Dzīvei nav jābūt grūtai

marguerite-729510_1920

Grūtības ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Vai ne? Tā mums ir mācīts visu mūžu. Galu galā, ja viss nāktos viegli, tad izpaliktu gardais gandarījums pēc smagi paveikta darba. Turklāt izrāpošana cauri smagiem dzīves posmiem veido mūs spēcīgākus. Kā saka – tā rūdās tērauds! Tomēr kā tas nākas, ka kāds spēj saņemties un iziet cauri grūtībām kā uzvarētājs, cits nīkuļo jau ceļa sākumā? Kā tas nākas, ka kāds pēc smagiem pārbaudījumiem smaida un iedvesmo, bet cits, kaut pievarējis tos pašus šķēršļus, jūtas iztukšots un sagrauts?

Savā līdzšinējā dzīvē esmu atklājusi, ka ir divu veidu grūtības – vienas ir mūsu sabiedrotais – otras … nu ir vienkārši grūtības. Tas, ko cilvēki ir pārpratuši un tādējādi neapzināti padarījuši savu dzīvi smagāku, kā nepieciešams, ir: dzīves laikā nav jāspēj pārvarēt absolūti visas grūtības, un izvēle nemesties kādā dzīves cīņā – nav padošanās! Respektīvi, nav iemesla sevi vainot vai nonievāt, ja kaut ko nespējiet paveikt līdz galam.

Lai cik mēs visi būtu līdzīgi, tomēr esam gaužām atšķirīgi. Un atšķirīgi ir arī mūsu ejamie ceļi, patiesās vēlmes, prioritātes un vērtības. Tiesa mūsdienās saprast, ko mēs patiesi vēlamies un, kurš īsti ir mūsu ejamais ceļš, ir grūti. Visapkārt ņirb kārdinātāji un iespējas. Ir viegli apjukt un piesavināties svešus sapņus un vēlmes. Ir pārāk viegli nomaldīties.

Druskucīti ieskatīsimies tik populārajā ideālas sievietes ķermeņa ilūzijā. Lielākai daļai pasaules iedzīvotāju ir pārliecība, ka ideāla, iekārojama, skaista sieviete ir – slaida, bez lieka apmatojuma, gariem, kupliem matiem, tvirtām, apaļām krūtīm, izteiksmīgiem sejas vaibstiem, garām skropstām, bez celulīta, bez strijām, apaļu dupsīti…turpināt var ilgi. Taču kāpēc mums ir izveidojušies šāds priekšstats par skaistumu? Lai kāda arī būtu atbilde, skaidrs ir tas, ka mēs iepriekš aprakstīto uzskatām par skaistu (pat, ja patiesībā nemaz neuzskatām). Attiecīgi mēs vēlamies visos iespējamos veidos atbilst šim “skaistuma” etalonam. Tāpēc pieņemam, ka daudzie un dažādie veidi, kā to panākt ir mūsu ejamais dzīves ceļš.

Krietnu laiku es sevi uzskatīju par slinku un vāju. Es nekad neesmu bijusi izteikti sportiska, lai gan man patīk daudz kustēties. Taču vingrot ir svarīgi, citādi mans ķermenis nošļuks, un es neatbildīšu “skaistuma” kritērijiem. Tā es visādos veidos centos trenēties. Es bieži izaicināju savu vīru kopā vingrot. Izdomāju dažādus vingrojumus, kurus kopā veiksim. Viņš, kad izpildīja jebkuru vingrinājumu, atdevās tam pilnībā, līdz muskuļi sāka trīcēt. Savukārt es, padevos pie pirmajām muskuļu sāpēm. Dusmojos, pukojos, bet allaž padevos. Nu nepatika man veikt visus tos vingrojumus, kuri bija vajadzīgi skaistāka ķermeņa iegūšanai. Loģiski, ka šādos brīžos es jutos kā vārgule, kā lūzere, kura padodas pie mazākajām grūtībām. It īpaši, ja salīdzināju sevi ar vīru, kurš bez problēmām pārvarēja savas robežas, vai draudzenēm, kuras spēja kāpt sev pāri. Katrā ziņā, nebija viegli dzīvot ar šādām domām par sevi. Taču manas domas vienu dienu mainījās.

Es sagribēju iziet pastaigā un neplānoti nogāju četrpadsmit kilometrus. Tāpat vien, jo man patika ainava pa ceļam. Nākamajā dienā es izdomāju pastaigāties ar basām kājām un nogāju sešus kilometrus pa grants ceļu. Staigājot es atcerējos daudzus šādus piemērus, kad es esmu gatava pamatīgai fiziskai slodzei un spēju to izturēt. Tiesa šie manis izvēlētie veidi nodrošinās man tikai veselīgai dzīvei nepieciešamo kustību apjomu, bet es tādējādi netikšu pie sešpakas.

Es gan varētu turpināt sevi mocīt, izturēt arī šīs grūtības. Rezultātā es iegūtu skaistas, tvirtas kājas, episku presīti un manas krūtis būtu tik stingras, ka ar tām varētu skaldīt un valdīt. Taču šīs, acīmredzot, nav manas prioritātes, jo neizjūtu vēlmi stāties pretī grūtībām.

Kaut kā sabiedrībā ir iesakņojusies pārliecība, ka izvēloties kaut ko nedarīt vai padodoties, mēs esam vāji. Sievietes ar iespaidīgiem ķermeņiem mūs mudina saņemties un darīt, un mēs sasniegsim tādus pašus rezultātus kā viņas. Viņām tiešām ir taisnība. Taču tas, ja mēs salūztam, tad značit – esam vājas lupatas, kurām lemts būt nošļukušām. Turklāt mēs pašas esam sev lielākie soģi. Redz kā es nevarēju, redz kā viņa varēja. Redz cik es slinka, cik es vāja. Lai gan patiesība ir gaužām vienkāršāka – mums patiesībā, dziļi sirdī, nemaz negribas to sešpaku. Mums vienkārši uz mirkli šķita, ka to gribējās, jo tik tiešām izskatās jau smuki, seksīgi, bet tā vienkārši nav mūsu dzīves prioritāte. Mums ir tik daudz citu lietu, kas darītu mūs laimīgākus un pilnīgākus.

Ja mēs dzīvē kaut ko patiesi vēlamies, patiesi tam ticam, tad grūtības mums nemaz nav īstas grūtības. Tās, protams, ir tikpat kaitinošas, tās liek mums raudāt, dusmoties, tās liek mums šad tad šaubīties par mūsu lēmumiem. Taču, par spīti visam, mēs neapstājamies. Un, kad viss ir beidzies, mēs starojam!

Es ilgus gadus strādāju par juristi. Tā bija mana profesija, es biju apguvusi nepieciešamās zināšanas, es pratu to darīt. Tomēr katra diena, ko pavadīju savā darbā man radīja grūtības. Es nevarēju vainot darba devējus, jo tie man trāpījās lieliski. Visās darba vietās, tieši brīnišķīgie cilvēki apkārt, atviegloja manu darbu. Kad pametu darbus, tieši pamest kolēģus man bija viss grūtāk. Es nevaru vainot arī darba specifiku. Manas zināšanas bija pietiekamas, lai sekmīgi darbu veiktu, un reizēm tas pat šķita interesants un aizraujošs. Tomēr tik un tā, katru reizi, kad sēdēju pie datorā atvērtas baltas lapas, un man bija jāuzražo kārtējais juridiskais dokuments, mani pirksti kļuva smagi, šķita, ka elpot paliek grūtāk. Lai to paveiktu, man bija jāsakopo viss spēks. Protams, es paveicu visus sev uzdotos darbus, citādi tak mani atlaistu. Es pat nedomāju un neprātoju par to, vai var būt citādāk – grūtības taču ir normāla dzīves sastāvdaļa. Ar laiku tak paliks vieglāk. Grūti ir visiem. Es neesmu nekāda mīkstā, lai padotos, turklāt nauda bija tik forša. Ja godīgi, es nezināju, ka var būt citādāk. Tagad zinu, ka var.

Nedaudz vairāk kā gadu es vēlētos sevi saukt par rakstnieci. Protams, tehniski tāda neesmu, jo naudu ar to neesmu nopelnījusi. Taču dvēselē tāda jūtos un uzskatu rakstīšanu par darbu. Katrā ziņā, rakstīt grāmatu, īsu stāstiņu vai pierakstīt cilvēku dzīvesstāstus nav vieglāk, kā strādāt par juristi. Rakstot es saskaros ar neskaitāmām un smagām grūtībām: man nav nepieciešamo zināšanu vai prasmju rakstīt (neesmu studējusi neko ar rakstniecību saistītu un gramatika allaž bijis man klupšanas akmens), man nav kolēģu, kuri pamācītu vai palīdzētu, man nav nekādu vadlīniju pie kā turēties. Nekā. Esmu viena šajā nodarbē un katru reizi cīnos ar bailēm un šaubām – vai būs gana labi, vai publicēt vai nē? Turklāt man šai nodarbei ir pa pakšiem jāmeklē laiks, jo mazais divgadnieks man blakus prasa visu uzmanību un regulāri uzlec uz datora, aizver tā vāku vai baksta ar pirkstu man acis ārā. Vārdu sakot, nolemjot rakstīt, es izvēlējos saskarties ar krietni lielākām grūtībām, kā savā ērtajā, apgūtajā un pierastajā juristes profesijā. Tomēr es šīs grūtības neizjūtu tik smagi.

Kad es rakstu, es atveru datoru un lūkojos tādā pašā baltā lapā, tikai man vairs nav smagu pirkstu. Mana sirds sitas strauji, jo baidos, ka man kāds šo mirkli atņems (parasti tas ir mazais divgadnieks). Mana sirds dauzās strauji, bet es to izbaudu. Katru reizi, kad saņemu kādu sliktu vārdu par savu darbu, es pārdzīvoju, bet, kad esmu tikusi ar situāciju galā, jūtos kā no jauna piedzimusi. Lai cik grūtību es piedzīvotu, pēc to pārvarēšanas es neesmu nogurusi. Es esmu laimīga! Šis ir manis izvēlētais ceļš, tāpēc esmu gatava jebkurā grūtībām, tāpēc zinu, ka tās spēšu pārvarēt. Es izvēlos brist caur šiem dubļiem! Tas, ko es cenšos pateikt – ikviens ceļš ir kaisīts ar pārbaudījumiem, šķēršļiem un suņu sūdiem. Ja mēs izvēlamies iet to ceļu, kurš ir mūsu, pa īstam mūsu, nevis skaudības radīta ilūzija, tad šīs grūtības pārvarēt mums būs viegli, jo mēs vienkārši nekad, nekad un ne pie kādiem apstākļiem neapstāsimies. Dzīve ir viegla. Ja jums tā nešķiet, mainiet virzienu, meklējiet grūtības, kuras gribiet ciest.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s