek?” Viņa atbildēja: “Tas ir vetārsts. Tas ir normāli.”

Tā es stāvēju un vairāk neko nejautāju. Neviens nejautāja. Tajos laikos nebija pieņemts cilvēkus izprašņāt ar dažādiem muļķīgiem jautājumiem. Tāpēc es, kā parasti, izdomāju savu variāciju par tēmu. Ja jau vīrietis ar roku Govs dibenā bija vetārsts, tātad Gotiņa bija slima. Ārsti taču nekad, nekad, ne pie kādiem apstākļiem nedarītu ko tādu, kas varētu kādam kaitēt. Hmm…, nez, kas Gotiņai bija noticis? Viņa droši vien ir apēdusi kaut ko tādu, ko tagad nevar izkakāt, tāpēc vetārsts palīdz to atrast.

Šī mana teorija sašķobījās, kad vetārsts izvilka roku un iebāza to citai Govij pēcpusē. Man vairs nebija laika prātot, nolēmu, ka arī tā Govs ir saēdusies kaut ko pārāk lielu un izlēmu, ka nekad nestrādāšu par vetārstu, jo negribu bāzt rokas dzīvnieku dibenos.

Es nespēju arī atcerēties, ka skolā būtu mācīts par Govs piena rašanos. Tiesa, skolā stāsta, kas ir zīdītāji, bet kaut kā manās un, acīmredzot, daudzu cilvēku prātos bilde nesaliekas kopā tā, ka uzzinām, ka Govis nav izņēmums. Pārāk bieži tiek skandināts, ka “Gotiņa DOD pienu”, pārāk bieži redzam skaistās bildes ar zāli ēdošo Govi, kura laimīga mums atdod savu pienu, kas patiesībā bija paredzēts viņas bērniņam.

Noslēgumā vēlos teikt: ikvienam ir izvēle, ko ēst un dzert. Ikviena izvēle būs šim cilvēkam pareizā izvēla. Šis stāsts ir par to, ka ikvienam būtu jābūt arī informētam ar patiesu informāciju par to, kā šis ēdiens ir radies, lai viņa izdarītā izvēle būtu saskaņā ar viņa pārliecību. Daudziem viņu dzīvē nekas nemainīsies, uzzinot patiesību. Viņi dzers pienu, kā to bija dzēruši vienmēr. Taču būs arī tādi, kā es, kuri to vienkārši nespēs un pārdzīvos savu pasivitāti, ka agrāk nepainteresējās par mokām, kas tiek nodarītas dzīvniekiem.

Labu apetīti!

Advertisements

One Comment Add yours

  1. Sandris says:

    Vēl var piebilst, ka mūsdienās no govīm izslauc daudz vairāk piena nekā pirms 100 un vairāk gadiem. Ražošanas sistēma, kuras daļa diemžēl ir šie dzīvnieki, cenšas kļūt ienesīgāka un līdz ar to intensīvāka – lielā apgriezieni, mazāki izdevumi. Protams, lielā mērā tas notiek uz dzīvnieku labklājības un dzīves ilguma rēķina. Viņas vienkārši izslauc līdz dzīvības izsīkumam, pārdod gaļas kombinātam un aizvieto ar jaunākām telēm, ko tieši tāpat apsēklo, aizved teļus un slauc, slauc, slauc. Bet bullīšus nokauj teļa gaļai, jo pienu no viņiem nepaņemsi. Tādā ziņā piena industrija = gaļas industrija. Tikpat nežēlīga un netaisnīga.

    Bet prieks, ka mēs esam uz pārmaiņu viļņa – lielveikalos ir plaukti vegāniskiem produktiem, ir plašs augu piena piedāvājums un cilvēki kļūst zinošāki un atbildīgāki, piena produkti izzūd no veselīga uztura ieteikumiem un ne bez iemesla dzīvnieku slaucēju spirinās pretī kā nu spēj.

    Pirms pāris gadiem par šo runājām ar Agnesi Vīksniņu arī Latvijas Radio 1 – lai sadzird tantes un onkuļi Bauskā un Kolkā, bet tādus raidījumus, protams, vajadzētu daudz biežāk: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/ka-labak-dziivot/bez-piena-un-piena-produktiem-var-arii-iztikt.a33468/

    Paldies par rakstu, Zane!

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s