“Ieva un Artūrs” 16.nodaļa

“Ieva un Artūrs” 15.nodaļa pieejama —> šeit!

-Kāpēc man ir sajūta, ka drīzumā vairs nebūs tik vienkārši dzirdēt no tevis garus stāstus? – Ieva vaicāja, kamēr noparkoja automašīnu blakus melnam, apaļam un bezgaumīgam džipam. Artūrs pasmaidīja un izkāpa laukā no automašīnas. Pāri mazā spēkrata jumtam, viņš atbildēja:

– Tāpēc, ka man drīz beigsies atvaļinājums. – It kā šī atbilde būtu loģisks iegansts interesantu sarunu izmiršanai.

– Tas taču nenozīmē dzīves beigas. Es visu šo laiku gāju uz darbu, bet mums allaž atlika laiks iepazīt vienam otru.

– Tavs darbs nav īsts darbs.

– Ak, tad tā? – Ieva vīpsnāja. Viņi sāka virzīties uz pārējo viesu pusi. Tikmēr stāvlaukumā viena pēc otras tika novietotas automašīnas, kuras pēc izmēra atgādināja mazus kravas auto.

– Precizēšu – tavs darbs nav tāds, kādu veic vidusmēra cilvēks. Tu veiksmīgi esi iekārtojusi savu dzīvi tā, ka tā drīzāk atgādina atpūtu, nevis dzīvi.

– Dzīvei arī ir jābūt atpūtai, – Ieva sparīgi iebilda, būdama pilnīgi pārliecināta par savu atbildi.

– Varbūt. Diemžēl ne visi to var atļauties.

– Kas tad traucē tev strādāt mazāk? Pēc tevis teiktā, nauda taču tev nav svarīga.

– Nav arī, bet, ja es būtu ārsts tikai četras stundas dienā, tad es gana ātri kļūtu par nederīgu ārstu, kura zināšanas strauji noveco. Šajā profesijā ir jāmācās katru dienu, katru mirkli un praksē iegūtās zināšanas jānostiprina.

– Nepiekrītu. Ja tu būtu ārsts četras stundas dienā, tu būtu ārsts, kurš nav noguris, kurš spēj pilnībā koncentrēties savam darba un kuram ir gana daudz brīvā laika, lai uz pasauli paskatītos no dažādiem rakursiem.

– Kāpēc mēs vispār par šo tagad runājam? – Artūrs neizpratnē vaicāja un paņēma viesmīļa piedāvāto šampānieša glāzi. Ieva atteicās no dzēriena un ar acīm meklēja, kur var saņemt kādu šoferīša cienīgu ninni.

– Piekrītu! Nav piemērota tēma kāzām, – Ieva pieliecās tuvāk drauga ausij un klusākā balsī turpināja: – Labāk pastāsti man par tev pazīstamajiem kāzu viesiem.

– Šis būs īss stāstāmais, – Artūrs priecājās par tēmas maiņu un aplūkoja klātesošos viesus.

Bija ieradušies aptuveni trīsdesmit viesu, krietni mazāk par pusi. Taču pulciņam strauji tuvojās arī pārējie jaunā pāra draugi, paziņas un radi. Ap cilvēkiem, kā tāds aitu ganu suns, skraidīja īsa auguma blondīne. Viņa bija ģērbusies kā atbildīgā darba dienā, vienlaikus saglabājot nelielu bohēmas piešprici. Melni zīmuļveida svārki, augsti papēži, balta blūze, bet tai pa virsu veste košās krāsā, kas drīzāk iederētos sešdesmitajos gados Vudstokas festivālā.

Sieviete gāja klāt viesiem un izteica norādījumus.

– Kad atbrauks jaunais pāris, jūs sagaidiet viņus ar ovācijām, labi? – viņa pienāca arī pie Artūra un Ievas un spalgā balsī strauji bēra vārdus. Viņi piekrītoši pamāja ar galvu, tikmēr sievišķis turpināja savu sakāmo: – Tad jaunais pāris nāks uz augšu, lai dotos uz telti pakalnā. – Viņa norādīja uz skaisti izrotāto telti, kuru nebija iespējams nepamanīt. Tā atgādināja milzīgu brīvdabas restorānu skaistā lauku pakalnā. – Jūs palieciet labajā pusē, citi viesi paliks kreisajā, labi? Jums visiem jāveido tāda kā eja. Kad jaunlaulātie ies Jums garām, metiet gaisā rīsus, labi?

– Tā kā filmās, – ieminējās Ieva un izpelnījās kustīgās sievietes acu nobolīšanu. Viņai šodien nebija laika jokot.

– Jā, tā kā filmās, – sieviete noskaldīja, atdeva pārim mazas baltas papīra rīsu turziņas un aizsteidzās pie nākamā apgaismojamā pāra.

– Ko es tādu pateicu? – klusiņām Ieva vaicāja Artūram.

– Domāju, ka šādu repliku viņa šodien dzird ne pirmo reizi.

– Labāk pastāsti man par cilvēkiem, kurus pazīsti.

– Kā jau teicu, to te nav daudz. – Artūrs vēlreiz pārlaida skatienu pār viesiem. Viņa vecvecāki nebija vēl atbraukuši, radinieki no tēva puses nav bijuši Latvijā kopš tēva bērēm, un kopīgu draugu viņam ar brāli nebija. Izņemot…

– Lūk, tas puisis baltajā kreklā, bez žaketes. Tas, kurš šeit izskatās gaužām neiederīgs. – Artūrs ar pirkstu norādīja uz amizanta izskata puisi. Viņam bija gaiši pelēki, ļoti kupli un čirkaini mati. No tāluma nebija saskatāmi viņa sejas vaibsti, taču stāja, apģērbs un jūtamā personība liecināja par laimīgu, pašapmierinātu dvēseli, kura justos iederīga jebkurā barā.

– Viņš galīgi neizskatās neiederīgs, – Ieva oponēja.

– Viņš katrā ziņā tāds nejūtas, bet atzīsti, savās rūtainajās biksēs, baltajā neaizpogātajā kreklā, viņš pamatīgi kontrastē ar pārējiem Hugo Boss tipa vīriešiem.

– Tu viņu pazīsti?

– Es teiktu, ka man ir paveicies viņu pazīt. Iesim, es jūs iepazīstināšu, – Artūrs saņēma Ievas roku un grasījās kustēties.

– Mēs nevaram, – Ieva protestēja. – Skarbā kāzu jaunkundze lika mums šajā malā sagaidīt jaunlaulātos. Iepazīsimies vēlāk. Labāk pastāsti, kā tu viņu pazīsti un kāpēc pēkšņi kļuvi tik priecīgs?

– Mums agrāk bija grupa.

– Tāda kā mūzikas grupa? – Ieva neticībā sarauca pieri.

– Jā! Tur nebija nekā nopietna, bet mēs labi pavadījām laiku.

– Tu proti spēlēt kādu mūzikas instrumentu?

– Aha, – Artūrs lepni pamāja ar galvu. – Vairākus.

– Neticami! Kādus?

– Pamatā es spēlēju klavieres, jo tā gribēja māte. Taču jaunībā vēlējos prast spēlēt ko stilīgāku, tāpēc pašmācības ceļā apguvu arī ģitāru un bungas. Nevarētu teikt, ka esmu virtuozs, bet šo to nospēlēt protu.

– Tas ir neticami seksīgi. Un galīgi neizklausās pēc tevis.

– Es neesmu seksīgs?

– Tu biji seksīgs arī būdams nopietnais dakteris, bet tagad tu kļuvi ultraseksīgs. Es drīzāk domāju: tu neesi tāds mākslinieka tips. Cik tevi esmu iepazinusi, tu atgādini tādu nedaudz sausu, drusciņ stereotipainu, iekšpus kastes domātāju.

– Ak, sieviete, tu zini kā celt vīrieša pašvērtējumu, – Artūrs ironizēja. – Diemžēl tu nekļūdies. Mūzika bija tikai pusaudžu gadu aizraušanās. No manis mūziķis nesanāks.

– Kā tad tu nonāci grupā?

– Raivo dēļ. Vienpadsmit gadu vecumā viņš izdomāja, ka arī vēlas mācīties mūzikas skolā. Tikai atšķirībā no manis, viņš bija spītīgs, un māte nekad nav spējusi ietekmēt Raivo gribu. Viņš drīkstēja mācīties spēlēt bungas. Patiesībā jebkurš cits instruments viņa hiperaktivitātei tik un tā būtu bijis par lēnu. Mūzikas skolā viņš iepazinās ar to spuraino tipiņu – Artūrs norādīja uz blondo bērnības draugu. – Johanam toreiz bija četrpadsmit, man – piecpadsmit, bet mūs kopā saveda vienpadsmit gadīgais sīkaļa.

– Johans? Jokains vārds letiņam.

– Visnotaļ. Viņam visa ģimene bija muzikāla un savdabīga. Viņam ir arī brālis – Sebastians. Un tolaik bija arī suns vārdā Bahs. – Artūrs iesmējās atcerēdamies bērnības drauga ģimeni.

– Johans Sebastians Bahs? – smieties sāka arī Ieva, – šis ir perfekti! Es gribu dzirdēt vēl. – Ar acs kaktiņu, Ieva ievēroja, ka automašīnu stāvlaukumā spēkratu novietoja drauga māte. – Vai pazīsti vēl kādu? – viņa cerīgi vaicāja.

Malkojot šampānieti un lēnām skenējot pūli, arī Artūrs ievēroja savu māti un viņas uzticīgo sekotāju. – Stāstu par manu māti, tu jau dzirdēji, – viņš bilda. Būdams pārliecināts, ka viņa zinātkārā draudzene tāpat vēlēsies uzzināt, kas ir sieviete pie mātes sāniem, Artūrs sāka stāstu: – Sieviete blakus manai mātei, ir viņas palīdze vai vietniece. Precīzu viņas amatu nezinu, bet viņas ir nešķiramas jau vairāk kā piecus gadus. – Stāsta galvenā varone pieķēra Artūru un Ievu lūkojamies viņas virzienā. Sieviete ātri raidīja skatienu citā virzienā, taču neveiklību īsajā skatienu apmaiņā, viņai neizdevās noslēpt no Ievas. Savukārt Artūrs nevērīgi malkoja dzirkstošo dzērienu un turpināja stāstu: – Mana māte par viņu ir sajūsmā, kopš brīža, kad viņa kļuva par Kristīnes maģistra darba vadītāju. Papildus darbam ministrijā mana māte strādā arī Latvijas Universitātē par pasniedzēju. Tur viņas iepazinās un viņa velk Kristīni līdzi visur, kur iespējams.

– Interesanti, – Ieva pārtrauca Artūru, – bet kā tu pazīsti šo sievieti? – Kristīnes saistība ar drauga māti, Ievu neinteresēja. Kņudoņa no vēlmes uzzināt, kāpēc Artūrs vakariņoja kopā ar šo sievieti, kļuva nepanesama, un Ieva vairs nespēja sagaidīt kādu loģisku stāsta turpinājumu.

– Ir diezgan neiespējami nepazīt sievieti, kura ir gluži kā ēna manai mātei, – Artūrs atbildēja.

– Un viss? – Ievas seja apmācās. Ar vārgu smaidu viņa centās maskēt savu sašutumu par drauga atbildi. Ar acs kaktiņu viņa pamanīja viesmīli, kurš joprojām piedāvāja viesiem šampānieti. Lai gan alkohola lietošana nebija raksturīga Ievai, viņa šajā brīdī izmisīgi vēlējās pieturēties pie glāzes un, malkojot dzirkstošo dzērienu, mazināt pēkšņo emociju uzplūdu.

Viņai nebija tiesību pieprasīt no drauga detalizētu atskaiti par visām viņa pagātnes sievietēm. Viņi bija tikai tikko sagājuši kopā. Pat nebija skaidrs, vai tik šī ir nav vien skaista pasaka, kurā viņai ļauts uzkavēties pāris nedēļu, un līdz ar pusnakti kariete pārvērtīsies ķirbī. Dienā, kad viņa piekrita mesties šajā piedzīvojumā kopā ar šarmanto, neizprotamo, šad tad jautro, savdabīgi jokaino dakteri, Ieva zināja, ka apdedzināsies. Iespēja, ka viņš spētu viņā iemīlēties neeksistēja. Ko gan viņa spētu viņam piedāvāt? Taču viņa sev bija solījusi izbaudīt šo skaisto pasaku, lai cik īss mūžs tai būtu lemts. Tāpēc bija jāiemācās nomākt  pēkšņo drūmumu. Lai, kas saistītu Artūru ar Kristīni, tā nav viņas darīšana. Artūrs nav devis draudzenei iemeslu justies skumji šajās kāzās. Viņš visu savu uzmanību veltīja savai pavadonei, regulāri apskāva, samīļoja, reizēm noskūpstīja un lutināja ar amizantiem stāstiem.

Ieva iedzēra pāris lielākus malkus šampānieša, cerot, ka alkohols sniegs tā mītisko iedarbību, un viņa atgūs tikko zudušo prieku.

– Lūk! – Artūrs ierunājās. – Pamanīju vēl vienu pazīstamu seju – viņš norādīja stalta, jauna vīrieša virzienā. – Tas ir mans otrs brālis Mārtiņš. Šķiet, tu viņu vēl neredzēji?

– Oho, jūs esiet ļoti līdzīgi, – Ieva secināja, bet balsī vairs nebija jūtamas agrākās sajūsmas. – Tomēr, kaut kas jūsos ir pamatīgi atšķirīgs.

– Jā, mūsu raksturi, bet šaubos, ka to tu biji domājusi.

– Ja godīgi, tieši to arī domāju. Tas, kā viņš stāv, tur sievietes plecus, vīna glāzi, kā viņš uzlūko viesus, tas ir tik atšķirīgi no tevis.

– Paldies! Tu, pašai nezinot, man izteici pamatīgu komplimentu. Mēs ar Mārtiņu esam kā diena pret nakti. Viņš ir pēdējais cilvēks, kuram es vēlētos līdzināties. Viņa pasaulē viss ir tikai balts vai melns. Viņš ir neciešami neiecietīgs un konservatīvs. Absolūts stereotipu sargātājs. Turklāt viņu pārliecināt par jebko, ir neiespējami. Izcils advokāts. Profesiju sev viņš ir izvēlējās ideāli piemērotu. – Dzirdot brāļa raksturojumu, Ieva viegli iespurdzās.

– Piedod, bet man gana bieži ir šķitis, ka tu esi tāds kā pusslodzes stereotipu sargātājs un svaigu vēsmu noliedzējs.

– Piekrītu, ja mēra pēc tavas mērauklas. Tāpēc pārāk bieži no tevis nobīstos. Caur tevi saskatu, cik tālu es pats esmu no cilvēka, kāds es vēlētos būt. Tu dari mani labāku, – viņš bilda un maigi noskūpstīja draudzeni. – Skūpsts Ievu atgrieza skaistajā emocionālajā stāvoklī, tas aizslaucīja bažas un raizes. Diemžēl tikai uz īsu mirkli, jo tieši viņiem pretī nostājās skaistā Kristīne un atgādināja, ka vēl mirkli atpakaļ mīļotais draugs nolēma noklusēt patiesību un neuzticēja Ievai savu patieso saistību ar šo skaistuli.

– Tu domā, ka starp mani un Kristīni ir kādas jūtas? – Artūrs pamanīja draudzenes svārstīgās emocijas. Ievas pietvīkusī seja, pēc jautājuma izdzirdēšanas, apstiprināja viņa aizdomas. Sakautrējusies un noraizējusies, ka viņu sarunu kāds varētu izdzirdēt, Ieva lēnām atkāpās no pūļa.

– Tev nav par ko raizēties, – Artūrs sekoja draudzenei. – Mana māte izmisīgi centās mūs savest kopā, bet tas vienkārši nebija iespējams. Mēs kādu laiku satikāmies, tāpēc es tev varu apzvērēt, ka starp mani un Kristīni nav iespējamas attiecības.

– Kāpēc tā? – Ieva vaicāja, cieši lūkojoties kā vējš viegli šūpo zāles stiebriņus.

– Tāpēc, ka tad es tiktos ar savas mātes kopiju.

– Saka, ka vīrieši vēlas apprecēt savas mātes.

– Ne manā gadījumā. Es vēlos apprecēt savu tēvu, – viņš smaidot bilda un ar maigu kustību pacēla uz augšup Ievas skatienu. – Kuru, starp citu, es saskatu tevī. Tieši tāpēc es tevi tik ļoti mīlu. – Šie maģiskie vārdi izskanēja maigajā vējā un piepildīja Ievas sirdi negaidītas līksmes. Ja vien viņa jau nelidotu no laimes, tad neticībā paģībtu. Tipiski Ievai, pār viņas vaigiem sāka līt asaras.

– Tiešām? – viņa muļķīgi vaicāja. – Tu nejoko?

– Kāpēc, lai es jokotu? – Artūrs smaidīja, bet viņa sirds joņoja kā savvaļas zirgi prērijā. – Esmu pārbijies līdz nāvei, uztraucies, bet pārliecināts, ka vēl nekad nevienu neesmu tik ļoti mīlējis. Turklāt, es vēlos, lai tu jau nākamnedēļ pārvācies pie manis.

Pārsteigumi bira pār Ievu. Vēl mirkli atpakaļ viņa šaubījās par savu lomu šī cilvēka dzīvē, bet tagad viņš apgalvoja, ka Ievu mīl. Ieva iemīlējās Artūrā mirklī, kad pirmo reizi sajuta viņa maigās lūpas pieskaramies savējām. Taču viņa neticēja, ka šī mīlestība lemta pret mīlai. Tomēr te viņa bija – stāvēja laimes Himalaju kalnu virsotnē. Iekšas svila no sajūsmas un acis mirka priekā.

Dziļi, dziļi, dziļi sirdī viņa dzirdēja brīdinājumus, ka šis nebūs viegli. Ka šī laime vēl pieprasīs pierādījumus. Šai mīlestībai būs jāiztur pārbaudījumi. Tālās bailes sūtīja jautājumu – vai esi gatava šai cīņai? Taču jautājums bija lieks, Ieva zināja, ka mīl ar visu sirdi un cīnītos ar pašu nelabo, lai nezaudētu tikko iegūto

Turpinājums sekos…

One Comment Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s