Bērna loģika

french-bulldog-4334127_1920

Kad man bija kādi…hmm, teiksim astoņi gadi (precīzu vecumu neatceros), es sačakarēju dzīvoklim koridoru. Apzināti.

Redziet, mani vecāki jau mēnešiem ilgi runāja, ka koridorā ir jāuztaisa remonts. Viņi regulāri prātuļoja: ko un kā vajadzētu darīt, kā līmēt tapetes, kādu grīdu veidot. Tādam sīkajam kā es, šīs sarunas šķita velkamies mūžīgi. Viņi tik runāja un runāja, bet nekas nenotika. Es sēdēju blakus, klausījos un nespēju sagaidīt, kad runas pārtaps īstenībā. Taču laiks gāja un nekas nenotika. Dienu no dienas man nācās noraudzīties uz veco, noplukušo priekštelpu. Man tā bija apnikušas šīs sarunas! Es nespēju vairs sagaidīt, kad beidzot man būs jauns, smuks koridors!

Kādu vakaru pie manis pa nakti palika brālēns. Visi bija aizgājuši gulēt, un mēs abi štukojām: ko lai sadara? Vakaros mums allaž dzima visstulbākās idejas. Reiz naktī mēs apēdām divus milzīgus arbūzus, jo gribējām ēst tos tik ilgi, kamēr aizmigsim pie galda. Mums vienkārši likās smieklīgi, ja mūs no rīta atrastu pie galda nošmulējušos un aizmigušus pie izēsta arbūza (tā nenotika, jo mums tik ļoti visu laiku vajadzēja čurāt, ka tajā naktī mēs vispār pagulēt nespējām). Tovakar (ne jau tajā arbūzu vakarā, bet parastajā “tovakar”), es sūdzējos brālēnam, ka senči netaisa remontu, un mēs nolēmām, ka tak paši varam to uztaisīt. Nu tā – čiki briki un pa nakti mēs būsim uztaisījuši remontu. Tapetes bija nopirktas. Ko gan vairāk varētu vajadzēt? (Man tik ļoti patīk atcerēties, cik bērnībā viss šķita vienkārši.)

Tā mēs savā bērna naivumā un pārliecībā, ka nakts laikā uztaisīsim remontu, sākām plēst tapetes. Tas nebija grūti, jo lielākā daļa jau bija atlipušas. Mēs plēsām un plēsām, un plēsām, līdz sāka nākt miegs. Atmetām darbam ar roku un aizgājām gulēt. Nolēmām: pabeigsim rīt!

Kad pamodāmies, mani vecāki stāvēja koridorā ar plaši izplestām acīm un domu pilnām sejām. Es nezinu, kādas domas šaudījās viņu prātos. Iespējams viņi apsvēra iespējamību, ka pa nakti kāds atnācis un nozadzis vecās tapetes, bet tas neizskaidrotu, kāpēc tikai līdz pus sienai. Katrā ziņā, es no istabas iznācu ar lepni paceltu galvu, jo biju pārliecināta, ka viņi priecājas par mūsu veikumu. Tētis nikni paskatījās uz mani un vaicāja: “tu gadījumā nezini, kas te ir noticis?”

Es nesapratu viņa skatienu, bet tik un tā sajūsmināti atbildēju: “Zinu! Mēs vakar uztaisījām remontu.” Manā atbilde bija lepnuma pilna. Man šķita, ka esmu paveikusi dižāko darbu, un vecāki priecāsies, ka esam izdarījuši “tik daudz”. Taču viņu sejās nebija manāms prieks. Drīzāk jocīgu sajūtu mikslis – izbrīns, dusmas, pārsteigums, mulsums. Nolēmu paskaidrot savu rīcību, pirms viņi jautājuši. Tas gan vairs neskanēja tik lepni, bet drīzāk pārmetoši viņiem: “Jūs visu laiku runājāt, ka vajag to izdarīt, bet nedarījāt, tāpēc nolēmu, ka izdarīšu to jūsu vietā.” Iespējams, mana atbilde tēti samulsināja, jo skaidri atceros, ka mani par šo izdarību nenobāra. Tētis tik pateica: “apsoli, ka nekad tā vairs nedarīsi?” Es pamāju ar galvu, bet nodomāju: “kāpēc?”.

Divas dienas vēlāk koridors bija izremontēts. Es staroju laimē un nolēmu, lai tētis iet bekot ar savu lūgumu man tā vairs nedarīt. Todien es iemācījos, ka pieaugušie nemaz nezina, ko viņi paši grib. Viņus vajag pastumt un pamudināt. Ja es nebūtu noplēsusi tapetes, remonts, iespējams, vēl šodien nebūtu uztaisīts.

Ar šo pašas izgudroto atziņu es esmu veiksmīgi slīdējusi cauri dzīvei. Lai kas arī tas nebūtu – grupu darbs skolā, kāds projekts manā nodaļā, ikdienas darbi mājā, es allaž cenšos izdarīt pirmo soli, pat, ja nezinu kāds šis solis ir. Svarīgi ir darīt kaut ko, jeb ko. Tā teikt – iešūpot laivu. Viss pārējais notiks pats par sevi. Ja es nebūtu sekojusi savai bērna loģikai, es nebūtu īstenojusi kaudzi ideju savos iepriekšējos darbos, mani kolēģi nebūtu īstenojuši daudzas savas idejas, man mājā tik raiti neietu darbi uz priekšu. Daudzas lietas vienkārši buksētu, jo nav tā pirmā grūdiena. Protams, šad tad es esmu iebraukusi arī auzās un man ir nācies vienai paveikt visu darbu vienai, bet tā ir noticis tik reti, ka es turpinu turēties pie bērnišķīgās pārliecības – vienkārši lec, grūd, stum un skaties, kas notiks.

Kad mēs esam mazi, mēs lietas redzam maksimāli vienkārši. Uztveram visu burtiski. Mēs izdarām secinājumus, kuri savā vienkāršībā slēpj dižu gudrību. Pieaugot mūsu secinājumi apaug ar dažādiem “varbūt, tomēr, taču, bet, dažreiz, citreiz”, līdz pazūd primitīvā gudrība. Protams, astoņgadīgiem bērniem nevajadzētu valdīt pār pasauli, kā arī pieaugušiem cilvēkiem nevajadzētu pieņem lēmumu balstoties uz bērna secinājumiem. Taču šad tad mums katram vajadzētu sev pajautāt – ko šādā situācijā darīt mans astoņgadīgais “es” un ļauties sava iekšējā bērna gudrībai. Iespējams, bērnišķīgais skatījums uz situāciju būs tas, kas vajadzīgs. Un, ja arī tas nebūs “labākais”, tas viennozīmīgi būs “jautrākais”. Nekad nebaidies būt bērnišķīgs. Nekad neapslāpē bērna balsi sevī. Tieši bērnišķīgais “es” ir patiesākā tevis būtība. Vismaz man tā ir!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s